Dzīvesstāsts

Cilvēks, kas konstruēja ieročus, tagad glābj citiem dzīvību

PASTĀSTĪJIS ISIDORS ISMAILIDIS

Es biju nometies ceļos, un pār vaigiem man plūda asaras. ”Ak, Dievs, sirdsapziņa man vairs neļauj strādāt ieroču rūpniecībā,” es teicu lūgšanā. ”Es esmu cītīgi meklējis citu darbu, bet neesmu varējis atrast. Rīt es iesniegšu atlūgumu. Lūdzu, Jehova, nepieļauj, ka mūsu četriem bērniem pietrūktu maizes!” Kas mani bija pamudinājis pieņemt šādu lēmumu?

ES PIEDZIMU 1932. gadā Grieķijas ziemeļos, Dramā, kur tolaik ritēja mierīga un vienkārša dzīve. Tēvs ar mani bieži runāja par to, kas man būtu jādara nākotnē. Viņš mani skubināja braukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm mācīties. Tā kā Grieķija Otrajā pasaules karā tika izlaupīta, grieķu vidū bija populāri vārdi: ”Mums var nozagt mantu, bet nekad nevar nolaupīt to, kas ir mūsu prātā.” Es biju apņēmies iegūt augstāko izglītību — to, ko neviens nekad man nevarētu nolaupīt.

Jau no mazām dienām es piedalījos dažādās grieķu pareizticīgās baznīcas atbalstītās bērnu un jauniešu kustībās. Mūs brīdināja no bīstamām sektām. Atceros, ka īpaši tika pieminēta viena grupa — Jehovas liecinieki —, jo tie pārstāvot antikristu.

Kad 1953. gadā Atēnās biju pabeidzis tehnisko skolu, es aizbraucu uz Vāciju, cerēdams tur atrast darbu, lai varētu strādāt un vienlaikus mācīties. Bet tas nesanāca, tāpēc es devos uz citām valstīm. Pēc dažām nedēļām atrados kādā Beļģijas ostā bez graša kabatā. Atminos, ka es aizgāju uz baznīcu, apsēdos un tik gauži raudāju, ka uz grīdas bira asaras. Es lūdzu Dievam: ja viņš man palīdzētu nokļūt Amerikā,  es nedzītos pēc mantas, bet tiektos pēc izglītības un censtos būt labs kristietis un krietns pilsonis. 1957. gadā es beidzot nonācu ASV.

Jauna dzīve Amerikas Savienotajās Valstīs

Amerikā imigrantam, kas neprata angļu valodu un kam nebija naudas, dzīve bija grūta. Pa nakti es strādāju divos darbos un pa dienu centos mācīties. Es mācījos vairākās koledžās un pēc tam pārcēlos uz Losandželosu, lai mācītos Kalifornijas universitātē, kur ieguvu bakalaura grādu lietišķajā fizikā. Visus šos grūtos gadus mani stiprināja tēva vārdi par izglītības nozīmi.

Tajā laikā es satiku jauku grieķieti, vārdā Ekaterina, un 1964. gadā mēs apprecējāmies. Pēc trim gadiem piedzima mūsu pirmais dēls, un nākamajos četros gados piedzima vēl divi dēli un meita. Patiešām nebija viegli uzturēt ģimeni un vienlaikus studēt universitātē.

Es strādāju Kalifornijā, Saniveilā, ASV Gaisa kara spēku raķešu izstrādes un kosmosa kompānijā, un biju iesaistīts dažādos aviācijas un kosmosa projektos, arī programmās Agena un Apollo. Es pat saņēmu apbalvojumus par ieguldījumu kosmosa kuģu Apollo-8 un Apollo-11 lidojumos. Pēc tam es turpināju savu izglītību un daudz laika veltīju dažādiem militāriem kosmosa projektiem. Man šķita, ka man ir viss, pēc kā vien cilvēks var tiekties: mīļa sieva, četri brīnišķīgi bērni, darbs, kam ir augsts prestižs, un skaista māja.

Neatlaidīgs darba biedrs

1967. gada sākumā es darbā satiku Džimu — ļoti pazemīgu un laipnu vīrieti. Džima seju, kā likās, nekad nepameta smaids, un viņš nekad neatteicās pārtraukumā kopīgi iedzert tasīti kafijas. Šos brīžus viņš izmantoja, lai dalītos ar mani informācijā no Bībeles. Džims man pastāstīja, ka viņš mācoties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem.

