Kā jūs risināt domstarpības?

KATRU dienu mums iznāk saskarties ar dažādiem cilvēkiem. Bieži tas sagādā prieku un palīdz paraudzīties uz visu no jauna viedokļa. Tomēr dažreiz personību atšķirību dēļ rodas domstarpības — gan nopietnas, gan sīkas. Lai kādas būtu šīs domstarpības, veids, kā mēs tās risinām, ietekmē mūsu domāšanu, emocijas un garīgumu.

Ja mēs darīsim visu, kas atkarīgs no mums, lai atrisinātu domstarpības mierīgā ceļā, mūsu dzīve būs patīkamāka un mums būs mierīgākas attiecības ar citiem. Senā sakāmvārdā teikts: ”Laba un mierīga sirds ir miesas dzīvība.” (Salamana Pamācības 14:30.)

Par pretējo situāciju ir izteikta šāda atziņa: ”Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuŗas mūŗi ir sagrauti.” (Salamana Pamācības 25:28.) Kurš gan gribētu, lai viņam uzbrūk nepareizas domas, kas viņu varētu pamudināt rīkoties nepareizi — tā, ka ciestu gan citi, gan viņš pats? Bet tieši tā var notikt, ja ļaujam vaļu dusmām. Kalna sprediķī Jēzus ieteica pārbaudīt savu prāta ievirzi, jo no tās bieži ir atkarīgs, kā mēs risinām domstarpības ar apkārtējiem. (Mateja 7:3—5.) Mums nevis jāskatās uz citiem kritiski, bet jādomā, kā veidot un uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem, kuru uzskati un dzīves pieredze atšķiras no mūsējiem.

Kāda nozīme ir prāta ievirzei

Risinot iedomātas vai reālas domstarpības, pirmais solis ir atzīt, ka mūs var ietekmēt nepareizas domas un izjūtas. Bībelē lasāms atgādinājums, ka mēs visi grēkojam un mums visiem ”trūkst dievišķās godības”. (Romiešiem 3:23.) Spriestspēja varbūt palīdzēs saprast, ka otrs cilvēks nav vainojams tajā, kas ar mums ir noticis. Lai to ilustrētu, padomāsim par gadījumu ar Jonu.

Pēc Jehovas norādījuma Jona bija devies uz Nīnivi, lai sludinātu šīs pilsētas iedzīvotājiem par draudošo Dieva sprieduma izpildi. Iznākums bija ļoti labs: Nīnives iedzīvotāji nožēloja savus grēkus, un viņos radās ticība patiesajam Dievam. (Jonas 3:5—10.) Jehova nolēma, ka šie cilvēki, kas nožēloja grēkus, ir pelnījuši piedošanu, tāpēc viņš tos saudzēja. ”Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās.” (Jonas 4:1.) Jonas reakcija uz Jehovas žēlsirdību bija pārsteidzoša. Kāds viņam bija iemesls dusmoties uz Jehovu? Jona, šķiet, bija sācis pievērst pārāk lielu uzmanību pats savām izjūtām, domādams, kā viņš izskatīsies citu cilvēku acīs. Viņš nenovērtēja Jehovas žēlsirdību. Tad Jehova laipni pamācīja Jonu, ar uzskatāma piemēra palīdzību pamudinādams viņu mainīt savu attieksmi un saprast, cik vērtīga ir Dieva  žēlsirdība. (Jonas 4:7—11.) Protams, domāšanas veids bija jāmaina Jonam, nevis Jehovam.

Vai arī mums reizēm nav jāmaina sava attieksme pret kaut ko? Apustulis Pāvils aicināja: ”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Romiešiem 12:10.) Ko viņš ar to gribēja teikt? Piemēram, viņš mudināja būt saprātīgiem un izturēties pret citiem kristiešiem ar dziļu cieņu. Tas nozīmē arī atzīt, ka ikvienam cilvēkam ir gribas brīvība. Turklāt Pāvils atgādināja: ”Ikkatram jānes sava paša nasta.” (Galatiešiem 6:5.) Tātad, pirms domstarpības ir pāraugušas par kaut ko nopietnāku, būtu labi padomāt, vai mums nav jāmaina sava prāta ievirze. Ir jādara viss iespējamais, lai mūsu domas sakristu ar Jehovas domām un lai saglabātu mierīgas attiecības ar cilvēkiem, kas patiesi mīl Dievu. (Jesajas 55:8, 9.)

