”Kristietības” mainīgā seja. Ko par to domā Dievs?

IEDOMĀJIETIES, ka jūs uzticat māksliniekam uzgleznot jūsu portretu. Kad glezna ir gatava, jūs nevarat vien nopriecāties, cik precīzi viņš ir atveidojis jūsu sejas vaibstus. Jūs jau iztēlojaties, kā jūsu bērni, mazbērni un vēl viņu mazbērni ar lepnumu raudzīsies jūsu portretā.

Paiet vairāki gadu desmiti, un kādam no jūsu pēcnācējiem sāk likties, ka portreta pieres daļa nav izdevusies, tāpēc viņš liek portretu papildināt, lai mati izskatītos kuplāki. Kāds cits savukārt uzskata, ka deguna forma neizskatās visai labi, un arī viņš papildina portretu. Tā ar katru nākamo paaudzi portretā parādās arvien jauni ”uzlabojumi”, un galu galā no portreta raugās cilvēks, kam ar jums ir diezgan maz līdzības. Kā jūs justos, ja zinātu, ka tā notiks? Droši vien jūs būtu sašutis.

Diemžēl kaut kas līdzīgs ir noticis kristīgās baznīcas vēsturē. No vēstures ir zināms, ka drīz pēc Kristus apustuļu nāves ”kristietība” sāka mainīties, kā tas jau bija paredzēts Bībelē. (Mateja 13:24—30, 37—43; Apustuļu darbi 20:30.) *

Protams, neviens nevar iebilst pret Bībeles principu piemērošanu dažādām kultūrām un dažādiem laikmetiem. Tomēr pavisam citādi ir tad, ja Bībeles mācības tiek pārveidotas, lai tās atbilstu sabiedrībā populāriem uzskatiem. Diemžēl tas ir noticis ar daudzām Bībeles mācībām. Mēs pieminēsim tikai dažas ļoti svarīgas mācības, kuras laika gaitā ir ievērojami izmainījušās.

Baznīcas un valsts saplūšana

Jēzus mācīja, ka viņa Valstība — valdība, kas atradīsies debesīs, — noliktā laikā iznīcinās visas cilvēku radītās pārvaldes formas un sāks valdīt pār visu zemi. (Daniēla 2:44; Mateja 6:9, 10.) Tās varu nebija paredzēts īstenot ar cilvēku izveidotu politisko iekārtu starpniecību. ”Mana valstība nav no šīs pasaules,” sacīja Jēzus. (Jāņa 17:16; 18:36.) Jēzus mācekļi paklausīja valsts likumiem, taču politikā neiesaistījās.

Mūsu ēras ceturtajā gadsimtā, kad Romas imperators bija Konstantīns, daudzi cilvēki, kas sevi sauca par kristiešiem, vairs nevēlējās gaidīt Kristus atnākšanu un Dieva Valstības nodibināšanu. Viņu attieksme pret politiku sāka mainīties. ”Pirms Konstantīna kristieši nebija mēģinājuši iegūt [politisku] varu, lai sekmētu savas intereses. Pēc Konstantīna kristietība un augstākās politiskās aprindas jau gāja roku rokā,” rakstīts grāmatā Europe—A History. Šī pārveidotā kristietība kļuva par  Romas impērijas ”vispārējo” jeb ”katolisko” reliģiju.

Enciklopēdijā Great Ages of Man ir rakstīts, ka baznīcas un valsts apvienošanās dēļ ”ap 385. gadu — tikai 80 gadus pēc pēdējām lielajām kristiešu vajāšanām — baznīca pati sāka izrēķināties ar ķeceriem un tās garīdznieki varas ziņā daudz neatpalika no imperatoriem”. Tā sākās laikmets, kurā cilvēki tika pievērsti ticībai ar zobenu, nevis pārliecinošiem argumentiem un titulēti, varaskāri garīdznieki nomainīja pazemīgos sludinātājus, kas bija darbojušies pirmajā gadsimtā. (Mateja 23:9, 10; 28:19, 20.) Vēsturnieks H. Velss norādīja, ka ceturtā gadsimta kristietība ļoti atšķīrās no ”nācarieša Jēzus mācībām”. Šī atšķirība pašos pamatos ietekmēja priekšstatus par Dievu un Kristu.

Izmaiņas priekšstatos par Dievu

Kristus un viņa mācekļi sludināja, ka ir tikai ”viens Dievs, Tēvs”, kura vārds, Jehova, agrīnajos Bībeles manuskriptos ir atrodams apmēram 7000 reižu. (1. Korintiešiem 8:6; Psalms 83:19.) Jēzus ir Dieva radīta būtne. Kā teikts Kolosiešiem 1:15, Jēzus ir ”visas radības pirmdzimtais”. Tā kā Jēzus bija radīts, viņš atzina: ”Tēvs ir lielāks nekā es.” (Jāņa 14:28.)