Es biju nepatīkami pārsteigts, dzirdot, ka Džims ir iesaistījies šajā reliģiskajā grupā. Kā gan tik jauks cilvēks bija ļāvis sevi ievilkt antikrista sektā? Tomēr Džims vienmēr personīgi par mani interesējās, un viņš bija ļoti laipns pret mani. Gandrīz katru dienu viņam bija kaut kas, ko man nolasīt. Piemēram, kādu dienu viņš ienāca manā kabinetā un sacīja: ”Isidor, šajā Sargtorņa rakstā ir stāstīts, kā padarīt ciešākas attiecības ģimenē. Paņem to uz mājām, un izlasiet abi kopā ar sievu.” Es viņam teicu, ka izlasīšu, bet vēlāk tualetē saplēsu žurnālu sīkos gabaliņos un izmetu atkritumu kastē.

Tā trīs gadus es izmetu visas grāmatas un žurnālus, ko man deva Džims. Man bija aizspriedumi pret Jehovas lieciniekiem, tomēr es gribēju saglabāt draudzību ar Džimu, tāpēc man šķita, ka labāk ir noklausīties, ko viņš stāsta, un pēc tam nekavējoties atbrīvoties no iedotā.

Taču no šīm sarunām es sapratu, ka lielākā daļa no tā, kam es ticēju un ko es darīju, nav saskaņā ar Bībeli. Es sapratu, ka tādas mācības kā mācība par Trīsvienību, ugunīgu elli un dvēseles  nemirstību nav balstītas uz Bībeli. (Salamans Mācītājs 9:10; Ecēhiēla 18:4; Jāņa 20:17.) Būdams lepns grieķu pareizticīgais, es nevēlējos atklāti atzīt, ka Džimam ir taisnība. Bet viņš vienmēr izmantoja Bībeli un nekad teikto nepasniedza kā savu personisko viedokli, tāpēc es pēc kāda laika aptvēru, ka šis cilvēks vēlas man darīt zināmu svarīgu Bībeles vēsti.

Sieva juta, ka ar mani kaut kas notiek, un vaicāja, vai es neesmu runājis ar draugu, kas ir saistīts ar Jehovas lieciniekiem. Kad es atbildēju apstiprinoši, viņa sacīja: ”Iesim vienalga uz kuru baznīcu, bet tikai ne pie Jehovas lieciniekiem.” Tomēr drīz vien mēs ar sievu un mūsu četriem bērniem regulāri apmeklējām Jehovas liecinieku sapulces.

Grūts lēmums

Studējot Bībeli, es ieraudzīju vārdus, ko bija rakstījis pravietis Jesaja: ”Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs kaŗot.” (Jesajas 2:4.) Es domāju: ”Kā mieru mīloša Dieva kalps var strādāt iznīcības ieroču projektēšanā un ražošanā?” (Psalms 46:10.) Man nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, ka man jāmaina darbs.

Protams, šis jautājums nebija no vieglajiem. Manam darbam bija augsts prestižs. Es gadiem ilgi biju cīnījies, mācījies un daudz ko ziedojis, lai sasniegtu savus mērķus. Biju kāpis pa karjeras kāpnēm un nu grasījos to atstāt. Taču mana dziļā mīlestība pret Jehovu un dedzīgā vēlēšanās pildīt viņa gribu galu galā ņēma virsroku. (Mateja 7:21.)

Es izlēmu strādāt kādā kompānijā, kas atradās Vašingtonas štata pilsētā Sietlā. Par lielu sarūgtinājumu es drīz konstatēju, ka vēl vairāk nekā iepriekš esmu iesaistīts darbā, kas neatbilst Jesajas 2:4. Centos strādāt pie citiem projektiem, bet tas neizdevās, un sirdsapziņa man atkal nelika miera. Skaidri sapratu, ka nevaru palikt šajā darbā un saglabāt tīru sirdsapziņu. (1. Pētera 3:21.)

Kļuva skaidrs, ka mums būs jāveic lielas izmaiņas. Nepilna pusgada laikā mēs mainījām savu dzīves veidu un uz pusi samazinājām ģimenes izdevumus. Mēs pārdevām grezno māju un Kolorādo štatā, Denverā, nopirkām mazu māju. Tad es biju gatavs izšķirīgajam solim — aiziešanai no darba. Es uzrakstīju atlūgumu, kurā paskaidroju savu nostāju, ko man liek ieņemt sirdsapziņa. Vakarā, kad bērni bija aizgājuši gulēt, mēs ar sievu nometāmies ceļos un lūdzām Jehovu, kā bija stāstīts raksta sākumā.

