Dzīvesstāsts

Mans īpašais mantojums

PASTĀSTĪJUSI KEROLA ELENA

Es biju palikusi viena pati, un man rokās bija jaukā jaunā grāmata. Es atrados svešā pilsētā, un mani sagrāba bailes, pār vaigiem sāka ritēt asaras. Es taču biju tikai maza, septiņus gadus veca meitene, kura bija nomaldījusies un kurai apkārt bija milzum daudz cilvēku.

PĒC šī bērnības notikuma ir pagājuši gandrīz 60 gadi, bet nesen es to atkal spilgti atcerējos, kad mēs ar vīru Polu apmeklējām Sargtorņa biedrības izglītības centru, kas atrodas ASV, Ņujorkas štata Patersonā. Mans vīrs bija uzaicināts mācīties kursos, kas domāti Jehovas liecinieku ceļojošajiem pārraugiem, un viņš bija iekļauts otrajā grupā.

Mēs aplūkojām saulaino vestibilu, un es ievēroju lielu stendu ar uzrakstu ”KOPSANĀKSMES”. Gandrīz pašā stenda vidū bija redzama veca melnbalta fotogrāfija: bērni sajūsmināti māj ar tām pašām grāmatām, ko es atcerējos no bērnības. Es tūlīt izlasīju parakstu pie attēla: ”1941. gads. Sentluisā (Misūri) kopsanāksmes rīta daļas sākumā 15 000 bērnu vecumā no 5 līdz 18 gadiem tika sapulcināti arēnā skatuves priekšā. [..] Brālis Raterfords paziņoja, ka tiek laista klajā jauna grāmata — Bērni.”

Katram bērnam tika iedota grāmata, un pēc tam visi atgriezās pie vecākiem — visi, izņemot mani. Es biju nomaldījusies! Tad kāds laipns vietu ierādītājs mani paņēma pie rokas, uzcēla uz lielas ziedojumu kastes un teica, lai es mēģinot ieraudzīt kādu pazīstamu cilvēku. Es izmisīgi lūkojos ļaužu pūlī, kas virzījās lejup pa platajām kāpnēm. Pēkšņi pavīdēja pazīstama seja. ”Tēvoci Bob! Tēvoci Bob!” es saucu. Bobs Reiners mani aizveda pie vecākiem, kas jau bija nobažījušies.

Seni notikumi, kas ietekmēja manu dzīvi

Kad apskatījām izstādītos materiālus, manī uzvilnīja daudzas atmiņas un es atcerējos notikumus,  kas ietekmēja manu dzīvi — tāpēc arī mēs atradāmies jaukajās Patersonas ēkās. Domas pievērsās notikumiem, kuri risinājās vairāk nekā pirms simts gadiem un par kuriem es biju dzirdējusi no vecvecākiem un vecākiem.

Mans tēvatēvs Kleitons Vudvērts dzīvoja ASV Pensilvānijas štatā, Skrentonā. 1894. gada decembrī, neilgi pēc tam, kad viņš bija apprecējies, pie viņa ieradās Bībeles pētnieku (kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus) pilnas slodzes kalpotājs. Pēc šī apciemojuma viņš uzrakstīja toreizējam Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidentam Čārlzam Teizam Raselam vēstuli, kas tika iespiesta 1895. gada 15. jūnija Sargtornī.

Vēstulē bija teikts: ”Mēs esam jauns precēts pāris, un abi kādus desmit gadus esam bijuši baznīcas locekļi. Bet tagad mēs atstājam šo tumsu un ejam laukā jaunās dienas gaismā, kas ataust svētītajiem Visaugstākā bērniem. [..] Jau ilgi pirms mūsu iepazīšanās mēs abi no sirds ilgojāmies kalpot Kungam par misionāriem svešās zemēs, ja tāda būtu viņa griba.”

