Darbs ”tīrumā” pirms pļaujas

JĒZUS, Izcilā Skolotāja, mācekļus nodarbināja kāds jautājums. Jēzus tikko bija izstāstījis īsu stāstu par kviešiem un nezālēm. Tā bija viena no līdzībām, ko Jēzus tajā dienā bija stāstījis. Kad viņš beidza runāt, lielākā daļa klausītāju aizgāja. Bet viņa mācekļi zināja, ka līdzībām noteikti ir kāda konkrēta nozīme — jo īpaši līdzībai par kviešiem un nezālēm. Viņi zināja, ka Jēzus nav vienkārši talantīgs stāstnieks.

Kā raksta Matejs, mācekļi Jēzum jautāja: ”Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā.” Savā paskaidrojumā Jēzus pravietoja liela mēroga atkrišanu, kas norisināsies to cilvēku vidū, kuri uzdodas par viņa sekotājiem. (Mateja 13:24—30, 36—38, 43.) Piepildoties Jēzus vārdiem, pēc apustuļa Jāņa nāves atkrišana sāka strauji izplatīties. (Apustuļu darbi 20:29, 30; 2. Tesaloniķiešiem 2:6—12.) Tās ietekme bija tik spēcīga, ka kļuva aktuāls Jēzus  jautājums, kas lasāms Lūkas 18:8: ”Vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”

Jēzus atnākšanai bija jāiezīmē kviešu jeb patieso kristiešu ”pļaujas” sākums, kas liecinātu, ka ir iestājies ”pasaules gals”, kas sākās 1914. gadā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka laikposmā pirms pļaujas sākuma cilvēki sāka aktīvi interesēties par Bībeles patiesību. (Mateja 13:39.)

Kā liecina vēsture, īpaša interese par Bībeli parādījās kopš 15. gadsimta, kad par šiem jautājumiem sāka domāt pat cilvēki no kristīgās pasaules, kurus Jēzus bija salīdzinājis ar ”nezālēm”. Bībele un tās konkordances kļuva arvien brīvāk pieejamas, un godprātīgi cilvēki sāka rūpīgi pētīt Rakstus.

Gaisma kļūst spožāka

18. un 19. gadsimta mijā šāds cilvēks bija Henrijs Grū (1781—1862) no Birmingemas (Anglija). Trīspadsmit gadu vecumā viņš ar ģimeni šķērsoja Atlantijas okeānu, un 1795. gada 8. jūlijā uzsāka dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Ģimene apmetās Rodailendas štata Providensas pilsētā. Vecāku audzināšanas ietekmē viņam izveidojās mīlestība pret Bībeli. 1807. gadā, kad H. Grū bija 25 gadi, viņu uzaicināja kalpot par mācītāju baptistu baznīcā Hārtfordā (Konektikutas štats).

H. Grū pret pienākumu mācīt draudzi izturējās ļoti nopietni un centās pēc iespējas palīdzēt savas draudzes locekļiem dzīvot saskaņā ar Rakstiem. Tajā pašā laikā viņš uzskatīja, ka cilvēks, kas tīši grēko, aptraipa draudzi, tāpēc viņš kopā ar citiem atbildīgiem vīriešiem izslēdza no draudzes cilvēkus, kas dzīvoja netiklībā vai kaut kā citādi grēkoja.

Bija vēl kāda problēma, kas viņu uztrauca. Vairāki vīrieši, kas nebija draudzes locekļi, kārtoja baznīcas naudas lietas un dievkalpojumos bija pirmie dziedātāji. Viņi piedalījās balsošanā, kad tika izlemti ar draudzi saistīti jautājumi, līdz ar to zināmā mērā ietekmēja draudzes darbību. Zinādams, ka kristiešu  draudzei jāturas nost no pasaules, H. Grū bija pilnīgi pārliecināts, ka pienākumus draudzē drīkst veikt vienīgi Dievam uzticīgi cilvēki. (2. Korintiešiem 6:14—18; Jēkaba 1:27.) Tas, ka neticīgi cilvēki dziedāja Dievam slavu, viņaprāt, bija zaimošana. Šīs nostājas dēļ 1811. gadā Henrijs Grū zaudēja mācītāja vietu. Vairāki draudzes locekļi, kam bija līdzīgi uzskati, atstāja baznīcu kopā ar viņu.

