Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Es pārvarēju savu kautrīgumu

Es pārvarēju savu kautrīgumu

Dzīvesstāsts

Es pārvarēju savu kautrīgumu

PASTĀSTĪJUSI RŪTA ULRIHA

Es neizturēju un tieši pie garīdznieka durvīm sāku raudāt. Viņš tikko bija izteicis daudz melīgu apvainojumu, kas bija vērsti pret Čārlzu Raselu — pirmo Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidentu. Atļaujiet man paskaidrot, kāpēc es, būdama tikai jauna meitene, sāku apmeklēt cilvēkus.

ES PIEDZIMU 1910. gadā ļoti reliģiozā ģimenē, kas dzīvoja ASV Nebraskas štatā un kam piederēja lauku saimniecība. Mūsu ģimene katru rītu un katru vakaru pēc ēdienreizes lasīja kopā Bībeli. Tētis mazajā Vinsaidas pilsētiņā, kas atradās apmēram 6 kilometru attālumā no mūsu saimniecības, vadīja metodistu baznīcas svētdienas skolu. Mums piederēja slēgti rati ar logiem, tāpēc neatkarīgi no laikapstākļiem mēs katru svētdienu varējām braukt uz baznīcu.

Kad man bija kādi astoņi gadi, mans mazais brālītis saslima ar poliomielītu, un māte viņu aizveda ārstēties uz sanatoriju, kas atradās Aiovas štatā. Lai gan viņa ļoti pašaizliedzīgi rūpējās par brālīti, viņš tur nomira. Aiovā māte satika kādu Bībeles pētnieci, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Viņas abas daudz reižu sarunājās, un māte pat devās šai sievietei līdzi uz dažām Bībeles pētnieku sapulcēm.

Kad māte atgriezās mājās, viņa atveda vairākus darba Rakstu studijas sējumus, ko bija izdevusi Sargtorņa biedrība. Drīz vien viņa bija pārliecinājusies, ka Bībeles pētnieki māca patiesību un ka mācība par dvēseles nemirstību, kā arī mācība par ļauno mūžīgajām mokām nav patiesas. (1. Mozus 2:7LB-65r; Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4.)

Taču tēvs bija ļoti neapmierināts, un viņš negribēja ļaut mātei apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces. Viņš joprojām veda mani un manu vecāko brāli Klerensu uz baznīcu. Bet, kad tēva nebija mājās, māte mācīja mums Bībeli. Tā mums, bērniem, radās laba iespēja salīdzināt Bībeles pētnieku mācības ar mūsu baznīcas mācībām.

Mēs ar Klerensu pastāvīgi gājām uz baznīcas svētdienas skolu, un Klerenss uzdeva skolotājai jautājumus, uz kuriem viņa nespēja atbildēt. Kad mēs pārnācām mājās, mēs tos uzdevām mātei, un vienmēr aizsākās garas sarunas par šiem jautājumiem. Galu galā es pārstāju iet uz baznīcu un kopā ar māti sāku apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces, un pēc neilga laika to pašu darīja arī Klerenss.

Cīnos ar savu kautrīgumu

1922. gada septembrī mēs ar māti Ohaio štata Sīdarpointas pilsētā apmeklējām neaizmirstamu Bībeles pētnieku kopsanāksmi. Es joprojām redzu atritināmies milzīgo transparentu, uz kura rakstītos vārdus, mudinādams vairāk nekā 18 000 klātesošo, nolasīja toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents Džozefs Raterfords: ”Vēstījiet par Ķēniņu un ķēniņvalsti!” Es biju dziļi saviļņota un sapratu, cik svarīgi ir stāstīt citiem šo labo vēsti. (Mateja 6:9, 10; 24:14.)

No 1922. gada līdz 1928. gadam notikušajās kopsanāksmēs tika pieņemtas vairākas rezolūcijas, un tās tika iespiestas bukletos, kurus Bībeles pētnieki visā pasaulē iedeva desmitiem miljonu cilvēku. Es tajā laikā biju izstīdzējusi pusaudze (mani pat sauca par vēja suni), un es kā vēja nesta skrēju no mājas uz māju, izplatīdama šos bukletus. Man tas tiešām patika. Taču stāstīt māju iemītniekiem par Dieva Valstību personiskās sarunās bija kaut kas cits.

