Dzīvesstāsts

Viņš nesa gaismu daudzām tautām

PAR DŽORDŽA JANGA DZĪVI PASTĀSTĪJUSI RŪTA JANGA NIKOLSONE

”Kāpēc no kanceles nekas nav dzirdams? [..] Kas gan mēs būtu par cilvēkiem, ja mēs klusētu, uzzinājuši, ka tas, par ko es rakstu, ir patiesība? Neturēsim ļaudis neziņā, bet sludināsim patiesību droši un neslēpjoties!”

ŠIE vārdi bija lasāmi 33 lappuses garā vēstulē, ko tēvs uzrakstīja baznīcai, lūgdams, lai viņa vārdu izsvītro no baznīcas sarakstiem. Tas notika 1913. gadā. Tad sākās viņa notikumiem bagātā dzīve, kuras laikā viņš kalpoja, nesdams gaismu daudzām tautām. (Filipiešiem 2:15.) Es jau no agras bērnības centos vākt radinieku atmiņas par tēvu un dažādus materiālus par tēva dzīvi, un draugi man palīdzēja to visu sakārtot. Daudzējādā ziņā tēva dzīve man atgādina apustuļa Pāvila dzīvi. Līdzīgi ”pagānu tautu apustulim”, tēvs vienmēr bija gatavs doties tālos ceļos, lai nestu Jehovas vēsti ikkatras zemes un salas iedzīvotājiem. (Romiešiem 11:13; Psalms 107:1—3.) Es vēlos pastāstīt par savu tēvu Džordžu Jangu.

Bērnība un jaunība

Džordžs Jangs bija jaunākais dēls skotu prezbiteriāņu Džona un Mārgaretas Jangu ģimenē. Viņš piedzima 1886. gada 8. septembrī — neilgi pēc tam, kad ģimene bija pārcēlusies no Skotijas pilsētas Edinburgas uz Kanādas rietumu provinci Britu Kolumbiju. Trīs Džordža vecākie brāļi, Aleksandrs, Džons un Melkolms, bija dzimuši Skotijā dažus gadus iepriekš. Meriona, jaunākā māsa, ko brāļi mīļi sauca par Nelliju, bija divus gadus jaunāka nekā mans tēvs.

Ģimene dzīvoja Sāničā, kas atradās netālu no Viktorijas, lauku saimniecībā, un bērniem tur bija jauka dzīve. Tajā pašā laikā viņi iemācījās arī pildīt noteiktus pienākumus. Tāpēc  vienmēr, kad vecāki pēc brauciena uz Viktoriju atgriezās mājās, visi āra darbi bija apdarīti un māja bija tīra un kārtīga.

Ar laiku mans tēvs ar brāļiem sāka strādāt kalnrūpniecībā un nodarbojās arī ar kokmateriālu tirdzniecību. Brāļi Jangi kļuva pazīstami kā labi meža taksatori un kokmateriālu uzpircēji. Mans tēvs kārtoja finansiālos darījumus.

Galu galā tēva interese par garīgiem jautājumiem viņu pamudināja pieņemt lēmumu kļūt par prezbiteriāņu sludinātāju. Taču ap to laiku viņa dzīvi krasi ietekmēja laikrakstos iespiestie pirmā Ciānas Sargtorņa bukletu biedrības prezidenta Čārlza Teiza Rasela sprediķi. Šo sprediķu saturs viņu rosināja uzrakstīt un nosūtīt sākumā minēto vēstuli par izstāšanos no baznīcas.

Tēvs laipni, bet skaidri izmantoja Bībeles pantus, lai atspēkotu baznīcas mācības par cilvēka dvēseles nemirstību un par to, ka Dievs ellē mūžīgi moka cilvēku dvēseles. Tāpat viņš arī atspēkoja mācību par Trīsvienību, pierādīdams, ka tās izcelsme nav saistīta ar kristietību un ka tai trūkst jebkāda pamata Svētajos rakstos. No tā brīža viņš, sekodams Jēzum Kristum, uzsāka kristīgu kalpošanu un pazemīgi izmantoja savas spējas un spēku par godu Jehovam.