Atdalīšanās no kristīgās pasaules

Henrijs Grū kopā ar šiem cilvēkiem sāka studēt Bībeli. Viņu mērķis bija saskaņot savu dzīvi ar Bībeles padomiem. Studiju gaitā viņu izpratne par Bībeles patiesību strauji auga, un viņiem arvien skaidrāk atklājās kristīgās pasaules kļūdas. Piemēram, 1824. gadā H. Grū uzrakstīja labi argumentētu trīsvienības mācības atspēkojumu. Pievērsiet uzmanību loģikai, kāda izpaužas šī darba fragmentā: ””Par to dienu un stundu nezina ne cilvēks, ne eņģeļi, kas ir debesīs, ne Dēls, kā vien TĒVS.” [Marka 13:32.] Jūs redzat: šeit ir ievērota noteikta secība. Cilvēks, eņģeļi, Dēls, Tēvs. [..] Mūsu Kungs mums māca, ka vienīgi Tēvs zina to dienu, bet tas nav tiesa, ja, kā daži uzskata, Tēvs, Vārds un Svētais Gars ir trīs personas vienā Dievā, jo saskaņā ar šo [mācību, trīsvienības doktrīnu].. Dēls par to dienu zina tikpat labi kā Tēvs.”

H. Grū atmaskoja garīdznieku un karavadoņu liekulību, kuri apgalvoja, ka kalpo Kristum. 1828. gadā viņš paziņoja: ”Vai ir iedomājams kaut kas vēl absurdāks: vispirms kristietis savā kambarī lūdz Dievu par saviem ienaidniekiem, bet pēc tam iziet laukā un pavēl savam karaspēkam ar ieroci rokās mesties šos ienaidniekus bez žēlastības nogalināt? Pirmajā gadījumā viņš līdzinās savam mirstošajam Kungam — bet kam viņš līdzinās otrajā? Jēzus lūdza par saviem slepkavām. Turpretī kristieši slepkavo tos, par kuriem viņi lūdz.”

Viņš rakstīja pat vēl spēcīgākus vārdus: ”Kad mēs ticēsim Visvarenajam, kurš ir apliecinājis, ka ”neļausies apsmieties”? Kad mēs uztversim tās svētās reliģijas būtību jeb garu, kura prasa ”atrauties no visa, kas liekas ļauns”? [..] Vai tas nenozīmē apmelot [Dieva] Dēlu — uzskatīt, ka vienā situācijā viņa reliģija prasa, lai cilvēks rīkotos kā eņģelis, bet citā ļauj rīkoties kā dēmonam?”

Mācība par dvēseles nemirstību ir nepatiesa

Pirms radio un televīzijas parādīšanās viens no populārākajiem veidiem, kā darīt zināmus citiem savus uzskatus, bija rakstīt un izplatīt brošūras. Ap 1835. gadu Henrijs Grū uzrakstīja nozīmīgu brošūru, kurā viņš atspēkoja mācību par dvēseles nemirstību un elles ugunīm, pierādīdams, ka tās nav saskaņā ar Rakstiem. Viņš uzskatīja, ka šīs doktrīnas zaimo Dievu.

Šī brošūra ietekmēja daudzus patiesību mīlošus cilvēkus. Viens no viņiem bija 40 gadu vecais Džordžs Storss, kas 1837. gadā atrada brošūras eksemplāru vilcienā. Storsa dzimtā puse bija Libānas pilsēta Ņūhempšīras štatā, bet tolaik viņš dzīvoja Ņujorkas štatā, Jūtikā.

