Glābiņš Robinsona  Kruzo salā

ROBINSONA KRUZO sala * — viena no trim salām, kas veido Huana Fernandesa salu arhipelāgu, — atrodas Klusajā okeānā, apmēram 640 kilometru no Čīles krastiem. Šī 93 kvadrātkilometrus lielā sala savu nosaukumu ir ieguvusi no populārā romāna Robinsona Krūzo dzīve un brīnišķīgie piedzīvojumi, ko 18. gadsimtā sarakstījis angļu rakstnieks Daniels Defo. Romāna pamatā acīmredzot ir gadījums ar kādu skotu Aleksandru Selkirku, kas uz šīs salas vienatnē pavadīja apmēram četrus gadus.

Salā uz kādas koka izkārtnes ir rakstīts: ”Šajā vietā dienu no dienas vairāk nekā četrus gadus skotu jūrnieks Aleksandrs Selkirks pētīja horizontu, ilgodamies ieraudzīt kuģi, kas viņu izglābtu.” Galu galā Selkirks tika izglābts un aizvests atpakaļ uz viņa dzimteni — uz pasauli, kas pēc tam, kad viņš bija dzīvojis pats savā paradīzē, viņu vairs neapmierināja. Vēlāk viņš esot teicis: ”Ak, mana mīļā sala! Kaut es nekad no turienes nebūtu aizbraucis!”

Gāja laiks, un Robinsona Kruzo salu sāka izmantot par katordznieku koloniju, uz kuru nogādāja arī cilvēkus, kas bija noziegušies pret katoļu baznīcu, izdarīdami ”noziegumus pret ticību”. Cik ļoti tālaika Robinsona Kruzo sala atšķīrās no paradīzei līdzīgās salas, kādā bija mājojis Selkirks! Taču mūsdienās salas iedzīvotāji atkal dzīvo mierīgu un klusu dzīvi, kādu daudzās pasaules zemēs cilvēki nepazīst. Šis nesteidzīgais dzīves ritms, kas raksturīgs daudzām salu kultūrām, ļauj viegli uzsākt sarunu gandrīz ar jebkuru.

Oficiāli tiek uzskatīts, ka Robinsona Kruzo salā dzīvo ap 500 iedzīvotāju, bet lielāko daļu gada uz salas ir tikai aptuveni 400 cilvēku. Viens no iemesliem ir tas, ka vairākas mātes ar saviem bērniem mācību gada laikā uzturas Čīles kontinentālajā daļā un uz salas kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem dzīvo vienīgi brīvdienu mēnešos.

Kaut arī vide, kādā dzīvo Robinsona Kruzo salas iemītnieki, atgādina brīnišķīgu dārzu, salas iedzīvotāju vidū ir tādi, kas jūt garīgu tukšumu un meklē atbildes uz saviem jautājumiem. Viņi apzinās nepieciešamību pēc garīga glābiņa.

Garīgs glābiņš

Garīgās glābšanas darbs uz Robinsona Kruzo salas sākās ap 1979. gadu. Kāda sieviete, kas Santjago (Čīle) bija studējusi Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, pārcēlās uz salu un sāka savās zināšanās dalīties ar citiem. Pēc kāda laika personiskās darīšanās salā ieradās kāds draudzes vecākais un sev par pārsteigumu atklāja nelielu Bībeles skolnieku grupiņu, kas ar šīs sievietes  palīdzību garīgi auga. Kad pēc trim mēnešiem viņš atkal apciemoja salu, gan pati Bībeles skolotāja, gan divas viņas skolnieces jau varēja kristīties. Vēlāk viena no kristītajām sievietēm apprecējās un kopā ar vīru turpināja meklēt cilvēkus, kas juta vajadzību pēc garīga glābiņa. Šī vīrieša vadībā tika uzcelta vienkārša Valstības zāle, kurā joprojām pulcējas nelielā Jehovas kalpotāju grupa. Vēl pēc kāda laika finansiālu problēmu dēļ viņi atstāja Robinsona Kruzo salu un pārcēlās uz draudzi Čīles vidienē, kur turpina aktīvi kalpot Jehovam.