Bet, sākot ar trešo gadsimtu, ietekmīgi garīdznieki, kas bija aizrāvušies ar grieķu filozofa Platona skaidroto trīsvienības mācību, sāka pārveidot priekšstatus par Dievu, lai tie atbilstu trīsvienības formulai. Turpmākajos gadsimtos, kad, sagrozot Bībeles mācības, tika izstrādāta šī doktrīna, Jēzus tika nostādīts līdzās Dievam un Dieva svētais gars — viņa darbīgais spēks — tika nodēvēts par personu.

Par to, kā baznīca pieņēma pagānisko priekšstatu par trīsvienību, enciklopēdijā New Catholic Encyclopedia ir sacīts: ”Pirms 4. gadsimta beigām formulējums ”viens Dievs trīs personās” vēl nebija nostabilizējies un noteikti nebija ieviesies kristīgajā dzīvē un ticības apliecībā. Tieši šis formulējums ir pirmais, ko varētu nosaukt par Trīsvienības mācību. Apustulisko tēvu uzskatos nebija nekā tāda, kas kaut vai attāli atgādinātu šādu viedokli vai pieņēmumu.”

The Encyclopedia Americana par šo pašu tēmu ir rakstīts: ”Ceturtā gadsimta trīsvienības doktrīnā neatspoguļojās agrīno kristiešu mācība par Dieva dabu; tā patiesībā bija novirzīšanās no šīs mācības.” Publikācijā The Oxford Companion to the Bible trīsvienība nosaukta par vienu no ”vēlākajiem mācības formulējumiem”. Bet trīsvienības dogma nebija vienīgā mācība, ko baznīca pārņēma no pagānisma.

Izmaiņas priekšstatos par dvēseli

Mūsdienās daudzi uzskata, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, kas turpina dzīvot pēc viņa nāves. Bet vai jūs zināt, ka arī šo mācību baznīca pieņēma vēlākos laikos? Jēzus apstiprināja, ka nomirušie, kā teikts Bībelē, ”nezina vairāk nekā” — viņu stāvoklis ir salīdzināms ar miegu. (Salamans Mācītājs 9:5; Jāņa 11:11—13.) Cilvēki tiks atgriezti dzīvē tad, kad viņi tiks piecelti no nāves miega. (Jāņa 5:28, 29.) Ja dvēsele būtu nemirstīga, tad augšāmcelšana nebūtu vajadzīga.

Jēzus pat uzskatāmi parādīja, ko nozīmē Bībeles mācība par augšāmcelšanu. Piemēram, viņš piecēla no mirušajiem Lācaru, kurš bija miris četras dienas. No kapa iznāca tas pats Lācars: cilvēks no miesas un asinīm. Nekādas nemirstīgas dvēseles, kam būtu jāatgriežas Lācarā, nebija. Ja dvēselei, kas jau būtu nokļuvusi debesu godībā, būtu jāatgriežas Lācara miesā, diezin vai viņa augšāmcelšanu varētu saukt par iepriecinošu notikumu. (Jāņa 11:39, 43, 44.)

No kurienes tādā gadījumā nāk uzskats, ka dvēsele ir nemirstīga? Vārdnīcā The Westminster Dictionary of Christian Theology ir teikts, ka šāds uzskats ”dziļāk sakņojas grieķu filozofijā nekā bibliskā atklāsmē”. Savukārt The Jewish Encyclopedia ir dots šāds skaidrojums: ”Priekšstats par dvēseli, kas turpina pastāvēt pēc ķermeņa sairšanas, ir vairāk saistīts ar  filozofiskiem un teoloģiskiem pieņēmumiem nekā ar ticības pamatu, tāpēc Svētajos Rakstos nav nevienas nepārprotamas norādes uz to.”

Viena nepatiesība parasti rada nākamo, un tieši tā ir noticis ar mācību par nemirstīgu dvēseli. Tā ļāva ienākt baznīcas mācībās pagāniskajam priekšstatam par mūžīgām mokām elles ugunīs. * Bībelē ir teikts, ka ”grēka alga ir nāve”, nevis mūžīgas mokas. (Romiešiem 6:23.) Latviešu valodas Bībeles 1926. gada izdevumā kāds pants, kurā runāts par augšāmcelšanos, skan šādi: ”Un jūŗa deva tos mirušos, kas iekš tās bija, un nāve un elle deva tos mirušos, kas iekš tām bija.” Ļoti līdzīgi šis pants skan V. Strelēvica Jaunās Derības tulkojumā: ”Jūra atdeva mirušos, ..arī nāve un elle atdeva savus mirušos, kas tanīs bija.” Tātad tie, kas atrodas ”ellē”, ir miruši jeb ”aizmiguši”, kā teica Jēzus. (Atklāsmes 20:13.)

Maz ticams, ka mācība par mūžīgu lāstu var tuvināt cilvēkus Dievam. Ikvienam taisnīgam un iejūtīgam cilvēkam šāda mācība droši vien šķiet atbaidoša. Bet Bībelē ir teikts, ka ”Dievs ir mīlestība” un ka viņam nav pieņemama nežēlīga izturēšanās ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret dzīvniekiem. (1. Jāņa 4:8; Salamana Pamācības 12:10; Jeremijas 7:31; Jonas 4:11.)

