”Gudrība ir ar pieticīgajiem”

”Tas Kungs no tevis prasa.. pazemīgi [”pieticīgi”, NW] staigāt sava Dieva priekšā!” (MIHAS 6:8)

1., 2. Kas ir pieticība, un kā tā atšķiras no lepnības?

IEVĒROJAMS apustulis nevēlas pievērst sev citu uzmanību. Drosmīgs izraēliešu soģis nosauc sevi par vismazāko sava tēva namā. Izcilākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, atzīst, ka viņa vara ir ierobežota. Trīs minēto cilvēku nostājā ir saskatāms kaut kas kopīgs — tā ir pieticība.

² Pieticība ir pretēja pašpaļāvībai un lepnībai. Pieticīgam cilvēkam ir nosvērts viedoklis par savām spējām un nozīmīgumu, viņā nav iedomības. Viņš nav lepns, lielīgs un godkārīgs un skaidri apzinās savu spēju robežas. Tāpēc viņš ciena un ņem vērā citu cilvēku jūtas un uzskatus.

3. Kādā ziņā ”gudrība ir ar pieticīgajiem”?

³ Bībelē ir teikti patiesi vārdi: ”Gudrība ir ar pieticīgajiem.” (Salamana Pamācības 11:2, NW.) Pieticīgs cilvēks ir gudrs tajā ziņā, ka viņš dara to, kas ir patīkams Dievam, un sargās no iedomības, kuras dēļ var piedzīvot negodu. (Salamana Pamācības 8:13; 1. Pētera 5:5.) Daudzi Dieva kalpi ar savu dzīvi ir apliecinājuši, cik labi ir būt pieticīgam. Mēs pievērsīsim vairāk uzmanības trim cilvēkiem, kas tika minēti raksta sākumā.

Pāvils — ”kalps” un ”namturis”

4. Kādas īpašas svētības pieredzēja Pāvils?

⁴ Pāvilu pilnīgi pamatoti var uzskatīt par vienu no ievērojamākajiem pirmā gadsimta kristiešu draudzes locekļiem. Savu misionāra ceļojumu laikā viņš veica daudzus tūkstošus kilometru pa jūru un sauszemi un izveidoja vairākas draudzes. Turklāt Jehova svētīja Pāvilu īpašā veidā: deva viņam iespēju redzēt parādības un runāt svešās valodās. (1. Korintiešiem 14:18; 2. Korintiešiem 12:1—5.) Dieva iedvesmots, Pāvils uzrakstīja 14 vēstules, kas ir ietvertas Kristiešu grieķu rakstos. Var droši apgalvot, ka Pāvils paveica vairāk par citiem apustuļiem. (1. Korintiešiem 15:10.)

5. Kas liecina par Pāvila pieticību?

⁵ Uzzinot, cik nozīmīgs bija Pāvila ieguldījums kristiešu draudzes darbībā, kāds varētu nodomāt, ka Pāvils droši vien tīksminājās par iespēju būt uzmanības centrā vai dižojās  ar savu ievērojamo stāvokli. Taču Pāvils neko tamlīdzīgu nedarīja, jo viņš bija pieticīgs. Pāvils teica: ”Es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva draudzi.” (1. Korintiešiem 15:9.) Tā kā Pāvils kādreiz bija vajājis kristiešus, viņš vienmēr atcerējās, ka tuvas attiecības ar Dievu — nemaz nerunājot par īpašām kalpošanas privilēģijām — ir iespējamas tikai Dieva žēlastības dēļ. (Jāņa 6:44; Efeziešiem 2:8.) Tāpēc Pāvils neuzskatīja, ka savu izcilo panākumu dēļ viņš ir pārāks par citiem. (1. Korintiešiem 9:16.)

6. Kā Pāvila pieticība izpaudās attiecībās ar Korintas kristiešiem?

⁶ Pāvila pieticība sevišķi labi bija redzama viņa attiecībās ar Korintas kristiešiem. Acīmredzot daļa korintiešu sajūsminājās par brāļiem, kurus viņi uzskatīja par ievērojamiem vadītājiem, piemēram, Apollu, Kēfu un arī pašu Pāvilu. (1. Korintiešiem 1:11—15.) Bet Pāvils necentās izpelnīties uzslavas un neizmantoja korintiešu īpašo attieksmi pret sevi. Apciemodams korintiešus, Pāvils nenāca ”ar augstu valodu vai gudrību”. Par sevi un saviem biedriem viņš teica: ”Lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namtuŗiem.” * (1. Korintiešiem 2:1—5; 4:1.)

