Priekšzīmīgs cilvēks, kas bija gatavs labot savu rīcību

”ZAMBIJĀ ik mēnesi krokodili saplosa 30 cilvēkus.” Tā pirms vairākiem gadiem bija rakstīts kādā Āfrikas laikrakstā. Kāds zoologs, kas pētīšanas nolūkos ķēra šos rāpuļus, sacīja, ka ”viena krokodila noturēšanai bija vajadzīgi 12 vīri”. Krokodilam ir spēcīga aste un vareni žokļi — tas patiešām ir dzīvnieks, no kura jābaidās!

Acīmredzot tieši krokodilu saukdams par ”leviatānu”, Radītājs minēja šo ’ķēniņu par katru cildenāku radību’, lai iemācītu savam kalpam Ījabam kaut ko svarīgu. (Ījaba 40:25; 41:26.) Tas notika apmēram pirms 3500 gadiem Uca zemē, kas, visticamāk, atradās Arābijas ziemeļos. Aprakstīdams krokodilu, Dievs sacīja Ījabam: ”Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kuŗš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un sveikā palikt?” (Ījaba 41:2.) Cik patiesi vārdi! Ja jau mēs baidāmies no krokodila, cik gan daudz vairāk mums ir jābīstas uzstāties pret To, kas ir radījis krokodilu! Ījabs uzklausīja pamācības, atzīdams, ka ir kļūdījies. (Ījaba 42:1—6.)

Kad tiek pieminēts Ījabs, mums droši vien nāk prātā viņa uzticība Dievam pārbaudījumos. (Jēkaba 5:11.) Bet jau pirms tam, kad smagi tika pārbaudīta Ījaba uzticība, Jehova izturējās pret viņu ar labvēlību. Pēc Dieva vērtējuma, tajā laikā nebija ”virs zemes neviena tāda kā viņš”, un Dievs sacīja, ka Ījabs ”ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna”. (Ījaba 1:8.) Tāpēc mums būtu jācenšas uzzināt vairāk par Ījabu, jo tā mēs sapratīsim, kā arī mēs varam iegūt Dieva labvēlību.

Svarīgākās viņam bija attiecības ar Dievu

Ījabs bija bagāts vīrs. Viņam piederēja ne tikai zelts, bet arī 7000 aitu, 3000 kamieļu, 500 ēzeļu māšu, 1000 liellopu, un viņam bija ļoti daudz kalpu. (Ījaba 1:3.) Taču Ījabs paļāvās uz Jehovu, nevis uz bagātību. Viņš sprieda: ”Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu, jeb vai smalkam zelta izstrādājumam es būtu teicis: Tu tas esi, uz ko es paļaujos! Ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus; ..arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.” (Ījaba 31:24—28.) Mums,  līdzīgi Ījabam, ciešas attiecības ar Dievu Jehovu ir jāvērtē daudz augstāk par materiālām vērtībām.

Taisnīga izturēšanās pret citiem cilvēkiem

Kā Ījabs izturējās pret saviem kalpiem? Kalpi uzskatīja Ījabu par taisnīgu un labu cilvēku, un to apliecina Ījaba paša vārdi: ”Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani, ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam?” (Ījaba 31:13, 14.) Ījabs augstu vērtēja Jehovas žēlsirdību un tāpēc izturējās žēlsirdīgi pret saviem kalpiem. Tas bija lielisks paraugs, kam var sekot tie cilvēki, kuriem uzticēta pārraudzība kristiešu draudzē. Arī viņiem jābūt godīgiem, objektīviem un vienmēr gataviem uzklausīt citus.

Ījabs gādāja arī par tiem cilvēkiem, kas nepiederēja pie viņa saimes. Apliecinādams savas rūpes par citiem, viņš sacīja: ”Vai es gan esmu viņu iekāroto liedzis nabagiem, vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu? [..] ..ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecībā, ka es tiesā atradīšu atbalstu, tad lai mani pleci atdalās nost no mana kakla, un lai mana roka tiek nolauzta pie elkoņa!” (Ījaba 31:16—22.) Atcerēsimies arī mēs vienmēr tos mūsu draudzes locekļus, kas sastopas ar dažādām grūtībām.

Tā kā Ījabs tik nesavtīgi rūpējās par citiem cilvēkiem, viņš bija arī viesmīlīgs pret svešiniekiem. Tāpēc viņš varēja teikt: ”Svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.” (Ījaba 31:32.) Tā ir brīnišķīga priekšzīme Dieva kalpiem mūsdienās. Kad uz Valstības zāli atnāk cilvēki, kas nesen ieinteresējušies par Bībeli, laipna uzņemšana var veicināt viņu garīgo izaugsmi. Protams, mūsu viesmīlība ir vajadzīga arī ceļojošajiem pārraugiem un citiem kristiešiem. (1. Pētera 4:9; 3. Jāņa 5—8.)

