Vai jūs ir ietekmējuši ciniķi?

”CINIĶIS cilvēkā nekad nesaskata labo, bet vienmēr pamana slikto. Viņš ir kā pūce: aktīvs tumsā, bet akls gaismā, medī kaut ko sīku, bet neuzklūp varenam dzīvniekam.” Par šo vārdu autoru tiek uzskatīts 19. gadsimta amerikāņu garīdznieks Henrijs Vords Bīčers. Daudziem, iespējams, šķiet, ka tie precīzi apraksta mūsdienu ciniķu nostāju. Bet vārda ”ciniķis” izcelsme ir saistīta ar kādas sengrieķu filozofijas skolas pārstāvjiem — kiniķiem.

Kā radās kiniķu filozofija? Kāda bija viņu mācība? Vai būtu labi, ja kristietim piemistu viņu īpašības?

Kiniķu rašanās un uzskati

Senajā Grieķijā bija populāras diskusijas un debates. Gadsimtos pirms mūsu ēras tādi cilvēki kā Sokrats, Platons un Aristotelis piedāvāja apspriest savus uzskatus, kas padarīja viņus slavenus. Viņu mācības ļoti ietekmēja cilvēkus, un viņu idejas joprojām mājo rietumu kultūrā.

Sokrats (470.—399. g. p.m.ē.) sludināja, ka ilgstoša laime nav rodama nedz mantā, nedz baudās. Viņš apgalvoja, ka patiesu laimi dod dzīve, kas veltīta tikumības meklējumiem. Tikumību viņš sauca par augstāko vērtību. Lai sasniegtu šo mērķi, filozofs atteicās no greznības un nevajadzīgām darbībām, jo, pēc viņa domām, tās novērstu viņa uzmanību no galvenā. Viņš atbalstīja pieticību un savu vēlmju ierobežošanu, dzīvodams vienkārši un diezgan trūcīgi.

Sokrats izveidoja mācību metodi, kas tika nosaukta viņa vārdā. Lielākā daļa domātāju izvirzīja kādu ideju un tad mēģināja to pierādīt, taču Sokrats rīkojās pretēji. Viņš uzklausīja citu filozofu teorijas un centās tajās atrast trūkumus. Šāda pieeja veicināja kritisku un necienīgu attieksmi pret citiem.

Sokrata sekotāju vidū bija filozofs, vārdā Antistens (ap 445.—365. g. p.m.ē.). Viņš kopā ar vēl dažiem citiem attīstīja Sokrata pamatmācību tālāk, apgalvojot, ka tikumība ir vienīgais labums. Pēc viņu domām, tiekšanās pēc baudas nevis novērš uzmanību no galvenā, bet pati par sevi jau ir ļaunuma veids. Rīkodamies pilnīgi pretēji sabiedrībā pieņemtajām normām, viņi izrādīja lielu necieņu pret citiem cilvēkiem. Viņi kļuva pazīstami ar vārdu kiniķi. Vārds ”kiniķis”, iespējams, ir cēlies no sengrieķu vārda (ky·ni·kosʹ), kas aprakstīja viņu īgnumu un augstprātību. Šis vārds nozīmē ’līdzīgs sunim’. *

 Kā kiniķu mācības ietekmēja viņu dzīvi

Lai gan tādas kiniķu mācības kā pretošanās materiālismam un savu iegribu apmierināšanai pašas par sevi ir labas, kiniķi tās attīstīja līdz galējībai. Tas izpaudās vispazīstamākā kiniķa dzīvē — filozofa Diogena dzīvē.

Diogens bija dzimis 412. gadā p.m.ē. Sinopē — pilsētā pie Melnās jūras. Kad viņš kopā ar tēvu pārcēlās uz Atēnām, viņš iepazinās ar kiniķu mācībām. Antistens sāka mācīt Diogenu, un Diogens pilnīgi aizrāvās ar kiniķu filozofiju. Sokrats bija dzīvojis vienkāršu dzīvi, un Antistens dzīvoja atturīgi, bet Diogens dzīvoja pavisam askētiski. Lai uzsvērtu, cik ļoti viņš noliedz ērtības, viņš kādu laiku esot dzīvojis mucā!