Dž. Storss bija ievērojams bīskapu metodistu baznīcas garīdznieks. Viņu pārsteidza spēcīgie argumenti, kādi brošūrā bija izvirzīti pret kristīgās pasaules pamatmācībām, kuras viņš nekad nebija apšaubījis. Viņš nezināja, kas ir brošūras autors, un tikai pēc vairākiem gadiem (ne vēlāk kā 1844. gadā), dzīvodams Pensilvānijas štata pilsētā Filadelfijā, iepazinās ar Henriju Grū. Dž. Storss trīs gadus pētīja šos jautājumus viens pats un apsprieda tos tikai ar mācītājiem.

Tā kā neviens no mācītājiem nevarēja atspēkot Dž. Storsa argumentus, viņš nolēma, ka, palikdams metodistu baznīcā, viņš rīkotos nelojāli attiecībā pret Dievu. 1840. gadā viņš izstājās no baznīcas un pārcēlās uz Olbani (Ņujorkas štats).

1842. gada pavasara sākumā Dž. Storss uzstājās ar lekciju ciklu (to veidoja sešas lekcijas, kas tika lasītas pa vienai nedēļā) ”Pētījums par tēmu: vai ļaundari ir nemirstīgi?”. Interese par ciklu bija tik liela, ka Dž. Storss to pārstrādāja izdošanai publikācijā, kas nākamo  40 gadu laikā Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā tika iespiesta divsimt tūkstošos eksemplāru. Dž. Storss un H. Grū piedalījās diskusijā par dvēseles nemirstību, vienoti iestādamies pret šo doktrīnu. H. Grū turpināja dedzīgi sludināt līdz pat savai nāvei — viņš nomira 1862. gada 8. augustā Filadelfijā.

Neilgi pēc minēto lekciju nolasīšanas Džordžs Storss ieinteresējās par Viljama Millera sludināšanu, kurš 1843. gadā gaidīja Kristus atgriešanos redzamā veidā. Apmēram divus gadus Dž. Storss aktīvi sludināja šo vēsti pa visu Amerikas Savienoto Valstu ziemeļaustrumu reģionu. Pēc 1844. gada viņš vairs neatbalstīja prognozes par laiku, kad Kristum jāatgriežas, bet arī neiebilda, ja citi gribēja pētīt hronoloģiju. Dž. Storss uzskatīja, ka Kristus atgriešanās ir tuvu un ka kristiešiem ir svarīgi būt nomodā, garīgi modriem un gataviem piemeklēšanas dienai. Galu galā viņš aizgāja no Millera grupas, jo viņi atzina par pareizām tādas nebībeliskas doktrīnas kā mācība par dvēseles nemirstību un pasaules iznīcināšanu ar uguni, kā arī uzskatīja, ka cilvēkiem, kas ir miruši bez zināšanām par Dievu, nav cerības uz mūžīgu dzīvi.

Uzskati, ko diktēja Dieva mīlestības izpratne

Dž. Storsu atgrūda adventistu uzskats, ka Dievs cels augšā ļaundarus vienīgi tāpēc, lai liktu viņiem atkal mirt. Viņš neredzēja Rakstos nekādu pierādījumu tik bezjēdzīgai un atriebīgai Dieva rīcībai. Līdz ar to Dž. Storss un viņa biedri nonāca otrā galējībā, nospriezdami, ka netaisni cilvēki vispār netiks celti augšā. Kaut gan viņiem bija grūti paskaidrot pantus, kuros bija runa par netaisno augšāmcelšanu, šāds secinājums viņiem šķita vairāk saskaņojams ar Dieva mīlestību. Drīz Dž. Storss ieguva dziļāku sapratni par Dieva nodomiem.

1870. gadā viņš smagi saslima un vairākus mēnešus nevarēja strādāt. Šajā laikā viņam radās izdevība vēlreiz izanalizēt visu, ko pa savas dzīves 74 gadiem bija uzzinājis. Pēc rūpīgām pārdomām Džordžs Storss secināja, ka, pētot, kāds ir Dieva nodoms attiecībā uz cilvēci, viņš ir palaidis garām ļoti būtisku momentu, kas minēts Ābrahāma derībā, — to, ka ”tiks svētītas visas zemes tautas”, tāpēc ka Ābrahāms ir bijis paklausīgs Dieva balsij. (1. Mozus 22:18; Apustuļu darbi 3:25.)