Pakāpeniski no viltus reliģijas gūsta tika atbrīvoti arvien jauni cilvēki, un mazā Bībeles studiju grupiņa kļuva lielāka. Bet tad vairākiem cilvēkiem bija jādodas uz kontinentu, jo uz salas nebija iespējams iegūt vidusskolas izglītību, un no visas grupas uz salas palika tikai divas kristītas māsas un viena meitene. Brīvdienu laikā, kad atgriezās vairākas mātes, mācekļu skaits atkal pieauga. Tas šīm trim kristietēm deva jaunus spēkus. Māsas visu šo laiku ir ļoti aktīvi sludinājušas, tāpēc Jehovas lieciniekus uz Robinsona Kruzo salas labi pazīst. Tiesa, daži salinieki pretojas viņu darbam un cenšas pamudināt arī citus noraidīt Valstības vēsti. Tomēr Bībeles patiesības sēklas, kas ir kritušas godīgu cilvēku sirdīs, turpina augt.

Stiprinājums tiem, kas ir izglābti

Reizi gadā salu apciemo ceļojošais pārraugs. Kādi iespaidi rodas, apciemojot saujiņu Jehovas liecinieku uz tālas salas? Kāds rajona pārraugs stāsta par savu pirmo braucienu uz Robinsona Kruzo salu:

”Tas bija pasakains ceļojums. Septiņos no rīta mēs izbraucām no Valparaiso un devāmies uz Santjago Serriljosas lidostu. Tur mēs iekāpām mazā, septiņvietīgā lidmašīnā. Pēc divu stundu un četrdesmit piecu minūšu lidojuma tālumā ieraudzījām kalna virsotni, kas pacēlās virs mākoņiem. Vēl pēc kāda brīža parādījās sala — iespaidīgs klintājs okeāna vidū. Tā izskatījās kā nomaldījies kuģis ūdens plašumos.

 Kad bijām nosēdušies, mūs ar laivu veda uz ciemu. Ik pa laikam mēs redzējām no jūras paceļamies klinšainas saliņas, ko par atpūtas vietām izmantoja Huana Fernandesa kotiki. Šie kotiki ir aizsargājama suga, jo to skaits ir strauji sarucis. Pēkšņi mēs pamanījām, ka blakus laivai kaut kas lido un tad atkal pazūd jūrā. Tā bija lidzivs, kuras krokotās spuras atgādina spārnus. Radās iespaids, ka lēkt laukā no ūdens un ķert kukaiņus tai sagādā īpašu prieku. Tiesa, dažkārt mēdz gadīties, ka ķērējs pats tiek noķerts, jo lidzivs lēcieni ir piesaistījuši citu mednieku uzmanību, kas to norij, kad tā krīt atpakaļ ūdenī.

Beidzot mēs sasniedzām Sanhuana Bautistas (Sv. Jāņa Kristītāja) ciemu. Piestātnē stāvēja ne mazums salinieku, no kuriem daļa bija atnākuši sagaidīt savus ciemiņus, bet citi vienkārši painteresēties, kādi cilvēki atbraukuši šoreiz. Mūs dziļi iespaidoja brīnumskaistā panorāma — majestātiskais, robotais kalns, ko sauc Eljunke (Lakta) un kas izskatās kā izklāts ar tumši zaļu samtu, un tā fonā skaidra, zila debess, kuras pamalē ir sablīvējušies balti mākoņi.

Starp sagaidītājiem mēs pamanījām arī vairākas mūsu kristīgās māsas un viņu bērnus. Tā kā bija brīvdienu laiks, grupiņa bija lielāka nekā parasti. Kad bijām sirsnīgi apsveicinājušies, māsas mūs aizveda uz glītu mājiņu, kurai uz nedēļu bija jākļūst par mūsu pajumti.

