Kāda ir mūsu attieksme pret mūsu dārgo mantojumu?
Kāda ir mūsu attieksme pret mūsu dārgo mantojumu?
”Nāciet šurp, jūs mana tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (MATEJA 25:34)
1. Ko cilvēki ir saņēmuši mantojumā?
VISI cilvēki kaut ko ir mantojuši. Daudzi mantojumā ir saņēmuši materiāli nodrošinātu dzīvi. Citi savukārt ir mantojuši nabadzību. Daudzās zemēs cilvēki, pamatojoties uz to, ko viņi ir pieredzējuši vai dzirdējuši no citiem, mantojumā nākamajām paaudzēm atstāj spēcīgu naidu pret citas tautības cilvēkiem. Bet vienā ziņā mēs visi esam pilnīgi vienādi. No pirmā cilvēka Ādama mēs esam mantojuši grēku. Tas ir mantojums, kas mums visiem galu galā nes nāvi. (Salamans Mācītājs 9:2, 10; Romiešiem 5:12.)
2., 3. Kādu mantojumu Jehova bija sagatavojis Ādama un Ievas pēcnācējiem, un kāpēc viņi to nesaņēma?
2 Jehova, mīlošais debesu Tēvs, sākotnēji piedāvāja cilvēcei pavisam citādu mantojumu — pilnību un mūžīgu dzīvi paradīzē. Mūsu pirmvecāki Ādams un Ieva tika radīti pilnīgi un bezgrēcīgi. Dievs Jehova dāvāja cilvēkiem planētu Zeme. (Psalms 115:16.) Jehova iekārtoja Ēdenes dārzu kā paraugu tam, kāda var kļūt visa zemeslode, un deva pirmajiem cilvēkiem brīnišķīgu, aizraujošu uzdevumu. Viņiem bija jārada pēcnācēji, jākopj zeme, jārūpējas par tās bagātīgo augu un dzīvnieku valsti un jāpārveido tā par paradīzi. (1. Mozus 1:28; 2:8, 9, 15.) Šajā darbā bija jāpiedalās arī viņu pēcnācējiem. Tātad tie no viņiem varēja saņemt nenovērtējamu mantojumu.
3 Bet tas bija iespējams vienīgi tad, ja Ādamam un Ievai, un viņu pēcnācējiem būtu labas attiecības ar Dievu. Ādamam un Ievai bija jāmīl Jehova un jāklausa viņam, taču pirmie cilvēki pietiekami nenovērtēja to, ko Jehova bija devis, un nepaklausīja viņa pavēlei. Ādams un Ieva zaudēja paradīzi un brīnišķīgās izredzes, ko Dievs viņiem bija piedāvājis, tāpēc viņi tās nevarēja nodot mantojumā saviem pēcnācējiem. (1. Mozus 2:16, 17; 3:1—24.)
4. Kā mēs varam iegūt mantojumu, no kura Ādams atteicās?
4 Jehova žēlsirdīgi parūpējās par to, lai Ādama un Ievas pēcnācējiem būtu iespēja saņemt mantojumu, no kura Ādams atteicās. Dieva noteiktajā laikā viņa Dēls Jēzus Kristus atdeva savu pilnīga cilvēka dzīvību par Ādama pēcnācējiem. Tā Kristus izpirka visus šos cilvēkus. Tomēr tas nenozīmē, ka Dieva piedāvāto mantojumu saņem visi cilvēki bez izņēmuma. Lai to saņemtu, viņiem jāiemanto Dieva labvēlība, un Dieva labvēlību ir iespējams iemantot, ja cilvēks tic, ka Jēzus upuris spēj izpirkt grēkus, un apliecina savu ticību, paklausīdams Dievam. (Jāņa 3:16, 36; 1. Timotejam 2:5, 6; Ebrejiem 2:9; 5:9.) Vai mēs ar savu dzīvesveidu apliecinām, ka augstu vērtējam Dieva piedāvāto palīdzību?
