Dieva pretinieki negūs uzvaru

”Kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks.” (JEREMIJAS 1:19)

1. Kādu uzdevumu saņēma Jeremija, un cik ilgi turpinājās viņa darbs?

JEHOVA iecēla jauno Jeremiju par pravieti tautām. (Jeremijas 1:5.) Tas notika laikā, kad Jūdā valdīja labs ķēniņš — Josija. Bet Jeremija turpināja kalpot par pravieti arī pēc tam, nemierīgajā periodā, kas beidzās ar Jeruzalemes krišanu babiloniešu rokās un tautas aizvešanu trimdā. (Jeremijas 1:1—3.)

2. Kā Jehova stiprināja Jeremiju, un ko nozīmēja sacelties pret šo pravieti?

² Bija skaidrs, ka vēstis par Dieva spriedumu, kuras Jeremijam bija uzdots paziņot, izraisīs pretestību. To zinādams, Jehova stiprināja Jeremiju un sagatavoja viņu tam, kas bija gaidāms nākotnē. (Jeremijas 1:8—10.) Piemēram, Jeremiju iedrošināja vārdi: ””Kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!” — saka tas Kungs.” (Jeremijas 1:19.) Sacelties pret Jeremiju — tas nozīmēja sacelties pret Dievu. Mūsdienās Jehovam ir pravietim līdzīga kalpu grupa, kas veic darbu, kurš līdzinās Jeremijas uzdevumam. Tāpat kā Jeremija, viņi bezbailīgi paziņo Dieva pravietiskos vārdus. Tā ir vēsts, kas ietekmē visus cilvēkus un visas tautas vai nu uz labu, vai ļaunu — atkarībā no viņu reakcijas uz šo vēsti. Tāpat kā Jeremijas laikā, ir arī pretinieki, kas cīnās pret Dievu, nostādamies pret viņa dedzīgajiem kalpiem un pretodamies darbam, ko tie veic Dieva uzdevumā.

Uzbrukumi Jehovas kalpiem

3. Kāpēc Jehovas tauta ir kļuvusi par uzbrukumu mērķi?

³ Jehovas tauta ir bijusi uzbrukuma mērķis jau kopš 20. gadsimta sākuma. Daudzās zemēs cilvēki, kam bijuši ļauni nolūki, ir mēģinājuši aizkavēt un pat vispār apklusināt Dieva Valstības labās vēsts sludināšanu. Viņus uz to kūda mūsu galvenais Ienaidnieks, Velns, kas ”staigā apkārt kā lauva  rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”. (1. Pētera 5:8.) Kad 1914. gadā beidzās ’tautu laiki’, Jehova iecēla savu Dēlu par Zemes jauno ķēniņu, pavēlēdams tam ’valdīt savu ienaidnieku vidū’. (Lūkas 21:24; Psalms 110:2.) Īstenodams savu varu, Kristus izdzina Sātanu no debesīm un nometa viņu Zemes apkaimē. Velns zina, ka viņam atlicis maz laika, tāpēc viņš izgāž savas dusmas uz svaidītajiem kristiešiem un to biedriem. (Atklāsmes 12:9, 17.) Ko tie, kas cīnās pret Dievu, ir panākuši ar saviem atkārtotajiem uzbrukumiem?

4. Kādus pārbaudījumus Jehovas kalpi pārcieta Pirmā pasaules kara laikā, un kas notika 1919. un 1922. gadā?

⁴ Svaidīto atlikums pārcieta daudz ticības pārbaudījumu Pirmā pasaules kara gados. Viņus izsmēja, nomelnoja un sita, pret viņiem vērsās pūļa uzbrukumi. Kā Jēzus bija pravietojis, viņi bija ”visu tautu ienīsti”. (Mateja 24:9.) Histēriskajā kara gaisotnē Dieva Valstības ienaidnieki izmantoja tādu pašu taktiku, kāda tika lietota pret Jēzu Kristu. Viņi apsūdzēja Jehovas kalpus musināšanā un deva triecienu pašā Dieva redzamās organizācijas sirdī. 1918. gada maijā ASV federālās varas iestādes izdeva orderi biedrības prezidenta Dž. F. Raterforda un viņa septiņu tuvāko līdzgaitnieku arestam. Visiem astoņiem tika piespriesti ilgtermiņa cietumsodi, un viņi tika  nosūtīti uz federālo cietumu Atlantā (Džordžijas štatā, ASV). Pēc deviņiem mēnešiem viņus no cietuma atbrīvoja. 1919. gada maijā apgabala apelācijas tiesa nosprieda, ka apsūdzētie nav tikuši tiesāti objektīvi, un tāpēc atcēla iepriekšējās tiesas lēmumu. Lieta tika nosūtīta atpakaļ atkārtotai izskatīšanai, bet vēlāk valdība atsauca apsūdzību un brālis Raterfords un viņa biedri tika pilnībā reabilitēti. Viņi atjaunoja savu darbību, un 1919. un 1922. gadā Sīdarpointā (Ohaio štatā) notika kopsanāksmes, kas deva darbam jaunu impulsu.