Ījabam bija pareiza attieksme pat pret ienaidniekiem. Viņš nepriecājās, ja tie, kas viņu ienīda, pieredzēja postu. (Ījaba 31:29, 30.) Tieši otrādi — viņš darīja šādiem cilvēkiem labu, kā apliecina tas, ka viņš bija gatavs aizlūgt par trīs viltus mierinātājiem. (Ījaba 16:2; 42:8, 9; salīdzināt Mateja 5:43—48.)

Augsti tikumīgs cilvēks

Ījabs bija uzticīgs savai sievai un nekad nepieļāva, ka viņa sirdī rastos pieķeršanās citai sievietei. Ījabs sacīja: ”Es ar savām acīm esmu slēdzis ciešu norunu, ka es iekārodams neuzlūkošu nevienu jaunavu.. Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm,  tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu! Tik tiešām tā būtu negantība un kauna lieta, un tas būtu pārkāpums, kas tiesnešiem sodāms.” (Ījaba 31:1, 9—11.)

Ījabs neļāva savā sirdī rasties amorālām tieksmēm. Viņš vienmēr rīkojās tikumīgi. Nav brīnums, ka Dievam Jehovam sagādāja prieku uzticamais vīrietis, kas nepadevās amorāliem vilinājumiem. (Mateja 5:27—30.)

Ījabs rūpējās par ģimenes garīgumu

Laiku pa laikam Ījaba dēli rīkoja lielus mielastus, uz kuriem ieradās visi viņa dēli un meitas. Kad ciemošanās laiks pagāja, Ījabs ļoti bažījās, vai tikai viņa bērni nav grēkojuši pret Jehovu. Tāpēc Ījabs apņēmīgi rīkojās, kā stāstīts Bībelē: ”Kad kārtējo dzīŗu laiks bija apkārt, tad Ījabs sūtīja viņiem savu atgādinājumu un ieteica pašiem svētīties. Viņš svētīja viņus arī pats. Viņš cēlās nākamajā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upuŗus, atbilstot viņu skaitam, jo Ījabs mēdza spriest tā: ”Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu.”” (Ījaba 1:4, 5.) Ījaba ģimenes locekļus noteikti ļoti iespaidoja Ījaba rūpes par to, lai viņi visi godbijīgi izturētos pret Jehovu un staigātu Jehovas ceļus.

Mūsdienās kristīgiem tēviem jāmāca saviem ģimenes locekļiem Dieva Raksti — Bībele. (1. Timotejam 5:8.) Un noteikti ir arī jālūdz par viņiem. (Romiešiem 12:12.)

Palika uzticīgs pārbaudījumos

Lielākā daļa Bībeles lasītāju zina, cik smagi pārbaudījumi bija jāiztur Ījabam. Sātans Velns bija apgalvojis, ka pārbaudījumos Ījabs nolādēs Dievu. Jehova pieņēma šo izaicinājumu, un Sātans bez kavēšanās lika Ījabam pieredzēt postu. Ījabs zaudēja visus savus mājlopus. Vistraģiskākais bija tas, ka gāja bojā visi Ījaba bērni. Drīz pēc tam Sātans panāca, ka Ījaba ķermenis no kāju pēdām līdz pat galvai pārklājās ar briesmīgiem augoņiem. (Ījaba 1., 2. nodaļa.)

Bet kas tad notika tālāk? Kad Ījaba sieva viņu mudināja nolādēt Dievu, Ījabs atbildēja: ”Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” Pēc tam Bībelē ir piebilsts: ”Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.” (Ījaba 2:10.) Jā, Ījabs patiešām izturēja, palikdams uzticīgs Dievam, un tā pierādīja, ka Velns ir melis. Centīsimies arī mēs tāpat izturēt pārbaudījumus un pierādīt: kalpot Dievam mūs mudina nesavtīga mīlestība pret Jehovu. (Mateja 22:36—38.)

Pazemīgi pieņēma pamācības

Kaut arī daudzējādā ziņā Ījabs bija lielisks paraugs citiem, viņš nebija bez trūkumiem. Viņš pats reiz teica: ”Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? nekad ne!” (Ījaba 14:4; Romiešiem 5:12.) Taču Dievs teica, ka Ījabs ir nevainojams, un tā bija taisnība, jo Ījabs darīja to, ko Dievs gaida no nepilnīgiem un grēcīgiem cilvēkiem, kuri viņam kalpo. To zināt patiesi ir ļoti uzmundrinoši.

