Godājiet tos, kam uzticēta vara
Godājiet tos, kam uzticēta vara
”Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstaities Dievu, godājiet valdnieku.” (1. PĒTERA 2:17)
1., 2. Kāda ir cilvēku attieksme pret autoritāti un varu, un kāpēc ir izveidojusies šāda attieksme?
”BĒRNU tiesības ir neierobežotas. Nav nekāda respekta pret vecākiem,” ar nožēlu teica kāda māte. ”Jebkura autoritāte ir jāapšauba” — tādu uzrakstu kāds cilvēks bija uzlīmējis uz savas automašīnas bufera. Šie divi piemēri raksturo mums labi zināmo situāciju, kāda ir izveidojusies mūsdienās. Necieņa pret vecākiem, skolotājiem, darba devējiem un valdības pārstāvjiem ir vērojama visā pasaulē.
2 Kāds varbūt tikai paraustīs plecus un teiks: ”Bet nav jau, par ko viņus cienīt.” Daudzos gadījumos tā tiešām ir. Mēs regulāri dzirdam ziņas par korumpētiem valdību pārstāvjiem, alkatīgiem darba devējiem, sliktiem skolotājiem un nežēlīgiem vecākiem. Par laimi, kristiešu draudzes locekļiem nav izveidojies līdzīgs uzskats par tiem, kas uzņemas vadību draudzē. (Mateja 24:45—47.)
3., 4. Kāpēc kristiešiem jāciena cilvēki, kam uzticēta vadība?
3 Mums ir pamatots iemesls izturēties ar cieņu pret laicīgās varas pārstāvjiem. Apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem: ”Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.” (Romiešiem 13:1, 2, 5; 1. Pētera 2:13—15.) Pāvils norādīja, ka vadības princips jāievēro arī ģimenē: ”Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā tas pieklājas tā Kunga draudzē. Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk tam Kungam.” (Kolosiešiem 3:18, 20.) Ar cieņu mums jāizturas arī pret draudzes vecākajiem, jo viņi ar svētā gara starpniecību ir iecelti par Dieva draudzes ganiem. (Apustuļu darbi 20:28.) Cieņa pret cilvēkiem, kam uzticēta vadība, izriet no mūsu cieņas pret Jehovu. Tāpēc galvenais mums, protams, ir cieņa pret Jehovas varu. (Apustuļu darbi 5:29.)
4 Paturot prātā faktu, ka Jehovam pieder visaugstākā vara, pievērsīsim uzmanību dažiem piemēriem, kas parāda, kā cilvēki ir izturējušies pret tiem, kam uzticēta vadība.
Dievs nosoda necienīgu izturēšanos
5. Kā izpaudās Mihalas necieņa pret Dāvidu, un kādu sodu viņa saņēma?
5 Kāds notikums ķēniņa Dāvida dzīvē palīdz saprast, ko Jehova domā par cilvēkiem, kas neciena viņa doto varu. Dāvids bija pavēlējis pārnest derības šķirstu uz Jeruzalemi, un, kad viņa sieva Mihala ”ieraudzīja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejas solī tā Kunga priekšā dejojam, viņa to nonicināja un ienīda savā sirdī”. Mihalai bija jāizturas pret Dāvidu ar cieņu ne tikai tāpēc, ka viņš bija ģimenes galva, bet arī tāpēc, ka viņš bija ķēniņš. Taču Mihala zobodamās teica: ”Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīrieši!” Savas necienīgās izturēšanās dēļ Mihala visu mūžu palika bez bērniem. (2. Samuēla 6:14—23.)
6. Kādas bija Jehovas domas par Koraha necieņu pret viņa svaidītajiem kalpiem?
6 Klaja necieņa pret Dieva noteikto kārtību izpaudās Koraha rīcībā. Tā kā Korahs bija Kehata pēcnācējs, viņam bija dota vienreizēja iespēja kalpot saiešanas teltī. Bet viņš sāka kritizēt Mozu un Āronu — Dieva ieceltos tautas vadītājus. Apvienojies ar daudziem Izraēla draudzes vadoņiem, Korahs nekaunīgi paziņoja Mozum un Āronam: ”Visa draudze ir tagad svēta, jo pats tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem, un valdīt pār tā Kunga draudzi?” Ko Jehova domāja par Korahu un viņa atbalstītājiem? Jehova šo cilvēku rīcību uztvēra kā necieņu pret sevi. Tāpēc visus, kas bija pievienojušies Koraham, aprija zeme, un pašu Korahu un 250 draudzes vadoņus iznīcināja Jehovas sūtīta uguns. (4. Mozus 16:1—3, 28—35.)
