Kāpēc viņiem nav bērnu?

DELE un Fola *, vīrs un sieva, dzīvo un strādā Nigērijā, Sargtorņa biedrības filiālē. Neilgi pēc tam, kad viņi bija sākuši tur strādāt, pie viņiem ciemos atbrauca Folas māte. Viņa bija mērojusi tālu ceļu, lai pārrunātu jautājumu, kas viņai smagi spieda sirdi un bija sagādājis daudz bezmiega nakšu.

”Jūs esat tik labi pret mani,” māte teica. ”Jūs man sūtāt dāvanas un apciemojat mani. Man ļoti daudz ko nozīmē jūsu mīlestības apliecinājumi. Bet tieši tāpēc es arī raizējos, jo visu laiku domāju: kas par jums tā rūpēsies, kad jūs būsiet manā vecumā? Jūs esat precējušies jau divus gadus, bet jums vēl nav bērnu. Vai jums nešķiet, ka ir pienācis laiks atstāt Bēteli un dzemdēt bērnus?”

Māte sprieda šādi: Dele un Fola jau ir pavadījuši pietiekami daudz laika Bētelē. Tagad viņiem ir jāpadomā par savu nākotni. Viņu darbu var darīt arī citi. Delem un Folai nav obligāti jāpamet pilnas slodzes kalpošana, viņi var iesaistīties kādā citā kalpošanas veidā, kas viņiem dos iespēju laist pasaulē bērnus un priecāties par tiem.

Mātes raizes

Mātes uztraukumu var saprast. Visās kultūrās un visos laikos viena no galvenajām cilvēku vēlmēm ir bijusi laist pasaulē bērnus. Bērna piedzimšana saistās ar dziļu prieku un lielām cerībām. ”Bērnu svētība mums ir Viņa [Dieva] atlīdzība,” teikts Bībelē. Jā, spēja laist pasaulē bērnus ir vērtīga dāvana, ko mums devis mīlošais Radītājs. (Psalms 127:3.)

Daudzās zemēs sabiedrībā valdošā nostāja ir tāda, ka precētiem cilvēkiem obligāti jādzemdē bērni. Piemēram, Nigērijā, kur sievietēm vidēji ir seši bērni, kāzās jaunlaulātajiem parasti novēl: ”Kaut pēc deviņiem mēnešiem jūsu mājās varētu dzirdēt mazuļa brēkšanu!” Līgavai un līgavainim kāzās mēdz dāvināt bērna gultiņu. Jaunlaulāto mātes cītīgi skatās kalendārā. Ja jaunajai sievai apmēram pēc gada vēl nav iestājusies grūtniecība, viņas cenšas noskaidrot iemeslu un mēģina palīdzēt.

Daudzas mātes domā, ka jaunie precas tikai tādēļ, lai dzemdētu bērnus un dzimta turpinātos. Folas māte meitai sacīja: ”Kāpēc tad tu vispār precējies, ja tu negribi bērnus? Tevi taču dzemdēja, tātad arī tev ir jādzemdē savi bērni!”

Vēl ir jāņem vērā arī praktiski apsvērumi. Daudzās Āfrikas zemēs cilvēki vecumdienās no valsts nevar gaidīt gandrīz nekādu atbalstu. Pēc tradīcijas par padzīvojušajiem vecākiem rūpējas bērni, tāpat kā vecāki rūpējās par viņiem, kad viņi vēl bija mazi. Tāpēc Folas māte domāja: ja Delem un Folai nebūs bērnu, tad vecumā viņi droši vien būs vientuļi, neviena nemīlēti, dzīvos trūkumā, un nebūs neviena, kas viņus apglabātu.

 Daudzviet Āfrikā tas, ka vīram un sievai nav bērnu, tiek uzskatīts par lāstu. Dažās vietās sievietēm pirms laulībām pat jāpierāda, ka viņas nav neauglīgas. Daudzas sievietes, kurām nevar būt bērnu, izmisīgi meklē iespējas izārstēt neauglību.

Ņemot to vērā, pastāv uzskats, ka tie vīri un sievas, kas paši nevēlas laist pasaulē bērnus, aplaupa paši sevi. Viņi citiem bieži šķiet dīvaini, netālredzīgi un nožēlojami.

Prieks un atbildība

Jehovas kalpotāji apzinās, ka bērnu audzināšana sagādā lielu prieku, bet tā ir arī saistīta ar atbildību. Bībelē, 1. Timotejam 5:8, ir rakstīts: ”Bet ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.”

Vecākiem ir jārūpējas par bērniem gan materiāli, gan garīgi, un tas prasa daudz laika un pūļu. Viņi nedomā: ja Dievs ir devis bērnus, tad lai Dievs arī par tiem rūpējas. Vecāki saprot, ka bērnu audzināšana pēc Bībeles principiem ir Dieva uzdots pienākums, kura pildīšanā nav brīvdienu, un šo pienākumu nedrīkst uzticēt citiem. (5. Mozus 6:6, 7.)

