Vai Bībelē ir ietverta kodēta informācija?

APMĒRAM divus gadus pēc 1995. gadā notikušās Izraēlas premjerministra Ichāka Rabīna slepkavības kāds žurnālists paziņoja, ka ar datortehnoloģijas palīdzību jau iepriekš bija atradis šī notikuma pareģojumu iekodētu Bībeles oriģinālajā senebreju tekstā. Šis žurnālists, vārdā Maikls Drosnins, rakstīja, ka vairāk nekā gadu pirms slepkavības bija mēģinājis brīdināt premjerministru — bet veltīgi.

Kā apgalvots grāmatās un rakstos, kas publicēti par šo tematu, šādu kodētu ziņojumu pastāvēšana ir uzskatāma par pārliecinošu pierādījumu, ka Bībele ir Dieva inspirēta. Bet vai Bībeles kods tiešām pastāv? Un vai tam būtu jābūt noteicošajam, lai ticētu Bībeles iedvesmotībai?

Jauna ideja?

Doma par Bībeles tekstā apslēptiem ziņojumiem nav jauna. Tā ir kabalas — jūdaisma mistiskās tradīcijas — pamatideja. Kā māca kabalas skolotāji, Bībeles teksta pamatnozīme nav šī teksta patiesā nozīme. Viņi uzskata, ka Dievs Bībeles senebreju tekstā burtus ir izmantojis par simboliem, kurus pareizi saprotot atklājas kāda dziļāka patiesība. Viņuprāt, Dievs ar īpašu nodomu ir noteicis katru Bībeles teksta burtu un to, kurā vietā tam jāatrodas.

Kā norāda Bībeles koda pētnieks Džefrijs Satinovers, šie jūdaisma mistiķi tic, ka senebreju burtos, kas izmantoti radīšanas aprakstā Pirmajā Mozus grāmatā, ir ietverts neaptverams mistisks spēks. Viņš raksta: ”Īsi sakot, Pirmā Mozus grāmata nav vienkārši apraksts; tas ir pašas radīšanas instruments, dievišķa plāna materiāla izpausme.”

Kabalistu rabīns Bahija ben Ašers no Saragosas (Spānija), kurš dzīvoja 13. gadsimtā, rakstīja par kādu slepenu informāciju, ko viņš bija atklājis Pirmās Mozus grāmatas fragmentā, lasīdams katru 42. burtu. Šī metode, kad tiek izlaists noteikts skaits burtu, ir pamatā arī mūsdienās pastāvošajam priekšstatam, kā ir iespējams atrast Bībeles kodu.

 Datori ”atklāj” kodu

Kad vēl nebija sākusies datoru ēra, iespējas šādā veidā pārbaudīt Bībeles tekstu bija ierobežotas. Bet 1994. gada augustā žurnālā Statistical Science tika publicēts raksts, kurā Elijahu Ripss no Ebreju universitātes Jeruzalemē un pētnieki, kas darbojās kopā ar viņu, nāca klajā ar pārsteidzošiem apgalvojumiem. Viņi stāstīja, ka, izņemot atstarpes starp Pirmās Mozus grāmatas ebreju teksta burtiem un ”lecot” pa tiem ar noteiktiem intervāliem, ir atraduši 34 ievērojamu rabīnu vārdus un to tuvumā arī tādu informāciju kā, piemēram, viņu dzimšanas vai miršanas datus. * Pēc vairākkārtējām pārbaudēm pētnieki publicēja secinājumu: vērtējot pēc statistikas principiem, iegūtie rezultāti nevar būt nejaušība — atrastās ziņas ir pierādījums, ka Pirmajā Mozus grāmatā pirms tūkstošiem gadu kodētā formā ir tikusi apslēpta Dieva iedvesmota informācija.

Balstoties uz šo metodi, žurnālists Drosnins uzsāka pats savus pētījumus, kuru mērķis bija atrast apslēptu informāciju pirmajās piecās senebreju Bībeles grāmatās. Pēc Drosnina vārdiem, vārdus ”Ichāks Rabīns” viņš atrada, lasot katru 4772. Bībeles teksta burtu. Sakārtojis Bībeles tekstu virknēs pa 4772 burtiem katrā, viņš ieraudzīja, ka Rabīna vārdu (lasot vertikālā virzienā) krusto teikums (5. Mozus 4:42, lasot horizontāli), ko Drosnins iztulkoja kā ”slepkava, kas noslepkavos”.

Patiesībā 5. Mozus 4:42 ir runāts par slepkavu, kas kādu ir nogalinājis netīšām. Tāpēc daudzi kritizēja Drosnina patvaļīgo interpretāciju, norādot, ka ar viņa nezinātnisko metodi līdzīgus ziņojumus var atrast jebkurā tekstā. Taču Drosnins nepiekāpās un atbildēja ar izaicinājumu: ”Kad mani kritizētāji atradīs kodētu ziņojumu par premjerministra nogalināšanu [romānā] Mobijs Diks, es viņiem noticēšu.”

Inspirācijas pierādījums?

Profesors Brendans Makijs no Austrālijas Nacionālās universitātes informātikas fakultātes pieņēma Drosnina izaicinājumu un ar datora palīdzību izdarīja plašus Mobija Dika angļu teksta pētījumus. * Izmantojis Drosnina aprakstīto metodi, Makijs teicās atradis ”pareģojumus” par Indiras Gandijas, Mārtina Lutera Kinga jaunākā, Džona Kenedija, Abrahama Linkolna u.c. noslepkavošanu. Kā izteicās Makijs, Mobijā Dikā viņš atklājis arī ”pareģojumu” par Ichāka Rabīna slepkavību.