Mantojums, kas tika nodots ar Ābrahāma starpniecību
5. Kas liecināja par to, ka Ābrahāmam ir ļoti dārgas viņa attiecības ar Jehovu?
5 Īstenodams savus nodomus attiecībā uz zemi, Jehova īpašā veidā izmantoja Ābrahāmu. Jehova šim uzticamajam cilvēkam pavēlēja aiziet no savas zemes un doties turp, kur viņš tam norādīs. Ābrahāms paklausīja Dieva norādījumiem. Kad Ābrahāms ieradās svešajā zemē, Jehova paziņoja, ka šo zemi mantojumā saņems Ābrahāma pēcnācēji, nevis pats Ābrahāms. (1. Mozus 12:1, 2, 7.) Ko Ābrahāms domāja par šādu perspektīvu? Viņš bija gatavs kalpot Jehovam jebkurā vietā un precīzi ievērot Jehovas norādījumus, lai viņa pēcnācēji saņemtu solīto mantojumu. Ābrahāms nodzīvoja svešā zemē 100 gadus un uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei. (1. Mozus 12:4; 25:8—10.) Vai mēs būtu kalpojuši Dievam tikpat uzticīgi, ja mēs būtu Ābrahāma vietā? Jehova viņu nosauca par ”mīļo Ābrahāmu”. (Jesajas 41:8.)
6. a) Par ko liecināja Ābrahāma gatavība upurēt savu dēlu? b) Kādu vērtīgu mantojumu Ābrahāms nodeva saviem pēcnācējiem?
6 Ābrahāms ļoti mīlēja savu dēlu Īzāku, kura piedzimšanu viņš bija gaidījis daudzus gadus. Acīmredzot Īzāks jau bija nobriedis jauneklis, kad Jehova pavēlēja Ābrahāmam upurēt savu dēlu. Lai arī Ābrahāms nezināja, ka viņš ar savu rīcību attēlos to, ko vēlāk darīja Dievs, upurēdams savu Dēlu, viņš paklausīja Jehovas pavēlei un jau grasījās upurēt Īzāku, bet Jehovas eņģelis viņam neļāva to izdarīt. (1. Mozus 22:9—14.) Jehova iepriekš bija pateicis, ka Ābrahāmam dotie solījumi piepildīsies Īzāka pēcnācējos. Tāpēc Ābrahāms noteikti ticēja, ka Dievs, ja tas būtu nepieciešams, varētu atdzīvināt Īzāku, kaut arī iepriekš nekas tāds nebija noticis. (1. Mozus 17:15—18; Ebrejiem 11:17—19.) Tā kā Ābrahāms nebija taupījis savu dēlu, Jehova viņam pavēstīja: ”Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” (1. Mozus 22:15—18.) Šie vārdi nozīmēja to, ka 1. Mozus 3:15 minētais Dzimums — Mesija un Glābējs — celsies no Ābrahāma pēcnācējiem. Tas bija ļoti vērtīgs mantojums, ko varēja nodot nākamajām paaudzēm.
7. Kā Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs pierādīja, ka viņi augstu vērtē savu mantojumu?
7 Ābrahāms pilnībā neizprata Jehovas rīcības nozīmi, un to neizprata arī viņa dēls Īzāks un mazdēls Jēkabs, kas kļuva par ”tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem”. Tomēr viņi visi paļāvās uz Jehovu. Viņi nepalika dzīvot kādā svešās zemes pilsētvalstī, jo gaidīja kaut ko labāku — ”pilsētu ar stipriem pamatiem, kuŗas cēlējs un radītājs ir Dievs”. (Ebrejiem 11:8—10, 13—16.) Diemžēl ne visi Ābrahāma pēcnācēji pienācīgi novērtēja dārgo mantojumu, kas viņiem bija dots ar Ābrahāma starpniecību.
Cilvēki, kas nenovērtēja mantojumu
8. Kas liecināja par to, ka Ēzavs pienācīgi nenovērtēja savu mantojumu?
8 Īzāka vecākais dēls Ēzavs neprata pienācīgi novērtēt pirmdzimtā dēla tiesības, un viņam nebija nopietnas attieksmes pret svētumu. Tāpēc kādu dienu, kad Ēzavs bija izsalcis, viņš pārdeva pirmdzimtā tiesības savam brālim Jēkabam. Pret ko viņš tās iemainīja? Pret maizi un lēcu virumu! (1. Mozus 25:29—34; Ebrejiem 12:14—17.) Tauta, kurai bija lemts pieredzēt, kā piepildās solījumi, ko Dievs bija devis Ābrahāmam, cēlās no Jēkaba, kuru Dievs nosauca citā vārdā — par Izraēlu. Kādas perspektīvas Izraēla pēctečiem pavēra šāds mantojums?