Mani vecvecvecāki no mātes puses — Sebastjans un Keterina Krezgiji — arī dzīvoja Pensilvānijas štatā, un viņu lielā lauku saimniecība atradās skaistajos Pokono kalnos. Krezgiju mājās dzīvoja arī viņu meitas Kora un Mērija ar vīriem — Vašingtonu un Edmundu Haueliem. 1903. gadā mani vecvecvecāki uzklausīja Bībeles vēsti, ko viņiem pastāstīja divi Sargtorņa biedrības pārstāvji — Karls Hemerlijs un Rejs Retklifs. Abi Sargtorņa biedrības pārstāvji palika pie viņiem veselu nedēļu un skaidroja daudzus jautājumus. Visi seši ģimenes locekļi uzmanīgi klausījās, mācījās un drīz vien kļuva par dedzīgiem Bībeles pētniekiem.

Tajā pašā 1903. gadā Korai un Vašingtonam Haueliem piedzima meita, ko nosauca par Keterinu. Ir interesanti, kā viņa apprecējās ar manu tēvu — Kleitona Vudvērta dēlu, ko arī sauca par Kleitonu. Kā būs stāstīts tālāk, tas apliecina, cik mīlošs un gudrs tēvs bija mans vectēvs.

Mans tēvs saņem mīlestības pilnu palīdzību

Mans tēvs piedzima 1906. gadā Skrentonā. No viņa ģimenes dzīvesvietas līdz Hauelu saimniecībai bija apmēram 80 kilometri. Mans vectēvs iepazinās ar lielo Hauelu ģimeni un bieži viesojās šīs viesmīlīgās ģimenes mājās. Viņš ļoti daudz palīdzēja turienes Bībeles pētnieku draudzei. Vēlāk vectēvu palūdza vadīt trīs Hauelu dēlu kāzu ceremonijas, un vectēvs, domādams par sava dēla garīgo labklājību, uz visām trijām kāzām ņēma viņu līdzi.

Mans tēvs toreiz nesludināja kopā ar Bībeles pētniekiem. Kad vectēvs devās kalpošanā, mans tēvs viņu veda ar automašīnu, bet pats kalpošanā nepiedalījās, lai gan vectēvs viņu skubināja to darīt. Tēvs bija aizrāvies ar mūziku, tā viņam bija svarīgāka par visu citu, un viņš gatavojās profesionāla mūziķa karjerai.

Arī Koras un Vašingtona Hauelu meita Keterina bija kļuvusi par izcilu mūziķi — viņa bija pianiste un mācīja klavierspēli. Bet, kad viņai radās iespēja veidot profesionālas mūziķes karjeru, viņa no tās atsacījās un pievērsās pilnas slodzes kalpošanai. Pēc manām domām, labāku dzīvesbiedri savam dēlam vectēvs nebūtu varējis atrast! Mans tēvs kristījās, un pēc pusgada, tas ir, 1931. gada jūnijā, viņš apprecēja Keterinu.

 Vectēvs vienmēr bija lepns, ka viņa dēls ir muzikāli apdāvināts. Viņš ļoti priecājās, kad manu tēvu uzaicināja strādāt ar mūziķiem, kuriem bija jāspēlē lielā orķestrī, kas 1946. gadā Klīvlendā (Ohaio) uzstājās starptautiskā kopsanāksmē. Vēlāk tēvs diriģēja orķestri daudzās citās Jehovas liecinieku kopsanāksmēs.

Vectēvs tiesas priekšā

Patersonas izglītības centra vestibilā mēs ar Polu ieraudzījām stendu, kurā atradās arī blakus lappusē redzamā fotogrāfija. Es to tūlīt pazinu, jo pirms vairāk nekā 50 gadiem vectēvs man bija atsūtījis tādu pašu fotogrāfiju. Attēlā viņš stāv labajā malā.

Pirmā pasaules kara histēriskajā, nacionālisma uzkurinātajā gaisotnē šiem astoņiem Bībeles pētniekiem, viņu vidū arī Sargtorņa biedrības prezidentam Džozefam Raterfordam (attēlā sēž centrā), tika izvirzītas nepatiesas apsūdzības, uz kuru pamata viņi tika apcietināti, un viņus neļāva atbrīvot pret drošības naudu. Apsūdzības balstījās uz materiālu no darba Rakstu studijas septītā sējuma, kas saucās Pabeigtais noslēpums. Tika nepareizi uztverti atsevišķi teksta fragmenti, apgalvojot, ka tajos tiek nosodīta Amerikas Savienoto Valstu iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā.

