Vajāšanas izraisa pieaugumu Antiohijā

KAD pēc Stefana nāves izcēlās lielas Jēzus mācekļu vajāšanas, daudzi pameta Jeruzalemi. Viena no vietām, kur viņi meklēja patvērumu, bija Sīrijas pilsēta Antiohija, kas atradās apmēram 550 kilometru uz ziemeļiem no Jeruzalemes. (Apustuļu darbi 11:19.) Tur risinājās notikumi, kas ietekmēja visu kristietības vēsturi. Lai to labāk saprastu, būtu derīgi uzzināt nedaudz vairāk par pašu Antiohiju.

No Romas impērijas pilsētām tikai Roma un Aleksandrija bija lielākas, bagātākas un nozīmīgākas par Antiohiju. Šī Sīrijas metropole valdīja pār Vidusjūras baseina ziemeļaustrumu daļu. Antiohija (mūsdienās — Antakja Turcijas teritorijā) atradās pie kuģojamās Orontas upes, kas to savienoja ar ostas pilsētu Seleikiju Pīeriju, līdz kurai bija 32 kilometri. Antiohija kontrolēja vienu no svarīgākajiem tirdzniecības ceļiem — ceļu no Romas uz Tigras un Eifratas ieleju. Tā uzturēja tirdzniecības sakarus ar visu Romas impēriju, un tajā ieradās visdažādākie cilvēki, kas no visām impērijas malām atnesa ziņas par jaunām reliģiskām kustībām.

Antiohijā bija plaukusi grieķu reliģija un filozofija. Bet ”Kristus laikā”, kā rakstīja vēsturnieks Glenvils Daunijs, ”senie kulti un filozofijas sāka kļūt par katra paša izvēles jautājumu — cilvēki paši meklēja veidu, kā ar reliģijas palīdzību risināt savas problēmas un īstenot savus mērķus”. (A History of Antioch in Syria.) Daudzus pievilka jūdaisma monoteisms, ceremonijas un ētika.

Kopš 300. gadā p.m.ē. tika nodibināta Antiohija, tajā dzīvoja arī daudz ebreju. Tiek lēsts, ka tur bija 20 000 līdz 60 000 ebreju — vairāk nekā 10 procenti iedzīvotāju. Vēsturnieks Josefs Flāvijs rakstīja, ka Seleikīdu valdnieku dinastija aicināja ebrejus apmesties Antiohijā, piedāvājot tiem visas pilsoņu tiesības. Tajā laikā Ebreju raksti jau bija iztulkoti grieķu valodā,  un tas vairoja ļaužu interesi par ebreju Mesijas gaidām. Tāpēc grieķu vidū bija daudz jūdaisma prozelītu. Visi šie faktori padarīja Antiohiju par pilsētu, kur bija viegli gatavot kristiešu mācekļus.

Sludināšana cittautiešiem

Lielākā daļa vajāto Jēzus sekotāju, kas devās prom no Jeruzalemes, par savu ticību stāstīja tikai ebrejiem. Taču Antiohijā daži mācekļi, kiprieši un kirēnieši, ”runāja arī uz grieķiem”. (Apustuļu darbi 11:20.) Lai gan jau no 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem tika sludināts grieķiski runājošiem ebrejiem un prozelītiem, sludināšana Antiohijā atšķīrās, jo Jēzus mācekļi sludināja ne tikai jūdaisma piekritējiem vien. Tiesa, līdz tam laikam par Jēzus mācekļiem jau bija kļuvuši Kornēlija ģimenes locekļi. Bet, lai pārliecinātu Pēteri, ka drīkst sludināt ne tikai ebrejiem, bet arī cittautiešiem, Jehova bija devis Pēterim īpašu parādību. (Apustuļu darbi 10:1—48.)

Pilsētā, kur bija liela un sena ebreju kopiena un kur starp ebrejiem un citām tautām nepastāvēja naids, labo vēsti dzirdēja arī cittautieši, un viņi uz to atsaucās labvēlīgi. Antiohijā šādai notikumu attīstībai acīmredzot bija piemēroti apstākļi, un ”liels skaits” cilvēku kļuva ticīgi. (Apustuļu darbi 11:21.) Kad par kristiešiem bija kļuvuši jūdaisma prozelīti, kas paši agrāk bija pielūguši pagānu dievus, viņi varēja īpaši labi sludināt cittautiešiem, kas joprojām pielūdza pagānu dievus.

Jeruzalemes draudze, uzzinājusi par notikumiem Antiohijā, nolēma uz turieni sūtīt Barnabu, lai viņš visu noskaidrotu sīkāk. Tas bija gan prātīgs, gan mīlestības pilns lēmums. Barnaba bija kiprietis, tāpat kā daži, kas bija sākuši sludināt neebrejiem, un Barnaba justos brīvi Antiohijas cittautiešu vidū. Savukārt tie viņu uzlūkotu par cilvēku, kas atbraucis no tiem pazīstamas vietas. * Barnaba izturētos labvēlīgi pret Antiohijā veikto darbu. Tā Barnaba, ”nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie tā Kunga”, un ”liels ļaužu pulks tika mantots tam Kungam”. (Apustuļu darbi 11:22—24.)