9. Kādu atbrīvošanu Jēkaba jeb Izraēla pēcnācējiem nodrošināja viņu garīgais mantojums?
9 Ilgstoša bada dēļ Jēkabs ar savu ģimeni pārcēlās uz Ēģipti. Tur Jēkaba pēcnācēju skaits ievērojami palielinājās, taču viņi nonāca verdzībā. Bet Jehova neaizmirsa derību, ko viņš bija slēdzis ar Ābrahāmu. Noliktajā laikā Dievs atbrīvoja Izraēla bērnus no verdzības un paziņoja, ka viņš tos ievedīs ”zemē, kur piens un medus tek,” — zemē, ko viņš bija solījis Ābrahāmam. (2. Mozus 3:7, 8; 1. Mozus 15:18, 19.)
10. Kādi neparasti notikumi saistībā ar Izraēla bērnu mantojumu norisinājās pie Sīnāja kalna?
10 Kad Izraēla bērni atradās ceļā uz Apsolīto zemi, Jehova viņus sapulcēja pie Sīnāja kalna un teica: ”Ja jūs uzklausīsit manu balsi un turēsit manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule. Un jūs būsit Man par priesteŗu un ķēniņu valsti un par svētu tautu!” (2. Mozus 19:5, 6.) Kad izraēlieši labprātīgi un vienbalsīgi bija piekrituši šiem noteikumiem, Jehova viņiem deva likumus, kādus iepriekš nebija saņēmusi neviena cita tauta. (Psalms 147:19, 20.)
11. Kas bija iekļauts Izraēla bērnu garīgajā mantojumā?
11 Tikko izveidotajai tautai bija dots bagātīgs garīgais mantojums. Tā pielūdza vienīgo patieso Dievu. Dievs izraēliešus izveda no Ēģiptes, un viņi kļuva par iespaidīgu notikumu aculieciniekiem, kad Dievs pie Sīnāja viņiem deva bauslību. Izraēliešu garīgais mantojums kļuva vēl bagātāks, kad pravieši viņiem paziņoja ”Dieva apsolījumus”. (Romiešiem 3:1, 2.) Jehova viņus nosauca par saviem lieciniekiem. (Jesajas 43:10—12.) No Izraēla tautas bija jānāk mesiāniskajam Dzimumam. Bauslība norādīja uz šo Dzimumu, palīdzēja izraēliešiem viņu pazīt un apzināties, cik ļoti ir vajadzīga viņa atnākšana. (Galatiešiem 3:19, LB-65r; 3:24.) Turklāt izraēliešiem tika dota iespēja pievienoties mesiāniskajam Dzimumam un kļūt par priesteru un ķēniņu valsti un svētu tautu. (Romiešiem 9:4, 5.)
12. Ko izraēlieši nepieredzēja, kaut arī viņi bija nokļuvuši Apsolītajā zemē? Kāpēc tā notika?
12 Jehova izpildīja solījumu un ieveda izraēliešus Apsolītajā zemē. Tomēr, kā vēlāk norādīja apustulis Pāvils, izraēliešu neticības dēļ šī zeme viņiem nekļuva par ”atpūtas vietu”. Tauta kopumā neiegāja ”Dieva atpūtā”, jo nesaprata un neņēma vērā Dieva nodomu saistībā ar viņa atpūtas dienu, kas bija sākusies pēc Ādama un Ievas radīšanas. (Ebrejiem 4:3—10, NW.)
13. Ko Izraēla tauta zaudēja tāpēc, ka nenovērtēja savu garīgo mantojumu?
13 No izraēliešu vidus varēja nākt visi tie, kam bija paredzēta vieta Mesijas debesu Valstībā un kam bija jākļūst par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu. Taču viņi nespēja pienācīgi novērtēt savu dārgo mantojumu. Kad parādījās Mesija, viņu pieņēma tikai nedaudzi izraēlieši. Tāpēc pavisam neliels skaits izraēliešu kļuva par pravietotās priesteru ķēniņvalsts locekļiem. Valstība tika atņemta Izraēlam un nodota ”tautai, kas nes viņas augļus”. (Mateja 21:43.) Kas bija šī tauta?
Debesu mantojums
14., 15. a) Kā pēc Jēzus nāves ar Ābrahāma ”dzimuma” starpniecību tika svētītas visas tautas? b) Kādu mantojumu saņem ”Dieva Israēla” locekļi?
14 Tauta, kurai tika nodota Valstība, ir ”Dieva Israēls” jeb garīgais Izraēls, kurā ir 144 000 Jēzus Kristus sekotāju, kas ir piedzimuši no gara. (Galatiešiem 6:16; Atklāsmes 5:9, 10; 14:1—3.) Neliela daļa no šiem 144 000 bija ebreji, tomēr lielākā daļa bija no citām tautām. Ar šīs tautas izveidošanu sāka piepildīties Jehovas solījums Ābrahāma pēcnācējos svētīt visas tautas. (Apustuļu darbi 3:25, 26; Galatiešiem 3:8, 9.) Šī solījuma sākotnējā piepildījumā cilvēki no dažādām tautām tika svaidīti ar svēto garu un kļuva par Dieva Jehovas garīgajiem dēliem — Jēzus Kristus brāļiem. Tā viņi kļuva par daļu no solītā ”dzimuma”. (Galatiešiem 3:28, 29.)