Pēkšņi Dž. Storsam ienāca prātā kāda doma. Ja ”visām zemes tautām” jātiek svētītām, vai tām visām arī nav jādzird labā vēsts? Kā tautas to dzirdēs? Vai miljoniem cilvēku  jau nav miruši? Turpinot pētīt Rakstus, viņš nonāca pie secinājuma, ka mirušie ”ļaundari” iedalās divās grupās: tajos, kas apzināti ir noraidījuši Dieva mīlestību, un tajos, kas nomiruši neziņā par Dievu.

Pēdējiem, sprieda Dž. Storss, ir jātiek augšāmceltiem, lai dotu viņiem iespēju gūt labumu no Kristus Jēzus izpirkuma upura. Tie, kas pieņemtu izpirkumu, paliktu dzīvot uz zemes mūžīgi. Savukārt tie, kas to noraidītu, tiktu iznīcināti. Dž. Storss bija pārliecināts, ka Dievs nevienu neceltu augšā, nedodot viņam cerību. Galu galā iznāktu, ka neviens vairs nebūtu miris Ādama grēka dēļ, izņemot pašu Ādamu! Taču vēl palika jautājums par cilvēkiem, kas dzīvos laikā, kad atgriezīsies Kungs Jēzus Kristus. Storss secināja, ka visā pasaulē, jādomā, tiks sludināta labā vēsts, lai cilvēki to varētu izdzirdēt. Viņš nespēja iedomāties, kā tas tiks paveikts, taču ticībā rakstīja: ”Ir pārāk daudz tādu cilvēku, kas, nesaprazdami, kā kaut kas ir izdarāms, uzskata to par neiespējamu — taču tas, ka viņi nesaprot, nenozīmē, ka Dievam tas ir neiespējami.”

Džordžs Storss nomira 1879. gada decembrī savās mājās Bruklinā (Ņujorka). Tikai dažus kvartālus tālāk atrodas vieta, no kuras tagad tiek organizēta sludināšana visā pasaulē — tas, pēc kā viņš tik dedzīgi bija ilgojies.

Gaismai jākļūst vēl spožākai

Vai tādi cilvēki kā Henrijs Grū un Džordžs Storss saprata patiesību tikpat skaidri, kā to saprotam mēs? Nē, tā nebija. Apzinādamies, kāda cīņa viņiem ir jāizcīna, Storss 1847. gadā rakstīja: ”Mums būtu jāatceras, ka tikko kā esam iznākuši no baznīcas tumsības laikiem, un tas nebūtu nekas dīvains, ja mēs atklātu, ka vēl aizvien valkājam kaut kādas ”babiloniešu drēbes”, tās uzskatīdami par patiesību.” H. Grū, piemēram, novērtēja Jēzus doto izpirkumu, taču viņš nesaprata, ka šis upuris bija ”atbilstoša izpirkuma maksa”, proti, Jēzus pilnīgā cilvēka dzīvība, ko viņš atdeva apmaiņā pret Ādama zaudēto pilnīgā cilvēka dzīvību. (1. Timotejam 2:6, NW.) Tāpat Henrijs Grū kļūdaini uzskatīja, ka Jēzus atgriezīsies un valdīs uz zemes redzamā veidā. Tajā pašā laikā H. Grū rūpēja Jehovas vārda svētīšana — un tas kopš mūsu ēras otrā gadsimta ir interesējis tikai nedaudzus.

Arī Džordžam Storsam nebija pareizas izpratnes vairākos svarīgos jautājumos. Viņš atklāja garīdzniecības mācītos melus, bet reizēm krita otrā galējībā. Piemēram, saasināti reaģēdams uz ortodoksālās garīdzniecības viedokli par Sātanu, viņš atteicās no pašas idejas par Velnu kā par reālu personu. Viņš noraidīja mācību par trīsvienību, bet līdz pat pēdējiem savas dzīves gadiem nebija pārliecināts, vai svētais gars nav persona. Kaut gan Džordžs Storss domāja, ka sākotnējā Kristus  atgriešanās būs neredzama, viņš uzskatīja, ka galu galā Kristus parādīsies redzamā veidā. Tomēr abi šie vīrieši, pēc visa spriežot, bija godprātīgi un patiesību mīloši cilvēki, un viņiem izdevās piekļūt patiesībai daudz tuvāk nekā daudziem citiem.