Tagadējās ”pēdējās dienās”, kad ir iestājušies ”grūti laiki”, ir sarežģīti audzināt bērnus. (2. Timotejam 3:1—5, LB-65r.) Problēmas sagādā ne tikai nestabilā ekonomiskā situācija, bet arī bezdievība, kas sabiedrībā izplatās aizvien vairāk. Bet pat šādos apstākļos visā pasaulē ir neskaitāmi daudz kristiešu, kas ir uzņēmušies veikt šo pienākumu un kas sekmīgi audzina bērnus par dievbijīgiem cilvēkiem, ”pamācīdami tos būt paklausīgiem tam Kungam”. (Efeziešiem 6:4.) Jehova šos vecākus mīl un svētī par viņu lielajām pūlēm.

Kāpēc daži izlemj palikt bez bērniem

Taču daudziem precētiem kristiešiem nav bērnu. Daži ir neauglīgi, tomēr viņi neadoptē bērnus. Citi, kam var būt bērni, izlemj palikt bez bērniem. Iemesls nav tas, ka viņi vēlētos izvairīties no atbildības vai raizētos par savām spējām tikt galā ar vecāku pienākumiem. Viņi ir apņēmušies pilnībā pievērsties dažādiem pilnas slodzes kalpošanas veidiem, bet, ja viņiem būtu bērni, viņi to nevarētu darīt. Daži ir misionāri, savukārt citi kalpo Jehovam, apmeklējot daudzas draudzes vai strādājot Bētelē.

Tāpat kā visi citi kristieši, viņi saprot, ka ir jāveic kāds neatliekams darbs. Jēzus sacīja: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” Tas tiek darīts mūsu laikos. Šis darbs ir ārkārtīgi svarīgs, jo ”gals” nozīmēs bojāeju visiem, kas nebūs uzklausījuši labo vēsti. (Mateja 24:14; 2. Tesaloniķiešiem 1:7, 8.)

Mūsu laiks līdzinās tam laikam, kad Noa ar saviem ģimenes locekļiem būvēja milzīgu šķirstu, kurā viņi izglābās, kad pār visu pasauli nāca lieli plūdi. (1. Mozus 6:13—16; Mateja 24:37.) Kaut arī Noas trīs dēli tajā laikā bija precējušies, bērni viņu ģimenēs piedzima tikai pēc plūdiem. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka Noas dēli un viņu sievas vēlējās visu uzmanību un spēku veltīt toreizējam darbam. Tāpat, iespējams, Noas dēli nevēlējās, ka bērniem būtu jāaug tādā pasaulē, kur ”cilvēku ļaunums augtin auga.. un.. viņu sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu”. (1. Mozus 6:5.)

Lai gan tas nenozīmē, ka mūsdienās laist pasaulē bērnus būtu nepareizi, daudzi precēti kristieši neplāno to darīt, jo vēlas vairāk piedalīties nozīmīgajā darbā, ko Jehova ir uzdevis savai tautai. Daži izlemj dzemdēt bērnus nevis drīz pēc apprecēšanās, bet tikai pēc kāda laika, savukārt citi izvēlas tagad palikt bez bērniem un cer audzināt bērnus Jehovas taisnīgajā jaunajā pasaulē. Vai viņiem trūkst tālredzības? Vai viņi sevi aplaupa? Vai viņi ir jānožēlo?

 Droša un priecīga dzīve

Iepriekš minētie Dele un Fola tagad ir precējušies jau vairāk nekā desmit gadu, un viņi joprojām ir apņēmušies palikt bez bērniem. ”Mūsu radinieki vēl arvien uzstāj, lai mums būtu bērni,” stāsta Dele. ”Galvenais, par ko viņi raizējas, ir mūsu nākotne. Mēs vienmēr viņiem izsakām pateicību par viņu mīlestības pilnajām rūpēm un taktiski paskaidrojam, ka mēs jūtamies laimīgi, darot savu pašreizējo darbu. Ja ir runa par nākotni, mēs atbildam, ka paļaujamies uz Jehovu, kas rūpējas par visu to cilvēku labklājību, kuri paliek viņam uzticīgi. Mēs arī paskaidrojam, ka bērnu izaudzināšana vēl negarantē, ka viņi rūpēsies par vecākiem to vecumdienās. Daži cilvēki gandrīz nemaz negādā par saviem vecākiem, citi nemaz nespēj to darīt, bet citi nomirst pirms vecākiem. Savukārt mūsu nākotne ir nodrošināta, jo mēs esam kopā ar Jehovu.”

Dele un daudzi citi pilnībā paļaujas uz solījumu, ko Jehova devis saviem uzticīgajiem kalpiem: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5.) Viņi arī tic, ka ”tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt”. (Jesajas 59:1.)

