Jehova ir lielāks nekā mūsu sirds
Jehova ir lielāks nekā mūsu sirds
”TAM Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas,” rakstīja psalmu sacerētājs. Mūsu Radītājs priecājas par katru no saviem kalpiem, kas cenšas dzīvot saskaņā ar viņa taisnīgajām normām. Dievs savus uzticīgos kalpus svētī, uzmundrina un grūtos brīžos mierina. Viņš zina, ka viņa kalpotāji ir nepilnīgi cilvēki, tāpēc neprasa no tiem vairāk, kā tie spēj. (Psalms 147:11.)
Ticēt, ka Jehova ļoti mīl savus kalpus kopumā, parasti nav grūti. Taču daži pārlieku raizējas par saviem trūkumiem un tāpēc ir pārliecināti,
ka uz viņiem šī mīlestība neattiecas. ”Es esmu pārāk nepilnīgs, lai Jehova mani mīlētu,” viņi varbūt domā. Protams, mēs visi laiku pa laikam esam sliktās domās par sevi. Taču dažus mazvērtības sajūta nomoka pastāvīgi.Nospiestības sajūta
Bībelē ir minēti vairāki Dievam uzticīgi cilvēki, kas ir jutušies ļoti nomākti. Ījabam bija kļuvusi pretīga viņa dzīve, un viņš jutās Dieva pamests. Kamēr Annai nebija piedzimis Samuēls, viņa bija dziļi nomākta un rūgti raudāja par to, ka viņai nav bērnu. Dāvids jutās ”ļoti nospiests”, savukārt Epafrodits bija nobēdājies, ka ziņas par viņa slimību bija skumdinājušas viņa brāļus. (Psalms 38:7, LB-26; 1. Samuēla 1:7, 10; Ījaba 29:2, 4, 5; Filipiešiem 2:25, 26.)
Kā ir ar kristiešiem mūsdienās? Slimības, vecuma vai citu apstākļu dēļ daži nespēj darīt svētajā kalpošanā tik, cik vēlētos. Tāpēc viņi, iespējams, uzskata, ka neattaisno Jehovas un savu ticības biedru cerības. Citi sev nemitīgi pārmet pagātnē pieļautās kļūdas, šaubīdamies, vai Jehova viņiem ir piedevis. Vēl citiem attiecības ģimenē, no kuras viņi ir nākuši, ir radījušas pārliecību, ka viņi nav mīlestības cienīgi. Kāpēc viņiem radušās šādas domas?
Daži ir uzauguši ģimenēs, kur ir dominējusi nevis mīlestība, bet savtīgums, sarkasms un bailes. Viņi varbūt pat nezina, kā tas ir, kad tēvs bērnus no sirds mīl, izmanto katru izdevību tos uzslavēt un uzmundrināt, nepievērš uzmanību sīkiem pārkāpumiem un ir gatavs piedot pat nopietnas kļūdas, un ar savu sirsnīgo izturēšanos ļauj visai ģimenei justies droši. Tā kā viņiem nav bijis mīloša miesīgā tēva, viņiem ir grūti saprast, ko nozīmē mīlošs debesu Tēvs.
Piemēram, Frics * raksta: ”Tēva attieksmē pret mani es neizjutu mīlestību, un tas atstāja lielu iespaidu uz manu bērnību un jaunību. Viņš nekad mani neuzslavēja, un es nejutu pret viņu pieķeršanos. Lielākoties man bija no viņa bail.” Fricam tagad ir jau vairāk nekā 50 gadu, bet viņš joprojām mokās ar mazvērtības sajūtu. Savukārt Mārgareta stāsta: ”Mani vecāki pret mani izturējās vēsi un bez mīlestības. Kad es sāku studēt Bībeli, man bija grūti iedomāties, ko nozīmē mīlošs tēvs.”
Lai kas būtu izraisījis šādas izjūtas, varētu gadīties, ka to dēļ par mūsu galveno pamudinājumu kalpošanā Dievam kļūst nevis mīlestība, bet vainas apziņa vai bailes. Pat izdarījuši labāko, mēs nejūtamies izdarījuši diezgan. Vēlēdamies iepriecināt Jehovu un ticības biedrus, mēs cenšamies paveikt kaut ko tādu, kas ir pāri mūsu spēkiem. Galu galā mēs nesasniedzam izvirzītos mērķus, sākam sevi šaustīt un padodamies izmisumam.
Ko šādā situācijā var darīt? Iespējams, mums sev jāatgādina, cik liela ir Jehovas līdzjūtība. Šo Dieva personības iezīmi labi izprata apustulis Jānis.
”Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds”
Mūsu ēras pirmā gadsimta beigās Jānis saviem ticības biedriem rakstīja: ”No tā mēs nopratīsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.” Kāpēc Jānis rakstīja šos vārdus? (1. Jāņa 3:19, 20.)
Jānis labi zināja, ka Jehovas kalpu var nosodīt viņa paša sirds. Varbūt viņš pats bija tā juties. Jaunībā Jānis savas ātrās dabas dēļ bija saņēmis no Jēzus Kristus aizrādījumu, ka viņš ir pārāk bargs pret citiem. Jēzus pat nosauca Jāni un viņa brāli Jēkabu par ”Boanerges, tas ir: pērkona dēliem”. (Marka 3:17; Lūkas 9:49—56.)
Nākamo 60 gadu laikā Jāņa raksturs bija kļuvis maigāks un viņš bija kļuvis par nosvērtu, mīlošu un žēlsirdīgu kristieti. Kad Jānis — pēdējais no apustuļiem, kas vēl bija palicis dzīvs, — rakstīja savu pirmo Dieva iedvesmoto vēstuli, viņš bija pārliecinājies, ka Dievs nesauc savus kalpus pie atbildības par katru mazāko pārkāpumu. Dievs ir sirsnīgs, līdzjūtīgs un dāsns Tēvs, kurš no visas sirds mīl katru, kas 1. Jāņa 4:8.)
viņu mīl un pielūdz patiesībā. ”Dievs ir mīlestība,” rakstīja Jānis. (Jehova priecājas par mūsu kalpošanu
Dievs zina, ka jau kopš dzimšanas esam pakļauti vājībām un kļūdām, un ņem to vērā. ”Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi,” rakstīja Dāvids. Jehova saprot, cik ļoti mūs iespaido mūsu pagātne, un īstenībā pazīst mūs daudz labāk nekā mēs paši. (Psalms 103:14.)
Viņš zina, ka daudzi no mums gribētu būt citādi, bet nespēj izlabot savas nepilnības. Mūsu situācija ir līdzīga tai, kādā atradās apustulis Pāvils, kurš rakstīja: ”Labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” Šāda cīņa norisinās katrā no mums, un reizēm šādos brīžos mūs nosoda mūsu pašu sirds. (Romiešiem 7:19.)
Vienmēr atcerēsimies: svarīgākais ir nevis tas, ko domājam par sevi paši, bet tas, ko par mums domā Jehova. Kamēr vien viņš redzēs, ka cenšamies darīt viņam pa prātam, viņš būs ne tikvien apmierināts, bet arī patiesi iepriecināts. (Salamana Pamācības 27:11.) Kaut arī mums pašiem varbūt šķiet, ka izdarām maz, mūsu apņēmība un labie nodomi sagādā viņam prieku. Viņš redz to, ko esam paveikuši, un vēl vairāk — to, ko esam gribējuši paveikt; viņš zina mūsu labo gribu. Jehova var lasīt mūsu sirdī. (Jeremijas 12:3; 17:10.)
Piemēram, daudzi Jehovas liecinieki pēc dabas ir kautrīgi un atturīgi un cenšas nepievērst sev uzmanību. Šādiem cilvēkiem sludināt labo vēsti, iespējams, ir ļoti grūti. Taču, vēlēdamies kalpot Dievam un palīdzēt savam tuvākajam, arī kautrīgi cilvēki mācās uzsākt un risināt sarunas par Bībeli. Viņiem varbūt šķiet, ka viņi izdara pavisam maz, un tas laupa viņiem prieku. Sirds, iespējams, vedina viņus domāt, ka viņi nevar izdarīt nekā vērtīga publiskajā kalpošanā. Bet Jehovam noteikti sagādā prieku šo cilvēku neatlaidīgās pūles. Turklāt viņi nekad nevar zināt, kad un kur viņu iesētās patiesības sēklas sāks dīgt, augt un nest augļus. (Salamans Mācītājs 11:6; Marka 12:41—44; 2. Korintiešiem 8:12.)
Citi liecinieki cīnās ar ilgstošām slimībām vai vecuma radītām grūtībām. Viņiem regulāra sapulču apmeklēšana Valstības zālē var būt saistīta ar sāpēm un nemieru. Runas par sludināšanu varbūt atsauc prātā, cik viņi bija darījuši agrāk un cik vēl aizvien gribētu veikt, taču ierobežojumu dēļ viņiem tas nav pa spēkam. Iespējams, rodas vainas apziņa, jo viņi nespēj sekot padomiem tik pilnīgi, kā to būtu vēlējušies. Taču Jehova augstu novērtē viņu lojalitāti un izturību un, kamēr vien viņi paliks lojāli, neaizmirsīs viņu uzticīgo kalpošanu. (Psalms 18:26; 37:28.)