Vēsturnieks G. Daunijs minēja: ”Iemesls, kāpēc misionārismam Antiohijā bija panākumi, varētu būt tas, ka šajā pilsētā misionāriem nebija jābaidās no jūdaisma fanātiķiem, ar kādiem viņiem bija jāsastopas Jeruzalemē; tāpat darba izdošanos veicināja cits fakts: šajā pilsētā, kas bija Sīrijas galvaspilsēta, valdīja legāts un tāpēc tajā pastāvēja diezgan liela sabiedriskā kārtība un bija maza iespēja, ka izcelsies tāda pūļa vardarbība kā Jeruzalemē, kur Jūdejas prokuratori (vismaz šajā periodā) nespēja apvaldīt jūdaisma fanātiķus.”

Tā kā sludināšanai pastāvēja tik labvēlīgi apstākļi un bija tik daudz darāmā, Barnaba droši vien saprata, ka viņam vajadzīga palīdzība, un viņš iedomājās par savu draugu Saulu. Kāpēc par Saulu jeb Pāvilu? Pēc visa spriežot, tāpēc, ka Pāvils,  lai gan nebija viens no 12 apustuļiem, bija iecelts par apustuli citām tautām. (Apustuļu darbi 9:15, 27; Romiešiem 1:5; Atklāsmes 21:14.) Tātad Pāvils bija piemērots, lai palīdzētu sludināt labo vēsti Antiohijā, kur pārsvarā dzīvoja neebreji. (Galatiešiem 1:16.) Barnaba devās uz Tarsu, atrada Saulu un atveda to uz Antiohiju. (Apustuļu darbi 11:25, 26; skat. informāciju par Saulu 26., 27. lpp.)

Pēc Dieva gribas nosaukti par kristiešiem

Veselu gadu Barnaba un Sauls ”daudzus mācīja; un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem [”pēc Dieva gribas tika nosaukti par kristiešiem”, NW]”. Nav ticams, ka pirmie, kas Jēzus sekotājus nosauca par kristiešiem (grieķu valodā) jeb mesiānistiem (ebreju valodā), būtu bijuši ebreji, jo viņi Jēzu neatzina par Mesiju jeb Kristu, un tāpēc viņi nebūtu netieši uz to norādījuši, saukdami Jēzus sekotājus par kristiešiem. Daži uzskata, ka par kristiešiem viņus iesauca pagāni, gribēdami viņus apsmiet vai paust nicinājumu. Taču Bībelē ir norādīts, ka nosaukumu ”kristieši” deva Dievs. (Apustuļu darbi 11:26, NW.)

Šajā pantā lietotais darbības vārds, ko parasti tulko ”sauca”, Kristiešu grieķu rakstos vienmēr ir saistīts ar kaut ko pārdabisku, pravietisku vai dievišķas izcelsmes. Tāpēc zinātnieki to tulko ar vārdiem ”izteikt pareģojumu”, ”paziņot vēsti no Dieva” vai ”nodot pavēli vai pamācību no Dieva, mācīt no debesīm”. Tā kā Jēzus sekotāji tika nosaukti par kristiešiem ”pēc Dieva gribas”, iespējams, pirmo reizi šo vārdu, Jehovas vadīti, lietoja Sauls un Barnaba.

Jaunais nosaukums ātri ieviesās. Jēzus sekotājus vairs nevarēja kļūdaini uzskatīt  par jūdaisma sektu, jo viņu mācība ļoti atšķīrās no jūdaisma. Ap 58. gadu romiešu amatpersonas ļoti labi zināja, kas ir kristieši. (Apustuļu darbi 26:28.) Pēc vēsturnieka Tacita ziņām, 64. gadā šo vārdu plaši lietoja arī Romas iedzīvotāji.

Jehova izmanto savus uzticamos kalpotājus

Labās vēsts sludināšanai Antiohijā bija lieliskas sekmes. Tā kā Jehova deva savu svētību un Jēzus sekotāji bija apņēmības pilni sludināt, Antiohija pirmajā gadsimtā kļuva par vienu no kristietības centriem. Turienes draudzi Dievs izmantoja par atbalsta punktu, no kura labā vēsts tika izplatīta tālās zemēs. Piemēram, kad apustulis Pāvils uzsāka misionāra darbu, katru reizi viņš devās ceļā no Antiohijas.

Arī mūsdienās dedzība un apņēmība par spīti pretestībai ir veicinājušas patiesās kristietības izplatīšanos, un tā daudzi ir varējuši dzirdēt labo vēsti un atsaukties uz to. * Ja jums ir jāpieredz grūtības tāpēc, ka jūs atbalstāt patieso Dieva pielūgsmi, paturiet prātā, ka pastāv noteikti iemesli, kāpēc Jehova to pieļauj. Tāpat kā pirmajā gadsimtā, arī mūsdienās cilvēkiem ir jādod iespēja dzirdēt par Dieva Valstību un nostāties tās pusē. Jūsu apņēmība arī turpmāk uzticīgi kalpot Jehovam var palīdzēt kādam cilvēkam iegūt precīzas zināšanas par patiesību.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 26., 27. lpp.]

