Naida epidēmija

”Cilvēki nekad nesaprot tos cilvēkus, kurus viņi ienīst.” (DŽEIMSS RASELS LOUELS, ESEJISTS UN DIPLOMĀTS.)

MŪSDIENU pasaule, šķiet, ir naida piesātināta. Tādi vārdi kā Austrumtimora, Kosova, Libērija, Litltona un Sarajeva — tāpat neonacisti, skūtgalvji un galējie rasisti — ir iegravēti mūsu prātā līdz ar krāsmatu, svaigi izraktu masu kapu un līķu ainām.

Sapnis par nākotni bez naida, konfliktiem un vardarbības ir nopietni iedragāts. Atcerēdamās savu jaunību, bijušā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna atraitne Daniela Miterāna sacīja: ”Cilvēki sapņoja par dzīvi sabiedrībā, kur valda brālības un uzticēšanās gars, par to, ka, dzīvodami kopā ar citiem un citu vidū, spēs palikt saskaņā ar sevi; viņi sapņoja par labu veselību un mierīgu, cienījamu mūžu stabilā un dāsnā pasaulē, kas rūpējas par viņiem.” Kas ir noticis ar šiem ideāliem? ”Tagad, pusgadsimtu vēlāk, mūsu sapņi piedzīvo vienu uzbrukumu pēc otra.”

Naidu, kas mūsdienās ir uzliesmojis ar jaunu sparu, nav iespējams ignorēt. Tas strauji vēršas plašumā un izpaužas arvien klajāk. Personiskās drošības sajūtu, ko miljoniem cilvēku uzskata par pašsaprotamu, laupa naida uzliesmojumi, no kuriem katrs nākamais šķiet briesmīgāks par iepriekšējo. Pat ja savās mājās vai savā valstī mēs neizjūtam pret mums vērstu naidu, tas mūs var pārsteigt jebkurā citā vietā. Par to mēs varam ik dienas pārliecināties, skatīdamies televīzijas ziņu pārraides un notikumu apskatus. Naids ir iespiedies pat Internetā. Lūk, daži piemēri, kā naids mēdz izpausties.

Pēdējos desmit gados pasauli ir pārņēmis līdz šim nepieredzēts nacionālisma vilnis. Kā ir izteicies Hārvarda Starptautisko attiecību centra direktors Džozefs Najs jaunākais, ”lielākajā daļā pasaules valstu nacionālisms pieņemas spēkā, nevis kļūst vājāks. Viena globāla ciema vietā pastāv pa visu pasauli izkaisīti ciematiņi, kas cenšas cits citu paturēt acīs. Līdz ar to palielinās konflikta iespējamība.”

Ir arī slēptākas naida formas, kas nepārkāpj valsts vai kāda rajona robežas. Kad Kanādā pieci skūtgalvji noslepkavoja kādu gados vecu sikhu, šis notikums, pēc dažu domām, ”iezīmēja naida motivētu noziegumu atgriešanos valstī, kas tik bieži ir cildināta par tajā valdošo etnisko iecietību”. Pēc tam kad rasistiski noskaņotu ekstrēmistu uzbrukumi Vācijā gadu no gada bija gājuši mazumā, 1997. gadā to skaits pieauga par 27 procentiem. ”Tās ir nepatīkamas izmaiņas,” atzīmēja iekšlietu ministrs Manfreds Kanters.

Kā teikts kādā ziņojumā, Albānijas ziemeļos ir vairāk nekā 6000 bērnu, kas savās pašu mājās dzīvo kā ieslodzījumā, baidīdamies, ka viņu ģimenes ienaidnieki varētu viņus nošaut. Šāda situācija ir izveidojusies asinsatriebības tradīcijas dēļ, kas ”ir paralizējusi  tūkstošiem ģimeņu dzīvi”. Saskaņā ar Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) datiem, Amerikas Savienotajās Valstīs ”1998. gadā FIB tika ziņots par 7755 noziegumiem, kuru galvenais motīvs bija naids. Vairāk nekā puse no tiem bija izdarīti rasu aizspriedumu dēļ.” Daži no iemesliem, kāpēc tika izdarīti pārējie no reģistrētajiem noziegumiem, bija aizspriedumi pret cilvēkiem to reliģijas, etniskās izcelsmes, nacionālās piederības vai kādu fizisku vai garīgu trūkumu dēļ.

Tāpat ik dienas laikrakstos var lasīt par biedējoša apmēra ksenofobiju, kas galvenokārt vērsta pret bēgļiem, kuru skaits patlaban pārsniedz 21 miljonu. Diemžēl lielākā daļa sveštautiešu nīdēju ir jaunieši, kurus ir uzkūdījuši bezatbildīgi politiķi un citi, kam vajadzīgi kādi, uz ko novelt vainu. Slēptākas ksenofobijas izpausmes ir neuzticēšanās, neiecietība un stereotipiska attieksme pret cilvēkiem, kas kaut kādā ziņā ir atšķirīgi.

Kādi ir daži no šīs naida epidēmijas cēloņiem? Ko ir iespējams darīt, lai izskaustu naidu? Šie jautājumi būs aplūkoti nākamajā rakstā.

 [Norāde par attēla autortiesībām 2. lpp.]

Augšējais attēls uz vāka: UN PHOTO 186705/J. Isaac

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

Daud/Sipa Press