7. Vai ”dižapustuļiem” bija pamatots iemesls kritizēt Pāvilu?
7 Arī pirmā gadsimta kristiešu draudzē bija cilvēki, kas necienīja teokrātisko kārtību. Korintas draudzes ”dižapustuļi” izturējās ar necieņu pret Pāvilu. Viņi, kritizēdami Pāvila runas prasmi, teica: ”Viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs, un viņa runa ir nenozīmīga.” (2. Korintiešiem 10:10; 11:5.) Tā kā Pāvils bija apustulis, viņš bija pelnījis cieņu, vienalga, vai viņš bija prasmīgs orators vai ne. Bet vai tiešām Pāvila runas bija nenozīmīgas? Tās Pāvila runas, kas lasāmas Bībelē, liecina, ka viņš prata pārliecināt klausītājus. Piemēram, Hērods Agripa II, kurš ”pārzināja visas jūdu parašas un jautājumus”, pēc īsas sarunas ar Pāvilu atzina: ”Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.” (Apustuļu darbi 13:15—43; 17:22—34; 26:1—28.) Turpretī Korintas draudzes ”dižapustuļi” kritizēja Pāvilu par to, ka viņa runas esot sliktas. Kāds bija Jehovas viedoklis par šiem cilvēkiem? Sūtīdams vēstījumu Efesas draudzes pārraugiem, Jēzus Kristus uzslavēja kristiešus, kas nebija pievienojušies draudzes locekļiem, kuri sevi sauca par apustuļiem, lai gan patiesībā tādi nebija. (Atklāsmes 2:2.)
Cieņa pret nepilnīgiem cilvēkiem
8. Kā Dāvids apliecināja, ka viņš ciena varu, ko Jehova bija devis Saulam?
8 Bībelē ir minēti daudzi cilvēki, kas cienīja tos, kuriem bija dota vara, kaut arī šī vara tika izmantota nepareizi vai pat ļaunprātīgi. Viens no tādiem cilvēkiem bija Dāvids. Izcilo panākumu dēļ, kurus bija guvis Dāvids, ķēniņš Sauls sāka apskaust savu kalpu un gribēja viņu nogalināt. (1. Samuēla 18:8—12; 19:9—11; 23:26.) Kaut gan Dāvids varēja nogalināt Saulu, viņš teica: ”Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto!” (1. Samuēla 24:4—7; 26:7—13.) Dāvids zināja, ka Saula rīcība ir nepareiza, tomēr viņš paļāvās uz Jehovas spriedumu šajā situācijā. (1. Samuēla 24:13, 16; 26:22—24.) Dāvids neizturējās pret Saulu necienīgi un nerunāja par viņu sliktu.
9. a) Kā Dāvids jutās, kad Sauls viņu vajāja? b) Kas liecina par to, ka Dāvida cieņa pret Saulu bija patiesa?
9 Dāvidu nomāca Saula sliktā izturēšanās pret viņu. ”Varmākas kāro pēc manas dzīvības,” Dāvids teica lūgšanā Jehovam. (Psalms 54:5.) Viņš lūdzās: ”Izglāb mani, mans Dievs, no maniem ienaidniekiem! ..varas vīri sapulcējas pret mani, lai gan es neesmu noziedzies nedz grēkojis, ak Kungs! Pret mani nevainīgu viņi steigšus pulcējas kopā un sakārtojas. Uzmosties, steidzies man palīgā un skaties!” (Psalms 59:2—5.) Varbūt arī mums kādreiz ir gadījies, ka cilvēks, kam piešķirta zināma vara pār citiem, ir sagādājis mums daudz raižu, kaut gan mēs viņam neko sliktu neesam izdarījuši. Lai gan Dāvids bija nonācis šādā situācijā, viņš tomēr izturējās pret Saulu ar cieņu. Kad Sauls bija miris, Dāvids nevis priecājās par viņa nāvi, bet sacerēja bēdu dziesmu: ”Sauls un Jonatāns — tik mīlami un dārgi — ..viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas! Ak, Israēla meitas! Raudiet par Saulu!” (2. Samuēla 1:23, 24.) Kaut arī Dāvids Saula dēļ bija daudz cietis, viņš pret Jehovas svaidīto valdnieku izturējās ar cieņu.