15 Pirms Jēzus tika nogalināts, viņš ar vairākiem ebreju tautības mācekļiem, kas varēja kļūt par jaunās tautas locekļiem, runāja par jauno derību, kas vēlāk tika apstiprināta ar viņa paša asinīm. Ņemot par pamatu šīs tautas locekļu ticību izpirkuma upurim, Dievs viņus ”uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus”. (Ebrejiem 10:14—18.) Tāpat Dievs ”attaisno” viņus un piedod viņu grēkus. (1. Korintiešiem 6:11, JD.) Šādā ziņā jaunās tautas locekļi ir tādi paši kā Ādams, kad viņš vēl nebija grēkojis. Tomēr šīs tautas locekļi nedzīvos paradīzē uz zemes. Jēzus sacīja, ka sagatavos viņiem vietu debesīs. (Jāņa 14:2, 3.) Viņi atsakās no iespējas dzīvot uz zemes un saņem ”mantojumu, kas ir uzglabāts debesīs”. (1. Pētera 1:4.) Ar kādu mērķi viņi dodas uz debesīm? Jēzus to paskaidroja, sacīdams: ”Es jums novēlu valstību.” (Lūkas 22:29.)
16. Kāds brīnišķīgs darbs būs jāveic svaidītajiem kristiešiem?
16 Tie, kas valdīs kopā ar Kristu debesīs, palīdzēs likvidēt uz zemes visas problēmas, ko ir radījusi sacelšanās pret Jehovas augstāko varu. (Atklāsmes 2:26, 27.) Viņi, būdami daļa no Ābrahāma garīgā dzimuma, piedalīsies darbā, kas palīdzēs iegūt pilnību visu tautu cilvēkiem. (Romiešiem 8:17—21.) Viņiem ir piedāvāts patiesi vērtīgs mantojums. (Efeziešiem 1:16—18.)
17. Kāds ir svaidīto kristiešu garīgais mantojums, kamēr viņi vēl dzīvo uz zemes?
17 Bet mantojums, kas tika piedāvāts Jēzus svaidītajiem sekotājiem, nebija saistīts tikai ar nākotni. Jēzus viņiem palīdzēja iepazīt Jehovu, vienīgo patieso Dievu, labāk, nekā to būtu spējis kāds cits. (Mateja 11:27; Jāņa 17:3, 26.) Gan ar vārdiem, gan ar savu piemēru Jēzus mācīja, ko nozīmē paļauties uz Jehovu un paklausīt viņam. (Ebrejiem 2:13; 5:7—9.) Jēzus saviem svaidītajiem sekotājiem uzticēja patiesību par Dieva nodomiem un apliecināja, ka svētais gars viņiem palīdzēs to saprast arvien labāk. (Jāņa 14:24—26.) Jēzus palīdzēja saviem mācekļiem ar prātu un sirdi saprast, cik svarīga ir Dieva Valstība. (Mateja 6:10, 33.) Jēzus viņiem uzticēja arī pienākumu sludināt un gatavot mācekļus Jeruzalemē, Jūdejā, Samarijā un visā pasaulē. (Mateja 24:14; 28:19, 20; Apustuļu darbi 1:8.)
Lielā pulka vērtīgais mantojums
18. Kā mūsdienās piepildās Jehovas solījums svētīt visas tautas ar Ābrahāma pēcnācēju starpniecību?
18 Pēc visa spriežot, garīgais Izraēls — Valstības mantinieku ”mazais ganāmais pulciņš” — jau ir sapulcināts. (Lūkas 12:32.) Nu jau vairākus gadu desmitus Jehova galveno uzmanību pievērš lielam pulkam, kas tiek pulcināts, aicinot cilvēkus no visām tautām. Tā vēl lielākā mērā piepildās Jehovas solījums Ābrahāma pēcnācējos svētīt visas tautas. Cilvēki no visām tautām ar prieku kalpo Jehovam un atzīst, ka viņu glābšana ir atkarīga no ticības Dieva Jēram Jēzum Kristum. (Atklāsmes 7:9, 10.) Vai arī jūs esat pieņēmis Jehovas aicinājumu pievienoties šim priecīgo cilvēku kopumam?