Es biju tik kautrīga, ka pat trīcēju un drebēju, kad pie mums ieradās liels pulks radinieku, ko māte katru gadu aicināja ciemos. Es vienmēr paslēpos savā guļamistabā un nenācu no turienes laukā. Reiz māte vēlējās, lai visa mūsu ģimene tiktu nofotografēta kopā, un viņa lūdza mani iznākt no istabas. Es tomēr tik ļoti negribēju iet, ka skaļi raudāju, kad viņa mani vārda tiešā nozīmē izvilka ārā no guļamistabas.

Tomēr pienāca diena, kad es apņēmīgi ieliku somā literatūru par Bībeli. Man visu laiku jaucās pa galvu doma: ”Nē, es to nevaru darīt,” — bet jau nākamajā brīdī es sev sacīju: ”Man tas jādara.” Beigu beigās es devos sludināt. Pēc tam es biju tik laimīga, ka biju sadūšojusies iet. Vislielāko prieku man sagādāja paveiktā darba apziņa, nevis pats darbs. Tajā laikā es arī sastapu raksta sākumā minēto garīdznieku, no kura mājām devos prom raudādama. Laika gaitā ar Jehovas palīdzību es iemācījos, sludinot pa mājām, sarunāties ar cilvēkiem, un mans prieks auga augumā. 1925. gadā es apliecināju savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī.

Sāku pilnas slodzes kalpošanu

18 gadu vecumā par naudu, ko biju saņēmusi mantojumā no mātes māsas, es nopirku automobili un sāku pionieres kalpošanu (tā sauc pilnas slodzes kalpošanu). Pēc diviem gadiem, 1930. gadā, es sāku sludināt kopā ar kādu citu pionieri. Tad arī Klerenss sāka kalpot par pionieri. Neilgi pēc tam viņš piekrita uzaicinājumam kalpot Bētelē — Jehovas liecinieku pārvaldē, kas atrodas Bruklinā (Ņujorka).

Ap to laiku mūsu vecāki izšķīrās, tāpēc mēs ar māti likām, lai mums uztaisa dzīvojamo piekabi, un sākām kalpot par pionierēm kopā. Tad Amerikas Savienotajās Valstīs sākās vispārējā ekonomiskā krīze. Bija grūti turpināt pionieru kalpošanu, bet mēs bijām apņēmušās to nepārtraukt. Apmaiņā pret bībelisko literatūru mēs pieņēmām vistas, olas un dārzeņus, kā arī tādas lietas kā vecus akumulatorus un alumīnija lūžņus. Tos mēs pārdevām, lai nopirktu benzīnu mašīnai un segtu citus izdevumus. Naudas taupīšanas nolūkā es arī iemācījos eļļot automašīnas detaļas un nomainīt tai eļļu. Mēs redzējām, kā Jehova atbilstoši savam solījumam palīdzēja mums pārvarēt grūtības. (Mateja 6:33.)

Misionāres darbā

1946. gadā mani uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas septītajā grupā — toreiz skola bija izvietota Ņujorkas štatā, netālu no Sautlānsingas. Līdz tam laikam mēs ar māti bijām sludinājušas kopā jau 15 gadus, tomēr viņa negribēja atņemt man iespēju mācīties par misionāri. Viņa mani skubināja pieņemt uzaicinājumu, norādīdama, ka mācīties Gileādas skolā ir priekšrocība. Pēc izlaiduma par manu partneri kalpošanā kļuva Marta Hesa no Ilinoisas štata Peorijas pilsētas. Mēs abas kopā vēl ar divām citām māsām tikām norīkotas vienu gadu kalpot Klīvlendā (Ohaio štats), līdz tiksim nosūtītas uz ārzemēm.

Paziņojums par nosūtīšanu pienāca 1947. gadā. Mēs ar Martu tikām norīkotas kalpot Havaju salās. Tā kā Havaju salās bija viegli ieceļot, uz turieni pārcēlās arī mana māte un apmetās Honolulu netālu no mums. Viņas veselība pasliktinājās, tāpēc es ne tikai kalpoju par misionāri, bet arī palīdzēju mātei. Man bija iespējams to darīt līdz pat viņas nāvei — viņa nomira Havaju salās 1956. gadā 77 gadu vecumā. Kad mēs atbraucām uz Havaju salām, tur bija apmēram 130 Jehovas liecinieku, bet tajā laikā, kad nomira mana māte, salās bija jau vairāk nekā tūkstoš liecinieku, un misionāri vairs nebija nepieciešami.

