Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Sludināsim labo vēsti ar dedzību

Sludināsim labo vēsti ar dedzību

Sludināsim labo vēsti ar dedzību

”Esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam.” (ROMIEŠIEM 12:11)

1., 2. Ar kādu attieksmi kristieši cenšas sludināt labo vēsti?

IEDOMĀJIETIES jaunekli, kam ļoti patīk viņa jaunais darbs. Viņš ir ieradies darbavietā un ar nepacietību gaida darba devēja norādījumus. Viņš grib pēc iespējas ātrāk ķerties pie sava pirmā uzdevuma un uztver to ārkārtīgi nopietni. Jauneklis vēlas padarīt darbu cik vien labi iespējams.

2 Arī mēs, kristieši, varam sevi uzskatīt par jauniem strādniekiem. Tā kā mēs ceram dzīvot mūžīgi, var teikt, ka mēs tik tikko esam sākuši strādāt Jehovas labā. Mūsu Radītājam, bez šaubām, ir padomā daudz uzdevumu, kas mums ļaus būt nodarbinātiem visu mūžību. Bet pats pirmais uzdevums, ko Dievs mums uzticējis, ir sludināt labo vēsti par viņa Valstību. (1. Tesaloniķiešiem 2:4.) Kā mēs uztveram šo uzdevumu? Mēs vēlamies pildīt šo uzdevumu tā, kā minētais jauneklis vēlējās paveikt savu darbu, — pēc iespējas labāk, ar degsmi, prieku un neatlaidību.

3. Kas nepieciešams, lai mēs būtu sekmīgi labās vēsts sludinātāji?

3 Jāatzīst, ka saglabāt šādu pozitīvu nostāju nav viegli. Bez sludināšanas mums ir arī citi pienākumi, un daži no tiem prasa daudz fizisko un garīgo spēku. Parasti mums izdodas gan izpildīt savus daudzos pienākumus, gan arī veltīt pietiekami daudz uzmanības sludināšanai. Tomēr reizēm tas ir ļoti grūti. (Marka 8:34.) Jēzus uzsvēra, ka nepieciešama piepūle, lai kristieši gūtu panākumus kalpošanā. (Lūkas 13:24.)

4. Kā ikdienas rūpes var ietekmēt mūsu garīgumu?

4 Tā kā darāmā ir ļoti daudz, mūs reizēm pārņem nespēks un nomāktība. Turklāt ”laicīgas rūpes” var mazināt mūsu dedzību un vēlēšanos būt aktīviem garīgā darbībā. (Lūkas 21:34, 35; Marka 4:18, 19.) Tāpat pastāv iespēja, ka nepilnības dēļ mēs ar laiku atstājam ”savu pirmo mīlestību”. (Atklāsmes 2:1—4.) Kaut kas mūsu kalpošanā Jehovam var pārvērsties par rutīnu. Tāpēc ir labi pievērst uzmanību tam, kas Bībelē teikts, lai mūs uzmundrinātu un lai mūsu dedzība kalpošanā nemazinātos.

Kā ”gaiša uguns” mūsu sirdī

5., 6. Ko Pāvils domāja par iespēju sludināt?

5 Darbs, ko mums uzticējis Jehova, ir pārāk vērtīgs, lai mēs to darītu pavirši. Apustulis Pāvils iespēju sludināt labo vēsti uzlūkoja par lielu privilēģiju, un sevi viņš uzskatīja par šīs privilēģijas necienīgu. Viņš teica: ”Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagānu tautām pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā.” (Efeziešiem 3:8, 9.)

6 Mēs varam mācīties no Pāvila, kādai jābūt attieksmei pret kalpošanu. Vēstulē romiešiem viņš apliecināja, ka no sirds vēlas sludināt evaņģēliju. Pāvils nekaunējās par labo vēsti. (Romiešiem 1:15, 16.) Viņam bija pareiza nostāja un dedzīga vēlēšanās darīt viņam uzticēto darbu.

