Kad tiekšanās pēc pilnības kļūst apgrūtinoša

Ja cilvēks vienmēr cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk, ieguvējs ir ne tikai viņš pats, bet arī citi. Diemžēl, tiecoties pēc pilnības, cilvēki reizēm krīt galējībās un kļūst par perfekcionistiem.

PAR perfekcionistu varētu saukt cilvēku, kas uzskata, ka nekas, kam ir kaut mazākais trūkums, nav pieņemams. Ja jums ir bijusi saskare ar šādu cilvēku, jūs zināt, cik daudz problēmu rada viņa nesaprātīgās prasības un kādu drūmu, nepatīkamu gaisotni veicina viņa nostāja. Daudzi cilvēki apzinās, ka tiekšanās pēc pilnības ir nevēlama, ja tās iznākums ir pārmērīgs prasīgums. Šādā gadījumā tiekšanās pēc pilnības kļūst par problēmu, ar kuru jācīnās. Bet cīnīties ar to nav viegli, jo cilvēks parasti neapzinās, ka viņa tiekšanās pēc pilnības ir kļuvusi pārspīlēta.

Piemēram, var minēt Nelsonu, kam ir ļoti atbildīgs darbs un pastāvīgi jārisina dažādas problēmas. Viņš regulāri analizē skaitļus, kuros atspoguļojas paveiktais darbs, un ārkārtīgi daudz uzmanības pievērš produktivitātei. Tā kā cenšanās visu izdarīt nevainojami ir svarīga konkurences dēļ, kas pastāv darba tirgū, Nelsona pūles daudzi noteikti vērtē ļoti augstu. Tomēr pašam Nelsonam perfekcionisms sagādā daudz grūtību, piemēram, viņu nomoka galvassāpes un pastāvīgs stress. Varbūt arī jūs saskatāt sevī kaut ko līdzīgu?

Arī bērni var kļūt par perfekcionistiem. Tā bija noticis ar Ritu, kas dzīvo Riodežaneiro. Ritai ļoti patika mācīties skolā. Viņa negribēja radīt godkārīga cilvēka iespaidu, taču ikreiz, kad neizdevās nopelnīt vislabāko atzīmi, viņu pārņēma sarūgtinājums. Rita atceras: ”Jau kopš agras bērnības es salīdzināju sevi ar citiem: viņiem bija daudz brīva laika, bet es vienmēr biju aizņemta un steidzos kaut ko padarīt. Es uzskatīju, ka man nav laika atpūsties, jo vienmēr bija daudz darāmā.”

 Savukārt Marija agrā bērnībā bieži raudāja tāpēc, ka nemācēja zīmēt tik labi kā citi bērni. Vēlāk, kad Marija mācījās spēlēt mūzikas instrumentus un dziedāt, viņa, tiekdamās pēc izpildījuma pilnības, izjuta nevis gandarījumu, bet pastāvīgu sasprindzinājumu un uztraukumu. Tonja, kas arī dzīvo Brazīlijā, uzskata, ka viņa vienmēr ir centusies būt saprātīga un vairījusies no sāncensības gara. Tomēr viņa atzīst, ka gan mācībās, gan ikdienas dzīvē viņa ir bijusi pārmērīgi prasīga. Tonja uzskatīja, ka cilvēki būs apmierināti ar viņu vienīgi tad, ja viņa visu izdarīs nevainojami. Arī no citiem Tonja mēdza gaidīt pārāk daudz, tāpēc bieži cilvēku rīcība viņu apbēdināja un sagādāja viņai vilšanos.

Nav šaubu, ka cilvēkam ir jābūt prasmīgam un kārtīgam sava darba darītājam, lai darbs viņam sagādātu gandarījumu. Bet, ja cilvēks sev izvirza nesasniedzamus mērķus, viņu ar laiku pārņem negatīvas emocijas, piemēram, bailes no neizdošanās. Vecāki un citi pieaugušie reizēm nosaka tik augstus mērķus mācībās vai sportā, ka bērni nespēj tos sasniegt. Piemēram, Rikardu māte vēlējās, lai viņas dēls kļūtu par ārstu, iemācītos spēlēt klavieres un apgūtu vairākas svešvalodas. Nav grūti saprast, ka šāda nostāja var radīt sarūgtinājumu un dažādas problēmas.

Kāpēc no perfekcionisma jāvairās?

Mūsdienās no cilvēkiem tiek prasīta augsta kvalifikācija un precīzs, labi padarīts darbs, un viņiem jācīnās par savu vietu darba tirgū. Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki arvien vairāk pūļu veltī darba efektivitātes uzlabošanai, ir tas, ka viņi baidās palikt bez iztikas līdzekļiem. Cilvēki sāk līdzināties sportistam, kas cenšas uzstādīt rekordu. Ieraudzījis spēcīgus sāncenšus, viņš trenējas vēl neatlaidīgāk un, iespējams, pat sāk lietot dopingus, lai sasniegtu labāku rezultātu un uzvarētu. Kaut kas līdzīgs var notikt, ja cilvēks kļūst par perfekcionistu un viņa darbības dzinulis ir nevis tiekšanās visu padarīt pēc iespējas labāk, bet bailes palikt zaudētājos vai vēlēšanās vienmēr būt labākajam.

Ja runā par mākslu vai sportu, tad daudzi cilvēki pamatoti uzskata, ka viņi vienmēr var uzlabot savu sniegumu. Bet perfekcionisms, kā norāda Dr. Roberts Eliots, ”ir tiekšanās pēc kaut kā tāda, kas nekad nav sasniedzams”. Viņš atzīmē, ka uz šādu rīcību cilvēku mudina ”vainas apziņa, nedrošība un bailes tikt izsmietam”. Ļoti trāpīgi par to izteicās gudrais ķēniņš Salamans: ”Es novēroju nopietnāk arī darbu un veikumu visās dzīves nozarēs: te ļaudis vienkārši skaudībā nežēlīgi sacentās cits ar citu. Arī tas ir kāds iekšējs tukšums un beznozīmes vēja tvarstīšana.” (Salamans Mācītājs 4:4.)

Varbūt arī jūs kādreiz jūtat noslieci uz perfekcionismu? Varbūt arī jums ir gadījies secināt, ka jūsu daudzie pūliņi nenes gaidīto gandarījumu? Varbūt jūs vēlaties būt mazāk prasīgs pret sevi un citiem un dzīvot nedaudz mierīgāk? Ko nozīmē būt pilnīgam? Vai ir iespējams izmantot savas spējas vislabākajā veidā, nesarežģījot savu dzīvi ar pārmērīgām prasībām? Ja cilvēki, izmantojot spējas, ar kurām viņus apveltījis Dievs, var tik daudz izdarīt citu labā, iedomājieties, ko cilvēki varētu paveikt, dzīvojot nevainojamos apstākļos un ievērojot Dieva norādījumus!

[Attēls 4. lpp.]

Vecāki un citi pieaugušie reizēm prasa no bērniem neiespējamo