1917. gadā pēc Sargtorņa biedrības norādījuma tēvs sāka kalpot par piligrimu, kā tolaik tika saukti Jehovas liecinieku ceļojošie pārstāvji. Viņš uzstājās ar lekcijām Kanādas pilsētās un ciemos un rādīja kinofilmu un diapozitīvu sēriju, kas pazīstama ar nosaukumu ”Radīšanas fotodrāma”. Tēva uzstāšanās laikā teātri bija pārpildīti. Līdz pat 1921. gadam viņa braucienu plāns regulāri tika iespiests Sargtornī.

Kāds Vinipegas laikraksts ziņoja, ka evaņģēlists Jangs bija uzrunājis 2500 cilvēku lielu auditoriju un ka daudzi gribētāji nebija tikuši iekšā, jo zāle bija pārpildīta. Otavā tēvs teica runu ”Uz elli un atpakaļ”. Kāds vecāks vīrs par to reizi stāstīja: ”Pēc runas Džordžs Jangs aicināja vairākus zālē sēdošos garīdzniekus uzkāpt uz skatuves, lai ar viņu pārspriestu šo jautājumu, bet neviens pat nepakustējās. Tad es sapratu, ka esmu atradis patiesību.”

Savu apciemojumu laikā tēvs centās paveikt pēc iespējas vairāk garīgā ziņā. Kad viņš bija izdarījis visu plānoto, viņš steidzās uz vilcienu, lai brauktu uz nākamo vietu. Tajās reizēs, kad viņš brauca ar automašīnu, viņš bija ceļā jau agri pirms brokastīm. Tēvs bija ļoti dedzīgs, un turklāt viņš bija iemantojis arī iejūtīga cilvēka reputāciju, un daudziem bija zināmi viņa kristīgie darbi un dāsnums.

Viņš apmeklēja daudzas kopsanāksmes, bet to vidū īpaši jāpiemin kopsanāksme, kas 1918. gadā notika Edmontonā (Albertas province). Uz to bija atbraukuši visi ģimenes locekļi, lai būtu klāt Nellijas kristīšanā. Tā arī bija pēdējā reize, kad visi brāļi bija kopā. Pēc diviem gadiem Melkolms nomira ar plaušu karsoni. Melkolmam, tāpat kā pārējiem  brāļiem un viņu tēvam, bija cerība dzīvot debesīs, un viņi visi līdz pat nāvei palika uzticīgi Dievam. (Filipiešiem 3:14.)

Kalpošana ārzemēs

Kad 1921. gada septembrī tēvs bija pabeidzis sludināšanas ceļojumu pa Kanādu, toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents Džozefs Raterfords viņu norīkoja darboties Karību jūras salās. Visur, kur vien tēvs rādīja ”Radīšanas fotodrāmu”, bija lieliska atsaucība. No Trinidadas viņš rakstīja: ”Zāle bija pilna, un daudziem bija jādodas prom, jo viņi netika iekšā. Nākamajā vakarā zāle bija kā bāztin piebāzta.”

1923. gadā tēvu aizsūtīja uz Brazīliju. Tur viņš uzstājās lielu auditoriju priekšā, reizēm — ar tulku starpniecību. 1923. gada 15. decembra Sargtornī bija rakstīts: ”No 1. jūnija līdz 30. septembrim brālis Jangs vadīja 21 publisku sapulci, kurās kopējais apmeklētāju skaits sasniedza 3600, 48 klases sapulces (kopējais apmeklētāju skaits — 1100) un izplatīja bezmaksas literatūru portugāļu valodā — pavisam 5000 eksemplāru.” Daudzi ieinteresējās par Bībeles vēsti pēc tēva teiktās runas ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”.

Kad 1997. gada 8. martā Brazīlijā tika veltītas Dievam jaunas biedrības filiāles ēkas, veltīšanas programmas brošūrā bija rakstīts: ”1923. gads — Brazīlijā ierodas Džordžs Jangs. Riodežaneiro centrā viņš nodibina biedrības filiāli.” Lai gan literatūra par Bībeli bija pieejama spāņu valodā, tā bija vajadzīga arī portugāļu valodā, kas ir Brazīlijā galvenā lietotā valoda. Tāpēc no 1923. gada 1. oktobra Sargtornis tika iespiests arī portugāļu valodā.