Ījabs izturēja visus pārbaudījumus, taču tajos atklājās kāds viņa trūkums. Izdzirdējuši par Ījaba nelaimi, pie viņa bija ieradušies trīs ”mierinātāji”. (Ījaba 2:11—13.) Viņi apgalvoja, ka Jehova soda Ījabu par ļoti smagiem grēkiem. Protams, Ījabu aizvainoja šīs melīgās apsūdzības, un viņš dedzīgi centās aizstāvēties. Bet, mēģinādams sevi attaisnot, viņš sāka domāt nepareizi. Ījabs pat norādīja, ka viņš esot taisnīgāks par Dievu! (Ījaba 35:2, 3.)

Tā kā Dievs mīlēja Ījabu, viņš ar kāda jauna vīrieša starpniecību norādīja uz Ījaba kļūdu. Bībeles aprakstā stāstīts: ”Tad iedegās Ēlihus.. dusmas pret Ījabu.. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā — pat taisnīgāku par Dievu.” Ēlihus sacīja: ”Redziet, Ījabs ir apgalvojis: Es esmu taisns, bet Dievs tomēr neatzīst man manu taisnību.” (Ījaba 32:2; 34:5.) Tomēr Ēlihus nepievienojās trijiem ”mierinātājiem” un neizdarīja kļūdainu secinājumu, ka Dievs soda Ījabu par tā grēkiem. Tieši pretēji: Ēlihus apliecināja, ka nešaubās par Ījaba uzticību Dievam, un deva tam padomu: ”Tā tiesas lieta ir viņa [Jehovas] priekšā, gaidi tik uz viņu.” Ījabam  bija jāgaida atrisinājums no Jehovas, nevis pārsteidzīgi jācenšas pašam sevi aizstāvēt. Ēlihus viņam teica: ”Tiesu un taisnības pilnību viņš [Dievs] negroza.” (Ījaba 35:14; 37:23; LB-26.)

Ījabam bija jāmaina sava domāšana. Tāpēc Jehova viņam skaidri parādīja, cik niecīgs ir cilvēks salīdzinājumā ar diženo Dievu. Jehova norādīja uz zemi, jūru, zvaigžņotajām debesīm, dzīvniekiem un daudz ko citu brīnišķīgu dabā. Beigās Dievs runāja par leviatānu, tas ir, par krokodilu. Ījabs uzklausīja pamācības un bija gatavs labot savu rīcību, un arī šajā ziņā viņš bija lielisks paraugs, kam sekot.

Mums, iespējams, labi sokas kalpošanā Jehovam, taču mums noteikti gadās arī kļūdas. Ja kļūdāmies nopietni, Jehova mūs pamāca. (Salamana Pamācības 3:11, 12.) Varbūt mēs atceramies kādu Bībeles pantu, kas liek ierunāties mūsu sirdsapziņai. Varbūt Sargtornī vai kādā Sargtorņa biedrības publikācijā ieraugām materiālu, kas mums liek apzināties savu kļūdu. Vai arī kāds cits kristietis mums laipni aizrāda, ka neesam rīkojušies pēc Bībeles principiem. Kā mēs uz to visu reaģējam? Ījabs apliecināja savu nožēlu: ”Atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.” (Ījaba 42:6.)

Jehova atalgo Ījabu

Jehova atalgoja Ījabu, ļaudams tam nodzīvot vēl 140 gadu. Pa šiem gadiem viņš ieguva daudz vairāk, nekā viņš bija zaudējis. Kaut arī Ījabs vēlāk nomira, viņš noteikti tiks celts augšā Dieva jaunajā pasaulē. (Ījaba 42:12—17; Ecēhiēla 14:14; Jāņa 5:28, 29; 2. Pētera 3:13.)

Arī mēs varēsim būt pārliecināti, ka Dievs pret mums ir labvēlīgs un svētī mūs, ja mēs viņam uzticami kalposim un pieņemsim visas uz Bībeli balstītās pamācības. Tā mēs iegūsim drošu cerību uz dzīvi Dieva izveidotajā jaunajā sistēmā. Pats galvenais, tā mēs godāsim Dievu. Mūsu uzticība tiks atalgota, un arī mēs būsim apliecinājuši, ka Dieva tautas locekļi viņam kalpo nevis savtīgu iemeslu dēļ, bet gan aiz mīlestības. Tā ir izcila priekšrocība — priecēt Jehovas sirdi, kā to darīja uzticīgais Ījabs, kas bija gatavs labot savu rīcību! (Salamana Pamācības 27:11.)

[Attēli 26. lpp.]

Ījabs ar mīlestību gādāja par bāreņiem, atraitnēm un citiem cilvēkiem

[Attēli 28. lpp.]

Ījabs tika bagātīgi svētīts, jo pazemīgi pieņēma pamācības