Šai bija jābūt īpašai nedēļai, un mēs sapratām, ka tā paskries ļoti ātri. Mums bija pēc iespējas labi jāizmanto laiks, tāpēc jau tajā pašā dienā, tiklīdz bijām ieturējuši maltīti, apmeklējām kādu Bībeles skolnieci, kas gribēja kļūt par mūsu garīgo māsu un dzīvot garīgajā paradīzē. Sieviete bija ļoti priecīga un arī mazliet uztraukusies — tuvojās brīdis, kad mērķis, uz kuru viņa bija tiekusies ilgāku laiku, būs sasniegts: viņa kristīsies. Mēs apspriedām nepieciešamo informāciju, lai šī sieviete varētu kļūt par labās vēsts sludinātāju. Nākamajā dienā viņa pirmo reizi piedalījās sludināšanā. Trešajā dienā sākām ar viņu izskatīt prasības, kādām jāatbilst, lai varētu kristīties. Nedēļa vēl nebija galā, kad sieviete jau bija kristījusies.

Sapulces šajā nedēļā bija labi apmeklētas — lielākais apmeklētāju skaits bija 14. Katru dienu notika pasākumi tīruma kalpošanai. Mēs devāmies arī atkārtotos apmeklējumos, uz Bībeles studijām un ganu apciemojumos. Cik ļoti tas uzmundrināja māsas, kas visu cauru gadu bija kalpojušas vienas pašas!”

Viens no iemesliem, kāpēc vīriešiem uz Robinsona Kruzo salas ir grūtāk pieņemt patiesību nekā sievietēm, varētu būt tas, ka viņiem smagi jāstrādā, lai nopelnītu iztiku. Lielākā daļa vīriešu nodarbojas ar omāru zveju, kas paņem daudz laika un spēka. Vēl viens iemesls ir aizspriedumi. Taču cerams, ka vēl būs gan vīrieši, gan sievietes, kas uzklausīs Bībeles vēsti.

Līdz šim zināšanas par patiesību un Dieva Jehovas nodomiem garīgā ziņā ir izglābušas desmit šīs salas iedzīvotājus. Daži no viņiem kaut kādu iemeslu dēļ ir atstājuši salu. Taču neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas uz salas vai ne, viņu garīgā izglābšanās ir daudz nozīmīgāka par izglābšanos, kādu piedzīvoja Aleksandrs Selkirks. Lai kur viņi tagad dzīvotu, viņi atrodas garīgajā paradīzē. Un māsām, kas ir palikušas uz salas, ir ne tikai iespēja dzīvot dārzam līdzīgā vidē, bet arī cerība piedzīvot laiku, kad visa zeme būs pārvērsta par paradīzi šī vārda pilnā nozīmē.

Glābšanas darbs turpinās

Ģeogrāfiski šī mazā Jehovas liecinieku grupa atrodas ļoti tālu no saviem garīgajiem brāļiem un māsām. Taču viņi nejūtas pamesti, kā savulaik jutās skotu jūrnieks Selkirks. Tā kā viņiem pastāvīgi tiek piegādāta teokrātiskā literatūra, trīs reizes gadā no Čīles Sargtorņa biedrības filiāles tiek sūtīti kopsanāksmju videoieraksti un reizi gadā viņus apciemo rajona pārraugs, saikne ar Jehovas organizāciju ir ļoti cieša. Viņi joprojām aktīvi kalpo Jehovam kopā ar saviem brāļiem pasaulē. (1. Pētera 5:9.)

[Zemsvītras piezīme]

[Karte/Attēls 9. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ČĪLE

Santjago

ROBINSONA KRUZO SALA

Sanhuana Bautista

Eljunke

KLUSAIS OKEĀNS

SANTAKLARAS SALA

[Attēls]

Tuvojoties salai, skatam atklājas iespaidīgs klintājs okeāna vidū

[Norāde par autortiesībām]

Čīles karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 8., 9. lpp.]

Majestātiskais, robotais kalns, ko sauc Eljunke (Lakta)

[Attēls 9. lpp.]

Sanhuana Bautistas (Sv. Jāņa Kristītāja) ciems

[Attēls 9. lpp.]

Uz mazajām saliņām atpūšas kotiki un jūras lauvas

[Attēls 10. lpp.]

Mēs lidojām ar mazu lidmašīnu no Santjago (Čīle)

[Attēls 10. lpp.]

Robinsona Kruzo salas robotā piekraste

[Attēls 10. lpp.]

Vienkāršā Valstības zāle uz Robinsona Kruzo salas