Mēs ar Martu no Sargtorņa biedrības saņēmām vēstuli, kurā mums bija piedāvāts kalpot Japānā. Pirmais, par ko raizējāmies, bija: vai savā vecumā mēs vēl spēsim iemācīties japāņu valodu. Man tad jau bija 48 gadi, un Marta bija tikai četrus gadus jaunāka par mani. Bet mēs to atstājām Jehovas ziņā un piekritām braukt uz Japānu.

1958. gadā tūlīt pēc tam, kad Ņujorkā, Yankee un Polo Grounds stadionā, bija beigusies starptautiskā kopsanāksme, mēs jau atradāmies uz kuģa, kas devās uz Tokiju. Kad tuvojāmies Jokohamas ostai, mums uzbruka viesuļvētra, bet ostā mūs sagaidīja Dons un Meibela Hesleti, Loids un Melba Beriji, kā arī citi misionāri. Tolaik Japānā bija tikai 1124 Jehovas liecinieki.

Mēs nekavējoties sākām mācīties japāņu valodu un sludināt pa mājām. Mēs ar angļu burtiem uzrakstījām, ko gribējām teikt japāņu valodā, un to nolasījām. Māju iemītnieki bieži atbildēja: ”Jorosii desu,” — vai: ”Keko desu,” — kā mēs uzzinājām, šie vārdi nozīmēja: ”Tas ir jauki,” — vai: ”Tas ir labi”. Bet mēs ne vienmēr zinājām, vai tas cilvēku interesē vai ne, jo šos vārdus izmantoja arī atteikumam. Uz to, ko cilvēks gribēja pateikt, norādīja balss tonis vai sejas izteiksme. Ar laiku mēs iemācījāmies to atšķirt.

Iepriecinoši gadījumi

Es vēl nebiju labi iemācījusies valodu, kad kādu dienu devos sludināt uz kompānijas Mitsubishi darbinieku kopmītni, kur satiku kādu jaunieti — viņai bija 20 gadu. Viņa sekmīgi apguva zināšanas par Bībeli un 1966. gadā tika kristīta. Pēc gada viņa sāka kalpot par pionieri, bet drīz pēc tam tika norīkota kalpot par speciālo pionieri. Šo kalpošanu viņa veic joprojām. Mani vienmēr ir iedvesmojis viņas paraugs: kā viņa izmantoja savu laiku un jaunības enerģiju pilnas slodzes kalpošanā.

Nostāties Bībeles patiesības pusē nav viegli, bet sevišķi grūti tas ir sabiedrībā, kurā kristietība nav izplatīta. Tomēr to ir izdarījuši tūkstošiem cilvēku, arī diezgan daudz tādu cilvēku, kuriem es mācīju Bībeli. Viņi ir izmetuši ārā dārgus budisma un sintoisma altārus, kādi parasti atrodas japāņu mājās. Tā kā radinieki dažreiz šādu rīcību uzskata par necieņas izrādīšanu senčiem, jaunajiem kristiešiem ir vajadzīga liela drosme. Viņu drosmīgā rīcība atsauc atmiņā, kā pirmajā gadsimtā kristieši atbrīvojās no priekšmetiem, kas bija saistīti ar viltus pielūgsmi. (Apustuļu darbi 19:18—20.)

Es atceros kādu mājsaimnieci, kas mācījās Bībeli, — viņa ar ģimeni plānoja pārcelties no Tokijas uz citu dzīves vietu. Šī sieviete vēlējās, lai jaunajā mājā vairs nebūtu nekādu priekšmetu, kas saistīti ar pagānismu. Viņa to darīja zināmu vīram, un vīrs labprāt piekrita. Viņa man to priecīgi stāstīja, bet tad piepeši atcerējās, ka ņemšanai līdzi ir iesaiņojusi lielu, dārgu marmora vāzi, ko kādreiz bija iegādājusies, jo viņai bija teikts: vāze nodrošinot mājās laimi. Tā kā sievietei bija aizdomas, ka vāze ir saistīta ir viltus pielūgsmi, viņa to sadauzīja un izmeta ārā.

Redzot, kā šī sieviete un vēl citi cilvēki labprāt atbrīvojas no dārgiem, ar viltus pielūgsmi saistītiem priekšmetiem, drosmīgi sāk jaunu dzīvi un kalpo Jehovam, esmu guvusi vislielāko prieku. Es pastāvīgi pateicos Jehovam, ka esmu varējusi vairāk nekā 40 gadu kalpot Japānā par misionāri.