19. Uz kādu mantojumu var cerēt cilvēki no visām tautām?
19 Kādu vērtīgu mantojumu Jehova piedāvā tiem, kas nepieder pie mazā ganāmā pulciņa? Tas nav mantojums debesīs. Tas ir mantojums, ko Ādams būtu varējis nodot saviem pēcnācējiem, — iespēja būt pilnīgiem un mūžīgi dzīvot paradīzē, kas ar laiku pletīsies pa visu zemeslodi. Tad uz zemes ”nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs”. (Atklāsmes 21:4.) Tāpēc Dieva Raksti mūs aicina: ”Cerē uz to Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! Vēl mazu brīdi, un bezdievīgā vairs nebūs. [..] Bet lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam. Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Psalms 37:3, 4, 10, 11, 29.)
20. Kādā ziņā cilvēki no ”citu avju” pulka saņem lielu daļu garīgā mantojuma, kas ir piedāvāts svaidītajiem kristiešiem?
20 Jēzus sekotāji no ”citu avju” pulka saņems mantojumu uz zemes, pār kuru valdīs debesu Valstība. (Jāņa 10:16a.) Lai gan viņi nedzīvos debesīs, viņi saņem lielu daļu garīgā mantojuma, kas ir paredzēts svaidītajiem. Ar svaidīto kristiešu — ”uzticīgā un gudrā kalpa” — starpniecību cilvēki no ”citu avju” pulka ir izpratuši brīnišķīgos solījumus, kas doti Dieva Rakstos. (Mateja 24:45—47; 25:34.) Svaidītie un ”citas avis” ir iepazinuši vienīgo patieso Dievu Jehovu un pielūdz viņu vienotībā. (Jāņa 17:20, 21.) Viņi visi pateicas Dievam par Jēzus upuri, kas izpērk cilvēku grēkus. Viņi kalpo Dievam vienā ganāmpulkā, kura Gans ir Jēzus Kristus. (Jāņa 10:16b.) Viņi visi ir daļa no pasaules mēroga brālības, kurā valda mīlestība. Visiem Jehovas kalpiem ir dota privilēģija būt Jehovas un viņa Valstības lieciniekiem. Viss nupat minētais ir to cilvēku garīgais mantojums, kuri ir veltījuši savu dzīvi Jehovam un kristījušies.
21., 22. Kā mēs varam apliecināt, ka augstu vērtējam mūsu garīgo mantojumu?
21 Kādas ir mūsu domas par šo garīgo mantojumu? Vai mēs to novērtējam tik augstu, ka Dieva gribas pildīšana ir svarīgākais mūsu dzīvē? Vai mēs apliecinām savu pateicību, uzklausīdami Dieva Rakstu un viņa organizācijas padomus apmeklēt visas kristiešu draudzes sapulces? (Ebrejiem 10:24, 25.) Vai garīgais mantojums mums ir tik dārgs, ka mēs kalpojam Dievam arī tad, kad sastopamies ar dažādām grūtībām? Vai mēs savu garīgo mantojumu novērtējam pietiekami augstu, lai pretotos kārdinājumiem, kas var pamudināt uz rīcību, kuras dēļ mēs to varētu zaudēt?
22 Izturēsimies nopietni pret garīgo mantojumu, ko mums ir uzticējis Dievs. Domāsim par nākotnē gaidāmo paradīzi un izmantosim pilnībā tās garīgās dāvanas, ko Jehova mums dod jau tagad. Ja galveno uzmanību dzīvē mēs pievēršam savām attiecībām ar Jehovu, tad mēs skaidri parādām, cik augstu mēs vērtējam mantojumu, ko mums devis Dievs. Būsim starp tiem cilvēkiem, kas saka: ”Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu ķēniņ, un slavēšu Tavu vārdu mūžīgi mūžam!” (Psalms 145:1.)
Kā jūs atbildētu?
• Kādu mantojumu Ādams mums būtu nodevis, ja viņš būtu bijis uzticīgs Dievam?
• Kā Ābrahāma pēcnācēji izturējās pret mantojumu, ko bija saņēmuši?
• Kas ietilpst Kristus svaidīto sekotāju mantojumā?
• Kāds mantojums ir piedāvāts lielā pulka locekļiem, un kā viņi var apliecināt, ka augstu vērtē šo mantojumu?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēli 20. lpp.]
Ābrahāma pēcnācējiem bija solīts dārgs mantojums
[Attēli 23. lpp.]
Vai mēs augstu vērtējam mūsu garīgo mantojumu?