7. Kā izpaudās Pāvila pieticība pat tad, kad viņš deva kristiešiem padomus?

⁷ Pāvila rīcībā pieticība izpaudās pat tad, kad viņš izteica stingrus aizrādījumus un padomus. Viņš griezās pie ticības biedriem ”Dieva žēlsirdības vārdā” un ”mīlestībā”, nevis savu apustulisko pilnvaru spēkā. (Romiešiem 12:1, 2; Filemonam 8, 9.) Kāpēc Pāvils tā rīkojās? Tāpēc, ka viņš sevi uzskatīja par brāļu darba biedru, nevis cilvēku, kas var valdīt pār brāļu ticību. (2. Korintiešiem 1:24.) Nav šaubu, ka viena no īpašībām, kuru dēļ draudžu locekļi bija iemīlējuši Pāvilu, bija viņa pieticība. (Apustuļu darbi 20:36—38.)

 Pieticīgs viedoklis par saviem pienākumiem

8., 9. a) Kāpēc mums jābūt pieticīgiem? b) Kā pieticību var parādīt tie, kam uzticēti kādi atbildīgi pienākumi?

⁸ Mūsdienu kristieši var daudz mācīties no Pāvila. Lai cik nozīmīgi būtu mums uzticētie pienākumi, mēs nedrīkstam uzskatīt, ka esam pārāki par citiem. ”Ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi,” rakstīja Pāvils. (Galatiešiem 6:3.) Šāds cilvēks pieviļ sevi tāpēc, ka ”visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”. (Romiešiem 3:23; 5:12.) Mēs ne mirkli nedrīkstam aizmirst, ka visi cilvēki ir mantojuši no Ādama grēku un nāvi. Ja arī mums ir uzticēti kādi īpaši pienākumi, mēs tik un tā esam tādi paši grēcīgi cilvēki kā visi citi. (Salamans Mācītājs 9:2.) Mums, tāpat kā Pāvilam, jāatzīst, ka attiecības ar Dievu — nemaz nerunājot par īpašām kalpošanas privilēģijām — ir iespējamas tikai Dieva žēlastības dēļ. (Romiešiem 3:12, 24.)

⁹ To apzinoties, pieticīgs cilvēks netīksminās par viņam uzticētajām privilēģijām un nelielās ar saviem panākumiem. (1. Korintiešiem 4:7.) Kad jādod padoms vai kāds norādījums, viņš to dara kā cilvēks, kas vēlas sadarboties, nevis valdīt pār savu ticības biedru. Tas būtu ļoti slikti, ja kristietis, kam kaut kas labi padodas, mēģinātu izpelnīties citu kristiešu uzslavas vai izmantotu viņu īpašo attieksmi pret sevi. (Salamana Pamācības 25:27; Mateja 6:2—4.) Patiesi vērtīgas ir vienīgi tās uzslavas, kas nāk no citiem neprasītas. Un, ja kāds mūs uzslavē, mums nav nekāda pamata ”domāt par sevi augstāk, nekā pienākas domāt”. (Salamana Pamācības 27:2; Romiešiem 12:3, JD.)