Brazīlijā tēvam bija daudzas neaizmirstamas tikšanās. Piemēram, ar Džasintu Pimentelu Kabralu — turīgu portugāli, kas piedāvāja savu māju draudzes sapulču rīkošanai. Džasintu drīz atsaucās uz Bībeles patiesības vēsti, un vēlāk viņš sāka strādāt biedrības filiālē. Līdzīgi bija ar Manuelu da Silvu Žordau, jaunu portugāli, kas strādāja par dārznieku. Kāda publiskā runa, ar kuru uzstājās mans tēvs, viņu pamudināja atgriezties Portugālē, lai kalpotu par kolportieri, kā toreiz sauca Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājus.

Tēvs daudz ceļoja ar vilcienu pa Brazīliju, un viņam izdevās atrast ieinteresētus cilvēkus. Vienā no saviem ceļojumiem tēvs satika Boniju un Katarīnu Grīnus un palika pie šīs ģimenes apmēram divas nedēļas, skaidrodams Rakstus. Pēc tam abi Grīni un vairāki viņu radinieki — kopā apmēram septiņi cilvēki — veltīja sevi Jehovam un to simbolizēja, kristīdamies ūdenī.

1923. gadā viņš satika Sēru Belonu Fērgusoni. 1867. gadā, kad viņa vēl bija maza meitene, viņas ģimene, arī viņas brālis Erasms Fultons Smits, no Amerikas Savienotajām Valstīm bija pārcēlusies uz Brazīliju. No 1899. gada viņa pa pastu regulāri bija saņēmusi Sargtorni. Tēva ierašanās Sērai, viņas četriem bērniem un vēl kādai sievietei, ko tēvs sauca par Salliju, bija ilgi gaidītā iespēja kristīties. Tas notika 1924. gada 11. martā.

Drīz vien tēvs jau sludināja arī citās Dienvidamerikas valstīs. 1924. gada 8. novembrī viņš rakstīja no Peru: ”Tikko pabeidzu bukletu izplatīšanu Limā un Kaljao — izplatīju 17 000 bukletu.” Pēc tam viņš devās izplatīt bukletus uz Bolīviju. Par Bolīvijas apmeklējumu mans tēvs rakstīja: ”Mūsu Tēvs svētī manas pūles. Man palīdzēja kāds indiānis, kas dzīvo Amazones augštecē. Viņš paņēma sev līdzi 1000 bukletu un vairākas grāmatas.”

Ar mana tēva palīdzību Bībeles patiesības sēklas nokļuva daudzās Centrālamerikas un Dienvidamerikas zemēs. 1924. gada 1. decembra Sargtornī bija rakstīts: ”Džordžs Jangs ir pavadījis Dienvidamerikā vairāk nekā divus gadus. [..] Šim mīļajam brālim ir bijusi priekšrocība nest patiesības vēsti uz Puntaarenasu, kas atrodas pie Magelāna jūras šauruma.” Tēvs arī vadīja sludināšanu tādās valstīs kā Kostarikā, Panamā un Venecuēlā. Viņš turpināja  darbu, kaut arī bija saslimis ar malāriju un viņa veselība bija iedragāta.

Uz Eiropu

1925. gada martā tēvs devās ar kuģi uz Eiropu — viņš cerēja Spānijā un Portugālē izplatīt 300 000 bukletu par Bībeli un organizēt brāļa Raterforda publiskās lekcijas. Taču pēc ierašanās Spānijā viņam radās šaubas, vai brālis Raterfords varēs tur uzstāties, jo Spānijā valdīja liela reliģiskā neiecietība.

Brālis Raterfords atbildes vēstulē citēja Jesajas 51:16: ”Es ieliku savus vārdus tavā mutē un tevi pasargāju savas rokas ēnā, lai Es (no jauna) radītu debesis, liktu zemei pamatus un sacītu Ciānai: ”Tu esi mana tauta!”” To saņēmis, tēvs secināja: ”Tā noteikti ir Kunga griba, lai es darītu visu, kas paredzēts, un atstātu iznākumu viņa ziņā.”

1925. gada 10. maijā Barselonā, Novedadesas teātrī, brālis Raterfords uzstājās ar lekciju, kas tika tulkota. To klausījās vairāk nekā 2000 cilvēku, un uz skatuves bija kāds valdības ierēdnis un īpašs sargs. Tāpat notika Madridē, kur noklausīties runu bija ieradušies 1200 cilvēku. Runas radīja cilvēkos tik lielu interesi, ka Spānijā tika nodibināta biedrības filiāle, un, kā bija rakstīts Jehovas liecinieku gadagrāmatā — 1978, tas tika darīts ”Džordža Janga vadībā”.