Pēc nepilna mēneša mēs pārcēlāmies uz Denveru, un pēc divām nedēļām — 1975. gada jūlijā — mēs ar sievu kristījāmies. Veselu pusgadu es nevarēju atrast citu darbu, un visu šo laiku mēs pārtikām no ietaupījumiem. Septītajā mēnesī kontā bija palicis mazāk naudas, nekā katru mēnesi jāmaksā par māju. Es jau sāku meklēt jebkādus gadījuma  darbus, bet tūlīt pat man piedāvāja inženiera darbu. Alga bija uz pusi mazāka, nekā es biju saņēmis agrāk, bet tas tomēr bija daudz vairāk, nekā es biju lūdzis Jehovam. Cik es biju priecīgs, ka garīgās intereses biju uzskatījis par svarīgākām! (Mateja 6:33.)

Ieaudzināt bērnos mīlestību pret Jehovu

Mēs ar Ekaterinu centāmies tikt galā ar grūtu uzdevumu — audzināt mūsu četrus bērnus atbilstoši Dieva principiem. Par laimi, ar Jehovas palīdzību mums ir izdevies panākt, ka viņi visi ir kļuvuši par nobriedušiem kristiešiem, kas pilnībā veltījuši savu dzīvi svarīgajai Valstības sludināšanai. Visi trīs dēli — Hristoss, Lakis un Gregoris — ir beiguši Kalpošanas mācību skolu un tagad kalpo dažādās vietās, apmeklēdami un stiprinādami draudzes. Meita Tula ir brīvprātīgā darbiniece Jehovas liecinieku pārvaldē Ņujorkā. Mēs bijām ļoti aizkustināti, redzot, kā viņi visi atteicās no daudzsološas karjeras un labi apmaksāta darba, lai varētu kalpot Jehovam.

Daudzi mums ir prasījuši, kā ir iespējams tik sekmīgi izaudzināt bērnus. Protams, bērnu audzināšanā nav nekādas gatavas ”receptes”, bet mēs no sirds esam centušies ieaudzināt viņos mīlestību pret Jehovu un tuvāko. (5. Mozus 6:6, 7; Mateja 22:37—39.) Bērni iemācījās, ka Jehovu nevar mīlēt tikai vārdos, ja darbi to neapliecina.

Reizi nedēļā — parasti tās bija sestdienas — mēs visi kopā devāmies kalpošanā. Pirmdienās pēc vakariņām mēs regulāri studējām kopā Bībeli, un vēl mēs mācījām Bībeli katram bērnam atsevišķi. Kad bērni bija mazāki, mēs ar katru bērnu nodarbojāmies īsu brīdi vairākas reizes nedēļā, bet, kad viņi paaugās, mēs viņus mācījām reizi nedēļā, bet nodarbības bija ilgākas. Šajās nodarbībās bērni ar mums brīvi un atklāti pārrunāja savas problēmas.

Tāpat mēs mēdzām atpūsties visi kopā. Mums patika spēlēt mūzikas instrumentus, un katram bērnam bija viņa mīļākās dziesmas, ko viņam patika spēlēt. Dažreiz nedēļas nogalē mēs aicinājām ciemos kādu citu ģimeni, lai gūtu savstarpēju uzmundrinājumu. Brīvdienās mēs devāmies kopā ceļojumos. Vienā no šādiem ceļojumiem mēs divas nedēļas pavadījām Kolorādo kalnos un sadarbojāmies tīruma kalpošanā ar turienes draudzēm. Bērni ar prieku atceras, kā viņi apgabala kopsanāksmēs strādāja dažādās nodaļās un kā viņi piedalījās Valstības zāļu celtniecībā. Kad mēs ar bērniem aizbraucām uz Grieķiju apciemot radiniekus, viņi varēja satikt arī daudzus Dievam uzticīgus  Jehovas lieciniekus, kas ticības dēļ ir bijuši ieslodzījumā. Tas viņus dziļi iespaidoja un palīdzēja viņiem saglabāt apņēmību būt nelokāmiem un drosmīgi iestāties par patiesību.

Protams, dažreiz bērni uzvedās slikti vai izvēlējās sliktus draugus. Citās reizēs mēs viņiem radījām problēmas, jo dažās jomās, iespējams, bijām pārāk stingri. Bet, rīkojoties tā, kā Jehova pamāca Bībelē, vienmēr bija iespējams visu izlabot. (Efeziešiem 6:4; 2. Timotejam 3:16, 17.)