10. Kāpēc cilvēki, kurus citi varbūt nepamana, arī ir bagāti ticībā?

¹⁰ Ja mums ir uzticēti atbildīgi pienākumi, pieticība mūs pasargā no pārāk augsta viedokļa par sevi un neļauj izveidot uzskatu, ka draudzes darbība ir atkarīga tikai no mūsu pūliņiem un spējām. Varbūt mums ir īpašas spējas mācīt citus? (Efeziešiem 4:11, 12.) Ja tā ir, mums tomēr pieticīgi jāatzīst, ka runas draudzes sapulcēs nav vienīgais, kas mums palīdz iegūt ļoti svarīgas atziņas. Vai mēs nesaņemam uzmundrinājumu, redzot, cik regulāri uz Valstības zāli nāk vientuļā māte ar visiem saviem bērniem? Vai tas nav uzmundrinoši: redzēt, cik uzticīgi sapulces apmeklē kristietis, kas pastāvīgi jūtas nomākts un nekam nederīgs? Vai nav iepriecinoši redzēt, kādus garīgus panākumus gūst jaunietis, kam skolā un citur pastāvīgi jāizjūt nelabvēlīga ietekme? (Psalms 84:11.) Šādi cilvēki parasti neatrodas uzmanības centrā. Viņu uzticības pārbaudījumi lielākoties paliek nepamanīti. Tomēr viņi ir tikpat bagāti ticībā kā tie draudzes locekļi, kurus citi pamana vairāk. (Jēkaba 2:5.) Galu galā vissvarīgākais, kas nepieciešams, lai iegūtu Jehovas labvēlību, ir uzticība viņam. (Mateja 10:22; 1. Korintiešiem 4:2.)

Gideons — ”mazākais” sava tēva namā

11. Kā Gideona pieticība izpaudās sarunā ar Dieva eņģeli?

¹¹ Gideons, spēcīgs jauns cilvēks no Manases cilts, dzīvoja Izraēla tautai grūtā laikā. Septiņus gadus Dieva tauta atradās midianiešu jūgā. Bet, tā kā Jehova bija nolēmis atbrīvot savu tautu, pie Gideona ieradās eņģelis un teica: ”Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais vīrs!” Gideons bija pieticīgs cilvēks, tāpēc viņš nesāka tīksmināties par šiem negaidītajiem atzinības vārdiem. Viņš ar cieņu pajautāja eņģelim: ”Piedod man, mans kungs, bet vai tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šīs  bēdas ir uznākušas?” Eņģelis atbildēja uz Gideona jautājumu un sacīja: ”Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiana rokas!” Gideons šo norādījumu neuztvēra kā iespēju kļūt par tautas varoni, gluži otrādi — viņš jautāja: ”Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana ģints ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais [”mazākais”, LB-26] sava tēva namā!” Šie vārdi nepārprotami liecināja par pieticību. (Soģu 6:11—15.)

12. Kā Gideona rīcībā izpaudās apdoma?

¹² Pirms Jehova sūtīja Gideonu kaujā, viņš to pārbaudīja. Gideonam tika pavēlēts nojaukt Baala altāri, ko bija uzcēlis viņa tēvs, un nocirst elku stabu, kas atradās pie altāra. Lai izpildītu šo uzdevumu, Gideonam bija vajadzīga drosme, bet viņa rīcība liecināja arī par pieticību un apdomu. Gideons nevis izrādījās citu priekšā, bet devās nojaukt altāri naktī, lai viņu redzētu pēc iespējas mazāk cilvēku. Viņš bija piesardzīgs un paņēma līdzi desmit kalpus — tas, iespējams, tika darīts tādēļ, lai daži kalpi vērotu apkārtni un pārējie palīdzētu viņam nojaukt altāri un nocirst elku stabu. * Jehova svētīja Gideona pūles, un Gideons sekmīgi paveica viņam uzticēto uzdevumu. Vēl pēc kāda laika Dievs izmantoja Gideonu, lai atbrīvotu izraēliešus no midianiešu jūga. (Soģu 6:25—27.)

Pieticība un apdoma mūsu rīcībā

13., 14. a) Kā mūsu pieticība var izpausties tad, kad mums tiek uzticēti jauni kalpošanas pienākumi? b) Ko mēs varam mācīties no brāļa Makmilana pieticīgās rīcības?

