Dāsnums sagādā prieku

APUSTULIS Pāvils, būdams mīlošs kristiešu pārraugs, no sirds rūpējās par ticības biedriem un vēlējās tiem palīdzēt. (2. Korintiešiem 11:28.) Tāpēc, kad mūsu ēras pirmā gadsimta piecdesmitajos gados viņš organizēja trūkumā nonākušajiem Jūdejas kristiešiem paredzētu ziedojumu vākšanu, viņš izmantoja šo iespēju, lai paskaidrotu ticības biedriem, ko nozīmē būt dāsniem. Pāvils uzsvēra, ka Jehova ļoti augstu vērtē cilvēku devīgumu: ”Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi, vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 9:7.)

Dziļā nabadzībā, tomēr devīgi

Pirmajā gadsimtā lielākā daļa kristiešu nebija ievērojami sabiedrības locekļi. Pāvils rakstīja, ka viņu vidū nebija ”daudz vareno”. Viņi bija ”nespēcīgi pasaulē”, ”pasaulē zemi”. (1. Korintiešiem 1:26—28.) Piemēram, Maķedonijas kristieši ”dzīvoja lielā nabadzībā” un pieredzēja bēdas. Tomēr šie pazemīgie kristieši lūdza, lai viņiem tiktu piešķirta priekšrocība dot materiālus ziedojumus ”kalpošanai svētajiem”, un viņi, kā apliecināja Pāvils, ziedoja ”pat pāri spējām”! (2. Korintiešiem 8:1—4.)

Taču ziedotāju dāsnums netika vērtēts pēc ziedojumu apjoma. Svarīgi bija motīvi: vēlēšanās palīdzēt citiem un sirds nostāja. Pāvils Korintas kristiešiem norādīja, ka jāziedo ir gan ar prātu, gan ar sirdi. Viņš teica: ”Es zinu jūsu labprātību un slavēju jūs par to maķedoniešu priekšā, ..un jūsu rūpība ir pamudinājusi daudzus citus.” Korintas kristieši bija ”savā sirdī apņēmušies” dāsni ziedot. (2. Korintiešiem 9:2, 7.)

Viņiem ”bija labs prāts”

Apustulis Pāvils, iespējams, domāja par kādu dāsnu ziedošanu, kas 1500 gadu iepriekš bija notikusi tuksnesī. Toreiz 12 Izraēla ciltis bija atbrīvotas no verdzības, kurā bija atradušās Ēģiptē. Šīs ciltis bija nonākušas pie Sīnāja kalna, un Jehova tām lika celt pielūgsmei domātu saiešanas telti un apgādāt to ar nepieciešamajiem rīkiem. Tam bija vajadzīgs daudz līdzekļu, un tauta tika aicināta ziedot.

Kāda bija izraēliešu atsaucība? ”Ikviens, ko sirds skubināja un kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upuŗa dāvanu saiešanas telts celšanai.” (2. Mozus 35:21.) Izraēlieši ziedoja patiešām dāsni! Mozum tika pavēstīts: ”Tauta veltī un dod vairāk, nekā kalpošanas darbam ir vajadzīgs, ko tas Kungs ir pavēlējis veikt.” (2. Mozus 36:5.)

Vēl neilgi pirms tam izraēliešu materiālais stāvoklis bija ļoti smags: viņi bija vergi, kam bija jāstrādā ”klaušu darbi”, kam bija ”sūra dzīve” un bēdas. (2. Mozus 1:11, 14; 3:7; 5:10—18.) Maz ticams,  ka viņi tad būtu bijuši turīgi. Viņiem gan bija sīklopi un liellopi, ko viņi paņēma līdzi, kad atstāja verdzības zemi. (2. Mozus 12:32.) Bet, iespējams, to nebija pārāk daudz, jo jau drīz pēc aiziešanas no Ēģiptes izraēlieši žēlojās, ka viņiem neesot ne gaļas, ne maizes. (2. Mozus 16:3.)