Vislaimīgākais laiks manā mūžā

Kad mūsu bērni uzsāka pilnas slodzes kalpošanu, mēs ar Ekaterinu sākām nopietni domāt, kā mēs varētu palielināt savu ieguldījumu darbā, ar kuru cilvēkiem tiek glābta dzīvība. Tāpēc es diezgan agri devos pensijā — tas notika 1994. gadā —, un mēs abi sākām kalpot par pionieriem. Mēs apmeklējam tuvējās koledžas un universitātes, kur sludinām studentiem un dažiem vadām Bībeles nodarbības. Tā kā es varu saprast viņu grūtības, jo pats ne pārāk sen biju tādā pašā situācijā, man ir izdevies, ka daudzi iepazīst Jehovu. Esmu guvis lielu prieku, mācot Bībeli studentiem no Bolīvijas, Brazīlijas, Čīles, Ēģiptes, Etiopijas, Ķīnas, Meksikas, Taizemes un Turcijas. Man patīk sludināt arī pa telefonu, īpaši tiem cilvēkiem, kas runā manā dzimtajā valodā.

Lai gan es nespēju darīt tik daudz un kaut ko paveikt tik labi kā citi, jo man ir stiprs grieķu akcents un es kļūstu aizvien vecāks, es vienmēr esmu piedāvājis savu palīdzību visur, kur vien ir nepieciešams, un esmu centies līdzināties pravietim Jesajam, kas teica: ”Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jesajas 6:8.) Mēs ar sievu vairāk nekā desmit cilvēkiem esam palīdzējuši veltīt savu dzīvi Jehovam. Šis noteikti ir bijis vislaimīgākais laiks mūsu mūžā.

Reiz visa mana dzīve bija veltīta drausmīgu ieroču ražošanai — ieroču, kas paredzēti citu cilvēku nogalināšanai. Taču Jehova savā žēlastībā man un maniem ģimenes locekļiem deva iespēju kļūt par viņa kalpotājiem un veltīt savu dzīvi tam, lai nestu cilvēkiem labo vēsti par mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes. Kad es pārdomāju izšķirīgos lēmumus, kādi man dzīvē bija jāpieņem, man nāk prātā vārdi no Maleahija 3:10: ””Atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā manā klētī tā, lai arī manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā”, — saka tas Kungs Cebaots, — ”vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!”” Viņš tiešām to ir darījis, un mēs jūtamies pilnībā gandarīti.

[Papildmateriāls/Attēls 27. lpp.]

Hristoss: ”Es ļoti augstu vērtēju vecāku pilnīgo uzticību Jehovam un viņu nelokāmību vecāku pienākumu pildīšanā. Mūsu ģimene visu darīja kopā — mēs bijām kopā gan kalpošanā, gan atpūtā. Kaut arī vecāki būtu varējuši darīt daudz ko citu, viņi dzīvoja vienkārši un galveno uzmanību pievērsa kalpošanai. Tagad es zinu, ka vislielāko laimi gūstu, kad esmu nodevies kalpošanai Jehovam.

[Papildmateriāls/Attēls 27. lpp.]

Lakis: ”Tēvs necieš liekulību. Viņš visiem spēkiem centās no tās izvairīties un pats rādīt labu priekšzīmi ģimenei. Viņš mums bieži sacīja: ”Ja tu veltī savu dzīvi Jehovam, tam patiešām ir nozīme. Tev jābūt gatavam kaut ko ziedot Jehovam. Lūk, ko nozīmē būt kristietim.” Šos vārdus es paturēju prātā, un tie man palīdzēja sekot viņa paraugam un daudz ko ziedot Jehovam.”

[Papildmateriāls/Attēls 28. lpp.]

Gregoris: ”Mani vairāk ietekmēja nevis vecāku mudinājums kalpot, bet gan viņu priekšzīme un acīm redzamais prieks, ko viņi guva, kalpojot Jehovam, — tas mani pamudināja izvērtēt savu situāciju, atmest raizes, domājot par pilnas slodzes kalpošanu, un vairāk piedalīties Jehovas darbā. Es pateicos vecākiem, ka viņi man palīdzēja rast prieku, ko dod nesavtīgums kalpošanā.”

[Papildmateriāls/Attēls 28. lpp.]

Tula: ”Vecāki vienmēr uzsvēra, ka mūsu attiecības ar Jehovu ir visvērtīgākais, kas vien mums var būt, un ka laimīgi varam būt tikai tad, ja atdodam Jehovam labāko no sevis. Viņi panāca, ka Jehova mums kļuva reāls. Tēvs mums bieži teica, ka tā ir neaprakstāma sajūta — vakarā iet gulēt ar tīru sirdsapziņu, zinot, ka esi centies darīt visu, lai iepriecinātu Jehovu.”

[Attēls 25. lpp.]

1951. gadā Grieķijā, kad dienēju armijā

[Attēls 25. lpp.]

Mēs ar Ekaterinu 1966. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Mūsu ģimene 1996. gadā: (aizmugurē no kreisās puses uz labo) Gregoris, Hristoss, Tula, (priekšā) Lakis, Ekaterina un es