Pazemīgais Josija iemantoja Jehovas labvēlību

PIECUS gadus vecais Jūdejas ķēniņa mazdēls Josija noteikti ir izbijies. Viņa māte Jedida raud un sēro. Jedidai patiešām ir iemesls bēdāties, jo ir miris Josijas vectēvs — ķēniņš Manase. (2. Ķēniņu 21:18.)

Par Jūdejas ķēniņu kļūst Josijas tēvs Amons. (2. Laiku 33:20.) Pēc diviem gadiem (659. g. p.m.ē.) Amona kalpi viņu noslepkavo. Bet ļaudis nosit sazvērniekus un ieceļ par ķēniņu Josiju. (2. Ķēniņu 21:24; 2. Laiku 33:25.) Amona valdīšanas laikā Josija bija pieradis pie vīraka smaržas, kas Jeruzalemē virmoja gaisā, jo uz daudzu māju jumtiem bija ierīkoti altāri, pie kuriem cilvēki pielūdza viltus dievus. Varēja redzēt staigājam pagānu priesterus, un cilvēki, pat daži, kas apgalvoja, ka pielūdz Jehovu, zvērēja pie dieva Milkoma. (Cefanjas 1:1, 5.)

Josija zina, ka Amons, pielūgdams viltus dievības, rīkojās ļauni. Jaunais Jūdejas ķēniņš daudz ko labāk saprot arī tāpēc, ka tajā laikā sludina Dieva pravietis Cefanja. 15 gadu vecumā (652. g. p.m.ē.) Josija valda jau astoto gadu un viņš ir apņēmies ievērot Cefanjas teikto. Josija, vēl būdams jauneklis, sāk meklēt Jehovu. (2. Laiku 33:21, 22; 34:3.)

Josija sāk apņēmīgi rīkoties!

Paiet četri gadi, un Josija sāk attīrīt Jūdeju un Jeruzalemi no viltus reliģijas (648. g. p.m.ē.). Viņš iznīcina elkus, svētos stabus un Baala pielūgsmē izmantotos kvēpināmos altārus. Viltus dievu tēli tiek sagrūsti pulverī, ko pēc tam izkaisa pār to cilvēku kapiem, kuri bija upurējuši šiem dieviem. Nepareizajā pielūgsmē izmantotos altārus apgāna un tad sagrauj. (2. Ķēniņu 23:8—14.)

Josijas veiktā tīrīšana rit pilnā sparā, kad Jeruzalemē ierodas Levija cilts priestera dēls Jeremija (647. g. p.m.ē.). Dievs Jehova jauno Jeremiju ir iecēlis par savu pravieti, un viņš droši paziņo vēsti par Jehovas nosodījumu viltus reliģijai. Josija ir apmēram vienos gados ar Jeremiju. Lai gan Josija tik drosmīgi attīra zemi no elkiem un Jeremija bezbailīgi sludina, tauta drīz vien atkal atgriežas pie viltus pielūgsmes. (Jeremijas 1:1—10.)

Bezgala vērtīgs atradums!

Paiet vēl kādi pieci gadi. 25 gadus vecais Josija nu jau valda aptuveni 18 gadus. Kādu dienu viņš pasauc pie sevis rakstvedi Šafanu, pilsētas priekšnieku Maāseju un padomnieku Joahu. Ķēniņš Šafanam pavēl, lai tas liek augstajam priesterim Hilkijam paņemt naudu, ko tempļa sliekšņu sargi ir savākuši no tautas, un to nodot strādniekiem, kuriem būs jālabo Jehovas nams. (2. Ķēniņu 22:3—6; 2. Laiku 34:8.)

Strādnieki jau no agra rīta čakli veic savu darbu. Josija, bez šaubām, ir pateicīgs Jehovam, ka templī tiek likvidēti bojājumi, kas radušies dažu viņa ļauno priekšteču dēļ. Darbs rit raiti uz priekšu, bet tad pie ķēniņa ierodas Šafans, lai kaut ko pavēstītu. Viņš kaut ko nes rokā. Tas ir rakstu ritulis! Šafans paskaidro, ka augstais  priesteris Hilkija ir atradis ”tā Kunga bauslības grāmatu, kas bija dota ar Mozus starpniecību”. (2. Laiku 34:12—18.) Neapšaubāmi ir atrasts bauslības oriģināls!