Varētu rasties jautājums: kur izraēlieši bija dabūjuši dārglietas, ko ziedoja saiešanas telts celtniecībai? Tās viņiem bija iedevuši agrākie kaklakungi — ēģiptieši. Bībelē rakstīts: ”Israēla bērni.. prasīja no ēģiptiešiem sudraba un zelta lietas un drēbes. ..tie uzklausīja viņu lūgumu.” Ēģiptiešu devīgums bija Jehovas svētības, nevis faraona labvēlības izpausme. Dieva iedvesmotajā vēstījumā teikts: ”Tas Kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie uzklausīja viņu lūgumu.” (2. Mozus 12:35, 36.)

Iztēlojieties, kā jutās izraēlieši. Veselas izraēliešu paaudzes bija smakušas verdzībā un cietušas trūkumu. Bet nu piepeši viņi bija brīvi, un viņiem piederēja lielas materiālas vērtības. Vai izraēliešiem bija vēlēšanās dalīties ar tām? Viņi taču varēja arī uzskatīt, ka viņi tās ir nopelnījuši un viņiem ir tiesības tās paturēt. Tomēr, kad izraēlieši tika aicināti ziedot tīrajai pielūgsmei, viņi to darīja, turklāt ne jau negribīgi un skopulīgi. Viņi nebija aizmirsuši, ka manta viņiem piederēja tikai tāpēc, ka to bija panācis Jehova. Tāpēc izraēlieši pārpārēm ziedoja gan zelta un sudraba lietas, gan lopus. Viņus ”skubināja sirds”, un viņiem ”bija labs prāts”. Tie patiešām bija ”labprātības upuri Tam Kungam” (LB-65r). (2. Mozus 25:1—9; 35:4—9, 20—29; 36:3—7.)

Labprātīga ziedošana

Ne vienmēr ziedojuma lielums liecina par ziedotāja devīgumu. Reiz Jēzus Kristus vēroja, kā ļaudis meta naudu tempļa ziedojumu lādēs. Bagātnieki meta iekšā daudz monētu, bet Jēzu iespaidoja kādas trūcīgas atraitnes ziedojums: viņa iemeta  ”divas ārtavas”. Jēzus sacīja: ”Šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi.., viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!” (Lūkas 21:1—4; Marka 12:41—44.)

Pāvila vārdi korintiešiem saskanēja ar šo Jēzus domu. Par ziedošanu trūkumā nonākušiem ticības biedriem Pāvils rakstīja: ”Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt.” (2. Korintiešiem 8:12.) Tātad ziedojumus nedrīkst salīdzināt — cilvēki ziedo atbilstoši saviem līdzekļiem, un Jehovam patīk labprātība.

Lai gan neviens cilvēks īstenībā nevar padarīt bagātāku Jehovu, jo Jehovam pieder itin viss, ziedošana ir priekšrocība, kas ļauj viņa kalpiem apliecināt savu mīlestību pret viņu. (1. Laiku 29:14—17.) Tādi ziedojumi, kas nav doti ar mērķi izrādīties vai savtīgu iemeslu dēļ, bet kas ir doti ar pareizu attieksmi un ar mērķi atbalstīt patieso pielūgsmi, sagādā prieku un Dieva svētību. (Mateja 6:1—4.) Jēzus ir sacījis: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Mēs varam iegūt šo laimi, ja kalpošanai Jehovam ziedojam savus spēkus un atvēlam kādu daļu no mums piederošā materiālā ziņā, lai atbalstītu patieso pielūgsmi un palīdzētu tiem, kam vajadzīgs. (1. Korintiešiem 16:1, 2.)