Tolaik ”tīrums”, ko Jēzus pieminēja līdzībā par kviešiem un nezālēm, vēl nebija gatavs pļaujai. (Mateja 13:38.) H. Grū, Dž. Storss un citi strādāja šajā ”tīrumā”, lai to sagatavotu.

Čārlzs Teizs Rasels, kas 1879. gadā sāka publicēt žurnālu, kas tagad pazīstams ar nosaukumu Sargtornis, par tiem gadiem rakstīja: ”Kungs mums ir daudz un dažādi palīdzējis viņa Rakstu studēšanā, bet īpaši būtu jāpiemin mūsu dārgais, jau padzīvojušais brālis Džordžs Storss, kurš gan ar vārdiem, gan ar spalvu mums ir daudz palīdzējis. Tomēr mēs vienmēr esam centušies sekot nevis cilvēkiem, lai cik labi un gudri tie būtu, bet Dievam kā viņa mīļie bērni.” Nav šaubu, ka tālaika Bībeles pētītāji varēja iegūt labumu no darba, kādu bija paveikuši tādi cilvēki kā Henrijs Grū un Džordžs Storss, taču būtiskākais bija un palika iedziļināties pašā patiesības avotā — Dieva Rakstos, Bībelē. (Jāņa 17:17.)

[Papildmateriāls/Attēls 26. lpp.]

Kam ticēja Henrijs Grū

Jehovas vārdam ir sagādāts negods, un tam ir jātop svētītam.

Tādas mācības kā mācība par trīsvienību, dvēseles nemirstību un elles ugunīm ir nepatiesas.

Kristiešu draudzei jābūt nošķirtai no pasaules.

Kristieši nedrīkst piedalīties karos.

Ne sestdienās, ne svētdienās kristiešiem nav jāievēro sabats.

Kristieši nedrīkst iesaistīties slepenās apvienībās, piemēram, masonos.

Kristiešiem nav jādalās garīdzniecībā un lajos.

Reliģiski tituli nāk no antikrista.

Katrā draudzē jābūt vairākiem vecākajiem.

Vecāko uzvedībai jābūt svētai, nevainojamai.

Visiem kristiešiem jāsludina labā vēsts.

Būs cilvēki, kas dzīvos mūžīgi paradīzē uz zemes.

Kristiešiem dziesmās jāslavē Jehova un Kristus.

[Norāde par autortiesībām]

Foto: Collection of The New-York Historical Society/69288

[Papildmateriāls/Attēls 28. lpp.]

Kam ticēja Džordžs Storss

Jēzus atdeva savu dzīvību kā izpirkuma maksu par cilvēci.

Labā vēsts vēl nav sludināta. (1871. gads.)

Tātad gals vēl nevar būt tuvu. (1871. gads.) Ir jāpienāk laikam, kad norisināsies sludināšana.

Būs cilvēki, kas iemantos mūžīgu dzīvi uz zemes.

Tiks augšāmcelti visi, kas ir miruši neziņā par Dievu. Tie, kas pieņems Kristus izpirkuma upuri, saņems mūžīgu dzīvi uz zemes. Tie, kas to noraidīs, tiks iznīcināti.

Mācība par dvēseles nemirstību un elles ugunīm ir viltus mācība, kas dara negodu Dievam.

Kunga vakara maltīte jāatzīmē ik gadus 14. nīsanā.

[Norāde par autortiesībām]

Foto: SIX SERMONS, by George Storrs (1855)

[Attēli 29. lpp.]

1909. gadā žurnāla ”Ciānas Sargtornis” redaktors Č. Rasels pārcēlās uz Bruklinu (ASV, Ņujorka)