1925. gada 13. maijā brālis Raterfords uzstājās Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Arī tur viņa vizīte bija ļoti sekmīga, lai gan garīdznieki centās izjaukt sapulci, kliedzot un laužot krēslus. Pēc brāļa Raterforda lekcijām Spānijā un Portugālē mans tēvs rādīja ”Radīšanas fotodrāmu” un šajās valstīs organizēja bībeliskās literatūras iespiešanu un izplatīšanu. 1927. gadā viņš rakstīja, ka labā vēsts ”ir sludināta visās Spānijas pilsētās un ciemos”.

Sludināšana Padomju Savienībā

Pēc tam tēvs tika nosūtīts par misionāru uz Padomju Savienību, kur viņš ieradās 1928. gada 28. augustā. Lūk, piemēram, fragments no vēstules, kas datēta ar 1928. gada 10. oktobri.

Tēvs rakstīja: ”Kopš ierašanās Krievijā es patiešām no visas sirds varu lūgt: ”Lai nāk tava valstība.” Es  mācos krievu valodu, bet tas neiet ātri. Mans tulks ir ļoti neparasts cilvēks, ebrejs, bet viņš tic Kristum un paļaujas uz Bībeli. Es šeit esmu piedzīvojis vairākus interesantus gadījumus, taču nezinu, cik ilgi man atļaus šeit palikt. Pagājušā nedēļā man paziņoja, ka 24 stundu laikā jāizbrauc no valsts, bet man izdevās to nokārtot, tā ka es vēl kādu laiku varu te uzturēties.”

Ukrainas pilsētā Harkovā viņš satika dažus Bībeles pētniekus, un aiz prieka visiem bija asaras acīs. Katru vakaru līdz pat pusnaktij notika sapulces. Vēlāk, rakstīdams par šo satikšanos ar brāļiem, tēvs izteicās: ”Nabaga brāļi! Tās pašas nedaudzās grāmatas, kas viņiem bija, ir konfiscētas, un varas iestādes ir noskaņotas pret viņiem nelabvēlīgi, tomēr viņi ir laimīgi.”

Kad 1997. gada 21. jūnijā Sanktpēterburgā Jehovam tika veltītas jaunas filiāles ēkas, šim gadījumam par godu tika izdota īpaša brošūra, un tajā bija pieminēta arī mana tēva kalpošana Padomju Savienībā. Brošūrā bija atzīmēts, ka tēvs tika nosūtīts uz Maskavu un tur viņš saņēma atļauju ”iespiest 15 000 brošūru Brīvība tautām un Kur atrodas mirušie?, kas tiktu izplatītas Krievijā”.

Pēc atgriešanās no Krievijas tēvam uzdeva kalpot par piligrimu Amerikas Savienotajās Valstīs. Dienviddakotā viņš apciemoja Nelīnu un Verdu Pūlas — divas miesīgas māsas, kas pēc vairākiem gadiem kļuva par misionārēm un kalpoja Peru. Viņas bija ļoti pateicīgas par tēva neatslābstošo kalpošanu un sacīja: ”Tajās senajās dienās brāļiem bija īsts pionieru gars; viņi devās uz ārzemēm ar pavisam nelielu daudzumu laicīgās mantas, taču viņos pukstēja sirds, kas bija pārpilna ar mīlestību pret Jehovu. Tā viņus mudināja paveikt visu to, ko viņi paveica.”

Apprecēšanās un otrais ceļojums

Daudzus gadus tēvs bija sarakstījies ar Klēru Habertu, kas dzīvoja Kanādā, Manitulinas salā (Ontārio province). Viņi abi bija klāt kopsanāksmē, kura 1931. gada 26. jūlijā notika ASV, Kolumbusā (Ohaio štats), un kurā Bībeles pētnieki pieņēma jaunu nosaukumu — Jehovas liecinieki. (Jesajas 43:10—12.) Nedēļu pēc kopsanāksmes viņi apprecējās. Jau drīz pēc kāzām tēvs atkal bija ceļā — šoreiz viņš apmeklēja Karību jūras salas. Tur viņš palīdzēja organizēt sapulces un mācīja brāļus sludināt pa mājām.