Vēlēšanās ziedot mūsu dienās

Jehovas liecinieki ir ļoti priecīgi, redzot, ka visā pasaulē aizvien plašāk tiek sludināts ”valstības evanģelijs”. (Mateja 24:14.) 20. gadsimta pēdējos desmit gados vairāk nekā 3 000 000 cilvēku kristījās, apliecinādami, ka ir veltījuši sevi Dievam Jehovam, un tika izveidots apmēram 30 000 jaunu draudžu. Tas nozīmē, ka trešā daļa tagad pastāvošo Jehovas liecinieku draudžu ir izveidojušās pēdējo desmit gadu laikā. Lielāko daļu darba ir paveikuši dedzīgi kristieši — vīrieši un sievietes —, kas ziedojuši savu laiku un spēku, lai apmeklētu tuvumā dzīvojošos cilvēkus un stāstītu tiem par Jehovas nodomiem. Daļu darba ir paveikuši misionāri, kas ir atstājuši dzimto pusi un aizbraukuši uz tālām zemēm, lai tur sludinātu Valstību. Sludinātāju pieauguma dēļ ir izveidoti jauni rajoni, tāpēc bija jāieceļ jauni rajona pārraugi. Turklāt daudz vairāk ir vajadzīgas arī Bībeles, ko izmantot sludināšanā un personiskajās studijās. Ir jāiespiež vairāk literatūras. Daudzās valstīs bija jāpaplašina filiāles vai pat jāceļ jaunas. To visu ir bijis iespējams izdarīt tāpēc, ka Jehovas tauta labprāt ir ziedojusi.

Ir vajadzīgas Valstības zāles

Tā kā ir pieaudzis Jehovas liecinieku skaits, ir ļoti nepieciešamas jaunas Valstības zāles. Šī gada sākumā veiktos apsekojumos konstatēts, ka attīstības valstīs, kur materiālā ziņā stāvoklis ir ļoti grūts, ir vajadzīgs vairāk nekā 11 000 Valstības zāļu. Piemēram, Angolā, kurā daudzus gadus ir plosījies pilsoņu karš, katru gadu Valstības sludinātāju skaits palielinās apmēram par 10 procentiem. Šajā lielajā Āfrikas valstī ir 675 draudzes, taču lielākajai daļai sapulces notiek zem klajas debess. Angolā ir tikai 22 vietas, ko var saukt par Valstības zālēm, un no tām tikai 12 ir kaut kāds jumts.

Līdzīga situācija pastāv Kongo Demokrātiskajā Republikā. Lai gan tās galvaspilsētā Kinšasā ir gandrīz 300 draudžu, tur ir tikai 10 Valstības zāles. Visā zemē ir steidzami nepieciešams vairāk nekā 1500  Valstības zāļu. Strauji pieaug sludinātāju skaits arī Austrumeiropas valstīs, un, piemēram, Krievijā un Ukrainā kopā ir vajadzīgs simtiem Valstības zāļu. Arī Latīņamerikā pieaugums ir ārkārtīgi straujš, īpaši tas ir redzams Brazīlijā, kur ir vairāk nekā pusmiljons Jehovas liecinieku un ir ļoti nepieciešamas jaunas Valstības zāles.

Lai apmierinātu šīs vajadzības, Jehovas liecinieki īsteno paātrinātas Valstības zāļu celtniecības programmu. To finansē visas pasaules brāļu saime, dāsni ziedojot, tāpēc pat vistrūcīgākajām draudzēm būs iespējams sapulcēties piemērotās pielūgsmes vietās.

Tāpat kā senatnē, kad dāsni ziedoja izraēlieši, arī tagad daudz ko ir iespējams paveikt tāpēc, ka dedzīgi kristieši ”dod godu tam Kungam arī no savas mantas”. (Salamana Pamācības 3:9, 10.) Jehovas liecinieku Vadošā padome, izmantojot šo iespēju, vēlas dziļi pateikties visiem, ko sirds ir skubinājusi labprātīgi ziedot. Mēs visi varam būt pārliecināti, ka Jehovas gars arī turpmāk mudinās viņa kalpotājus no sirds atbalstīt Valstības darbu, kas aizvien vēršas plašumā.

Tāpēc meklēsim iespējas, kā parādīt savu labprātību, un ziedosim savu spēku, laiku un materiālos līdzekļus. Tā mēs izjutīsim patiesu prieku, ko rada dāsnums!