5. Kas notika ar Jehovas lieciniekiem nacistiskajā Vācijā?

⁵ Divdesmitā gadsimta 30. gados vairākās valstīs izveidojās diktatoriski režīmi, un Vācija, Itālija un Japāna kļuva par vienotu bloku — tā dēvētajām Ass valstīm. 30. gadu sākumā izvērsās nežēlīgas Dieva tautas vajāšanas, kas sevišķi sīvas bija nacistiskajā Vācijā. Tika uzlikti aizliegumi. Mājās notika kratīšanas, to iemītnieki tika arestēti, un vairāki tūkstoši tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs tāpēc, ka nebija ar mieru atteikties no savas ticības. Mērķis šai cīņai pret Dievu un viņa tautu bija iznīcināt Jehovas lieciniekus totalitārisma zemēs. * Kad Jehovas liecinieki griezās Vācijas tiesās, lai cīnītos par savām tiesībām, reiha Tieslietu ministrija sagatavoja plašu sava oficiālā viedokļa izklāstu, lai nodrošinātu to, ka Jehovas liecinieki nevarētu uzvarēt tiesas prāvās. Tajā bija teikts: ”Tiesas nedrīkst ciest neveiksmi kaut kādu šķietamu juridisku formalitāšu dēļ, bet tām jāmeklē un jāatrod iespējas pildīt savus cildenos pienākumus par spīti formālajiem sarežģījumiem.” Tas nozīmēja, ka taisnīgumu nebija iespējams panākt. Nacisti apgalvoja, ka Jehovas liecinieku darbība ir naidīga un ’traucē nacionāli sociālistiskās iekārtas celtniecību’.

6. Kas Otrā pasaules kara laikā un pēc tam tika darīts, lai apstādinātu Jehovas liecinieku darbību?

⁶ Otrā pasaules kara laikā Jehovas kalpu darbība tika aizliegta vai ierobežota Austrālijā un Kanādā, kā arī citās pie Britu nāciju sadraudzības piederošās valstīs gan Āfrikā, gan Āzijā, gan Karību jūras un Klusā okeāna salās. Amerikas Savienotajās Valstīs ietekmīgi ienaidnieki un dezinformēti cilvēki mēģināja izmantot likumus, lai viņiem kaitētu. (Psalms 94:20.) Tiesas procesos, kuros tika izskatītas lietas, kas bija saistītas ar salutēšanu karogam un vietējo varas iestāžu aizliegumiem sludināt pa mājām, Jehovas kalpi cīnījās par savām tiesībām, un labvēlīgie tiesas spriedumi Savienotajās Valstīs kļuva par aizsargvalni pielūgsmes brīvībai. Ar Jehovas gādību ienaidnieku pūliņi izrādījās veltīgi. Kad karš Eiropā tuvojās beigām, aizliegumi tika atcelti. Vairāki tūkstoši liecinieku, kas Vācijā bija ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, atguva brīvību. Taču cīņa nebija galā. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara sākās ”aukstais karš”. Austrumeiropas valstīs Jehovas tautas apspiešana turpinājās. Varas iestādes veica pasākumus, lai kavētu un apturētu sludināšanu, pārtrauktu literatūras piegādi, nepieļautu publiskas sapulces. Daudzi tika ieslodzīti cietumā vai aizsūtīti uz labošanas darbu nometnēm.