Josija deg nepacietībā dzirdēt grāmatā rakstītos vārdus. Šafans to lasa priekšā, un ķēniņš cenšas saprast, kā ikkatra pavēle attiecas uz viņu un tautu. Viņu īpaši iespaido tas, ka grāmatā ir uzsvērta pielūgsmes tīrība un tautai pravietotas nelaimes un trimda, ja tā iesaistīsies viltus reliģijā. Josija saprot, ka nav pildītas visas Dieva pavēles, tāpēc viņš saplēš drēbes un dod rīkojumu Hilkijam, Šafanam un vēl dažiem citiem: ”Izjautājiet to Kungu.. par šīs grāmatas vārdu saturu..! Jo tā Kunga bardzība ir liela, kas ir pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi nav klausījuši šīs grāmatas norādījumiem.” (2. Ķēniņu 22:11—13; 2. Laiku 34:19—21.)

Tiek darīti zināmi Jehovas vārdi

Josijas sūtītie ļaudis dodas pie pravietes Huldas, kas dzīvo Jeruzalemē, un atgriezušies atstāsta tās teikto. Hulda ir pavēstījusi Jehovas vārdus: no Dieva atkritusī tauta piedzīvos tās nelaimes, par kurām rakstīts atrastajā grāmatā. Taču Josija, kas ir zemojies Dieva Jehovas priekšā, šo postu neredzēs. Viņš tiks piepulcināts saviem tēviem un ar mieru tiks guldīts kapā. (2. Ķēniņu 22:14—20; 2. Laiku 34:22—28.)

Bet vai Huldas pravietojums bija precīzs, jo Josija taču gāja bojā kaujā? (2. Ķēniņu 23:28—30.) Uz šo jautājumu var atbildēt apstiprinoši, jo ”miers”, kādā Josija tika apglabāts, ir pretstatā ”nelaimei”, kurai bija jānāk pār Jūdeju. (2. Ķēniņu 22:20; 2. Laiku 34:28.) Josija nomira pirms tam, kad zeme 609.—607. gadā p.m.ē. piedzīvoja lielu postu — babilonieši aplenca Jeruzalemi un pēc tam to sagrāva. Turklāt ”būt piepulcinātam tēviem” nenozīmē, ka nāve noteikti nav varmācīga. Līdzīga frāze ir lietota, runājot gan par varmācīgu, gan nevarmācīgu nāvi. (5. Mozus 31:16; 1. Ķēniņu 2:10; 22:34, 40.)

Tīrā pielūgsme ņem virsroku

Josija tempļa teritorijā sapulcina Jeruzalemes iedzīvotājus, paņem Jehovas namā atrasto grāmatu un lasa ļaudīm priekšā ”visus šīs derības grāmatas vārdus”. Tad viņš slēdz derību, ”solīdamies, ka sekos tam Kungam un ka viņš ar visu sirdi un visu dvēseli turēs Viņa baušļus un Viņa norādījumus un Viņa likumus un ka viņš noteikti gādās par šīs derības noteikumu ievērošanu, kas ir ierakstīti šinī grāmatā”. Arī visa tauta noslēdz šo derību. (2. Ķēniņu 23:1—3.)

Tad ķēniņš Josija uzsāk jaunu un acīmredzot vēl spēcīgāku cīņu pret elkdievību. Jūdejā tiek atcelti no amata svešo dievu priesteri. Levija cilts priesteri, kas bija iesaistījušies nosodāmajā pielūgsmē, zaudē priekšrocību kalpot pie Jehovas altāra, un ķēniņa Salamana laikā uzceltās augstieņu svētnīcas tiek padarītas nederīgas pielūgsmei. Attīrīšana notiek arī teritorijā, kur agrāk pastāvēja desmit cilšu valsts Izraēla, ko tagad pakļāvuši asīrieši (740. g. p.m.ē.).

