Mēs esam tie, kas tic

Senegālā kristieši stāsta citiem par savu cerību

JAU kopš seniem laikiem zivis ir plaši lietotas uzturā. Tūkstošiem gadu cilvēki ir zvejojuši jūrās, ezeros un upēs. Daži no Jēzus Kristus apustuļiem bija zvejnieki, kas zvejoja Galilejas jūrā. Bet Jēzus viņiem uzdeva uzsākt cita veida zvejniecību. Šajā garīgajā zvejā par ieguvējiem bija jākļūst ne tikai zvejniekiem, bet arī zivīm.

Runājot par šo jauno uzdevumu, Jēzus sacīja Pēterim, kurš bija zvejnieks: ”No šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” (Lūkas 5:10.) Mūsdienās šī zveja rit vairāk nekā 230 valstīs, arī Senegālā. (Mateja 24:14.) Šajā zemē mūsdienu ”cilvēku zvejnieki” drosmīgi stāsta citiem par kristiešu cerību. (Mateja 4:19.)

Senegāla atrodas pašos Āfrikas rietumos. Ziemeļos tās smilšainie tuksneši robežojas ar Sahāru, bet dienvidu rajonā Kazamansā plešas mitrie tropu meži. Senegāla ir zeme, kur pūš gan svelmainie tuksneša vēji, gan Atlantijas okeāna vēsās, atspirdzinošās brāzmas. Tajā ir vairāk nekā deviņi miljoni iedzīvotāju, kas ir pazīstami ar savu viesmīlību. Vairākums no viņiem nepieder pie kristīgajām konfesijām. Daudzi ir gani, kas gādā par saviem aitu, kazu, liellopu un kamieļu ganāmpulkiem. Savukārt citi ir zemnieki, kas audzē zemesriekstus, kokvilnu un rīsus. Bet vēl citi ir zvejnieki, kas gūst bagātīgus lomus Atlantijas okeānā un lielajās upēs, kuras vijas cauri Senegālai. Zvejniecībai valsts ekonomikā ir būtiska nozīme, un gardais nacionālais ēdiens ceebu jën tiek gatavots no rīsiem, dārzeņiem un zivīm.

”Cilvēku zvejnieki”

Senegālā ir 863 dedzīgi Dieva Valstības sludinātāji. Šajā valstī garīgā zveja tika uzsākta piecdesmito gadu sākumā. Galvaspilsētā Dakarā 1965. gadā tika atvērts Sargtorņa biedrības filiāles birojs. Valstī sāka ieplūst ”zvejnieki” — misionāri no daudzām tālām zemēm. Tā aizsākās ”zvejošana”, un kopš tā laika Senegālā arvien plašākā mērā cilvēkiem tiek stāstīts par cerību, kas ir kristiešiem. Visbeidzot Almadi pie Dakaras tika uzceltas jaunas filiāles ēkas, kuras 1999. gada jūnijā veltīja Jehovam. Tas patiesi bija iemesls priekam.

Lai pieņemtu patiesību, jāpārvar šķēršļi

Senegālā regulāri tiek satikti cilvēki ar dažādu izcelsmi, pagātni un dzīves apstākļiem, un daži no viņiem ir labvēlīgi atsaukušies uz Dieva Rakstos atrodamo vēsti. Kaut gan daudziem nav zināšanu par Bībeli, viņi ir priecīgi uzzināt, ka apsolījumi, ko Jehova ir devis uzticīgajiem senatnes praviešiem, drīzumā piepildīsies.

Lai ievērotu kristīgos principus, bieži vien ir nepieciešama drosme, īpaši to var teikt, ja runa ir par tradīcijām un paražām, kas skar ģimenes dzīvi. Viena no šādām tradīcijām, piemēram, ir Senegālā plaši izplatītā daudzsievība. Kādam vīrietim, kas sāka studēt Bībeli, bija divas sievas. Vai viņam pietika drosmes, lai pieņemtu patiesību un saskaņotu savu dzīvi ar Bībeles prasību, ka vīram drīkst būt tikai viena sieva? (1. Timotejam 3:2.) Un vai viņš paturēja par sievu to sievieti, kuru apprecēja pirmo? Jā, tieši tā viņš rīkojās, un tagad šis vīrietis vienā no lielākajām Dakaras draudzēm dedzīgi kalpo par vecāko. Patiesību pieņēma arī viņa sieva un visi 12 bērni — 10 bērni no pirmās sievas un 2 no bijušās otrās sievas.