¹³ Mēs varam daudz mācīties no Gideona pieticīgās rīcības. Piemēram, mēs varam padomāt, kāda ir mūsu nostāja, kad mums tiek uzticēti jauni kalpošanas pienākumi. Vai mēs domājam vispirms par prestižu un augstāku stāvokli, ko iegūsim, vai arī pazemīgi  un ar lūgšanām pārdomājam, kā mēs izpildīsim šos pienākumus? Labs piemērs šajā ziņā bija brālis Makmilans, kas savas zemes gaitas beidza 1966. gadā. Reiz Čārlzs Rasels, Sargtorņa biedrības pirmais prezidents, brālim Makmilanam jautāja, kas varētu pildīt prezidenta pienākumus viņa prombūtnes laikā. Sarunas gaitā brālis Makmilans ne reizi neieminējās par savu kandidatūru, lai gan šajā situācijā viņš to būtu varējis izdarīt. Galu galā brālis Rasels tomēr piedāvāja veikt savus pienākumus brālim Makmilanam. ”Es stāvēju kā apstulbis,” daudzus gadus pēc šī notikuma rakstīja brālis Makmilans. ”Es pārdomāju šo priekšlikumu, pārdomāju to ļoti nopietni, es pavadīju kādu laiku lūgšanās un tikai tad viņam pateicu, ka būšu priecīgs darīt visu, kas ir manos spēkos, lai viņam palīdzētu.”

¹⁴ Pēc neilga laika brālis Rasels nomira un Sargtorņa biedrības prezidenta vieta palika brīva. Tā kā brālis Makmilans bija pildījis biedrības prezidenta pienākumus Čārlza Rasela pēdējā sludināšanas ceļojuma laikā, kāds brālis viņam teica: ”Mak, tev ir visas izredzes pašam ieņemt šo vietu. Tu biji brāļa Rasela īpašais pārstāvis viņa prombūtnes laikā, un viņš mums teica visā klausīt tevi. Viņš devās prom un tā arī neatgriezās. Tā vien izskatās, ka tu būsi tas, kurš turpinās viņa darbu.” Brālis Makmilans atteica: ”Brāli, uz šo jautājumu jāskatās citādi. Šis ir Kunga darbs, un Kunga organizācijā var ieņemt vienīgi tādu stāvokli, kādam par piemērotu tevi uzskata Kungs, un es esmu pārliecināts, ka es neesmu piemērots šim darbam.” Brālis Makmilans ieteica kādu citu biedrības prezidenta kandidātu. Viņš, tāpat kā Gideons, bija pieticīgs, un mēs varam no viņa mācīties.

15. Kas mums jādara, lai sludinot mēs izturētos pret cilvēkiem uzmanīgi?

¹⁵ Arī mums jābūt pieticīgiem, veicot pienākumus, kas mums uzticēti. Gideons rīkojās piesardzīgi un centās lieki nekaitināt savus pretiniekus. Kad mēs sludinām, mums jābūt pazemīgiem un uzmanīgiem — mums jādomā par to, kā mēs runājam ar cilvēkiem. Tas tiesa, mēs esam iesaistīti garīgā karā, kurā ”noārdām cietokšņus” un ”apgāžam prātojumus”. (2. Korintiešiem 10:4, 5.) Tomēr mēs nedrīkstam noniecināt cilvēkus vai ar savu rīcību dot viņiem pamatotu iemeslu apvainoties. Mums jārespektē viņu uzskati, jāuzsver jautājumi, kuros mēs esam vienisprātis, un jāpievērš viņu uzmanība mūsu vēsts pozitīvajiem aspektiem. (Apustuļu darbi 22:1—3; 1. Korintiešiem 9:22; Atklāsmes 21:4.)

 Jēzus — vislabākais pieticības piemērs

16. Kā izpaudās Jēzus pieticība?

¹⁶ Vislabākais pieticības piemērs ir Jēzus Kristus. * Lai gan Jēzum bija ļoti tuvas attiecības ar savu Tēvu, viņš atzina, ka viņa vara ir ierobežota. (Jāņa 1:14.) Piemēram, kad Jēkaba un Jāņa māte lūdza, lai Jēzus savā valstībā sēdina sev blakus viņas dēlus, Jēzus viņai teica: ”Sēdēt pie manas labās un kreisās rokas, to dot man nepiederas.” (Mateja 20:20—23.) Kādā citā reizē Jēzus atzina: ”Es no sevis nespēju darīt nekā. ..es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mani sūtījis.” (Jāņa 5:30; 14:28; Filipiešiem 2:5, 6.)

