Mēs esam tie, kas tic

Labā vēsts par Dieva Valstību tiek sludināta Fidži salās

JĒZUS KRISTUS reiz stāstīja par diviem ceļiem. Viens no tiem ir plats un ved nāvē. Otrs ir šaurs, toties tas ved uz dzīvību. (Mateja 7:13, 14.) Lai ikvienam dotu iespēju izvēlēties pareizo ceļu, Dievs Jehova ir nolēmis, ka labā vēsts par Valstību tiks sludināta visā pasaulē. (Mateja 24:14.) Tā cilvēki visdažādākajās pasaules malās dzird vēsti par Valstību, un daži izvēlas dzīvības ceļu, kļūstot par ”tiem, kas tic un iemanto dzīvību”. (Ebrejiem 10:39.) Aicinām jūs izlasīt, kādu izvēli izdarīja daži cilvēki Fidži un tuvīnajās Klusā okeāna salās.

Viņi paļāvās uz Jehovu

Mere pirmo reizi vēsti par Valstību dzirdēja 1964. gadā, kad viņa vēl mācījās skolā. Tā kā Mere dzīvoja kādā attālā salā, viņai nebija gandrīz nekādu kontaktu ar Jehovas lieciniekiem. Galu galā viņai tomēr izdevās iegūt precīzas zināšanas par Bībeli. Pa to laiku Mere bija apprecējusies ar vīrieti, kas savā ciemā bija virsaitis. Meres vīram un vīra radiniekiem nepatika, ka viņa bija nolēmusi dzīvot saskaņā ar Bībeles principiem, tādēļ viņi nežēlīgi izturējās pret Meri, un citi ciema iedzīvotāji viņu uzlūkoja ar nicinājumu. Tomēr 1991. gadā Mere kristījās.

Neilgi pēc tam viņas vīra Čosuas attieksme pret sievas reliģiju kļuva labvēlīgāka, viņš pat sāka klausīties, kā Mere ar bērniem apspriež Bībeli. Čosua pārtrauca apmeklēt metodistu baznīcu. Tomēr, būdams virsaitis, viņš turpināja katru nedēļu vadīt ciema sapulces. Pēc cieminieku domām, Čosua bija rīkojies nodevīgi, jo metodistu baznīca ieņēma svarīgu vietu viņu dzīvē. Tādēļ vietējais mācītājs viņu mudināja atgriezties agrākajā reliģijā.

Čosua drosmīgi paziņoja, ka viņš ar savu ģimeni izvēli jau ir izdarījuši un viņi ir apņēmušies kalpot Dievam Jehovam ”garā un patiesībā”. (Jāņa 4:24.) Nākamajā sapulcē galvenais virsaitis pieņēma lēmumu, ka Čosua un viņa ģimene jāizraida no ciema. Šai ģimenei tika dotas septiņas dienas, lai atstātu salu un visu, kas viņiem piederēja, — māju, zemi un ražu.

Garīgie brāļi un māsas no citas salas palīdzēja Čosua ģimenei atrast mājvietu un zemi. Tagad Čosua un viņa vecākais dēls ir kristījušies, un vēl viens dēls ir kļuvis par nekristītu labās vēsts sludinātāju. Mere nesen kļuva par pionieri (pilnas slodzes Valstības sludinātāju). Tā kā viņi izvēlējās kalpot Jehovam, viņi zaudēja savu stāvokli sabiedrībā un materiālus labumus, tomēr, tāpat kā apustulis Pāvils, viņi to uzskata par niecību, salīdzinot ar to, ko ir ieguvuši. (Filipiešiem 3:8.)

Izvēle, ko noteica sirdsapziņa

Lai paklausītu savai pēc Bībeles apmācītajai sirdsapziņai, ir nepieciešama ticība un drosme. To var teikt par Surangu, jaunu, nesen kristītu sievieti, kas dzīvo Taravā, vienā no Kiribati salām. Slimnīcā, kurā Suranga strādāja par medmāsu, šī kristiete lūdza, lai viņu atbrīvo no viena darba pienākuma. Viņas lūgums netika izpildīts, un viņu aizsūtīja strādāt uz nelielu ambulanci, kas atradās kādā nomaļā salā, kur Suranga bija nošķirta no ticības biedriem.