Daudzu gadu garumā Čārlzs Teizs Rasels sērijā Rakstu studijas bija sarakstījis sešas grāmatas, taču septīto līdz savai nāvei viņš nepaspēja uzrakstīt. Rasela piezīmes tika iedotas manam vectēvam un vēl vienam Bībeles pētniekam, un viņi abi uzrakstīja septīto sējumu. Tas nāca klajā 1917. gadā, kad karš vēl nebija beidzies. Tiesa vectēvam un lielākajai daļai pārējo apsūdzēto piesprieda 20 gadu cietumsodu.

Parakstā pie fotogrāfijas ir paskaidrots: ”1919. gada 21. martā, deviņus mēnešus pēc Dž. Raterforda un viņa biedru apcietināšanas, kad karš jau bija beidzies, apelācijas tiesa paziņoja, ka par visiem astoņiem notiesātajiem tiks pieņemta drošības nauda, un 26. martā viņi Bruklinā tika atbrīvoti — par katru tika iemaksāti 10 000 dolāri. 1920. gada 5. maijā Dž. Raterfords un pārējie tika reabilitēti.”

Pirmās ieslodzījuma dienas, kad tiesas spriedums visiem astoņiem brāļiem jau bija paziņots, bet viņi vēl nebija nosūtīti uz Atlantas (Džordžija) federālo cietumu, viņi pavadīja Bruklinā, cietumā, kas atradās Reimondstrītā. Vectēvs, rakstīdams no turienes, pieminēja, ka ir ievietots  apmēram divus reiz divarpus metrus lielā kamerā, ”kurā valda neaprakstāma netīrība”. Viņš atzīmēja: ”Te stāv kaudze avīžu, un, ja tu sākumā domā, ka tās ir nederīgas, tad drīz vien saproti: tīrību un pašcieņu vari saglabāt, tikai pienācīgi novērtēdams gan avīzes, gan ziepes un vīšķi.”

Tomēr vectēvs saglabāja humoru — viņš sauca cietumu par Hôtel de Raymondie un atzīmēja: ”Man būs jāpamet šī viesmīlīgā iestāde, kad man to palūgs.” Viņš aprakstīja arī pastaigas cietuma pagalmā. Reiz, kad viņš apstājās, lai saķemmētu matus, kāds zaglis mēģināja izvilkt viņa kabatas pulksteni, bet, kā vectēvs rakstīja, ”ķēde pārtrūka un pulkstenis palika pie manis”. Kad es 1958. gadā apmeklēju Bruklinas Bēteli, toreizējais Sargtorņa biedrības sekretārs un grāmatvedis Grānts Sūters ieaicināja mani savā kabinetā un atdeva man šo pulksteni. Es vēl arvien glabāju to kā dārgu piemiņu.

Kā šie notikumi iespaidoja manu tēvu

Kad 1918. gadā vectēvs nepatiesu apsūdzību dēļ nokļuva ieslodzījumā, manam tēvam bija tikai 12 gadu. Vecmāmiņa aizslēdza māju un pārcēlās ar dēlu dzīvot pie savas mātes un trijām māsām. Vecmāmiņas meitas uzvārds bija Ārtura, un viņas ģimenes locekļi lepojās, ka Amerikas Savienoto Valstu 21. prezidents Česters Ārturs esot bijis viņu radinieks.

Kad vectēvs tika apsūdzēts noziegumos pret valsti un viņam tika piespriests ilgs cietumsods, Ārturi, bez šaubām, uzskatīja, ka viņš ir licis negodā Ārturu vārdu. Manam tēvam tas bija ļoti sāpīgi. Iespējams, tieši tāpēc viņš sākotnēji vilcinājās doties publiskajā kalpošanā.