Pieņemt vēsti par kristiešu cerību nav viegli, ja cilvēki ir analfabēti. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks, kas nemāk lasīt un rakstīt, nevar pieņemt patiesību un dzīvot saskaņā ar to. Šāds piemērs ir Marija, astoņu mazu bērnu māte, kurai nākas smagi strādāt. Viņa ātri vien saprata, cik svarīgi ir katru dienu, pirms bērni dodas uz skolu un viņa uz darbu, kopīgi apspriest kādu Rakstu vietu. Bet kā gan to varēja izdarīt, ja viņa nemācēja lasīt? Dienu no dienas jau pašā  rīta agrumā viņa, paņēmusi brošūru Ik dienas iedziļinies Rakstos, nostājās uz ielas savas mājas priekšā. Ja kāds gāja garām, Marija jautāja, vai viņš māk lasīt. Kad bija atrasts cilvēks, kas to prata, viņa sniedza tam brošūriņu un lūdza: ”Es pati nemāku lasīt, vai jūs, lūdzu, man nevarētu izlasīt priekšā šo te vietu?” Marija uzmanīgi noklausījās, kas tiek lasīts, pateicās izpalīdzīgajam garāmgājējam un ātri atgriezās mājās, lai ar bērniem apspriestu Bībeles pantu, pirms viņi aiziet uz skolu.

Atsaucas visdažādākie cilvēki

Senegālā bieži vien ielās var redzēt ļaudis, kas tirgo zivis, dārzeņus un augļus vai arī majestātisko baobabu paēnā malko ataya, rūgtenu zaļo tēju. Divi brāļi, kas bija apņēmušies sludināt katram cilvēkam, kuru satiks, uzrunāja kādu invalīdu, kas ubagoja uz ielas. Sasveicinājušies viņi sacīja: ”Daudzi gan jums dod naudu, tomēr neapstājas, lai aprunātos. Bet mēs gribētu jums pastāstīt kaut ko ļoti svarīgu, kas skar jūsu nākotni.” Ubags bija pārsteigts. ”Vai drīkst jautāt,” brāļi turpināja, ”kā jūs domājat, kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu?” ”Tā ir Dieva griba,” ubags atbildēja.

Tad brāļi apsprieda ar šo cilvēku domas no Bībeles un paskaidroja, par ko ir runa Atklāsmes grāmatā 21:4. Ubagu dziļi aizkustināja šī vēsts, kas vieš cerību, kā arī tas, ka bija atradušies cilvēki, kas par viņu tik ļoti ieinteresējās, ka apstājās, lai aprunātos par Bībeli. Acīs viņam sariesās asaras, un viņš nevis lūdza brāļiem naudu, bet gan uzstāja, lai tie ņem visu naudu, ko cilvēki bija iemetuši viņa traukā. Ubags bija tik neatlaidīgs, ka garāmgājēji jau sāka viņiem pievērst uzmanību. Tikai ar lielām pūlēm brāļiem izdevās pārliecināt ubagu, lai viņš naudu paturētu sev. Visbeidzot viņš tomēr piekāpās ar norunu, ka brāļi pie viņa vēl atgriezīsies.

Lielā Dakaras universitāte arī ir vieta, kur sekmējas garīgā zveja. Ar kādu medicīnas studentu, vārdā Žans Luī, tika uzsāktas Bībeles nodarbības. Drīz vien viņš pieņēma patiesību, veltīja savu dzīvi Jehovam un kristījās. Viņš ļoti vēlējās kalpot par pilnas slodzes pionieri, tomēr viņam arī lielu prieku sagādāja medicīnas studēšana. Turklāt saskaņā ar līgumsaistībām, ko viņš bija uzņēmies savā dzimtajā zemē, viņam mācības noteikti bija jāpabeidz. Taču jau studiju laikā Žans Luī sāka kalpot par palīgpionieri, un neilgi pēc tam, kad viņš bija saņēmis ārsta diplomu, viņu uzaicināja strādāt par ģimenes ārstu kādā lielā Āfrikas Bētelē. Arī kāds cits Dakaras universitātes students ieinteresējās par patiesību un tagad savā dzimtajā zemē kalpo Bētelē.

Neapšaubāmi, garīgajai zvejai Senegālā ir jūtami rezultāti. Jehovas liecinieku bībeliskā literatūra šeit tiek augstu vērtēta un tagad tiek izdota arī vietējā volofu valodā. Daudzi godprātīgi cilvēki ar pateicību ir atsaukušies, dzirdot labo vēsti savā dzimtajā valodā. Tā kā Senegālas dedzīgie ”cilvēku zvejnieki” turpina uzticīgi un drosmīgi stāstīt citiem par kristiešu cerību, ar Jehovas palīdzību garīgais loms noteikti pieaugs.

[Karte/Attēls 31. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

SENEGĀLA

[Attēls]

Senegālā kristieši stāsta citiem par savu cerību

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.