Piepildoties vārdiem, ko pirms 300 gadiem bija teicis kāds ”Dieva vīrs”, kura vārds Bībelē nav minēts, Josija Bētelē uz altāra, ko ierīkojis ķēniņš Jerobeāms I, sadedzina priesteru kaulus. Gan Bētelē, gan citās pilsētās tiek sagrautas augstieņu svētnīcas, un elku priesteri tiek upurēti uz tiem pašiem altāriem, pie kuriem viņi veica savus rituālus. (1. Ķēniņu 13:1—4; 2. Ķēniņu 23:4—20.)

Notiek grandiozi Pasā svētki

Dievs atbalsta visu, ko Josija dara, atjaunojot tīro pielūgsmi. Kamēr vien viņš dzīvo, viņš pateicas Dievam, ka tauta ”nemitējas sekot tam Kungam, savam tēvu Dievam”. (2. Laiku 34:33.) Kā gan Josija varētu aizmirst brīnišķīgo notikumu, ko pieredzēja savas valdīšanas 18. gadā?

Ķēniņš pavēl tautai: ”Svētījiet tam Kungam, savam Dievam, Pasā svētkus tā, kā tas ir rakstīts [nesen atrastajā] šīs derības grāmatā!” (2. Ķēniņu 23:21.) Josija priecājas, redzot tautas atsaucību. Viņš pats ziedo 30 000 Pasā upurējamos dzīvniekus un 3000 buļļus. Tie patiešām ir grandiozi Pasā! Šie Pasā svētki upurēto dzīvnieku skaita ziņā, labi izplānoto pasākumu un svētku svinētāju skaita ziņā ir daudz iespaidīgāki par visiem pārējiem Pasā svētkiem, kas bija rīkoti kopš pravieša Samuēla laika. (2. Ķēniņu 23:22, 23; 2. Laiku 35:1—19.)

 Lielas sēras pēc Josijas nāves

Pēc tam Josija valda vēl 31 gadu (659.—629. g. p.m.ē.), un viņš ir labs ķēniņš. Valdīšanas beigās viņš uzzina, ka faraons Neho plāno doties cauri Jūdejai, lai stātos pretī Babilonas armijai un tā palīdzētu Asīrijas ķēniņam pie Karhemišas, kas atradās Eifratas upes krastos. Kaut kāda iemesla dēļ, kas mums nav zināms, Josija dodas karot ar ēģiptiešiem. Neho sūta pie viņa savus vēstnešus ar šādu ziņu: ”Nepretojies Dievam, kas ir ar mani, lai Viņš tevi neiznīcina!” Bet Josija pārģērbjas, lai viņu nevarētu pazīt, un kopā ar savu karaspēku pie Megidas mēģina piespiest ēģiptiešus atkāpties. (2. Laiku 35:20—22.)

Jūdejas ķēniņam tas izrādās liktenīgs lēmums. Viņam trāpa ienaidnieka strēlnieki, un viņš saka saviem kalpiem: ”Vediet mani projām, jo es esmu smagi ievainots!” Kalpi noceļ Josiju no kara ratiem, ieceļ citos ratos un ved uz Jeruzalemi. Vai nu pašā Jeruzalemē, vai vēl tikai ceļā uz pilsētu Josija nomirst. ”Viņš nomira un tika aprakts savu ciltstēvu kapos,” rakstīts Dieva iedvesmotajā vēstījumā. ”Un viss Jūda un Jeruzāleme sēroja par Josiju.” Jeremija viņu apraudāja raudu dziesmā, un vēlāk, kad īpašos gadījumos tika dziedātas raudu dziesmas, tajās tika pieminēts arī ķēniņš Josija. (2. Laiku 35:23—25.)

Ķēniņš Josija tiešām kļūdījās, kad devās karot ar ēģiptiešiem. (Psalms 130:3.) Tomēr ar savu pazemību un stingro iestāšanos par patieso pielūgsmi viņš iemantoja Dieva labvēlību. Josijas dzīve labi apliecina, ka Jehova ir labvēlīgs pret saviem kalpiem, kam ir pazemīga sirds. (Salamana Pamācības 3:34, LB-26; Jēkaba 4:6.)

[Attēls 29. lpp.]

Ķēniņš Josija jau agrā jaunībā dedzīgi meklēja Jehovu

[Attēls 31. lpp.]

Josija iznīcināja augstieņu svētnīcas un nostiprināja patieso pielūgsmi