Vai jūsu viedoklis par varmācīgiem cilvēkiem sakrīt ar Dieva viedokli?

Cilvēki jau izsenis ir apbrīnojuši un godinājuši spēcīgus un drošsirdīgus vīrus. Pie tādiem pieder arī sengrieķu mitoloģijas varonis Hērakls, ko romieši nodēvēja par Herkulesu.

 HĒRAKLS bija izdaudzināts spēkavīrs, varenākais no visiem cīnītājiem. Kā vēstī leģenda, viņš bija pusdievs, puscilvēks, jo viņa tēvs bija grieķu dievs Zevs, bet māte — sieviete, vārdā Alkmēne. Savu pirmo varoņdarbu viņš paveica jau šūpulī. Greizsirdīga dieviete bija uzsūtījusi Hēraklam divas milzīgas čūskas, bet viņš tās nožņaudza. Vēlāk Hērakls piedalījās daudzās cīņās, pieveica briesmoņus un cīnījās ar nāvi par sava drauga sievas dzīvību. Viņš sagrāva veselas pilsētas, izvaroja sievietes, nosvieda no torņa kādu puisēnu un nogalināja savu sievu un bērnus.

Lai gan Hērakls bija mītiska, nevis reāla persona, jau no senseniem laikiem grieķiem pazīstamajās zemēs par viņu stāstīja teikas. Romieši viņu uzskatīja par dievu un pielūdza, tirgoņi un ceļotāji lūdza no viņa labklājību un aizsardzību. Tūkstošiem gadu stāsti par Hērakla varoņdarbiem ir valdzinājuši cilvēkus.

Leģendas izcelsme

Vai nostāstiem par Hēraklu un citiem mītiskiem varoņiem ir kāds reāls pamats? Jā, zināmā mērā šāds pamats ir. Bībelē ir stāstīts par seniem laikiem cilvēces vēsturē, kad pa zemi tiešām staigāja ”dievi” un ”pusdievi”.

Mozus par šo laikmetu rakstīja: ”Notika, ka cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika.” (1. Mozus 6:1, 2.)

Minētie ”Dieva dēli” nebija cilvēki — tie bija eņģeļi. (Salīdzināt Ījaba 1:6; 2:1; 38:4, 7.) Jūda, viens no Bībeles rakstītājiem, minēja, ka daži eņģeļi ”savu augsto stāvokli nebij nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši”. (Jūdas 6.) Citiem vārdiem, viņi atstāja viņiem uzticēto vietu Dieva debesu organizācijā, jo gribēja dzīvot kopā ar skaistām sievietēm uz zemes. Jūda piebilda, ka dumpīgie eņģeļi līdzinājās Sodomas un Gomoras ļaudīm, kas ”padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās”. (Jūdas 7.)

Bībelē nav sīki stāstīts par nepaklausīgo eņģeļu darbiem. Taču sengrieķu un citu tautu leģendas vēstī par daudziem dieviem un dievietēm, kas vai nu redzami, vai neredzami uzturējās cilvēku vidū. Kad viņi materializējās, viņiem bija ļoti skaista āriene. Viņi ēda, dzēra, gulēja un stājās dzimumattiecībās gan savā starpā, gan ar cilvēkiem. Lai gan viņi tika uzskatīti par svētiem un nemirstīgiem, viņi meloja un krāpa, strīdējās un karoja, kā arī paveda un izvaroja citus. Kaut arī šie mītiskie nostāsti nav precīzi un tajos daudz kas ir sadomāts, iespējams, tie atspoguļo reālos pirmsplūdu apstākļus, kas minēti Bībelē, Pirmajā Mozus grāmatā.

”Varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu”

Nepaklausīgie materializējušies eņģeļi stājās dzimumattiecībās ar sievietēm, un viņiem piedzima bērni. Tie nebija parasti bērni, bet bija pa pusei cilvēki, pa pusei eņģeļi. Bībelē rakstīts: ”Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.” (1. Mozus 6:4.)

Senebreju vārds nefilim, kas tulkots ”milži”, burtiski nozīmē ’gāzēji’, jo viņi ar varu gāza citus gar zemi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Bībelē tālāk teikts: ”Zeme bija.. pilna varas darbu.” (1. Mozus 6:11.) Mītiskie pusdievi, puscilvēki, kā Hērakls un babiloniešu varonis Gilgamešs, ļoti atgādina šos pirmsplūdu milžus.

 Ievērojiet, ka viņus sauca par ”varoņiem” un ”vīriem ar vārdu”. Pretēji taisnajam vīram Noam, kas dzīvoja tajā pašā laikā, milži nevēlējās vairot Jehovas slavu. Viņiem rūpēja tikai viņu pašu slava. Ar saviem varoņdarbiem, kuros, bez šaubām, ietilpa vardarbība un asinsizliešana, viņi ieguva kāroto slavu bezdievīgajā pasaulē. Šie milži bija sava laika varoņi — no viņiem baidījās, viņus cienīja un uzskatīja par neuzveicamiem.

Kaut arī milži un viņu tēvi, kritušie eņģeļi, bija slaveni laikabiedru vidū, viņiem noteikti nebija labas slavas Dieva acīs. Viņu dzīves veids bija pretīgs, tāpēc Dievs vērsās pret kritušajiem eņģeļiem. Apustulis Pēteris rakstīja: ”Eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam. Viņš arī nesaudzēja seno pasauli, bet sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem.” (2. Pētera 2:4, 5.)