7. Kādu brīdinājumu Pāvils izteica vēstulē romiešiem?

7 Apustulis Pāvils labi apzinājās, cik svarīgi ir saglabāt dedzību kalpošanā, tāpēc viņš mudināja Romas kristiešus: ”Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam.” (Romiešiem 12:11.) Grieķu vārds, kas šeit tulkots ”kūtrs”, nozīmē ’gauss, slinks’. Kaut arī mēs droši vien neesam slinki kalpošanā, tomēr mums visiem jāuzmanās, lai mēs ar laiku tādi nekļūtu, un nekavējoties jārīkojas, ja mēs sevī pamanām garīga kūtruma pazīmes. (Salamana Pamācības 22:3.)

8. a) Kas un kāpēc Jeremijas sirdī dega kā uguns? b) Ko mēs mācāmies no tā, ko pieredzēja Jeremija?

8 Ja mums sāk zust vēlēšanās sludināt, mums var palīdzēt Dieva gars. Reiz, kad pravietim Jeremijam bija zudusi vēlēšanās sludināt, viņš pat domāja pārtraukt pravieša darbu. Viņš sacīja: ”Es nedomāšu vairs par to un nerunāšu Viņa [Jehovas] vārdā.” Vai šie vārdi liecināja par nopietniem trūkumiem Jeremijas garīgumā? Nē, nekādā ziņā. Tieši Jeremijas stiprais garīgums, mīlestība pret Jehovu un viņa dedzīgā vēlēšanās aizstāvēt patiesību deva viņam spēku turpināt pravieša darbu. Jeremija teica: ”Ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jeremijas 20:9.) Tas nav nekas neparasts, ja reizēm pat uzticami Dieva kalpi jūtas nomākti. Bet, kad viņi lūdz Jehovam palīdzību, Jehova redz viņu sirdi un bagātīgi dod viņiem savu svēto garu, ja vien viņiem, tāpat kā Jeremijam, Jehovas vārdi ir dziļi sirdī. (Lūkas 11:9—13; Apustuļu darbi 15:8.)

”Neapslāpējiet garu”

9. Kas var traucēt svētā gara darbību?

9 Kristiešus, kas dzīvoja Tesalonikā, Pāvils mudināja: ”Neapslāpējiet garu.” (1. Tesaloniķiešiem 5:19.) Svētā gara darbību var traucēt mūsu pašu rīcība, ja tā ir pretrunā ar Dieva noteiktajiem principiem. (Efeziešiem 4:30.) Mūsdienās kristiešiem ir dots uzdevums sludināt labo vēsti, un mēs pret šādu privilēģiju izturamies ar dziļu cieņu. Tas, ka cilvēki, kas par Dievu neko nezina, izturas pret sludināšanu ar necieņu, ir saprotams. Bet, ja pret savu kalpošanu nevērīgi sāk izturēties kristietis, tad viņš var apslāpēt Dieva gara pamudinošo spēku.

10. a) Kā mūs var ietekmēt citu cilvēku viedoklis par sludināšanu? b) Kāds pozitīvs viedoklis par mūsu kalpošanu ir pausts 2. Korintiešiem 2:17?

10 Daudzi cilvēki, kas nepieder pie kristiešu draudzes, uzskata, ka mēs ejam sludināt tikai tādēļ, lai izplatītu literatūru. Citi savukārt ir nonākuši pie nepareiza secinājuma, ka mēs staigājam pa mājām, lai vāktu ziedojumus. Ja mēs pieļautu, ka mūs ietekmē cilvēku negatīvā attieksme pret sludināšanu, tad ievērojami pasliktinātos mūsu kalpošanas kvalitāte. Neļausim, lai mūs ietekmētu cilvēku uzskati, un saglabāsim tādu viedokli par sludināšanu, kāds ir Jehovam un Jēzum. Uz šo viedokli norādīja apustulis Pāvils, kad viņš teica: ”Mēs neesam tādi kā lielais vairums, kas izlietā Dieva vārdu veikalam, bet mēs runājam no skaidras sirds, kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā.” (2. Korintiešiem 2:17.)