10. Kā izpaudās Pāvila cieņa pret pilnvarām, ko Dievs bija devis vadošajai padomei, un kas galu galā notika?
10 Arī no daudziem kristiešiem, kas dzīvojuši pagātnē, mēs varam mācīties, ko nozīmē cieņa pret Dieva uzticēto varu. Viens no viņiem ir Pāvils. Viņš respektēja pirmā gadsimta kristiešu draudzes vadošās padomes lēmumus. Kad Pāvils pēdējo reizi bija ieradies Jeruzalemē, vadošā padome viņam ieteica veikt ceremoniālu attīrīšanos, lai cilvēki saprastu, ka viņam nav naida pret Mozus bauslību. Pāvils varēja spriest tā: ”Iepriekš, kad mana dzīvība bija briesmās, šie brāļi man lika pamest Jeruzalemi. Tagad viņi grib, lai es visiem parādu, ka cienu Mozus bauslību. Es pats pirms kāda laika vēstulē galatiešiem rakstīju neturēties pie bauslības. Ja es tagad došos uz templi, daudzi mani pārpratīs un domās, ka es esmu pieļāvis kompromisu un piekritis apgraizīto jūdu uzskatiem.” Bet, pēc visa spriežot, Pāvils tā nedomāja. Viņš paklausīja vadošās padomes ieteikumam, jo tas nebija pretrunā ar kristīgiem principiem. Tomēr jau pēc neilga laika Pāvils bija jāglābj no satracināto jūdu uzbrukuma, un divus gadus viņš pavadīja cietumā. Bet galu galā viss notika pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu. Pāvils sniedza liecības augstiem ierēdņiem Cēzarejā un pēc tam tika aizvests uz Romu, lai runātu ar pašu ķeizaru. (Apustuļu darbi 9:26—30; 21:20—26; 23:11; 24:27; Galatiešiem 2:12; 4:9, 10.)
Vai mūsu rīcībā izpaužas cieņa?
11. Kā jāizpaužas mūsu cieņai pret laicīgo varu?
11 Vai mūsu rīcība liecina, ka mēs cienām tos, kam uzticēta kāda vara? Kristiešiem ir jāievēro norādījums: ”Dodiet katram, kas viņam pienākas: ..cieņu, kam nākas cieņa.” Lai varētu teikt, ka mēs patiešām paklausām ”varām, kas valda”, mums ne tikai jāmaksā nodokļi, bet arī vārdos un darbos jāapliecina cieņa pret tām. (Romiešiem 13:1—7.) Kā mēs rīkojamies, ja valdības pārstāvji ir neiecietīgi pret mums? Meksikā, Čjapasas štatā, kādas apdzīvotas vietas varas pārstāvji bija atņēmuši zemi, kas piederēja 57 Jehovas liecinieku ģimenēm, jo tās nebija piedalījušās kādos reliģiskos svētkos. Lai atrisinātu šo situāciju, Jehovas liecinieki vairākkārt tikās ar varas pārstāvjiem, un šajās tikšanās reizēs viņi vienmēr bija tīri un kārtīgi ģērbušies un runāja ar pienācīgu cieņu. Pagāja vairāk nekā gads, un tika pieņemts lieciniekiem labvēlīgs lēmums. Jehovas liecinieku attieksme pret varas pārstāvjiem radīja cieņu daudzos cilvēkos — daži no viņiem pat izteica vēlēšanos kļūt par Jehovas lieciniekiem.
12. Kāpēc sievai jāizturas ar cieņu pret savu neticīgo vīru?
12 Bet kā jāizpaužas mūsu cieņai pret kārtību, kādu Dievs ir iedibinājis ģimenē? Pieminējis to, kā Jēzus pacieta ļaunumu, apustulis Pēteris rakstīja: ”Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi.” (1. Pētera 3:1, 2; Efeziešiem 5:22—24.) Kaut arī daži vīri dara pavisam maz, lai izpelnītos sievas cieņu, tomēr Pēteris uzsvēra, ka sievas pienākums ir paklausīt vīram un cienīt viņu. Izturoties ar cieņu pret savu neticīgo vīru, sieva ar laiku var pamudināt viņu pieņemt patiesību.