Kad vectēvs tika atbrīvots no cietuma, viņš ar ģimeni pārcēlās uz citu māju — tā atradās turpat Skrentonā, Kvinsijas ielā. Es no bērnības labi atceros šo lielo māju, kuras ārsienas klāja apmetums. Tikpat labi atceros vecmāmiņas skaistos porcelāna traukus, ko mēs saucām par ”svētajiem” traukiem, jo tos drīkstēja mazgāt tikai pati vecmāmiņa. Pēc tam kad vecmāmiņa 1943. gadā nomira, māte bieži cienāja ciemiņus, izmantojot šos skaistos traukus.

Daudz darba Valstības kalpošanā

Kādā citā dienā es Patersonā ieraudzīju fotoattēlu, kurā redzams brālis Raterfords 1919. gadā uzstājamies kopsanāksmē, kas notika Ohaio štatā, Sīdarpointā. Viņš visus aicināja dedzīgi sludināt Dieva Valstību un piedāvāt cilvēkiem jauno žurnālu, par kura nākšanu klajā tika paziņots kopsanāksmē. Tas bija žurnāls Zelta laikmets. Par tā redaktoru bija iecelts mans vectēvs, un viņš daudzus gadus rakstīja šim žurnālam rakstus un to darīja gandrīz līdz pašām mūža beigām. 1937. gadā žurnāla nosaukums tika mainīts, un turpmāk tas saucās Mierinājums, bet 1946. gadā ieguva nosaukumu Atmostieties!.

Katru mēnesi divas nedēļas vectēvs rakstīja savās mājās Skrentonā, bet divas nedēļas — Sargtorņa biedrības pārvaldē Bruklinā, līdz kurai bija apmēram 240 kilometri. Tēvs atcerējās, ka daudzus rītus vectēva rakstāmmašīna klabēja jau piecos no rīta. Tomēr vectēvs arī ar lielu atbildības sajūtu izturējās pret pienākumu sludināt. Viņš pat izdomāja tādu vīriešu vesti, kurai iekšpusē bija lielas, bībeliskajai literatūrai domātas kabatas. Vienu tādu vesti joprojām glabā mana 94 gadus vecā radiniece Naomija Hauela. Vectēvs izdomāja arī sieviešu somu, kas bija piemērota kalpošanai.

 Reiz pēc interesantas sarunas par Bībeli brālis, ar ko vectēvs bija devies kopā sludināt, viņam sacīja: ”Kleiton, tu pieļāvi kļūdu.”

”Kādu kļūdu?” neizpratnē vaicāja vectēvs. Viņš pārbaudīja vestes kabatas — abas bija tukšas.

”Tu aizmirsi šim cilvēkam piedāvāt, lai viņš pasūtītu Zelta laikmetu.” Abi pēc tam gardi smējās, ka žurnāla redaktors aizmirsis kādam piedāvāt savu žurnālu.

Bērnības atmiņas

Es atceros, kā sēdēju vectēvam klēpī, mana mazā rociņa gulēja viņa lielajā plaukstā un viņš man stāstīja ”Pasaku par pirkstiem”. Sākdams ar ”īkšķīti Tomu”, pāriedams pie ”rādītāja Pētera” un tad pie nākamajiem, viņš par katru pirkstu kaut ko pastāstīja. Pēc tam viņš saspieda visus dūrītē un pamācīja: ”Vislabāk sokas visiem kopā.”

Mani vecāki pēc kāzām bija pārcēlušies dzīvot uz Ohaio štatu, Klīvlendas pilsētu, un tur viņi cieši sadraudzējās ar Edu un Mēriju Hūperiem. Eda un Mērijas vecāki jau no gadsimta sākuma bija piederējuši pie Bībeles pētniekiem. Mani vecāki un tēvocis Eds ar Mērijas tanti, kā es viņus saucu, bija nešķirami. Hūperu meitiņa vēl pavisam maza bija nomirusi, un citu bērnu viņiem nebija, tāpēc, kad 1934. gadā piedzimu es, viņi man ļoti pieķērās. Tā kā augu tik garīgi bagātā gaisotnē, es sevi veltīju Dievam un kristījos, vēl nesasniegusi astoņu gadu vecumu.