Sludināšana turpinās

7. Kādas izmaiņas Jehovas liecinieku darbībā pēdējos gadu desmitos ir notikušas Polijā, Krievijā un citās valstīs?

⁷ Pēc vairākiem gadu desmitiem atkal radās iespējas atklātai darbībai. Lai gan Polijā vēl pastāvēja komunistiskais režīms, 1982. gadā šajā valstī tika atļauts rīkot vienas dienas kopsanāksmes. 1985. gadā tika organizētas starptautiskās kopsanāksmes, un 1989. gadā notika ļoti plaša mēroga starptautiskas kopsanāksmes, uz kurām ieradās vairāki tūkstoši delegātu no Krievijas un Ukrainas. Tajā pašā gadā Ungārijā un Polijā Jehovas liecinieki saņēma oficiālu reģistrāciju. 1989. gada rudenī sagruva Berlīnes mūris. Dažus mēnešus  vēlāk mēs tikām oficiāli atzīti Austrumvācijā, un drīz pēc tam Berlīnē notika starptautiska kopsanāksme. Sākoties 20. gadsimta pēdējam gadu desmitam, tika uzņemti personiski sakari ar brāļiem Krievijā. Maskavā brāļi griezās pie amatpersonām, un 1991. gadā Jehovas liecinieki saņēma oficiālu reģistrāciju. Kopš tā laika darbs Krievijā, kā arī citās bijušajās Padomju Savienības republikās ir ārkārtīgi strauji vērsies plašumā.

8. Ko Jehovas liecinieki dažādās valstīs pieredzēja 45 gados pēc Otrā pasaules kara beigām?

⁸ Kaut arī atsevišķās vietās vajāšanas ar laiku atslāba, citur tās pieauga. 45 gados, kas bija aizritējuši kopš Otrā pasaules kara beigām, daudzas valstis atteicās oficiāli atzīt Jehovas lieciniekus. Turklāt 23 Āfrikas valstīs, 9 Āzijas valstīs, 8 Eiropas valstīs, 3 Latīņamerikas valstīs un 4 salu valstīs mūsu organizācijai vai darbībai tika uzlikts aizliegums.

9. Kas bija jāpārcieš Jehovas kalpiem Malāvijā?

⁹ Malāvijā, sākot ar 1967. gadu, Jehovas liecinieki pieredzēja mežonīgas vajāšanas. Mūsu brāļi šajā zemē nepirka partijas biedra kartes, jo nevēlējās pārkāpt neitralitātes principu, kas jāievēro visiem patiesajiem kristiešiem. (Jāņa 17:16.) Vajāšanas atsākās ar jaunu spēku 1972. gadā pēc kādas Malāvijas Kongresa partijas sanāksmes. Brāļus dzina ārā no mājām, un viņiem liedza iespēju strādāt. Tūkstošiem brāļu un māsu aizbēga no valsts, lai glābtu savu dzīvību. Vai tie, kas cīnījās pret Dievu un mūsu brāļiem, guva virsroku? Nepavisam ne. Tagad situācija Malāvijā ir mainījusies. 1999. gadā šajā zemē sludināšanas pārskatus nodeva lielākais skaits sludinātāju — 43 767 — un apgabala kopsanāksmes apmeklēja vairāk nekā 120 000 cilvēku. Turklāt valsts galvaspilsētā ir uzcelts jauns filiāles birojs.

Iegansts apsūdzībai

10. Kādā ziņā Dieva tautas ienaidnieki rīkojas tāpat, kā senatnē rīkojās Daniēla ienaidnieki?

¹⁰ Atkritēji, garīdzniecība un citi nespēj paciest, ka mēs sludinām vēsti no Dieva Rakstiem. Kristīgās pasaules reliģisko aprindu ietekmē pretinieki meklē tā saucamos juridiskos ceļus, lai attaisnotu savu cīņu pret Jehovas lieciniekiem. Kādu taktiku viņi mēdz izmantot? Vai atceraties, ko sazvērnieki nolēma darīt, lai kaitētu Daniēlam? Daniēla 6:4, 5 ir stāstīts: ”Priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums. Tad tie vīri sacīja: ”Mēs neatradīsim iemesla apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt ka tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā.”” Līdzīgi arī mūsdienās pretinieki meklē ieganstu apsūdzībai. Viņi ceļ trauksmi par ”bīstamām sektām” un pieskaita pie tām Jehovas lieciniekus. Ar sagrozītas informācijas, netiešu mājienu un klaju apmelojumu palīdzību viņi vēršas pret mūsu pielūgsmes veidu un turēšanos pie Dieva principiem.