11. Kas pirmā gadsimta kristiešiem palīdzēja būt dedzīgiem arī vajāšanu laikā, un kā viņu priekšzīme var ietekmēt mūs?

11 Neilgi pēc Jēzus nāves Jeruzalemē sākās viņa mācekļu vajāšanas. Mācekļiem piedraudēja ar sodu un pavēlēja pārtraukt sludināšanu. Bet, kā stāstīts Bībelē, viņi visi ”kļuva Svēta Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus”. (Apustuļu darbi 4:17, 21, 31.) Kad Pāvils dažus gadus vēlāk rakstīja vēstuli Timotejam, viņš norādīja, kāds viedoklis par kalpošanu jāsaglabā kristiešiem. Pāvils rakstīja: ”Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu, nedz kaunies manis, viņa gūstnieka, bet uzņemies Dieva spēkā ciešanas līdz ar mani evanģelija labā.” (2. Timotejam 1:7, 8.)

Mēs esam parādā savam tuvākajam

12. Kāds ir galvenais mērķis, kādēļ mēs sludinām?

12 Pareiza attieksme pret sludināšanu izriet no pareiziem motīviem. Galvenais mērķis, kāpēc mēs sludinām, ir redzams kādā no psalmiem, kurā ir teikts: ”Taviem svētajiem būs Tevi daudzināt. Viņi izteiks Tavas valstības godību un runās par Tavu varu, lai cilvēku bērniem top zināmi Tavi varenie darbi un Tavas valstības brīnišķais spožums un godība.” (Psalms 145:10—12.) Mēs sludinām tādēļ, lai cilvēku priekšā slavētu Jehovu un svētītu viņa vārdu. Pat tad, ja mūs uzklausa ļoti maz cilvēku, mums jāturpina sludināt glābšanas vēsti, jo tā mēs slavējam Jehovu.

13. Kas mūs mudina stāstīt cilvēkiem par glābšanu?

13 Mēs sludinām arī tāpēc, ka mīlam cilvēkus un nevēlamies būt vainīgi cilvēku nāvē. (Ecēhiēla 33:8; Marka 6:34.) Vēl viens iemesls, kāpēc mēs sludinām, ir redzams Pāvila vārdos, ko viņš teica par cilvēkiem, kas nepieder pie kristiešu draudzes: ”Tiklab grieķiem kā negrieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks.” (Romiešiem 1:14.) Pāvils uzskatīja, ka sludināt labo vēsti ir viņa pienākums pret cilvēkiem, jo Dievs vēlas, ”lai visi cilvēki tiek izglābti”. (1. Timotejam 2:4.) Arī mēs mīlam cilvēkus un apzināmies savu pienākumu pret viņiem. Mīlestības mudināts, Jehova sūtīja uz zemi savu Dēlu, lai tas par cilvēkiem atdotu savu dzīvību. (Jāņa 3:16.) Tas bija ļoti liels upuris. Mēs sekojam Jehovas mīlestības piemēram, ja ziedojam laiku un spēkus, lai stāstītu citiem labo vēsti par glābšanu, ko ir nodrošinājis Jēzus upuris.

14. Kā Bībelē ir raksturota pasaule ārpus kristiešu draudzes?

14 Jehovas liecinieki uz visiem cilvēkiem raugās kā uz iespējamiem kristīgās brāļu saimes locekļiem. Mums ir vajadzīga drosme sludināšanā, tomēr būt drosmīgam nenozīmē būt agresīvam. Tiesa gan, Bībelē uz pasauli kopumā ir attiecināti diezgan skarbi vārdi. Pāvils ar negatīvu nozīmi lietoja pašu vārdu ”pasaule”, kad viņš runāja par ”pasaules gudrību” un ”pasaulīgām iekārēm”. (1. Korintiešiem 3:19; Titam 2:12.) Rakstīdams vēstuli Efesas kristiešiem, Pāvils atgādināja, ka tad, kad viņi bija pakļauti ”šīs pasaules varas nesējam”, viņi garīgā ziņā bija ”miruši”. (Efeziešiem 2:1—3.) Šie un citi līdzīgi izteikumi ir saskaņā ar apustuļa Jāņa vārdiem: ”Visa pasaule atrodas ļaunā varā.” (1. Jāņa 5:19NW.)