Pēc tam profesors Makijs un viņa kolēģi pievērsās Pirmās Mozus grāmatas senebreju tekstam un apstrīdēja arī Ripsa un viņa biedru pētījumu rezultātus. Pārmetumi tika izteikti par to, ka Ripsa iegūtie rezultāti drīzāk ir nevis pierādījums Dieva inspirēta, kodēta ziņojuma pastāvēšanai, bet pētnieku izmantotās metodes un interpretācijas auglis — datu saskaņošana pamatā ir izdarīta pēc pašu pētnieku ieskatiem. Taču debates par to vēl nav beigušās.

Vēl viens diskusiju objekts ir apgalvojumi, ka šifrēti ziņojumi ir apslēpti ”standarta” jeb ”oriģinālajā” senebreju tekstā. Ripss un viņa kolēģi sacīja, ka ir izdarījuši pētījumus ”standarta jeb vispārpieņemtajā Pirmās Mozus grāmatas tekstā”. Drosnins rakstīja: ”Visas patlaban pastāvošās Bībeles oriģinālajā senebreju valodā ir burts burtā vienādas.” Bet vai tā tiešām ir? Patiesībā tāda ”standarta” teksta nemaz nav. Mūsdienās ir pieejami vairāki senebreju valodas Bībeles izdevumi, kas balstīti uz dažādiem senajiem manuskriptiem. Bībeles vēsts tajos ir viena un tā pati, taču paši manuskripti nav burts burtā vienādi.

Daudzi mūsdienu tulkojumi ir balstīti uz Ļeņingradas kodeksu — vecāko pilna apjoma masoretu manuskriptu senebreju valodā —, kas tapis ap 1000. gadu mūsu ērā. Bet Ripss un Drosnins izmantoja citu, proti, Korena tekstu. Ortodoksālā jūdaisma rabīns un Hārvarda universitātes matemātiķis Šlomo Šternbergs paskaidro, ka ”Piektajā Mozus grāmatā vien ir 41  burts, kas [Ļeņingradas kodeksā un] Drosnina izmantotajā Korenā atšķiras”. Starp Nāves jūras rokrakstiem ir Bībeles teksta daļas, kas ir tikušas rakstītas vairāk nekā pirms 2000 gadiem. Salīdzinot šos rokrakstus ar vēlākā laikā tapušajiem masoretu tekstiem, vietām atklājas ievērojamas atšķirības pareizrakstībā. Dažos tīstokļos ir ierakstīti diezgan daudz burtu, ar kuriem tiek apzīmēti patskaņi, jo tajā laikā vēl nebija izgudrota punktu sistēma patskaņu apzīmēšanai. Citos rituļos šādu burtu ir mazāk. Salīdzinot visus pieejamos Bībeles manuskriptus, var redzēt, ka Bībeles teksta jēga ir palikusi nemainīga. Taču tāpat var redzēt, ka pareizrakstība un burtu skaits dažādos tekstos ir atšķirīgi.

Lai meklētu kaut kādus apslēptus ziņojumus, tekstam ir jābūt absolūti nemainīgam. Izmaiņas kaut vai par vienu burtu pilnībā sagroza burtu secību — un arī ziņojumu, ja tāds tur ir bijis. Dievs Bībelē ir saglabājis savu vēsti, bet nav nodarbojies ar tik nenozīmīgu jautājumu kā gadsimtu gaitā mainīgā pareizrakstība un tāpēc nav saglabājis nemainīgu katru burtu. Vai tas neliecina, ka viņš nav Bībelē paslēpis kodētas vēstis? (Jesajas 40:8; 1. Pētera 1:24, 25.)

Vai mums ir nepieciešama kaut kāda kodēta informācija?

Apustulis Pāvils skaidri rakstīja, ka ”visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam”. (2. Timotejam 3:16, 17, LB-65r.) Bībeles vēsts ir tik vienkārša un skaidra, ka nav nepieciešamas īpašas pūles, lai to saprastu un izmantotu dzīvē, — tomēr daudzi cilvēki to apzināti ignorē. (5. Mozus 30:11—14.) Pravietojumi, kas atklāti izteikti Bībelē, ļauj iegūt drošu ticību Bībeles iedvesmotībai. * Atšķirībā no kaut kāda slepena koda, Bībeles pravietojumi ’nav patvaļīgi iztulkojami’. (2. Pētera 1:19—21.)

Apustulis Pēteris rakstīja: ”Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu.” (2. Pētera 1:16.) Ideja par Bībeles kodu sakņojas jūdaisma misticismā, un tās pierādīšanā tiek izmantotas ’izgudrotas’ metodes, padarot neskaidru un sagrozot vienkāršo Bībeles teksta jēgu. Pašos Ebreju rakstos ir nepārprotami nosodīta šāda mistiska pieeja. (5. Mozus 13:2—6; 18:9—13.)

Cik mēs esam laimīgi, ka mums ir Bībeles skaidrā vēsts un norādījumi, kas mums palīdz iepazīt Dievu! Iedziļināties tajos ir daudz vērtīgāk nekā censties uzzināt par mūsu Radītāju, meklējot apslēptas vēstis, ko radījusi atsevišķu cilvēku brīva interpretācija un iztēle, kurai talkā nākusi datortehnika. (Mateja 7:24, 25.)

[Zemsvītras piezīmes]