”Kristietības” mainīgā seja mūsdienās

Priekšstati par Dievu un kristietību mainās arī mūsdienās. Kāds teoloģijas profesors nesen rakstīja, ka protestantiskajā baznīcā, pie kuras viņš pieder, notiek cīņa par to, ”kas gūs virsroku — Rakstu un mācības autoritāte vai svešu un humānistisku ideoloģiju autoritāte, baznīcas uzticība Kristus vadībai vai kristietības pielāgošana un pārtaisīšana atbilstīgi laikmeta garam. Jautājums, kam jāizšķiras, ir šāds: kam sekos baznīca.. Svētajiem Rakstiem vai populārajai ideoloģijai?”

Diemžēl ”populārā ideoloģija” arvien biežāk gūst virsroku. Nevienam nav noslēpums, ka daudzas baznīcas, vēlēdamās izskatīties progresīvas un mūsdienīgas, ir mainījušas savu nostāju vairākos būtiskos jautājumos. Kā bija minēts iepriekšējā rakstā, sevišķi brīvi ir kļuvuši daudzu baznīcu uzskati par tikumības jautājumiem. Bet Bībelē paustais viedoklis ir ļoti skaidrs: netiklību, laulības pārkāpšanu un homoseksuālismu Dievs uzskata par nopietniem grēkiem, un tie, kas šos grēkus dara, ”neiemantos Dieva valstību”. (1. Korintiešiem 6:9, 10; Mateja 5:27—32; Romiešiem 1:26, 27.)

Kad apustulis Pāvils rakstīja tikko citētos vārdus, grieķu un romiešu sabiedrība, kurā viņš dzīvoja, bija ievērojami degradējusies. Pāvils būtu varējis spriest šādi: ”Es zinu, ka Dievs cilvēku netiklības dēļ noslaucīja no zemes virsas Sodomu un Gomoru, taču tas notika pirms 2000 gadiem. Tagad, kad sabiedrība ir attīstījusies, viss ir pilnīgi citādi.” Tomēr Pāvils nemēģināja pielāgoties tā laika situācijai un nemainīja to, kas teikts Bībelē. (Galatiešiem 5:19—23.)

Jāmeklē ”portreta” oriģināls

Sava laika jūdu reliģiskajiem vadītājiem Jēzus teica, ka viņu pielūgsme ir veltīga, jo viņi ”sludina mācības, kas ir cilvēku likumi”. (Mateja 15:9.) Toreiz reliģiskie vadītāji ar bauslību, ko Jehova bija devis Mozum, bija izdarījuši to pašu, ko kristīgo baznīcu garīdznieki ir izdarījuši un joprojām dara ar Kristus mācībām, — viņi ar pašu izdomātiem likumiem bija ”aizkrāsojuši” Dieva atklāto patiesību. Jēzus savukārt noņēma visus uzslāņojumus, lai cilvēki, kam bija godīga sirds, spētu saskatīt patiesību. (Marka 7:7—13.) Jēzus sludināja patiesību, vienalga, vai tā bija populāra vai ne. Dieva vārdi viņam vienmēr bija autoritāte. (Jāņa 17:17.)

Jēzus nostāja ievērojami atšķiras no tās nostājas, kāda ir daudziem cilvēkiem, kuri sevi sauc par kristiešiem. Bībelē jau sen bija paredzēts, ka cilvēki ”nepanesīs veselīgo mācību,  bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām”. (2. Timotejam 4:3, 4.) ”Pasakas”, no kurām dažas mēs apskatījām, nodara garīgu postu, turpretī patiesība, kas atklāta Dieva vārdos, dod garīgu spēku un ļauj iemantot mūžīgu dzīvi. Jehovas liecinieki jūs aicina uzzināt šo patiesību. (Jāņa 4:24; 8:32; 17:3.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Kā radās vārds ”kristietis”

Kādus desmit gadus pēc Jēzus nāves cilvēki viņa mācekļu ticību sauca par ”mācību” jeb ”ceļu”. (Apustuļu darbi 9:2; 19:9, LB-26; 19:23; 22:4.) Šāds nosaukums bija radies tāpēc, ka mācekļu dzīves ceļš — viss, ko viņi darīja, — bija saistīts ar Jēzu Kristu, kas ir ”ceļš, patiesība un dzīvība”. (Jāņa 14:6.) Pēc mūsu ēras 44. gada Sīrijas Antiohijā Jēzus mācekļus sāka saukt par kristiešiem. (Apustuļu darbi 11:26.) Šo vārdu drīz vien sāka lietot arī valsts amatpersonas. (Apustuļu darbi 26:28.) Jaunais nosaukums nemainīja kristīgo ”ceļu” jeb dzīvesveidu, kurā galvenais joprojām bija Kristus piemērs. (1. Pētera 2:21.)

[Attēli 7. lpp.]

Jehovas liecinieki sludinot cenšas pievērst cilvēku uzmanību Dieva vārdiem, Bībelei

[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]

Trešais no kreisās: United Nations/Photo by Saw Lwin