17. Kā Jēzus pieticība bija redzama viņa attiecībās ar cilvēkiem?

¹⁷ Jēzus visādā ziņā bija pārāks par nepilnīgajiem cilvēkiem, un tādas varas, kādu viņa Tēvs, Jehova, bija uzticējis Jēzum, nebija nevienam cilvēkam. Tomēr Jēzus bija pieticīgs attiecībās ar saviem sekotājiem. Viņš tiem nedeva pārmērīgi daudz informācijas. Viņš bija taktisks un iejūtīgs un ņēma vērā savu sekotāju vajadzības. (Mateja 15:32; 26:40, 41; Marka 6:31.) Jēzus bija pilnīgs cilvēks, taču viņš nebija perfekcionists. Jēzus nekad neprasīja no saviem mācekļiem kaut ko tādu, kas būtu pāri viņu spējām, un neuzlika viņiem nastas, kuras viņi nespētu nest. (Jāņa 16:12.) Var labi saprast, kāpēc tik daudzi cilvēki juta atvieglojumu, atrodoties Jēzus sabiedrībā. (Mateja 11:29.)

Sekosim Jēzus pieticības piemēram

18., 19. Ko nozīmē sekot Jēzus pieticības piemēram a) tajā, kāds ir mūsu viedoklis par sevi, un b) tajā, kāds ir mūsu viedoklis par citiem?

¹⁸ Ja izcilākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, bija pieticīgs, arī mums, bez šaubām, jābūt pieticīgiem. Nepilnīgi cilvēki bieži vien nevēlas atzīt, ka viņiem nepieder absolūta vara. Bet kristieši, sekojot Jēzus priekšzīmei, cenšas būt pieticīgi. Kristieši nav lepni un uztic pienākumus tiem, kas atbilst izvirzītajām prasībām. Viņi nav augstprātīgi un stūrgalvīgi un uzklausa norādījumus, ko dod cilvēki, kuri ir pilnvaroti tos dot. Sadarbības gars viņiem palīdz panākt to, ka viss draudzē notiek ”pieklājīgi un kārtīgi”. (1. Korintiešiem 14:40.)

¹⁹ Pieticība mūs mudina būt saprātīgiem arī prasībās pret citiem un ņemt vērā viņu vajadzības. (Filipiešiem 4:5, NW.) Iespējams, mums ir tādas spējas, kādu citiem nav. Bet, ja mēs esam pieticīgi, mēs nepieprasām, lai citi rīkotos tā, kā mēs to vēlamies. Mēs apzināmies, ka visu cilvēku iespējas kaut kādā ziņā ir ierobežotas, tāpēc mēs esam pieticīgi un cenšamies neievērot citu kļūdas. Pēteris rakstīja: ”Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.” (1. Pētera 4:8.)

20. Kas mums jādara, ja jūtam, ka reizēm mums ir grūti būt pieticīgiem?

²⁰ Tātad mēs esam noskaidrojuši, ka būt pieticīgam tiešām ir gudri. Bet ko lai mēs darām, ja reizēm jūtam, ka mums trūkst pieticības? Ja arī tā ir, mēs tomēr nedrīkstam padoties. Darīsim tāpat kā Dāvids, kas lūdza: ”Pasargi arī savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani!” (Psalms 19:14.) Veidojot tādu pašu ticību, kāda bija Pāvilam, Gideonam un mūsu izcilākajam paraugam, Jēzum Kristum, mēs sapratīsim, cik patiesi ir vārdi: ”Gudrība ir ar pieticīgajiem.” (Salamana Pamācības 11:2, NW.)

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

• Kas ir pieticība?

• Kā mēs varam sekot Pāvila pieticības piemēram?

• Ko mēs mācāmies par pieticību no Gideona?

• Kā izpaudās pieticība Jēzus, mūsu izcilākā piemēra, rīcībā?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 15. lpp.]

Ticības biedri mīlēja Pāvilu viņa pieticības dēļ

[Attēls 17. lpp.]

Gideons rīkojās piesardzīgi, kad viņš pildīja Dieva uzticēto uzdevumu

[Attēls 18. lpp.]

Jēzus, Dieva Dēls, ir pieticīgs visā, ko viņš dara