Kā būtu jārīkojas

Iedomājieties divus bērnus, kas satvēruši vienu un to pašu rotaļlietu, un katrs arvien spēcīgāk velk to uz savu pusi, cenzdamies to dabūt sev. Spēkošanos droši vien pavada pikti vārdi, un tā turpinās tik ilgi, kamēr viens no abiem palaiž rotaļlietu vaļā vai kamēr iejaucas kāds cits.

Pirmajā Mozus grāmatā stāstīts, ka Ābrahāms uzzināja par strīdu, kas izcēlies starp viņa ganiem un viņa brāļadēla Lata ganiem. Ābrahāms pirmais vērsās pie Lata un teica: ”Lai nebūtu strīdus mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada.” Ābrahāms bija apņēmies nepieļaut, ka nesaskaņas sabojātu viņu attiecības. Lai sasniegtu šo mērķi, Ābrahāms bija gatavs atteikties no tiesībām pirmajam izdarīt izvēli, kaut gan viņš bija gados vecāks, citiem vārdiem sakot, viņš bija gatavs kaut ko upurēt. Ābrahāms ļāva Latam izvēlēties, kurp tas grib doties ar visu savu saimi un ganāmpulkiem. Lats izvēlējās auglīgo Sodomas un Gomoras apvidu, un Ābrahāms un Lats mierīgi izšķīrās. (1. Mozus 13:5—12.)

Vai arī mēs esam gatavi rīkoties tāpat kā Ābrahāms, lai saglabātu mierīgas attiecības ar citiem? Šis Bībelē aprakstītais notikums ir lielisks piemērs, kas palīdz risināt domstarpības. Ābrahāms lūdza: ”Lai nebūtu strīdus.” Ābrahāms patiesi vēlējās nokārtot jautājumu mierīgā ceļā. Aicinājums saglabāt mierīgas attiecības, bez šaubām, ļāva novērst jebkādus pārpratumus. Ābrahāms pabeidza savu domu ar vārdiem: ”Jo mēs esam rada.” Tiešām nebūtu prāta darbs sabojāt šīs ciešās attiecības tikai savu iegribu vai lepnuma dēļ. Ābrahāms ne uz brīdi neaizmirsa, kas ir svarīgākais. Viņš to darīja, saglabādams pašcieņu un vienlaikus parādīdams cieņu savam brāļadēlam.

Tiesa, var rasties situācijas, kurās domstarpību atrisināšanai ir nepieciešama palīdzība no malas, taču daudz labāk ir tad, ja jautājumu var nokārtot divatā. Jēzus mudināja rīkoties pirmajiem, lai salīgtu mieru ar brāli, nepieciešamības gadījumā atvainojoties. * (Mateja 5:23, 24.) Tas prasa pazemību, tāpēc Pēteris rakstīja: ”Savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību.” (1. Pētera 5:5.) Tas, kā mēs izturamies pret ticības biedriem, tieši ietekmē mūsu attiecības ar Dievu. (1. Jāņa 4:20.)

Iespējams, mums jāatsakās no kaut kā tāda, uz ko mums būtu tiesības, lai saglabātu mieru kristiešu draudzē. Diezgan daudz cilvēku, kas  ir pievienojušies Jehovas lieciniekiem, ir ienākuši patieso Dieva kalpu saimē pēdējos piecos gados, un par to mēs ļoti priecājamies. Taču tas, ko mēs darām, ietekmē šos un citus cilvēkus draudzē. Tāpēc ir skaidrs, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties izklaides veidus, vaļasprieku, to, kā mēs pavadām laiku citu cilvēku sabiedrībā, un darbu. Visās šajās situācijās ir jādomā par to, kāds priekšstats par mums var izveidoties citiem. Vai viņi nepārpratīs kaut ko no tā, ko darām vai sakām, un vai tas viņiem nekļūs par klupšanas akmeni?