11. Kādus nepatiesus apgalvojumus izsaka Jehovas liecinieku pretinieki?

¹¹ Dažās valstīs reliģiskie un politiskie spēki nevēlas atzīt, ka mēs veicam ’tīru un neapgānītu kalpošanu Dieva priekšā’. (Jēkaba 1:27.) Kaut gan mūsu kristīgā darbība tiek veikta 234 zemēs, pretinieki apgalvo, ka mēs neesam ”pazīstama reliģija”. Piemēram, 1998. gadā, dažas dienas pirms starptautiskās kopsanāksmes, kādā Atēnu laikrakstā bija lasāms Grieķijas pareizticīgo baznīcas apgalvojums, ka Jehovas liecinieki nav ”pazīstama reliģija”, lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nonākusi pie pretēja secinājuma. Dažas dienas vēlāk kādā citā tās pašas pilsētas laikrakstā bija citēti kāda baznīcas pārstāvja vārdi, kurš bija teicis, ka Jehovas liecinieki ”nevar būt ”kristiešu draudze”, jo viņiem nav nekā kopīga ar kristīgo ticību, kas iemiesota Jēzū Kristū”. Tas ir pārsteidzošs apgalvojums, jo neviena cita reliģiska grupa nepievērš tik lielu  uzmanību Jēzus paraugam kā Jehovas liecinieki.

12. Kas mums jādara, izcīnot savu garīgo cīņu?

¹² Mēs cenšamies aizstāvēt un apstiprināt labo vēsti juridiskā ceļā. (Filipiešiem 1:7, NW.) Tajā pašā laikā mēs negrasāmies pieļaut kompromisu, ja runa ir par turēšanos pie Dieva taisnīgajām normām un principiem. (Titam 2:10, 12.) Mēs, tāpat kā Jeremija senatnē, ’apjožam savus gurnus un sludinām visu, ko Dievs mums pavēlējis’, nepieļaujot, ka Dieva pretinieki iedvestu mums bailes. (Jeremijas 1:17, 18.) Savos Svētajos rakstos Jehova ir skaidri norādījis pareizo ceļu, pa kuru mums jāiet. Mēs nekādā gadījumā negribam balstīties uz nedrošo ’miesas elkoni’ vai meklēt ’patvērumu Ēģiptes ēnā’, proti, pašreizējā pasaulē. (2. Laiku 32:8; Jesajas 30:3; 31:1—3.) Izcīnot savu garīgo cīņu, mums allaž jāpaļaujas uz Jehovu no visas sirds, jāļauj viņam vadīt mūsu soļus un nav jāpaļaujas uz savu prāta gudrību. (Salamana Pamācības 3:5—7.) Ja Jehova mūs neatbalsta un nesargā, visi mūsu pūliņi ir veltīgi. (Psalms 127:1.)

Nelokāmi par spīti vajāšanām

13. Kāpēc var teikt, ka sātaniskais uzbrukums Jēzum cieta neveiksmi?

¹³ Ko nozīmē nelokāma uzticība Jehovam, mēs varam mācīties no Jēzus, kas tika nepatiesi apsūdzēts musināšanā un pastāvošās kārtības graušanā. Izskatījis Jēzus lietu, Pilāts gribēja viņu atbrīvot. Bet, lai gan Jēzus bija nevainīgs, ļaužu pūlis, reliģisko vadītāju uzkūdīts, kliedza, lai viņš tiktu sists pie staba. Jēzus vietā viņi pieprasīja atbrīvot Barabu — cilvēku, kas bija nonācis cietumā par musināšanu un slepkavību. Pilāts vēlreiz mēģināja pārliecināt nesaprātīgos pretiniekus, bet galu galā pūļa klaigāšanas dēļ piekāpās. (Lūkas 23:2, 5, 14, 18—25.) Lai arī Jēzus nomira, piesists pie moku staba, šis ļaunprātīgais, sātaniskais uzbrukums Dieva Dēlam cieta pilnīgu neveiksmi, jo Jehova cēla augšā Jēzu un paaugstināja viņu, sēdinot pie savas labās rokas. Piecdesmitās dienas svētkos ar godā  celtā Jēzus starpniecību tika izliets svētais gars un nodibināta kristiešu draudze — ”jaunais radījums”. (2. Korintiešiem 5:17; Apustuļu darbi 2:1—4.)