”Klusināsim savas sirdis”
Savā garajā mūžā Jānis bija daudz iemācījies par Dieva līdzjūtību. Atcerēsimies viņa vārdus: ”Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.” Turklāt Jānis mūs mudināja ”klusināt savas sirdis”. Ko Jānis ar to domāja?
Kā teikts Vaina vārdnīcā Expository Dictionary of Old and New Testament Words, grieķu valodas darbības vārds, kas šajā pantā tulkots ”klusināt”, nozīmē ’pārliecināt, uzveikt, pierunāt’. Citiem vārdiem, klusināt savu sirdi nozīmē to uzveikt, pārliecināt, lai tā noticētu, ka Jehova mūs mīl. Kā to izdarīt?
Iepriekš minētais Frics, kas jau vairāk nekā 25 gadus ir Jehovas liecinieku draudzes vecākais, ir atklājis, ka pārliecināt savu sirdi par Jehovas mīlestību viņam palīdz personiskās studijas. ”Es regulāri un rūpīgi studēju Bībeli un mūsu publikācijas. Tas man palīdz nekavēties pagātnē un cieši turēt prātā mūsu brīnišķīgo nākotni. Reizēm pagātne mani atkal pārņem
savā varā, un tad man liekas neiespējami, ka Dievs varētu mani mīlēt. Taču visā visumā es esmu pārliecinājies, ka regulāras studijas stiprina manu sirdi, vairo ticību un palīdz saglabāt prieku un līdzsvarotību.”Nav teikts, ka Bībeles lasīšana un izlasītā pārdomāšana noteikti izmainīs mūsu situāciju, taču tā var palīdzēt paskatīties uz mūsu apstākļiem citām acīm. Uzņemot savā sirdī domas no Dieva Rakstiem, mēs mācāmies domāt līdzīgi tam, kā domā Dievs. Turklāt Dieva vārdu studēšana mums ļauj arvien pilnīgāk izprast viņa līdzjūtību. Mēs pakāpeniski pārliecināmies, ka Jehova nevaino mūs ne par vidi, kādā esam uzauguši, ne par mūsu slikto veselību. Viņš zina, ka daudzi no mums nes emocionālas vai fiziskas nastas, kas nav mūsu pašu radītas, un savā mīlestībā ņem to vērā.
Kā rīkojās Mārgareta, par kuru bija runāts iepriekš? Kad viņa sāka iepazīt Jehovu, arī viņai ļoti palīdzēja Bībeles studijas. Viņai, tāpat kā Fricam, bija jāmaina priekšstats, kas viņai saistījās ar vārdu ”tēvs”. Uzzināto Mārgareta pārdomāja lūgšanās. ”Sākumā es domāju par Jehovu kā par tuvu draugu, jo draugu mīlestība man bija pazīstama, bet tēva ne. Pamazām es iemācījos Jehovam uzticēt savas jūtas, šaubas, raizes un grūtības. Es atkal un atkal griezos pie viņa lūgšanās un gluži kā mozaīkā liku kopā visu jauno, ko biju par viņu uzzinājusi. Laikam ejot, manas jūtas pret Jehovu auga un attīstījās, un tagad tikai retu reizi man ir grūti viņu sajust kā savu Tēvu, kas mani mīl,” saka Mārgareta.
Atbrīvošana no visām raizēm
Kamēr pastāv šī vecā, ļaunā sistēma, nevienam nav iespējams pilnībā atbrīvoties no raizēm. Dažiem kristiešiem raizes un ciešanas sagādā nemiera sajūta un pašapziņas trūkums, kas laiku pa laikam sevi atgādina. Bet mēs varam būt droši, ka Jehova redz mūsu labos pamudinājumus un pūles kalpošanā viņam. Viņš nekad neaizmirsīs mīlestību, ko esam parādījuši viņa vārdā. (Ebrejiem 6:10.)
Jaunajā zemē, pār kuru valdīs mesiāniskā Valstība, visi uzticīgie cilvēki tiks atbrīvoti no Sātana sistēmas nastām. Kāds tas būs atvieglojums! Tad mēs redzēsim vēl vairāk pierādījumu tam, cik līdzjūtīgs ir Jehova. Bet, kamēr tas vēl nav noticis, atcerēsimies, ka ”Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas”. (1. Jāņa 3:20.)
[Zemsvītras piezīme]
^ 8. rk. Vārdi ir mainīti.
[Izceltais teksts 30. lpp.]
Jehova ir nevis bargs despots, bet sirsnīgs un līdzjūtīgs Tēvs.
[Attēls 31. lpp.]
Dieva Rakstu studēšana mums palīdz domāt līdzīgi tam, kā domā Dievs