Dzīdamies pēc augstākās vērtības, Diogens gaišā dienas laikā esot staigājis pa Atēnām ar iedegtu lukturi un teicis, ka meklējot tikumīgu cilvēku. Šāda uzvedība piesaistīja ļaužu uzmanību, un tā bija veids, kā mācīja Diogens un citi kiniķi. Maķedonijas Aleksandrs reiz esot vaicājis Diogenam, ko tas visvairāk vēloties. Diogens esot atbildējis, ka viņš vēloties, lai Aleksandrs paietu kādu solīti nostāk un nestāvētu saulei priekšā.

Diogens un citi kiniķi ieguva iztiku ubagojot. Viņiem nebija laika, kad veidot normālas attiecības ar cilvēkiem, un viņi atteicās pildīt pilsoņu pienākumus. Iespējams, Sokrata metodes iespaidoti, viņi sāka izrādīt ļoti lielu necieņu pret apkārtējiem cilvēkiem. Diogens kļuva pazīstams ar savu dzēlīgo sarkasmu. Kiniķi iemantoja ”suņiem līdzīgo” reputāciju, bet Diogenu pašu iesauca par Suni. Viņš nomira ap 320. gadu p.m.ē., kad viņam bija apmēram 90 gadi. Uz viņa kapa tika uzstādīts marmora piemineklis ar suņa tēlu.

Dažus kiniķu filozofijas elementus pārņēma citas domātāju skolas. Taču laika gaitā ar Diogena un vēlāko kiniķu vārdu saistītās dīvainības sagādāja kiniķu skolai sliktu slavu. Galu galā šis filozofijas virziens izzuda.

Vai jums būtu jāpārņem ciniķu iezīmes?

Vārdnīcā The Oxford English Dictionary ciniķis ir skaidrots kā ’cilvēks, kas mēdz rāties vai kritizēt. [..] Cilvēks, kas nevēlas ticēt citu cilvēku neliekuļotībai un labestībai un ir paradis to izteikt ņirgājoties un sarkastiski; izsmējīgs kritizētājs’. Šādas iezīmes mēs redzam apkārtējā pasaulē, bet, protams, tās nav savienojamas ar kristīgu personību. Pievērsiet uzmanību tālāk minētajām Bībeles mācībām un principiem.

”Žēlīgs un lēnīgs ir tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi.” (Psalms 103:8, 9.) Kristieši tiek mudināti: ”Sekojiet Dievam.” (Efeziešiem 5:1.) Visvarenais Dievs parāda žēlastību, nevis ”mēdz rāties vai kritizēt”, tātad kristiešiem noteikti jācenšas rīkoties tāpat.

Jēzus Kristus, kas bija pilnīgs Jehovas atspulgs, mums ”atstāja priekšzīmi”, lai mēs ”sekotu viņa pēdām”. (1. Pētera 2:21; Ebrejiem 1:3.) Dažreiz Jēzus atmaskoja reliģiskus melus un liecināja par pasaules ļaunajiem darbiem. (Jāņa 7:7.) Bet par neliekuļotiem cilvēkiem viņš izteicās atzinīgi. Piemēram, par Nātānaēlu viņš sacīja: ”Redzi, patiesi israēlietis, kuŗā nav viltības!” (Jāņa 1:47.) Kad Jēzus izdarīja kādu brīnumu, viņš reizēm pievērsa uzmanību tā cilvēka ticībai, kura labā notika brīnums. (Mateja 9:22.) Kad dažiem cilvēkiem šķita, ka Jēzum dotā kādas sievietes pateicības dāvana ir izšķērdīga, Jēzus neizteicās ciniski par viņas rīcības motīviem, bet gan sacīja: ”Kur vien visā pasaulē sludinās šo evanģeliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.” (Mateja 26:6—13.) Jēzus saviem sekotājiem bija sirsnīgs draugs un uzticams biedrs, apliecinādams viņiem ”savu mīlestību līdz galam”. (Jāņa 13:1.)

