Vai būtu jāpētī citu reliģiju mācības?

”APMĒRAM gadu es apmeklēju kristiešu sapulces, un man patika stāstīt citiem par Dieva Valstību,” atceras Migels no Dienvidamerikas, kas tagad ir kļuvis par Jehovas liecinieku. ”Pēc kāda laika es sāku klausīties reliģiskas radiopārraides un skatīties televīzijas programmas, kurās uzstājās dažādi sludinātāji. Es domāju, ka tādā veidā labāk varēšu saprast cilvēkus, kas pieder pie citām reliģijām. Es zināju, ka šo reliģiju mācības nav saskaņā ar Bībeli, tomēr mani urdīja ziņkāre.”

Horhe, kas dzīvo tajā pašā valstī, dedzīgi palīdzēja citiem saprast, kas ir patiesā pielūgsme. Tomēr arī viņš sāka klausīties radiopārraides un skatīties televīzijas programmas, kas bija veltītas reliģiskām tēmām. ”Ir taču jāzina, ko domā citi cilvēki,” Horhe mēdza teikt. Kad viņam jautāja, vai šāda saskare ar viltus mācībām nevar nākt par ļaunu, viņš atbildēja: ”Nekas nevar sagraut ticību, ja cilvēks zina Bībeles patiesību.” Kā parāda šie gadījumi, pastāv būtisks jautājums: vai tiešām ir prātīgi iedziļināties tajā, kam tic citi cilvēki?

Kā pazīt patieso kristietību?

Pēc apustuļu nāves tīro pielūgsmi sāka aptraipīt dažādi viltus kristietības novirzieni, kas pakāpeniski veidojās tajā laikā. Paredzot šādu notikumu attīstību, Jēzus pastāstīja, kāda ir viena no pazīmēm, pēc kuras patieso kristietību var atšķirt no viltus kristietības. Vispirms viņš brīdināja: ”Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” Pēc tam Jēzus piebilda: ”No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja 7:15—23.) Patiesie Jēzus sekotāji dzīvo saskaņā ar Jēzus mācībām, un viņus bez grūtībām var pazīt pēc labajiem augļiem. Gluži tāpat  kā to darīja pats Jēzus, šie kristieši dodas pie cilvēkiem, lai, balstoties uz Rakstiem, pastāstītu par Dieva Valstību. Sekojot Jēzus paraugam, viņi neiesaistās pasaules politikā un sociālajos strīdos. Viņi uzskata Bībeli par Dieva rakstiem, un viņi to ciena kā grāmatu, kurā ir atklāta patiesība. Viņi dara citiem zināmu Dieva vārdu, un, tā kā viņi cenšas dzīvē apliecināt tādu mīlestību, kādu māca Dievs, kristieši nepiedalās karā, bet gan cits pret citu izturas kā pret brāļiem. (Lūkas 4:43; 10:1—9; Jāņa 13:34, 35; 17:16, 17, 26.)

Bībelē ir teikts, ka ir iespējams ”redzēt, kāda ir starpība starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo”. (Maleahija 3:18.) Tāpat kā kristieši pirmajā gadsimtā, mūsdienās patiesie Dieva kalpi ir vienoti savos uzskatos un rīcībā. (Efeziešiem 4:4—6.) Ja jūs vienreiz pēc šīm pazīmēm jau esat atraduši patieso kristiešu organizāciju, kādēļ jums būtu jāapmierina sava ziņkārība, cenšoties izpētīt, kam tic citi cilvēki?

Sargieties no viltus mācītājiem

Bībelē ir apliecināts, ka arī tad, ja cilvēks jau ir uzzinājis Bībeles patiesību, pastāv briesmas garīgā ziņā saindēties ar viltus mācībām. Apustulis Pāvils brīdināja: ”Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” (Kolosiešiem 2:8, LB-65r.) Šie vārdi liek iztēloties spilgtu ainu. Viltus mācītāji var radīt tikpat reālas briesmas kā zvēri, kas grib jūs ”sagūstīt” un aprīt.

Tiesa, Pāvils pievērsa uzmanību citu cilvēku uzskatiem. Reiz viņš vērsās pie cilvēkiem ar šādiem vārdiem: ”Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam.” (Apustuļu darbi 17:22, 23.) Tomēr nebija tā, ka Pāvils būtu regulāri nodarbinājis savu prātu ar grieķu oratoru filozofiju.

Noskaidrot kādas viltus reliģijas izcelsmi un uzzināt par tās mācībām nepavisam nav tas pats, kas piepildīt ar tām savu prātu. * Jehova ir iecēlis ”uzticīgo un gudro kalpu” gādāt par mācību, kas ir balstīta uz viņa Rakstiem. (Mateja 4:4; 24:45.) Pāvils pats rakstīja: ”Jūs nevarat būt tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki. Jeb vai gribam to Kungu izaicināt?” (1. Korintiešiem 10:20—22.)

Daži viltus mācītāji, iespējams, agrāk ir bijuši patiesie kristieši, bet vēlāk novērsušies no patiesības un pievērsušies maldiem. (Jūdas 4, 11.) Mums nevajadzētu būt par to pārsteigtiem. Pēc tam kad Jēzus bija pastāstījis par ”uzticamo un gudro kalpu”, kas pārstāv ar garu svaidīto kristiešu grupu, Jēzus pieminēja ”ļauno kalpu”, cilvēku grupu, kas žēlosies: ”Mans kungs kavējas nākt,” — un sāks sist savus darba biedrus. (Mateja 24:48, 49.) Bieži vien šiem cilvēkiem un viņu sekotājiem pašiem nav skaidru mācību — vienīgais, kas viņus interesē, ir sagraut ticību citiem. Apustulis Jānis par viņiem rakstīja: ”Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu.” (2. Jāņa 10; 2. Korintiešiem 11:3, 4, 13—15.)

Cilvēki, kas meklē patiesību, rīkojas prātīgi, rūpīgi apdomājot to, ko viņi uzzina no dažādām reliģijām. Ar laiku Dievs svētī šādus godprātīgus patiesības meklētājus. Par gudrību, kas nāk no Dieva, Bībelē ir sacīts: ”Ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām. Tad tu.. iegūsi Dieva atziņu.” (Salamana Pamācības 2:4, 5.) Ieguvuši šādas zināšanas par Dievu ar Bībeles un kristiešu draudzes palīdzību un novērojuši, kā Jehova svētī cilvēkus, kas šīs zināšanas izmanto dzīvē, patiesie kristieši turpmāk neiedziļinās viltus reliģiju mācībās. (2. Timotejam 3:14.)

[Zemsvītras piezīme]