Ilgie meklējumi atalgojas

”JEHOVA? Kas ir Jehova?” Astoņgadīgā Silvija šo vārdu ieraudzīja, kad kāda maza meitene viņai rādīja savas ģimenes dārgumu, Bībeles izdevumu armēņu valodā. Silvija jautāja visiem pēc kārtas — vecākiem, skolotājiem un pat vietējās baznīcas mācītājiem —, tomēr neviens visā Erevānā viņai nevarēja pateikt, kas ir Jehova.

Silvija izauga, pabeidza skolu un sāka strādāt, tomēr vēl aizvien nezināja, kas ir Jehova. Drīz vien viņai nācās bēgt no Armēnijas, un pēc kāda laika viņa apmetās Polijā, kur kopā ar citiem bēgļiem dzīvoja mazā istabiņā. Vienai no istabas biedrenēm pastāvīgi nāca ciemiņi. ”Kas viņi ir?” reiz Silvija pavaicāja. ”Viņi ir Jehovas liecinieki, un viņi man māca Bībeli,” skanēja atbilde.

Dzirdot Jehovas vārdu, Silvijai sirds salēcās priekā. Beidzot viņa kaut ko uzzināja par to, kas ir Jehova un cik liela ir viņa mīlestība. Tomēr drīz Silvijai bija jāatstāj Polija. Viņa lūdza patvērumu Dānijā, Baltijas jūras otrā krastā. Sev līdzi viņa paņēma tikai dažas mantas, bet to starpā bija arī bībeliskā literatūra, ko izdod Jehovas liecinieki. Uz aizmugurējā vāka vienai no šīm publikācijām Silvija pamanīja sarakstu ar Sargtorņa biedrības filiāļu adresēm. Tā bija viena no viņas visvērtīgākajām lietām, jo tā palīdzēja viņai nepazaudēt saikni ar Jehovu.

Dānijā Silvija tika aizvesta uz bēgļu nometni, un tūlīt pēc tam viņa sāka meklēt Jehovas lieciniekus. No adrešu saraksta Silvija bija uzzinājusi, ka Dānijā Sargtorņa biedrības filiāle atrodas Holbekā. Tomēr viņa nezināja, kur šī pilsēta atrodas. Reiz Silvija ar vilcienu tika pārvesta uz citu nometni, un ceļā vilciens brauca cauri Holbekai. Atkal sirds viņai aiz prieka sāka strauji sisties.

Neilgi pēc tam kādā saulainā dienā Silvija ar vilcienu aizbrauca atpakaļ līdz Holbekai un kājām devās no stacijas līdz biedrības birojam. Silvija atceras: ”Kad es iegāju dārzā, es apsēdos uz soliņa un sacīju pie sevis — šeit ir paradīze.” Biroja strādnieki viņu silti uzņēma, un beidzot ar viņu tika uzsāktas Bībeles studijas.

Tomēr pēc tam viņai vairākkārt bija jāpārceļas. Nokļuvusi dažādos bēgļu centros, Silvija sameklēja Jehovas lieciniekus un atsāka studēt Bībeli atkal un atkal. Tā divu gadu laikā Silvija bija iemācījusies pietiekami daudz, lai veltītu savu dzīvi Jehovam. Viņa kristījās un drīz vien uzsāka pilnas slodzes kalpošanu. 1998. gadā Dānijas varas pārstāvji piešķīra viņai patvērumu.

Tagad Silvijai ir 26 gadi un viņa dzīvo vietā, kas viņai bija šķitusi kā paradīze, Jehovas liecinieku Dānijas filiālē. Silvija stāsta: ”Ko lai saka ... Es esmu meklējusi Jehovu kopš tā laika, kad vēl biju maza meitene. Tagad es esmu viņu atradusi. Mans sapnis bija pavadīt dzīvi, kalpojot viņam, un tagad es esmu šeit, Bētelē. Es lūdzu Dievu, lai turpmāk šīs būtu manas mājas!”