Apustulis Pāvils atgādināja: ”Viss ir atļauts, bet neba viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi. Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” (1. Korintiešiem 10:23, 24.) Tā kā esam kristieši, mums rūp tas, kā vairot mīlestību un vienotību kristīgajā brāļu saimē. (Psalms 133:1; Jāņa 13:34, 35.)

Vārdi, kas atspirdzina kā zāles

Ar vārdiem var izdarīt ļoti daudz laba. ”Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspirdzina kaulus kā zāles.” (Salamana Pamācības 16:24.) Stāstījums par to, kā Gideons novērsa iespējamo sadursmi ar Ēfraima cilti, apstiprina šī teiciena patiesumu.

Gideons, kas bija uzsācis grūtu kauju ar midianiešiem, lūdza palīdzību Ēfraima ciltij. Bet, kad kauja bija galā, ēfraimieši sāka pārmest Gideonam un sūdzēties, ka viņš tos nav paaicinājis jau cīņas sākumā. Bībelē rakstīts: ”Tie ar viņu stipri bārās.” Gideons atbildēja: ”Ko tad es esmu tagad tādu veicis, salīdzinot ar jums? Vai Ēfraima beidzamais salasījums nav labāks nekā Abiēzera pirmās ražas savākums vīna kalnā? Dievs ir jūsu rokā nodevis Midiana virsaišus — Orebu un Seēbu, un kā gan es būtu spējis tā rīkoties kā jūs?” (Soģu 8:1—3.) Ar šiem rūpīgi izraudzītajiem, miermīlīgajiem vārdiem Gideons, iespējams, novērsa nežēlīgu karu starp ciltīm. Cilvēki no Ēfraima cilts acīmredzot bija iedomīgi un lepni, taču Gideons tik un tā centās nodibināt mieru. Vai mēs nevarētu rīkoties tāpat?

Var gadīties, ka otrs cilvēks sadusmojas un kļūst pret mums naidīgi noskaņots. Tādā gadījumā būtu jāņem vērā viņa jūtas un jācenšas saprast to iemeslu. Varbūt mēs kaut kādā mērā paši esam vainīgi notikušajā? Ja tā ir, mums būtu jāuzņemas daļa atbildības par radušos situāciju un jāizsaka sava nožēla. Pasakot nedaudzus pārdomātus vārdus, mēs varam atjaunot sabojātās attiecības. (Jēkaba 3:4.) Dažreiz cilvēkam, kas ir aizkaitināts, pietiek ar dažiem laipniem vārdiem. Bībelē sacīts: ”Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest.” (Salamana Pamācības 26:20.) Jā, rūpīgi izraudzīti vārdi, ko sakām piemērotā tonī, var ”apklusināt dusmas” un atspirdzināt otru cilvēku. (Salamana Pamācības 15:1.)

Apustulis Pāvils ieteica: ”Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Romiešiem 12:18.) Tiesa, mēs nevaram kontrolēt citu cilvēku jūtas, bet mēs varam darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai veicinātu mieru. Mums nevis jāļauj, lai mūsu rīcību nosaka mūsu pašu vai citu cilvēku nepilnīgās emocijas, bet jācenšas likt lietā labi pamatotos Bībeles principus. Ja risināsim domstarpības tā, kā to iesaka darīt Jehova, mēs izjutīsim nebeidzamu mieru un laimi. (Jesajas 48:17.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 24. lpp.]

Vai jūs vienmēr cenšaties panākt savu?

[Attēls 25. lpp.]

Ābrahāms rādīja labu priekšzīmi, būdams gatavs piekāpties, lai atrisinātu domstarpības