Es jau no agras bērnības lasīju Bībeli. Viena no manām mīļākajām Rakstu vietām bija Jesajas 11:6—9, kur ir aprakstīta dzīve Dieva jaunajā pasaulē. Pirmo reizi visu Bībeli es izlasīju 1944. gadā, kad es biju dabūjusi pati savu Bībeli — tas bija tulkojums American Standard Version, kas Bufalo kopsanāksmē tika laists klajā īpašā izdevumā. Es biju sajūsmā, ka varēju lasīt tādu Bībeles tulkojumu, kurā bija lasāms Dieva vārds Jehova — ”Vecajā Derībā” tas bija sastopams gandrīz 7000 reižu!

Vispriecīgākās mums bija nedēļas nogales. Vecāki un Hūperu ģimene brauca sludināt uz laukiem un ņēma mani līdzi. Mēs pusdienojām zaļumos, pie kādas upītes. Pēc tam devāmies uz kādu saimniecību, kur tika teikta runa par Bībeli, uz kuru bijām uzaicinājuši visus ļaudis no tuvākās apkaimes. Mēs dzīvojām vienkāršu dzīvi, un daudz prieka deva labās attiecības ģimenē. Daudzi no toreizējiem mūsu ģimenes draugiem vēlāk kļuva par ceļojošajiem pārraugiem, to vidū Eds Hūpers un Bobs Reiners ar abiem dēliem. Ričards Reiners kopā ar sievu Lindu joprojām veic šo kalpošanu.

Īpaši jauki pagāja vasaras. Es tās pavadīju Hauelu lauku mājās, kur dzīvoja manas māsīcas. 1949. gadā māsīca Greisa apprecējās ar Melkolmu Elenu. Es pat nenojautu, ka pēc vairākiem gadiem apprecēšos ar viņa brāli. Otra māsīca Meriona bija misionāre Urugvajā. Viņa 1966. gadā apprecējās ar Hauardu Hilbornu. Abas māsīcas ar vīriem daudzus gadus strādāja Bruklinas pārvaldē.

Vectēvs un mans izlaidums

Kad es mācījos vidusskolā, mēs ar vectēvu bieži sarakstījāmies. Vēstulēs viņš man sūtīja daudz vecu ģimenes fotogrāfiju, kurām otrā pusē bija uzrakstījis sīkus paskaidrojumus. Tā arī es saņēmu to fotogrāfiju, kurā redzams viņš un pārējie brāļi, kas uz nepatiesu apsūdzību pamata tika ieslodzīti.

1951. gada nogalē vectēvs zaudēja balsi, jo viņam bija balsenes vēzis. Viņa prāts bija tikpat ass kā agrāk, bet, ja viņš gribēja kaut ko pateikt, tas bija jāraksta mazā piezīmju blociņā, ko viņš vienmēr nēsāja līdzi. Manas klases izlaidumam bija jānotiek 1952. gada janvārī, pusgadu agrāk nekā parasti. Decembra sākumā es aizsūtīju vectēvam tās runas uzmetumu, ar kuru man bija jāuzstājas izlaidumā. Viņš tajā šo to pielaboja un pēdējā lapā uzrakstīja divus vārdus, kas mani dziļi aizkustināja: ”Vectēvam patīk.” Viņa zemes gaitas aprāvās 1951. gada 18. decembrī, kad viņam bija 81 gads. * Es joprojām glabāju nodzeltējušo izlaiduma runas uzmetumu, kura pēdējā lappusē ir lasāmi šie divi vārdi.

