Valstības sludinātāji stāsta

Iepazīt mīlestības Dievu

JAU 16 gadu vecumā kāds brazīlietis, vārdā Antoniu, jutās vīlies dzīvē. Bezmērķīguma nomākts, viņš kļuva par narkomānu un alkoholiķi. Viņš bieži domāja par pašnāvību. Tajos brīžos Antoniu atcerējās, ko bija teikusi viņa māte: ”Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8.) Bet kur tad bija šis mīlošais Dievs?

Cenzdamies atbrīvoties no atkarību izraisošu vielu lietošanas, Antoniu meklēja palīdzību pie vietējā draudzes garīdznieka. Lai gan Antoniu kļuva par ļoti aktīvu katoļu baznīcas locekli, viņa prātu vēl aizvien nodarbināja daudz jautājumu. Piemēram, viņam nedeva mieru Jēzus vārdi: ”Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32.) Kādu brīvību Jēzus bija apsolījis? Baznīca nespēja dot apmierinošas atbildes uz viņa jautājumiem. Galu galā Antoniu dedzība noplaka, un viņš atgriezās pie saviem vecajiem ieradumiem, iestigdams tajos vēl dziļāk.

Aptuveni tajā laikā Antoniu sieva Marija sāka mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Antoniu nepretojās sievas studijām, taču viņš pats noraidīja Jehovas lieciniekus, nosaukdams tos par ”amerikāņu reliģiju, kas kalpo amerikāņu imperiālisma interesēm”.

Marija tomēr nepadevās un nolika mājā dažādās vietās žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, kuros bija raksti, kas, viņasprāt, varētu interesēt Antoniu. Tā kā Antoniu patika lasīt, viņš reizēm, kad sievas nebija klāt, pārlapoja žurnālus. Pirmo reizi dzīvē viņš atrada atbildes uz saviem jautājumiem par Bībeli. ”Tāpat es sāku saskatīt to mīlestību un labestību, ko man izrādīja sieva un liecinieki,” viņš atcerējās.

Apmēram 1992. gada vidū Antoniu izlēma, ka arī viņš gribētu mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Taču viņš turpināja lietot narkotikas un daudz dzēra. Reiz, vēlu vakarā, kad viņš ar draugu devās mājup no kāda nabadzīga pilsētas rajona, viņus apstādināja policisti. Atraduši pie Antoniu nedaudz kokaīna, policisti viņu sāka sist. Viens no policistiem iegrūda Antoniu dubļos un pielika viņam pie sejas šaujamieroča stobru. ”Piebeidz viņu!” sauca citi.

Kamēr Antoniu gulēja dubļos, atmiņā pazibēja visa viņa dzīve. Vienīgās labās atmiņas bija saistītas ar ģimeni un Jehovu. Viņš īsā lūgšanā vērsās pie Jehovas pēc palīdzības. Tad bez jebkāda redzama iemesla policisti viņu pameta. Viņš gāja uz mājām, pārliecināts, ka viņu ir pasargājis Jehova.

Antoniu ar jaunu sparu sāka studēt Bībeli. Pamazām viņš mainījās, lai kļūtu patīkams Jehovam. (Efeziešiem 4:22—24.) Attīstīdams pašsavaldību, viņš centās pārvarēt tieksmi pēc narkotikām. Tomēr viņam bija nepieciešama medicīniska palīdzība. Pavadot divus mēnešus rehabilitācijas klīnikā, viņam bija izdevība izlasīt vairākas bībeliskas publikācijas, arī grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi. Pēc tam Antoniu stāstīja citiem pacientiem to, ko bija uzzinājis no šīm grāmatām.

Iznācis no klīnikas, Antoniu turpināja mācīties Bībeli ar lieciniekiem. Šobrīd Antoniu, Marija, viņu abas meitas un Antoniu māte ir laimīga ģimene, kas vienoti kalpo Jehovam. Antoniu saka: ”Tagad es saprotu patieso nozīmi vārdiem ”Dievs ir mīlestība”.”

[Attēls 8. lpp.]

Sludināšana Riodežaneiro