Kad visu pasauli pārņēma plūdi, dumpīgie eņģeļi atbrīvojās no materiālajiem ķermeņiem un ar kaunu atgriezās garīgajā pasaulē. Dievs viņus sodīja, aizliegdams turpmāk iemiesoties cilvēku ķermenī. Nepaklausīgo eņģeļu pēcnācēji, milži, gāja bojā plūdos. Palika dzīvs tikai Noa un viņa nelielā ģimene.

Mūsdienu ”vīri ar vārdu”

Tagad pa zemi vairs nestaigā nedz dievi, nedz pusdievi. Tomēr vardarbība ir ļoti izplatīta. Mūsdienu varoņus slavina grāmatās, filmās, televīzijā un mūzikā. Tie ir cilvēki, kam pat prātā nenāk neatbildēt uz apvainojumiem ar apvainojumiem, mīlēt ienaidniekus, tiekties pēc miera, piedot otram un nerīkoties varmācīgi. (Mateja 5:39, 44; Romiešiem 12:17; Efeziešiem 4:32; 1. Pētera 3:11.) Tieši pretēji: mūsdienu varoņus apbrīno par viņu spēku un prasmi cīnīties, atriebties un uzveikt vardarbību ar vēl lielāku vardarbību. *

Dieva viedoklis par šādiem cilvēkiem kopš Noas laika nav mainījies. Jehova neapbrīno tos, kam patīk vardarbība, un viņu neizklaidē to varoņdarbi. Psalmu dziesminieks teica: ”Tas Kungs pārbauda taisno un bezdievīgo, bet Viņa dvēsele ienīst to, kas dara varas darbus.” (Psalms 11:6.)

Citāds spēks

Krasā pretstatā varmācīgajiem varoņiem bija visievērojamākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, — Jēzus Kristus, cilvēks, kas veicināja mieru. Dzīvodams uz Zemes, viņš nedarīja ”nekādu netaisnību”. (Jesajas 53:9.) Kad viņa ienaidnieki ieradās Ģetzemanes dārzā, lai viņu apcietinātu, viņa sekotājiem bija līdzi daži zobeni. (Lūkas 22:38, 47—51.) Jēzus sekotāji būtu varējuši cīnīties, lai nepieļautu, ka viņu nodod jūdiem. (Jāņa 18:36.)

Apustulis Pēteris pat izrāva zobenu, lai aizstāvētu Jēzu, bet Jēzus sacīja: ”Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mateja 26:51, 52.) Jā, vardarbība sēj vardarbību, kā to daudzkārt ir apliecinājusi cilvēces vēsture. Jēzum  bija iespēja aizstāvēt sevi ne tikai ar ieročiem, bet arī kādā citā veidā. Viņš teica Pēterim: ”Jeb vai tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu, un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (Mateja 26:53.)

Jēzus nerīkojās vardarbīgi, nedz arī izmantoja eņģeļu aizstāvību — viņš ļāva, lai viņu sagūsta tie, kas viņu vēlāk nonāvēja. Kāpēc Jēzus tā darīja? Viens iemesls ir tas, ka viņš zināja: vēl nebija pienācis laiks, kad viņa debesu Tēvs iznīcinās visu netaisnību uz Zemes. Jēzus nevis sāka rīkoties uz savu roku, bet gan paļāvās uz Jehovu.

Tā nebija vājuma izpausme, bet liela iekšēja spēka apliecinājums. Jēzum bija stipra ticība, ka Jehova savā laikā visu vērsīs par labu tā, kā viņš to noteicis. Tā kā Jēzus bija paklausīgs, Jehova to paaugstināja un vainagoja ar slavu, par kuru lielāka piemīt tikai pašam Jehovam. Apustulis Pāvils par Jēzu rakstīja: ”Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē, un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Filipiešiem 2:8—11.)

Dievs ir apsolījis darīt galu vardarbībai

Īstie kristieši dzīvo, sekodami Jēzus priekšzīmei un viņa mācībām. Viņi neapbrīno pasaulē slavenos, varmācīgos cilvēkus un necenšas tiem līdzināties. Viņi zina, ka Dieva noteiktā laikā tādi cilvēki pazudīs uz mūžiem, tāpat kā notika ar ļaundariem Noas laikā.

Dievs ir Zemes un cilvēces Radītājs. Viņš arī pilnīgi pamatoti ir visaugstākais Valdnieks. (Atklāsmes 4:11.) Parastam tiesnesim ir likumīga vara pasludināt spriedumus, bet Dievam šāda vara ir daudz lielākā mērā. Viņš ciena savus taisnīgos principus, mīl tos cilvēkus, kas viņu mīl, un tāpēc viņš darīs galu visam ļaunumam un ļaundariem. (Mateja 13:41, 42; Lūkas 17:26—30.)

Tā uz zemes tiks nodibināts pastāvīgs miers, kas būs stingri balstīts uz tiesu un taisnību. Tas bija pravietots kādā labi zināmā pravietojumā par Jēzu Kristu: ”Mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: ”Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera lielskungs.” Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs tā Kunga Cebaota dedzīgums.” (Jesajas 9:5, 6.)

Kristieši pamatotu iemeslu dēļ seko senatnē rakstītajam Dieva iedvesmotajam padomam: ”Nesacenties ne ar vienu ļaunu cilvēku un neizraugies par savējo nevienu no viņa ceļiem! Jo tā Kunga acīs likuma pārkāpējs ir neganta lieta, un Viņa slepenā svētība ir paredzēta dievbijīgajiem un sirdsskaidrajiem.” (Salamana Pamācības 3:31, 32.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 29. lpp.]

MŪSDIENU VAROŅUS APBRĪNO PAR VIŅU SPĒKU UN PRASMI UZVEIKT VARDARBĪBU AR VĒL LIELĀKU VARDARBĪBU

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

Alinari/Art Resource, NY