Tā kā Jēzus bija nevainojams, viņš viegli būtu varējis kritizēt pārējos cilvēkus. Taču viņš ticēja tiem un nemeklēja tajos kļūdas —  viņš centās cilvēkus uzmundrināt. (Mateja 11:29, 30.)

”Tā [mīlestība] tic visu.” (1. Korintiešiem 13:7.) Šī doma ir pilnīgā pretstatā ciniķu nostājai: viņi par citu rīcības motīviem un rīcību izsakās nievājoši. Protams, pasaulē ir daudz cilvēku, kuru motīvi ir nekrietni, tāpēc ir jābūt piesardzīgiem. (Salamana Pamācības 14:15.) Tomēr mīlestība mudina uzticēties, nevis izturēties pret visu ar pārmērīgām aizdomām.

Dievs mīl savus kalpus un tiem uzticas. Viņš zina savu kalpu spēju robežas labāk, nekā zina tie paši. Tomēr Jehova nekad neraugās uz tiem ar aizdomām, un viņš negaida no tiem vairāk, nekā tie var izdarīt. (Psalms 103:13, 14.) Turklāt Dievs cilvēkos meklē labo, un viņš saviem uzticamajiem kalpiem, kuriem tomēr ir trūkumi, piešķir priekšrocības un varu. (1. Ķēniņu 14:13; Psalms 82:6.)

”Es, tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna.” (Jeremijas 17:10.) Jehova var precīzi redzēt, kas ir cilvēka sirdī. Mēs to nespējam. Tāpēc mums jāuzmanās, piedēvējot citiem kādus rīcības motīvus.

Ja mēs pieļautu, ka mūsos parādītos cinisma gars un tas galu galā pārņemtu mūsu domāšanu, tad starp mums un ticības biedriem varētu rasties šķelšanās. Tā tiktu izjaukts kristiešu draudzes miers. Tāpēc sekosim Jēzus paraugam: viņš attiecībās ar saviem mācekļiem bija reālistiski, taču pozitīvi noskaņots. Viņš tiem kļuva par īstu draugu. (Jāņa 15:11—15.)

”Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem.” (Lūkas 6:31.) Šo Jēzus Kristus padomu var izmantot daudzējādi. Piemēram, mums visiem patīk, ja ar mums runā laipni un pauž cieņu. Tātad arī mums noteikti jārunā tāpat, proti, laipni un ar cieņu. Jēzus nekad nerunāja ciniski, pat tad ne, kad viņš iespaidīgi atmaskoja reliģisko vadoņu viltus mācības. (Mateja 23:13—36.)

Kā cīnīties ar cinismu

Ja mēs esam pieredzējuši kaut ko sliktu, tad mūs diezgan viegli var ietekmēt cinisms. Taču mēs tam varam pretoties, pārdomājot, kā Jehova uzticas savas tautas locekļiem, no kuriem neviens taču nav bez trūkumiem. Tas mums var palīdzēt, lai mēs reāli raudzītos uz citiem Dieva kalpotājiem — saprastu, ka viņi ir cilvēki ar saviem trūkumiem, bet ka viņi cenšas rīkoties pareizi.

Smagu pārdzīvojumu dēļ daži vispār zaudē uzticību cilvēkiem. Protams, nav prātīgi pilnībā paļauties uz cilvēkiem. (Psalms 146:3, 4.) Taču kristiešu draudzē daudzi no sirds cenšas uzmundrināt citus. Cilvēki, kas zaudējuši savus ģimenes locekļus, var izjust, ka viņiem draudzē ir mātes, tēvi, māsas, brāļi un bērni — tādu ir ļoti daudz. (Marka 10:30.) Padomājiet, cik daudzi ir pierādījuši, ka viņi ir īsti draugi arī nelaimē. * (Salamana Pamācības 18:24.)

Jēzus sekotājus var pazīt pēc mīlestības, nevis pēc cinisma, jo Jēzus pats sacīja: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.) Tātad apliecināsim mīlestību un domāsim par citu kristiešu labajām īpašībām. Tad mūsos neparādīsies cinisma iezīmes.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 21. lpp.]

Visvairāk pazīstamais kiniķis — Diogens

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Great Men and Famous Women