 Māte saņēma fotogrāfijas, atklātnes un vēstules no Surinamas, Sentkitsas un daudzām citām vietām. Vēstulēs bija stāstīts, kā vēršas plašumā sludināšana, un dažreiz bija aprakstīti putni, dzīvnieki un augi, kādi bija sastopami valstī, kurā viņš tobrīd atradās. 1932. gada jūnijā tēvs pabeidza savu darbu Karību jūras valstīs un, kā vienmēr nopircis vislētāko kuģa biļeti, atgriezās Kanādā. Pēc tam viņi abi kopā ar māti kalpoja par pilnas slodzes sludinātājiem — 1932./33. gada ziemu viņi pavadīja Otavā un tās apkaimē, sadarbodamies ar lielu pilnas slodzes kalpotāju grupu.

Neilgā ģimenes dzīve

1934. gadā piedzima mans brālis Deivids. Bērnībā viņš bieži nostājās uz māmiņas cepuru kārbas un mēģināja savas ”runas”. Visu mūžu viņš ir bijis tikpat dedzīgs par Jehovu, cik bija tēvs. Viņi visi trijatā ceļoja ar automašīnu, uz kuras jumta bija novietota skaņu aparatūra, un apmeklēja Kanādas draudzes no austrumu krasta līdz rietumu krastam. Es piedzimu 1938. gadā, kad tēvs kalpoja Britu Kolumbijā. Deivids atceras, ka tēvs mani nolika gultā un viņi visi trīs, nokrituši pie gultas ceļos, lūgšanā pateicās Dievam par manu piedzimšanu.

1939. gada ziemā mēs dzīvojām Vankūverā, un tēvs apmeklēja turienes draudzes. Daudzu gadu laikā sakrāto vēstuļu vidū ir kāda, kas datēta ar 1939. gada 14. janvāri un rakstīta no Britu Kolumbijas pilsētas Vernonas. Tēvs to bija sūtījis Klērai, Deividam un Rūtai, sacīdams: ”Skūpstu un apskauju.” Šajā vēstulē viņš kaut ko bija uzrakstījis katram no mums atsevišķi. Viņš stāstīja, ka pļaujamā ir daudz, bet pļāvēju maz. (Mateja 9:37, 38.)

Nedēļu pēc atgriešanās Vankūverā tēvs sapulces laikā zaudēja samaņu. Vēlāk atklājās, ka viņam bija smadzeņu ļaundabīgais audzējs. 1939. gada 1. maijā beidzās viņa zemes gaitas. Man bija tikai deviņi mēneši, un Deividam — nepilni pieci gadi. Mūsu mīļā māte, kurai arī bija cerība dzīvot debesīs, līdz pat nāvei palika uzticīga Dievam; viņa nomira 1963. gada 19. jūnijā.

Vienā no mūsu māmiņai rakstītajām vēstulēm ir brīnišķīgi izteikts, ko tēvs domāja par savu priekšrocību darīt zināmu labo vēsti daudzās zemēs. Tajā bija šādi vārdi: ”Jehova savā žēlastībā man ir atļāvis doties uz šīm zemēm un nest gaismu, stāstot vēsti par Valstību. Lai slavēts ir viņa svētais vārds! Lai gan mēs esam vāji un nespēcīgi un mūsu zināšanas ir ierobežotas, šādi atmirdz viņa godība.”

Tagad mūsu mīlošajam Dievam Jehovam kalpo arī Džordža un Klēras Jangu bērni, mazbērni un mazmazbērni. Man stāstīja, ka tēvs bieži esot citējis Ebrejiem 6:10: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” Arī mēs neesam aizmirsuši tēva darbu.

[Attēls 23. lpp.]

Mans tēvs (pa labi) ar saviem trim brāļiem

[Attēli 25. lpp.]

Tēvs (stāv) kopā ar brāļiem Vudvertu, Raterfordu un Makmilanu

Apakšā: tēvs (kreisajā malā) kopā ar brāļu grupu, kurā bija arī brālis Rasels

[Attēli 26. lpp.]

Tēvs un māte

Apakšā: Kāzu dienā

[Attēls 27. lpp.]

Mēs ar Deividu un māti dažus gadus pēc tēva nāves