Šī paļāvība pieaug, arī redzot, kā Jehova gādā par uzticīgajiem kalpiem. Ķēniņš Dāvids rakstīja: ”Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu.” Padomājiet par to. Vai jūs pazīstat kaut vienu Jehovam uzticīgu kalpu, kas būtu bijis ”atstāts”? (Psalms 37:25.)

Tie, kas visu dzīvi ir kalpojuši Jehovam un pārējiem kristiešiem, neatskatās uz savu dzīvi ar nožēlu, bet gan ir par to gandarīti. Brālis Īro Uma pilnas slodzes kalpošanā ir pavadījis 45 gadus, un tagad viņš Nigērijā ir ceļojošais pārraugs. Viņš stāsta: ”Lai gan mums ar sievu nav bērnu, mēs paturam prātā, ka Jehova vienmēr par mums ir rūpējies gan garīgi, gan materiāli. Mums nekā nav trūcis. Viņš mūs nepametīs arī vecumā. Pilnas slodzes kalpošanā pavadītie gadi ir bijuši vislaimīgākie mūsu mūžā. Mēs esam bezgala priecīgi, ka varam kalpot mūsu brāļiem, un brāļi augstu vērtē mūsu kalpošanu un mums palīdz.”

Lai gan daudziem precētiem pāriem nav piedzimuši miesīgi bērni, viņiem ir citādi ”bērni” — kristiešu mācekļi, kas pielūdz Jehovu. Apustulis Jānis bija aptuveni 100 gadu vecs, kad viņš rakstīja: ”Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (3. Jāņa 4.) ”Bērni”, kam Jānis bija darījis zināmu ”patiesību”, bija uzticīgi Dievam, un tas sagādāja Jānim lielu prieku.

Arī mūsdienās valda šāda prieka pārpilnība. Kāda nigēriete, vārdā Bernisa, jau 19 gadu ir precējusies, un viņai nav bērnu, kā viņa to pati ir vēlējusies. Nu jau 14 gadu viņa kalpo par pionieri. Tagad viņai dzīvē tuvojas laiks, kad viņa vairs nevarēs dzemdēt bērnus, bet viņa nenožēlo, ka ir veltījusi savu dzīvi mācekļu gatavošanai. Bernisa saka: ”Esmu laimīga, redzot, kāda ir manu garīgo bērnu izaugsme. Pat tad, ja man pašai būtu bērni, es šaubos, vai viņi man būtu tuvāki nekā tie cilvēki, kam esmu palīdzējusi uzzināt patiesību. Viņi pret mani izturas kā pret īsto māti: viņi dalās ar mani savos priekos un bēdās un lūdz man padomu. Šie cilvēki man raksta vēstules, un mēs apciemojam cits citu.

Pēc dažu domām, būt bez bērniem ir lāsts. Viņi apgalvo, ka vecumā jūs cietīsiet. Bet es tā nedomāju. Es zinu, ka tikmēr, kamēr es no visas sirds kalpošu Jehovam, viņš mani atalgos un rūpēsies par mani. Viņš mani nekādā gadījumā nepametīs, kad es būšu veca.”

Dievs mīl un augstu vērtē šādus cilvēkus

Tiem, kas ir laiduši pasaulē un uzaudzinājuši bērnus, kuri ”dzīvo patiesībā”, ir daudz iemeslu priecāties. Tāpēc Bībelē ir rakstīts: ”Taisnīgā tēvs priecājas ar lielu prieku par savu dēlu, un kas dzemdinājis ar īstu dziļāko  atziņu apveltītu bērnu, ir par viņu jo sevišķi līksms. Lai tavs tēvs un tava māte priecājas, un lai līksmojas it īpaši viņa, kas tevi dzemdējusi!” (Salamana Pamācības 23:24, 25.)

Precētie kristieši, kas nav izjutuši prieku, ko dod bērni, ir svētīti citādi. Daudzi no viņiem ir ievērojami veicinājuši Valstības sludināšanu. Gadu gaitā viņi šajā darbā ir ieguvuši pieredzi, gudrību un prasmi. Daudzi no viņiem ir devuši un joprojām dod nozīmīgu ieguldījumu Valstības darbā.

Lai gan viņi Valstības labad ir palikuši bez bērniem, Jehova viņus ir svētījis, dodams mīlošu garīgu ģimeni, kas augstu vērtē viņu ziedošanos. Tas atbilst Jēzus vārdiem: ”Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evanģelija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus.. un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.” (Marka 10:29, 30.)

Jehovam ir ļoti dārgi visi, kas ir viņam uzticīgi. Visiem uzticīgajiem Dieva kalpiem, gan tiem, kam ir bērni, gan tiem, kam nav, apustulis Pāvils apliecināja: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat.” (Ebrejiem 6:10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 23. lpp.]

Bezbērnu pāri var priecāties par mīlošu garīgu ģimeni