13. Ko nozīmē cienīt vīru?
13 Nedaudz tālāk Pēteris piemin Sāru, kuras vīrs Ābrahāms bija cilvēks, kam bija izcila ticība. (Romiešiem 4:16, 17; Galatiešiem 3:6—9; 1. Pētera 3:6.) Vai sievām, kam ir ticīgs vīrs, būtu jāciena ģimenes galva mazāk nekā tām, kuru vīrs nav ticīgs? Kā sievai jārīkojas, ja viņa nepiekrīt vīram kādā jautājumā? Jēzus reiz deva mācekļiem padomu, kas kā vispārīgs princips ir attiecināms arī uz šādu situāciju. Jēzus sacīja: ”Kas [”ja kāds, kam ir vara”, NW] tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas.” (Mateja 5:41.) Vai jūs, sievas, cienāt savu vīru un izpildāt to, ko viņš vēlas? Ja kaut kas jums šķiet grūti izdarāms, runājiet ar viņu par to. Nav pareizi domāt, ka vīrs vienmēr var zināt, kā jūs jūtaties. Bet, runājot ar vīru, neaizmirstiet izturēties pret viņu ar cieņu. Bībelē mēs tiekam mudināti: ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kolosiešiem 4:6.)
14. Ko nozīmē cienīt vecākus?
14 Arī jums, bērni, jādomā, vai jūsu rīcībā izpaužas cieņa. Dieva vārdos ir dots norādījums: ”Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. ”Godā savu tēvu un māti” — tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: ”Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.”” (Efeziešiem 6:1—3.) Šajos pantos ir norādīts, ka ”godāt savu tēvu un māti” nozīmē klausīt viņus. Grieķu vārds, kas tulkots ”godāt”, ietver sevī nozīmi ’augstu vērtēt’. Tātad klausīt vecākus nenozīmē negribīgi ievērot vecāku prasības, kas jums šķiet nesaprātīgas. Dievs vēlas, lai jūs cienītu vecākus un augstu vērtētu viņu norādījumus. (Salamana Pamācības 15:5.)
15. Kas bērniem palīdz cienīt vecākus arī tad, ja vecāki ir kļūdījušies?
15 Ja vecāki dara kaut ko tādu, kas mazina jūsu cieņu pret viņiem, pacentieties raudzīties uz visu no viņu viedokļa. Vecāki jūs ”ir dzemdinājuši”. (Salamana Pamācības 23:22.) Viņi no visas sirds mīl jūs. (Ebrejiem 12:7—11.) Tāpēc izturieties pret saviem vecākiem ar cieņu un centieties viņiem mierīgi izklāstīt savas domas. Arī tajos gadījumos, kad jums nepatīk, kā vecāki jums atbild, nekādā ziņā neizturieties pret viņiem necienīgi. (Salamana Pamācības 24:29.) Atcerieties Dāvidu, kas izturējās ar cieņu pret ķēniņu Saulu, kaut gan tas nebija vēlējies ņemt vērā Dieva padomus. Lūdziet Jehovam, lai viņš jums palīdz tikt galā ar savām negatīvajām izjūtām. ”Izkratiet Viņa priekšā savas sirdis!” aicināja Dāvids. ”Dievs ir mūsu patvērums.” (Psalms 62:9; Raudu Dziesmas 3:25—27.)
Cieņa pret tiem, kas uzņemas vadību
16. Ko mēs mācāmies no tā, kā rīkojās viltus mācītāji un eņģeļi?
16 Vecākie, kas darbam draudzē iecelti ar svētā gara starpniecību, ir nepilnīgi cilvēki un mēdz kļūdīties. (Psalms 130:3; Salamans Mācītājs 7:20; Apustuļu darbi 20:28; Jēkaba 3:2.) Tāpēc reizēm draudzes locekļi nav apmierināti ar draudzes vecākajiem. Kā mums būtu jārīkojas, ja mums šķiet, ka draudzē kaut kas nenotiek tā, kā tam vajadzētu notikt? Pievērsiet uzmanību, kāda bija atšķirība starp eņģeļiem un viltus mācītājiem pirmajā gadsimtā. Pēteris rakstīja, ka viltus mācītāji ir cilvēki, ”kas ir droši, patgalvīgi, un kam nav bail, zaimot tos godā celtos; lai gan eņģeļi, spēkā un varā lielāki būdami, nenes tā Kunga priekšā tiesu pret tiem, zaimodami”. (2. Pētera 2:10—13, LB-26.) Viltus mācītāji izteicās necienīgi par ”godā celtajiem” — par vecākajiem, kam Dievs bija uzticējis vadīt draudzi pirmajā gadsimtā —, turpretī eņģeļi par viltus mācītājiem, kas radīja šķelšanos brāļu starpā, nerunāja necienīgi. Eņģeļi, kas savā varenībā un taisnīguma izpratnē ir daudz pārāki par cilvēkiem, ļoti labi zināja, kas notiek draudzē. Tomēr viņi izturējās ar cieņu pret Jehovas lēmumiem un atstāja visu Jehovas ziņā. (Ebrejiem 2:6, 7; Jūdas 9.)
