Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Cik liela ir vajadzība pēc mierinājuma!

Cik liela ir vajadzība pēc mierinājuma!

Cik liela ir vajadzība pēc mierinājuma!

”Es redzēju, kā raud apspiestie un nomāktie, kam nebija neviena iepriecinātāja un kas cieta pārestības no savu apspiedēju puses, nesajuzdami ne no viena nekādu iepriecinājumu.” (SALAMANS MĀCĪTĀJS 4:1)

VAI jūs meklējat mierinājumu? Ja jūs ir pārņēmis izmisums, vai jūs neilgojaties pēc mierinājuma, kas kā saulesstars izlauztos cauri tumšiem mākoņiem? Vai jūs nealkstat saņemt kaut nelielu mierinājumu, kas spētu mazināt dzīves sāpīgos pārdzīvojumus?

Laiku pa laikam mums visiem ir ļoti nepieciešams mierinājums un uzmundrinājums, jo tik daudz kas dzīvi padara drūmu. Mums visiem ir svarīgi justies drošībā — pasargātiem un mīlētiem. Daži jūtas nelaimīgi, tāpēc ka kļūst veci. Citi varbūt jūtas dziļi vīlušies, jo dzīve nav izveidojusies tā, kā bija cerēts. Vēl citus, iespējams, ir satraukuši no laboratorijas saņemtie analīžu rezultāti.

Tāpat diez vai kāds apšaubīs, ka cilvēkiem ir ārkārtīgi nepieciešams mierinājums un cerība arī pašreizējo pasaules notikumu dēļ. Divdesmitajā gadsimtā vien vairāk nekā simt miljoni cilvēku ir aizgājuši bojā karos. * Gandrīz visi viņi atstāja aiz sevis sērojošas ģimenes — mātes un tēvus, māsas un brāļus, atraitnes un bāreņus, kuriem ir ļoti vajadzīgs mierinājums. Mūsdienās vairāk nekā miljards cilvēku dzīvo galējā nabadzībā. Pusei zemeslodes iedzīvotāju nav iespējams regulāri ārstēties un nav pieejamas visnepieciešamākās zāles. Pa netīrajām lielpilsētu ielām klīst miljoniem pamestu bērnu, no kuriem daudzi lieto narkotikas un nodarbojas ar prostitūciju. Briesmīgās bēgļu nometnēs nīkst miljoniem bēgļu.

Taču skaitļi — lai cik iespaidīgi tie būtu — neataino katra atsevišķa cilvēka sāpes un ciešanas. Padomāsim, piemēram, par kādu jaunu sievieti no Balkāniem, vārdā Svetlana *, kas piedzima ļoti trūcīgā ģimenē. ”Lai iegūtu naudu,” viņa saka, ”vecāki mani sūtīja vai nu ubagot, vai zagt. Situācija ģimenē pasliktinājās tiktāl, ka es kļuvu par incesta upuri. Kad es atradu oficiantes darbu, māte, kas dabūja manis nopelnīto naudu, sacīja, ka izdarīšot pašnāvību, ja es palikšot bez darba. Galu galā es sāku nodarboties ar prostitūciju. Tolaik man bija tikai 13 gadu. Pēc kāda laika man iestājās grūtniecība, un es izdarīju abortu. 15 gadu vecumā es izskatījos tā, it kā man būtu jau 30.”

Mierinājums bija nepieciešams arī kādam jaunam vīrietim no Latvijas, vārdā Laimonis. Viņš stāsta par drūmajām atmiņām, kas izraisīja viņā dziļu nomāktību. Laimonim bija 29 gadi, kad viņš cieta autokatastrofā, pēc kuras viņam iestājās ķermeņa apakšējās daļas paralīze. Bezcerības pārņemts, Laimonis sāka dzert. Pagāja pieci gadi, un viņa dzīve bija nonākusi strupceļā — viņš bija paralizēts alkoholiķis, kuram nav nākotnes. Kur viņš varēja meklēt mierinājumu?

Vai arī padomāsim par Endžiju. Viņas vīrs pārcieta trīs galvas smadzeņu operācijas, pēc kurām sākumā bija daļēji paralizēts. Kad kopš pēdējās operācijas bija pagājuši pieci gadi, vīrs cieta ļoti nopietnā nelaimes gadījumā, kas gandrīz maksāja viņam dzīvību. Kad Endžija ieradās slimnīcā un ieraudzīja vīru ar smagu ievainojumu galvā guļam komā, viņa saprata, ka viņu un viņas ģimeni gaida grūti laiki. Pie kā viņa varēja griezties pēc atbalsta un uzmundrinājuma?

Pirms dažiem gadiem Petai kāda ziemas diena sākās gluži parasti. Bet nākamās trīs dienas viņas atmiņā neatstāja nekādas pēdas. Petas vīrs vēlāk pastāstīja, ka pēc stiprām sāpēm krūtīs viņai pilnībā apstājās sirdsdarbība — sākumā sirds bija strauji un neritmiski situsies, bet tad vienā brīdī apstājusies. Bija pārtrūkusi arī elpošana. ”Man bija iestājusies klīniskā nāve,” saka Peta. Tomēr viņa izdzīvoja. Par ilgo slimnīcā pavadīto laiku viņa stāsta: ”Man tika izdarītas daudz dažādas pārbaudes. Īpaši biedējošas bija tās, kurās ārsti mēģināja izraisīt sirds fibrillāciju un apstāšanos, kā tas bija noticis lēkmes laikā.” Kas viņai varēja sniegt nepieciešamo mierinājumu un palīdzību šajā grūtajā laikā?

Džo un Rebekas deviņpadsmitgadīgais dēls aizgāja bojā autokatastrofā. ”Mēs nekad nebijām pieredzējuši kaut ko tik briesmīgu,” viņi saka. ”Kaut gan iepriekš bijām sērojuši kopā ar cilvēkiem, kam bija nomiris kāds tuvinieks, tik dziļas sirdssāpes nebijām izjutuši vēl nekad.” Kas spēja remdēt dziļās sirdssāpes, ko sagādāja mīļa cilvēka zaudējums?

Visi šie cilvēki, tāpat kā vairāki miljoni citu, ir atraduši kādu īpašu mierinājuma avotu. Ja vēlaties uzzināt, kā no šī avota mierinājumu varat iegūt arī jūs, lūdzu, izlasiet nākamo rakstu.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 5. rk. Precīzs nogalināto militārpersonu un civiliedzīvotāju skaits nav zināms. Piemēram, 1998. gadā izdotajā grāmatā Facts About the American Wars (Fakti par Amerikas kariem) par Otro pasaules karu ir teikts: ”Lielākajā daļā avotu ir norādīts, ka kopējais Otrajā pasaules karā bojā gājušo (karavīru un civiliedzīvotāju) skaits ir 50 miljoni, bet daudzi, kas šo jautājumu ir pētījuši sīkāk, uzskata, ka patiesais upuru skaits ir lielāks — līdz pat divām reizēm lielāks.”

^ 6. rk. Vārds ir mainīts.

[Norādes par attēlu autortiesībām 3. lpp.]

UNITED NATIONS/PHOTO BY J. K. ISAAC

UN PHOTO 146 150 BY O. MONSEN