Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Sauciens pēc palīdzības

Sauciens pēc palīdzības

Sauciens pēc palīdzības

”DIEVS mani ir aizmirsis!” izsaucās kāda brazīliete. Pēc vīra pēkšņās nāves viņai likās, ka dzīvei vairs nav jēgas. Vai jūs kādreiz esat mierinājuši cilvēku, kas izjūt tik lielas bēdas vai varbūt sauc pēc palīdzības?

Daļa cilvēku izmisumā izdara pašnāvību, un starp tiem ir daudz jauniešu. Kā bija teikts laikrakstā Folha de S. Paulo, kāds Brazīlijā veikts pētījums atklāja, ka ”jauniešu pašnāvību skaits ir pieaudzis par 26 procentiem”. Piemēram, lūk, kādā situācijā bija nonācis jaunietis, vārdā Valters *, no Sanpaulu. Viņš bija zaudējis vecākus, viņam nebija māju, nebija vietas, kur patverties, un nebija draugu, uz kuriem viņš varētu paļauties. Vēlēdamies darīt galu savām ciešanām, Valters izlēma nolēkt no tilta.

Kāda sieviete, vārdā Edna, viena pati audzināja divus bērnus, kad atkal satika kādu vīrieti. Jau pēc mēneša viņi sāka dzīvot kopā pie šī vīrieša mātes, kas nodarbojās ar spiritismu un turklāt bija alkoholiķe. Ednai piedzima trešais bērns, viņa sāka pārmērīgi dzert un nonāca tādā depresijā, ka mēģināja izdarīt pašnāvību. Pēc tam viņai atņēma mātes tiesības.

Bet kā ir ar gados vecākiem cilvēkiem? Piemēram, kāda sieviete, vārdā Marija, vienmēr bija bijusi dzīvespriecīga un atklāta. Viņa strādāja par medicīnas māsu, taču mūža otrā pusē viņa sāka raizēties par savu darbu, jo uztraucās, ka tikai viņai negadās kādas kļūdas. Tas viņu nomāca, un viņai sākās depresija. No sākuma Marija mēģināja ārstēties pati, pēc tam griezās pie ārsta, un šķita, ka viņai kļuva labāk. Bet, kad 57 gadu vecumā viņa tika atlaista no darba, depresija atsākās, un tā bija tik dziļa, ka Marija vairs nesaskatīja nekāda risinājuma. Viņa sāka domāt par pašnāvību.

”Apmēram 10 procenti to cilvēku, kas cieš no depresijas, mēģina izdarīt pašnāvību,” apgalvoja Sanpaulu universitātes profesors Žuzē Albertu del Portu. ”Ir grūti noticēt faktam, ka to cilvēku skaits, kas izdara pašnāvību, ir lielāks nekā to, kas tiek noslepkavoti, tomēr tā ir patiesība,” sacīja ASV veselības aprūpes sistēmas vadītājs Dr. Deivids Sečers.

Dažreiz pašnāvības mēģinājums patiesībā ir palīgā sauciens. Ģimenes locekļi un draugi, bez šaubām, grib palīdzēt tam, kas zaudējis cerības. Protams, nebūs līdzēts, ja teiksiet: ”Nu, beidz bēdāties,” — vai: ”Daudziem iet vēl sliktāk nekā tev,” — vai: ”Mums visiem reizēm gadās ”melnās” dienas.” Aplieciniet draudzību un no sirds uzklausiet cilvēku. Palīdziet izmisušajam saprast, ka dzīvot ir vērts.

Franču rakstnieks Voltērs sacīja: ”Cilvēks, kas bēdu uzplūdos atņem sev dzīvību, varbūt būtu gribējis dzīvot, ja būtu pagaidījis kādu nedēļu.” Bet kā var palīdzēt izmisumā nonākušiem cilvēkiem, lai viņi saprastu, ka dzīvot ir vērts?

[Zemsvītras piezīme]

^ 3. rk. Daži vārdi ir mainīti.

[Attēls 3. lpp.]

Aizvien vairāk jauniešu un pieaugušo izdara pašnāvību

[Attēls 4. lpp.]

Vai jūs zināt, kā palīdzēt cilvēkam, kas zaudējis visas cerības?