17. Kā tiek pārbaudīta mūsu ticība, ja mēs uzskatām, ka draudzes vecākie rīkojas nepareizi?
17 Vai arī tad, ja kaut kas šķiet notiekam nepareizi, mums nebūtu jāsaglabā paļāvība uz Jēzu Kristu, kas tagad ir kristiešu draudzes galva? Vai viņš nepārzina situāciju, kāda ir viņa vispasaules draudzē? Vai mums nebūtu jārespektē veids, kā Kristus ir nolēmis atrisināt radušos situāciju, un jāatzīst, ka viņš ir spējīgs ietekmēt to, kas notiek viņa draudzē? Un kas mēs tādi esam, lai tiesātu savu tuvāko? (Jēkaba 4:12; 1. Korintiešiem 11:3; Kolosiešiem 1:18.) Vai daudz labāk nebūtu uzticēt visas savas raizes Jehovam?
18., 19. Ko var darīt, ja mums šķiet, ka draudzes vecākais ir pieļāvis nopietnu kļūdu?
18 Tā kā mēs visi esam nepilnīgi cilvēki, reizēm draudzē var rasties kādas grūtības vai problēmas. Var pat gadīties, ka draudzes vecākais pieļauj nopietnu kļūdu un tas uztrauc draudzes locekļus. Bet, rīkodamies pārsteidzīgi, mēs nevaram atrisināt radušās problēmas. Tā rīkojoties, mēs tikai sarežģījam situāciju. Kristieši, kam ir garīga sapratne, paļaujas uz to, ka Jehova īstajā laikā un vislabākajā veidā atrisinās visus sarežģījumus un parūpēsies par nepieciešamo pārmācību. (2. Timotejam 3:16; Ebrejiem 12:7—11.)
19 Ko lai mēs darām, ja kaut kas mums nedod mieru? Mums vajadzētu nevis runāt par to ar citiem draudzes locekļiem, bet griezties pie draudzes vecākajiem un mierīgi, bez kritizēšanas paskaidrot, kā notikušais ir ietekmējis mūs. Runājot ar vecākajiem, mums jābūt ”līdzcietīgiem” un jāizturas pret viņiem ar cieņu. (1. Pētera 3:8.) Mums nevajadzētu runāt dzēlīgi un būtu jāpaļaujas uz viņu garīgo briedumu. Tāpat mums jācenšas ieklausīties uzmundrinājuma vārdos, ko viņi mums saka, pamatojoties uz Rakstiem. Ja mums šķiet, ka vēl kaut kas jādara, lai labotu radušos situāciju, tad mums jāpaļaujas uz Jehovu un to, ka viņš vadīs draudzes vecākos un tie pieņems labus un pareizus lēmumus. (Galatiešiem 6:10; 2. Tesaloniķiešiem 3:13.)
20. Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?
20 Bet ir vēl kāds jautājums, kam jāpievērš uzmanība, runājot par cieņu pret tiem, kam ir dota kāda vara, proti: vai cilvēkiem, kam ir uzticētas kādas pilnvaras, jāizturas ar cieņu pret tiem, par kuriem viņi ir atbildīgi? Šis jautājums tiks apskatīts nākamajā rakstā.
Kā jūs atbildētu?
• Kāpēc mums jāciena tie, kam uzticēta kāda vara?
• Kādas ir Jehovas un Jēzus domas par tiem, kas neciena Dieva piešķirto varu?
• No kuriem cilvēkiem mēs varam mācīties, ko nozīmē cieņa pret tiem, kam ir dota vara?
• Ko mēs varam darīt, ja uzskatām, ka cilvēks, kam mums jāpakļaujas, ir pieļāvis nopietnu kļūdu?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 12. lpp.]
Sāra bija laimīga sieva, kas cienīja savu vīru Ābrahāmu
[Attēls 13. lpp.]
Mihala neizrādīja Dāvidam cieņu, kas pienācās ģimenes galvam un ķēniņam
[Attēls 15. lpp.]
”Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto!”
[Attēls 16. lpp.]
Savas raizes mēs varam darīt zināmas Jehovam