Mūsdienu ”brīnumi”

Atskatoties uz vairāk nekā 70 pilnas slodzes kalpošanā pavadītajiem gadiem, es domāju par to, kas man šķiet mūsdienu brīnums. Kad es biju kautrīga jauniete, man pat prātā nevarēja ienākt doma, ka es pati uzsākšu sarunas par Dieva Valstību ar cilvēkiem, kas lielākoties negrib par to ne dzirdēt, un veltīšu šim darbam visu savu mūžu. Tomēr es esmu varējusi to izdarīt un esmu redzējusi simtiem, pat tūkstošiem cilvēku, kas ir spējuši to pašu. Viņu pūles ir bijušas tik auglīgas, ka tagad Japānā ir vairāk nekā 222 000 Jehovas liecinieku, lai gan 1958. gadā, kad ierados šeit, to bija tikai nedaudz vairāk par tūkstoti!

Kad mēs ar Martu atbraucām uz Japānu un ieradāmies Tokijā, sākumā mēs dzīvojām biedrības filiālē. 1963. gadā filiālei vēl tika piebūvēta klāt sešstāvu ēka, kurā mēs arī kopš tā laika dzīvojam. Tā tika veltīta Jehovam 1963. gada novembrī, un mēs ar Martu bijām to 163 cilvēku vidū, kas klausījās filiāles pārrauga Loida Berija runu. Tad Japānā jau bija 3000 liecinieku.

Bija liels prieks redzēt, kā gāja plašumā Valstības sludināšana: 1972. gadā bija jau 14 000 sludinātāju un Numadzu pilsētā tika pabeigta jaunas, lielākas filiāles celtniecība. 1982. gadā Japānā bija vairāk nekā 68 000 Valstības sludinātāju, un Ebinā, kas atrodas apmēram 80 kilometrus no Tokijas, tika uzbūvēta daudz lielāka filiāle.

Agrākā filiāles ēka, kas bija izvietota pašā Tokijas centrā, tika atjaunota. Ar laiku to pārveidoja par misionāru māju, kurā pašlaik dzīvo vairāk nekā 20 misionāri, kas kalpojuši Japānā 40, 50 vai vēl vairāk gadu, arī mēs ar Martu Hesu. Mūsu mājā dzīvo arī ārsts ar sievu, kas ir medicīnas māsa. Viņi rūpējas par mūsu visu veselību. Nesen viņiem pievienojās vēl viena medicīnas māsa, un pa dienu šurp nāk kristīgās māsas, lai palīdzētu mūs apkopt. No Ebinas pastāvīgi brauc divi Bēteles darbinieki, kas mums gatavo ēdienu un palīdz tīrīt māju. Jehova patiešām ir pret mums ļoti labs. (Psalms 34:9, 11.)

Pagājušā gada novembrī, 36 gadus pēc tam, kad tika veltīta tā ēka, kurā patlaban dzīvo ilggadējie misionāri, es pieredzēju vēl vienu nozīmīgu notikumu savā misionāres dzīvē. 1999. gada 13. novembrī es biju to 4486 brāļu un māsu vidū — starp viņiem bija arī simtiem Jehovas liecinieku no 37 valstīm —, kas Ebinā apmeklēja jaunu Japānas Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības filiāles ēku veltīšanas programmu. Tagad šajā filiālē kalpo apmēram 650 cilvēku.

Visus gandrīz 80 gadus, kas pagājuši no tā laika, kad es nedroši sāku izplatīt pa mājām Bībeles vēsti, Jehova man ir devis spēku. Viņš ir palīdzējis man pārvarēt kautrīgumu. Es nešaubīgi ticu, ka Jehova var izmantot ikvienu, kas paļaujas uz viņu, pat tādus cilvēkus, kas ir ļoti bikli, līdzīgi man. Es varu droši teikt, ka jūtos gandarīta, pavadījusi savu dzīvi, ar svešiem cilvēkiem runājot par mūsu Dievu Jehovu!

[Attēli 21. lpp.]

Kopā ar māti un Klerensu, kas no Bēteles bija atbraucis ciemos pie mums

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar grupas biedriem mācāmies pļaviņā pie Gileādas skolas (Ņujorkas štats, Sautlānsinga)

[Attēls 23. lpp.]

Pa kreisi: es, Marta Hesa un mana māte Havaju salās

[Attēls 24. lpp.]

Pa labi: Tokijas misionāru mājas iemītnieki

[Attēls 24. lpp.]

Apakšā: kopā ar savu ilggadējo partneri kalpošanā Martu Hesu

[Attēls 25. lpp.]

Jaunās biedrības filiāles ēkas Ebinā tika veltītas Dievam pagājušā gada novembrī