15. Kāda nedrīkst būt mūsu attieksme pret cilvēkiem, kas nepieder pie kristiešu draudzes, un kāpēc?

15 Tomēr mums jāatceras, ka šie izteikumi ir attiecināti uz pasauli, kas ir atsvešinājusies no Dieva, — uz pasauli kopumā, nevis uz atsevišķiem cilvēkiem. Kristieši neuzdrošinās spriest par to, vai kāds cilvēks uzklausīs sludināto vēsti vai ne. Viņiem nav nekāda iemesla saukt kādu par ”āzi”. Mēs nevaram paredzēt, kas notiks, kad Jēzus nāks šķirt ”avis” no ”āžiem”. (Mateja 25:31—46.) Par tiesnesi ir iecelts Jēzus, nevis mēs. Turklāt, kā rāda pieredze, pat cilvēki, kuru dzīvesveids kādreiz bijis ļoti slikts, ir uzklausījuši Bībeles vēsti, izmainījušies un kļuvuši par labiem kristiešiem. Mēs nevaram veidot tuvas attiecības ar cilvēkiem, kam ir slikts dzīvesveids, bet mēs noteikti varam izmantot dažādas iespējas, lai viņiem pastāstītu par Valstību. Rakstos ir minēti cilvēki, kas, būdami neticīgi, bija ”pareizi noskaņoti mūžīgai dzīvei”. Savā laikā arī šie cilvēki kļuva ticīgi. (Apustuļu darbi 13:48, NW.) Mēs nevaram zināt, kurš cilvēks ir šādi noskaņots, kamēr neesam viņam sludinājuši, turklāt reizēm mums jāsludina cilvēkam vairākas reizes. Tāpēc pret cilvēkiem, kas vēl nav pieņēmuši vēsti par glābšanu, mēs izturamies ”ar lēnprātību un bijību” un ceram, ka daži no viņiem tomēr uzklausīs vēsti, kas dod dzīvību. (2. Timotejam 2:25; 1. Pētera 3:15, 16.)

16. Kāds ir viens no iemesliem, kāpēc mums jāmācās būt prasmīgiem skolotājiem?

16 Vēlēšanās sludināt labo vēsti aug, ja mēs pilnveidojam prasmi mācīt cilvēkus. To var paskaidrot ar šādu piemēru: aizraujoša spēle liekas neinteresanta cilvēkam, kas to neprot spēlēt, turpretī labam spēlētājam tā sagādā lielu prieku. Ar kristiešiem ir tāpat: tiem, kas prot mācīt cilvēkus, sludināšana sagādā daudz prieka. (2. Timotejam 4:2; Titam 1:9.) Pāvils Timotejam ieteica: ”Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2. Timotejam 2:15.) Bet kas mums jādara, lai mēs būtu prasmīgi skolotāji?

17. Ko mēs varam darīt, lai mums rastos vēlēšanās vairot Bībeles zināšanas, un kā šādas zināšanas mums palīdz kalpošanā?

17 Vispirms ir svarīgi vairot savas zināšanas. Apustulis Pēteris izteica pamudinājumu: ”Kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti.” (1. Pētera 2:2.) Ja zīdainis ir vesels, viņam ir dabiska tieksme pēc piena. Turpretī kristietim, iespējams, nav dabiskas vēlēšanās iedziļināties Bībelē un viņam kaut kas jādara, lai tā rastos. Šāda vēlēšanās rodas, ja kristietis izveido labus studēšanas un lasīšanas paradumus. (Salamana Pamācības 2:1—6.) Kaut arī prasme mācīt citiem Dieva Rakstus rodas ilgstošu pūliņu rezultātā, pūlēties neapšaubāmi ir vērts. Prieks, ko gūstam, iedziļinoties Dieva Rakstos, mums palīdz būt dedzīgiem Dieva garā un rada spēcīgu vēlēšanos dalīties uzzinātajā ar citiem.