Tūlīt pēc izlaiduma es sāku kalpot par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus. 1958. gadā Ņujorkā es apmeklēju milzīgo kopsanāksmi, kura notika reizē divos stadionos  — Yankee un Polo Grounds — un kurā lielākais apmeklētāju skaits bija 253 922 cilvēki, kas bija atbraukuši no 123 valstīm. Šajā kopsanāksmē es satiku kādu apmēram 30 gadus vecu afrikāni, uz kura nozīmes bija lasāms vārds ”Vudvērts Mills”. Viņš bija nosaukts mana vectēva uzvārdā!

Esmu priecīga par savu mantojumu

Kad man bija 14 gadu, māte atsāka pionieres kalpošanu, un viņa to veica visu turpmāko mūžu — vēl 40 gadu. Viņa nomira 1988. gadā. Tēvs, kad vien tas bija iespējams, arī kalpoja par pionieri. Viņš nomira deviņus mēnešus pirms mātes. Tie cilvēki, kam mēs mācījām Bībeli, mums kļuva par labiem draugiem, ar kuriem saglabājām draudzību daudzu gadu garumā. Daži no šo cilvēku dēliem strādā Bruklinas pārvaldē, bet citi kalpo par pionieriem.

1959. gads man bija īpašs, jo togad es iepazinos ar Polu Elenu. Viņš 1946. gadā bija beidzis Gileādas skolu, kurā tiek gatavoti Jehovas liecinieku misionāri, un bija iecelts par ceļojošo pārraugu. Kad mēs pirmo reizi satikāmies, neviens no mums abiem nezināja, ka nākamā vieta, uz kuru Polu nosūtīs, būs Klīvlenda, kur es kalpoju par pionieri. Manam tēvam viņš ļoti patika, tāpat arī mātei. Mēs apprecējāmies 1963. gada jūlijā, un kāzas, uz kurām bija ieradušies mūsu ģimenes locekļi, notika Hauelu lauku mājās, bet kāzu ceremoniju vadīja Eds Hūpers. Es jutos kā sapnī.

Polam nekad nebija piederējis automobilis. Kad mēs braucām prom no Klīvlendas uz nākamo kalpošanas vietu, visa mūsu mantība satilpa manā ”Vabolītē” — 1961. gada izlaiduma folksvāgenā. Bieži vien pirmdienās, kad mēs pārbraucām uz citu draudzi, draugi sapulcējās, lai noskatītos, kā mēs ”Vabolītē” iekraujam mantas. Čemodāni, portfeļi, papīru mapes, rakstāmmašīna un tamlīdzīgas lietas gluži kā cirka priekšnesumā cita aiz citas nozuda mazajā automašīnā.

Kopā ar Polu mēs esam nobraukuši neskaitāmus kilometrus, esam izjutuši gan tagadējās dzīves priekus, gan bēdas, bet visu esam paveikuši ar to spēku, ko dod vienīgi Jehova. Mūsu kopīgi nodzīvotie gadi ir bijuši patiešām laimīgi, jo mūsu dzīvē ir bijusi mīlestība pret Jehovu, vienam pret otru un mīlestība pret draugiem — kā veciem, tā jauniem. Mūsu dzīves izcilākais posms bija divi Patersonā pavadītie mēneši, kad Pols tur mācījās. Tā kā mēs tur tik ļoti tuvu redzējām darbojamies Jehovas zemes organizāciju, nostiprinājās mana pārliecība, kas ietilpst manā vērtīgajā garīgajā mantojumā, proti: šī patiešām ir Dieva organizācija. Cik gan liels prieks ir būt kaut mazai tās daļiņai!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Eds Hūpers un es neilgi pirms 1941. gadā Sentluisā notikušās kopsanāksmes, kur es saņēmu grāmatu ”Bērni”

[Attēls 26. lpp.]

Vectēvs 1948. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Manu vecāku kāzas Hauelu lauku mājās

[Attēls 27. lpp.]

Astoņi Bībeles pētnieki, kas 1918. gadā uz nepatiesu apsūdzību pamata tika apcietināti (vectēvs stāv labajā malā)

[Attēls 29. lpp.]

Visa mūsu laicīgā bagātība satilpa maziņajā folksvāgenā

[Attēls 29. lpp.]

Mans vīrs Pols un es