Šajā salā ir pieņemts, ka ikviens jaunatnācējs nes kādu velti vietējam ”garam”. Salinieki tic,  ka pretējā gadījumā šis cilvēks nomirs. Suranga nepiekrita, ka tiktu rīkota šāda elku pielūgšanas ceremonija, tādēļ vietējie iedzīvotāji gaidīja, ka aizvainotais gars šo sievieti nožņaugs. Tā kā ar Surangu nekas ļauns neatgadījās, viņai radās daudz brīnišķīgu iespēju sludināt salas iedzīvotājiem.

Bet viņas pārbaudījumiem vēl nebija pienācis gals. Salā dzīvoja daži vīrieši, kam likās aizraujoši pavest jaunas sievietes, kuras tur ieradās. Tomēr Suranga noraidīja šādu vīriešu piedāvājumus un saglabāja uzticību Dievam. Viņai pat izdevās kalpot par pionieri, kaut gan viņa strādāja par medmāsu, ko jebkurā diennakts laikā varēja izsaukt pie kāda uz mājām.

Kad Suranga grasījās braukt projām no salas, viņai par godu tika rīkotas viesības. Pirms tām ciema vecākie izteicās, ka viņa ir pirmā īstā misionāre, kas apmeklējusi viņu salu. Vairāki salas iedzīvotāji pozitīvi atsaucās uz vēsti par Valstību, jo viņus bija ietekmējis tas, ka Suranga stingri turas pie Bībeles principiem.

Fiziski šķēršļi

Daži ciemati atrodas nomaļās vietās, un tādēļ Jehovas kalpiem ir jānopūlas, lai viņi varētu piedalīties kalpošanā un apmeklēt kristiešu sapulces. Piemēram, četriem kristītiem lieciniekiem — vienam vīrietim un trīs sievietēm — ceļš uz sapulcēm un atpakaļ aizņem vairākas stundas. Ceļā viņiem ir jāšķērso trīs upes. Kad upēs ir augsts ūdens līmenis, brālis vispirms peld pāri ar lielu toveri, kurā sakrautas viņu somas, grāmatas un drēbes, ko paredzēts apģērbt pirms sapulces. Pēc tam viņš peld atpakaļ, lai palīdzētu tikt pāri upei māsām.

Kādai nelielai kristiešu grupai, kas apmeklē sapulces attālajā Nonouti salā (Kiribati), jāsastopas ar citādām grūtībām. Mājā, kur notiek viņu sapulces, vieta ir tikai septiņiem astoņiem cilvēkiem. Pārējie sapulces apmeklētāji sēž ārpusē un vēro notiekošo caur stiepļu pinumu, no kura veidotas mājas sienas. Sapulces norises vieta ir acu priekšā pārējiem ciema iedzīvotājiem, kas vai nu ir ceļā uz savām iespaidīgajām baznīcām, vai atgriežas no tām. Jehovas kalpi, protams, saprot, ka Dieva acīs dārgi ir cilvēki, nevis celtnes. (Hagaja 2:7.) Viena kristīta māsa šajā salā ir pārāk veca, lai kājām mērotu tālu ceļu. Taču viņai kalpošanā nāk talkā kāda jauna sieviete, nekristīta sludinātāja, kas veco māsu vadā apkārt rokas ratiņos. Šie cilvēki patiešām novērtē patiesību ārkārtīgi augstu.

Vairāk nekā 2100 sludinātāji Fidži salās ir pilni apņēmības arī turpmāk sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. Viņi ir pārliecināti, ka vēl daudzi cilvēki kļūs par tiem, ”kas tic un iemanto dzīvību”.

[Karte 8. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Austrālija

Fidži