[Papildmateriāls 29. lpp.]

”IZMANTOJIET PRĀTĪGI!”

”Man ir desmit gadu. Es jums nosūtu šo naudu, lai jūs varētu nopirkt papīru vai kaut ko citu, kas vajadzīgs grāmatām.” (Sindija.)

”Es ar prieku sūtu jums naudu, lai mēs varētu saņemt vairāk grāmatu. Šie ir mani ietaupījumi, ko ieguvu, palīdzot tētim. Izmantojiet prātīgi!” (Pama, septiņus gadus veca.)

”Es ļoti bēdājos, ka notika tāda viesuļvētra. Ceru, ka neesat cietuši. Sūtu visu [2 dolārus], kas bija manā krājkasītē.” (Elisona, četrus gadus veca.)

”Mani sauc Rūdijs, un man ir 11 gadu. Manam brālim Ralfam ir 6 gadi, bet māsai Džūditai ir divarpus. Mēs trīs mēnešus krājām no savas kabatas naudas, lai palīdzētu brāļiem [karadarbības rajonā]. Mēs nosūtām 20 dolārus, ko mums izdevās sakrāt.”

”Man ir ļoti žēl brāļu [kas cieta viesuļvētrā]. Strādājot kopā ar tēti, es nopelnīju 17 dolārus. Es nosūtu jums šo naudu — izlemiet, kur tā visvairāk būtu nepieciešama.” (Makleins, astoņus gadus vecs.)

[Papildmateriāls 31. lpp.]

Daži ziedojumu veidi

ZIEDOJUMI PASAULES MĒROGA DARBAM

Daudzi atlicina vai paredz savā budžetā noteiktu summu, ko viņi iemet ziedojumu kastītē ar uzrakstu ”Ziedojumi pasaules mēroga Valstības sludināšanas darbam (Mateja 24:14)”. Draudzes šos ziedojumus katru mēnesi nosūta uz vietējo filiāles biroju.

Labprātīgus naudas ziedojumus var sūtīt tieši uz filiāles biroju. Klāt jāpieliek īsa vēstule, kurā ir norādīts, ka tas ir labprātīgs ziedojums.

NOSACĪTIE DĀVINĀJUMI

Sargtorņa biedrības rīcībā līdz dāvinātāja mūža beigām var nodot naudu ar noteikumu, ka nepieciešamības gadījumā dāvinātājs var saņemt to atpakaļ. Lai saņemtu sīkāku informāciju, lūdzu, griezieties biedrības vietējā filiālē.

PLĀNOTIE ZIEDOJUMI

Dažās valstīs bez naudas ziedošanas un nosacītajiem dāvinājumiem ir arī citi veidi, kā var atbalstīt pasaules mēroga Valstības sludināšanas darbu. Piemēram:

Apdrošināšana. Sargtorņa biedrība var tikt iecelta par dzīvības apdrošināšanas vai pensijas noguldījumu beneficiāru.

Nekustamais īpašums. Sargtorņa biedrībai var tikt dāvināts pārdošanai noderīgs nekustamais īpašums; to var dāvināt arī ar nosacījumu, ka dāvinātājam mūža garumā tiek saglabātas tiesības uz šo īpašumu līdz ar tiesībām tur dzīvot. Pirms tiek noformēti dokumenti par īpašuma dāvināšanu biedrībai, jāsazinās ar biedrību.

Novēlējumi. Īpašumu un naudu Sargtorņa biedrībai var novēlēt likumīgi noformētā testamentā. Tāpat Sargtorņa biedrība var kļūt par beneficiāru trasta līgumā. Iespējams, uz trasta līgumā minēto īpašumu, kas novēlēts reliģiskai organizācijai, attiecas nodokļu atvieglojumi.

Papildu informāciju var saņemt vietējā filiāles birojā. Biedrība jāinformē par jebkuru šādu ziedojumu un uz biroju jānosūta attiecīgo dokumentu kopijas.