Saula ”klusie gadi”

SAULS ieradās Antiohijā ap 45. gadu. Pirms šī notikuma viņš Apustuļu darbos pieminēts stāstījumā par to, ka Jeruzalemē neizdevās pretinieku plāns viņu nogalināt un ticības biedri viņu aizsūtīja uz Tarsu. (Apustuļu darbi 9:28—30; 11:25.) Tas notika deviņus gadus pirms ierašanās Antiohijā — apmēram 36. gadā. Ko Pāvils darīja starplaikā — periodā, kas ir dēvēts par Saula klusajiem gadiem?

Sauls no Jeruzalemes devās uz Sīrijas un Kilikijas apgabalu, un Jūdejas draudzes par viņu dzirdēja šādas ziņas: ”Tas, kas mūs citkārt vajāja, sludina tagad to ticību, ko viņš senāk centās iznīcināt.” (Galatiešiem 1:21—23.) Tas varēja attiekties uz viņa darbību Antiohijā kopā ar Barnabu, bet arī pirms tam Sauls, bez šaubām, bija aktīvs. 49. gadā Sīrijā un Kilikijā jau pastāvēja vairākas draudzes. Viena no tām bija Antiohijas draudze, bet, pēc dažu speciālistu domām, pārējās bija izveidojis Sauls savos ”klusajos” gados. (Apustuļu darbi 11:26; 15:23, 41.)

Daži zinātnieki uzskata, ka dramatiskie notikumi Saula dzīvē ir notikuši tieši šajā laika posmā. Daudzās grūtības, ko viņš kā ”Kristus kalps” izcieta, ir grūti attiecināt uz to periodu, kad viņš veica misionāra darbu. (2. Korintiešiem 11:23—27, JD.) Kad Pāvils piecas reizes dabūja no jūdiem 39 sitienus? Kad viņš trīs reizes saņēma rīkstes? Kad bija tās daudzās reizes, kad Pāvils atradās cietumā? Romā viņš tika ieslodzīts cietumā daudz vēlāk. Bībelē ir aprakstīts tikai viens gadījums, kad Pāvilu sita un ieslodzīja cietumā — tas notika Filipos. Bet citas reizes? (Apustuļu darbi 16:22, 23.) Kāds Bībeles pētnieks izsaka pieņēmumu, ka minētajā laika periodā Sauls ”diasporas sinagogās sludināja Kristu, un tāpēc viņu vajāja gan reliģiskās, gan laicīgās varas iestādes”.

Sauls četras reizes pieredzēja kuģa avāriju, bet Svētajos rakstos ir sīki stāstīts tikai par vienu gadījumu, kas notika pēc tam, kad viņš vēstulē korintiešiem bija minējis pārciestās grūtības. (Apustuļu darbi 27:27—44.) Tātad pārējās trīs acīmredzot notika tajos ceļojumos, par kuriem mēs neko nezinām. Jebkurš no šiem notikumiem vai pat visi varēja risināties ”klusajos gados”.

Vēl kāds notikums, kas arī, šķiet, attiecas uz šo periodu, ir aprakstīts 2. Korintiešiem 12:2—5. Sauls sacīja: ”Es pazīstu cilvēku iekš Kristus, priekš četrpadsmit gadiem.. tas tika aizrauts trešajās debesīs. ..tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt.” Sauls acīmredzot runāja par sevi. Tā kā viņš šos vārdus rakstīja ap 55. gadu, tad tas nozīmē, ka šis notikums risinājās 41. gadā (pirms četrpadsmit gadiem) — ”kluso gadu” vidū.

Šī parādība Saulam neapšaubāmi deva unikālu sapratni. Vai tā tika dota, lai viņu sagatavotu par ”pagānu tautu apustuli”? (Romiešiem 11:13.) Vai tā ietekmēja veidu, kā viņš vēlāk mācīja, rakstīja un runāja? Vai tajos gados, kas pagāja no Saula pievēršanās kristīgajai ticībai līdz ierašanās brīdim Antiohijā, viņš mācījās un uzkrāja pieredzi, lai nākotnē varētu uzņemties jaunus pienākumus? Lai kādas būtu atbildes uz šiem jautājumiem, mēs varam būt pārliecināti, ka tad, kad Barnaba viņu uzaicināja, lai viņi kopīgi vadītu sludināšanu Antiohijā, dedzīgais Sauls bija pilnīgi sagatavots šī uzdevuma veikšanai. (Apustuļu darbi 11:19—26.)

[Karte 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

SĪRIJA

Oronta

Antiohija

Seleikija

KIPRA

VIDUSJŪRA

Jeruzaleme

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēli 24. lpp.]

Augšā: Antiohija mūsdienās

Vidū: skats uz Seleikijas dienvidu daļu

Apakšā: Seleikijas ostas mols