14. Kas notika ar Jēzus sekotājiem, kad pret viņiem vērsās jūdu reliģiskie vadītāji?

¹⁴ Drīz pēc tam reliģiskie vadītāji draudēja apustuļiem, bet Kristus sekotāji nepārtrauca runāt par to, ko bija redzējuši un dzirdējuši. Jēzus mācekļi lūdza: ”Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt tavu vārdu.” (Apustuļu darbi 4:29.) Jehova atbildēja uz mācekļu lūgšanu, piepildot viņus ar svēto garu un stiprinot viņus, lai mācekļi arī turpmāk varētu bezbailīgi sludināt. Pēc neilga laika apustuļiem atkal pavēlēja pārtraukt sludināšanu, bet Pēteris un citi apustuļi atbildēja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29.) Ne draudi, ne aresti, ne sitieni nespēja kavēt viņus paplašināt savu darbību Valstības interesēs.

15. Kas bija Gamaliēls, un kādu padomu viņš deva reliģiskajiem vadītājiem, kas vērsās pret Jēzus sekotājiem?

¹⁵ Kāda bija reliģisko vadītāju reakcija? ”Viņi saskaitās un gribēja tos [tas ir, apustuļus] nonāvēt.” Taču viņu vidū bija kāds bauslības mācītājs, farizejs, vārdā Gamaliēls, kas tika cienīts visā tautā. Licis uz īsu brīdi izvest apustuļus ārā no sinedrija zāles, viņš šiem reliģiskajiem pretiniekiem deva padomu: ”Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. [..] Tādēļ es jums tagad saku: Lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; bet ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt — pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!” (Apustuļu darbi 5:33—39.)

Nevienam ierocim neizdosies mūs pieveikt

16. Kādu solījumu Jehova ir devis saviem kalpiem?

¹⁶ Gamaliēla vārdos izskanēja gudrs padoms. Arī mēs esam pateicīgi, ja kāds mūs aizstāv. Mēs arī atzīstam, ka tiesas spriedumi, ko pieņēmuši taisnprātīgi tiesneši, palīdz aizstāvēt pielūgsmes brīvību. Bet kristīgās pasaules garīdzniecībai un citiem lielās Bābeles — pasaules viltus reliģijas impērijas — vadītājiem nepatīk tas, ka mēs cieši turamies pie Dieva vārdiem. (Atklāsmes 18:1—3.) Viņi paši un tie, kas atrodas viņu ietekmē, nepārtraukti mums uzbrūk. Tomēr mums ir dots šāds apsolījums: ””Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību. Tas ir tā Kunga kalpu mantojums un mana svētība, kas tos pavadīs”, — saka tas Kungs.” (Jesajas 54:17.)

17. Kāpēc mēs nezaudējam drosmi, turpinoties pretinieku uzbrukumiem?

¹⁷ Ienaidnieki mums uzbrūk bez jebkāda pamata, tomēr mēs nezaudējam drosmi. (Psalms 109:1—3.) Mēs nekādā gadījumā neļausim tiem, kas ienīst mūsu sludināto Bībeles vēsti, mūs iebiedēt un panākt, ka mēs pieļautu kompromisu savas ticības jautājumos. Mēs zinām, ka, laikam ejot, mūsu garīgā cīņa kļūs vēl sīvāka, taču mēs zinām arī to, kāds būs iznākums. Mēs redzēsim, kā mūsu dzīvē piepildīsies tie vārdi, kas piepildījās Jeremijas dzīvē: ””Kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!” — saka tas Kungs.” (Jeremijas 1:19.) Mēs zinām, ka Dieva pretinieki negūs uzvaru.

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

• Kāpēc pret Jehovas kalpiem tiek vērsti uzbrukumi?

• Kādus paņēmienus ir izmantojuši Jehovas kalpu ienaidnieki?

• Kāpēc mums ir stipra pārliecība, ka Dieva ienaidnieki negūs uzvaru?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 17. lpp.]

Jehova apliecināja Jeremijam, ka viņš to nepametīs

[Attēls 18. lpp.]

Brāļi, kas bija ieslodzīti koncentrācijas nometnē

[Attēls 18. lpp.]

Pūļa uzbrukums Jehovas lieciniekiem

[Attēls 18. lpp.]

Dž. F. Raterfords un viņa biedri

[Attēls 21. lpp.]

Tie, kas cīnījās pret Dievu, nepieveica Jēzu