18. Kā draudzes sapulces mums palīdz pareizi mācīt patiesības vārdus?

18 Iemācīties prasmīgi lietot Dieva Rakstus mums palīdz arī draudzes sapulces. Ir labi lasīt savā Bībelē pantus, kas tiek apskatīti publiskajās runās un citās sapulču programmas daļās. Mēs rīkojamies pareizi, ja uzmanīgi klausāmies visas programmas daļas, it sevišķi tās, kas ir tieši saistītas ar sludināšanu. Mēs nedrīkstam pārāk zemu vērtēt demonstrējumus un to laikā domāt par kaut ko citu. Bez šaubām, arī sapulču apmeklēšana prasa pašdisciplīnu un uzmanību. (1. Timotejam 4:16.) Tomēr pūlēties ir vērts, jo draudzes sapulces mums palīdz stiprināt ticību, veidot vēlēšanos iedziļināties Dieva vārdos un kļūt par dedzīgiem labās vēsts sludinātājiem.

Mēs varam paļauties uz Jehovas atbalstu

19. Kāpēc ir svarīgi sludināt regulāri?

19 Kristieši, kas ir ”dedzīgi garā” un no sirds vēlas izplatīt labo vēsti, cenšas sludināt regulāri. (Efeziešiem 5:15, 16.) Tiesa, sludinātāju dzīves apstākļi ir ļoti atšķirīgi, un tāpēc visi nevar veltīt sludināšanai vienādu laika daudzumu. (Galatiešiem 6:4, 5.) Tomēr kopējais laiks, ko mēs veltām sludināšanai, varbūt nav tik svarīgs kā tas, cik regulāri mēs stāstām cilvēkiem par savu cerību. (2. Timotejam 4:1, 2.) Jo biežāk mēs sludinām, jo skaidrāk mēs apzināmies šī darba svarīgumu. (Romiešiem 10:14, 15.) Turklāt, regulāri satiekot cilvēkus, kas skumst un nopūšas un dzīvo bez nākotnes cerībām, mēs kļūstam žēlsirdīgāki un iejūtīgāki. (Ecēhiēla 9:4; Romiešiem 8:22.)

20., 21. a) Kas mums vēl jāpadara? b) Kā Jehova mūs atbalsta?

20 Jehova mums ir uzticējis labās vēsts sludināšanu. Tas ir pirmais uzdevums, ko mēs, Jehovas ”darba biedri”, esam no viņa saņēmuši. (1. Korintiešiem 3:6—9.) Mēs vēlamies veikt šo uzdevumu no visas sirds, cik vien labi spējam. (Marka 12:30; Romiešiem 12:1.) Pasaulē ir daudz pareizi noskaņotu cilvēku, kas alkst pēc patiesības. Lai gan darba vēl ir ļoti daudz, mēs varam paļauties uz Jehovas atbalstu un censties izpildīt savu kalpošanu līdz galam. (2. Timotejam 4:5.)

21 Jehova mums dod savu garu un ”gara zobenu” — Dieva vārdus. Tā kā viņš mums palīdz, mēs ”bez bailēm varam sludināt evanģelija noslēpumu”. (Efeziešiem 6:17—20.) Rīkosimies tā, lai par mums varētu teikt tādus pašus vārdus, kādus apustulis Pāvils rakstīja vēstulē Tesalonikas kristiešiem: ”Mūsu evanģelija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā.” (1. Tesaloniķiešiem 1:5.) Sludināsim labo vēsti ar dedzību!

Īss atkārtojums

• Kā mūsu dedzīgumu var ietekmēt laicīgās rūpes?

• Kādā ziņā vēlēšanās sludināt labo vēsti mūsu sirdī var būt kā ”gaiša uguns”?

• No kādiem uzskatiem par sludināšanu mums jāsargās?

• Kā mums jāraugās uz cilvēkiem, kas nepiekrīt mūsu uzskatiem?

• Kā Jehova mums palīdz būt dedzīgiem sludinātājiem?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēli 9. lpp.]

Kristieši cenšas būt tikpat dedzīgi kā Pāvils un Jeremija

[Attēli 10. lpp.]

Dedzību kalpošanā rada mīlestība pret Dievu un tuvāko