Kas ir panākumu mēraukla?

KĀ BIJA teikts kādā vārdnīcā, panākumi ir ’materiālas labklājības, atzinības un augsta stāvokļa sasniegšana’. Vai tā ir pilna šī jēdziena definīcija? Vai bagātība, atzinība un augsts stāvoklis ir vienīgais panākumu mērs? Pirms jūs atbildat, padomājiet: Jēzus Kristus savas dzīves laikā neieguva materiālu labklājību. Lielākā daļa cilvēku viņu neatzina, un tālaika sabiedrības ietekmīgākie cilvēki viņu augstu nevērtēja. Taču Jēzus dzīve nenoliedzami bija sekmīga. Kāpēc?

Dzīvodams uz zemes, Jēzus bija ”bagāts Dievā”. (Lūkas 12:21.) Pēc Jēzus augšāmcelšanas Dievs viņu apbalvoja, vainagodams ar ”godu un slavu”. Jehova savu Dēlu ”ļoti paaugstināja un dāvināja viņam vārdu pāri visiem vārdiem”. (Ebrejiem 2:9; Filipiešiem 2:9.) Jēzus dzīve iepriecināja Jehovas sirdi. (Salamana Pamācības 27:11.) Tā bija sekmīga, jo Jēzus sasniedza mērķi, kāds bija viņa dzīvei uz zemes. Viņš izpildīja Dieva gribu un godināja Dieva vārdu. Vēlāk Dievs pagodināja  Jēzu, piešķirot viņam tik lielu bagātību, atzinību un tik augstu stāvokli, kādu nekad neiegūs neviens zinātnieks, politiķis vai sporta zvaigzne. Nav šaubu, neviena cita cilvēka dzīve nav bijusi tik sekmīga kā Jēzus dzīve.

Kristīgi vecāki saprot, ka tad, ja viņu bērni sekos Kristus priekšzīmei un, līdzīgi viņam, kļūs bagāti Dievā, tie saņems bagātas svētības jau tagad un neaprakstāmu ieguvumu jaunajā sistēmā. Labākais veids, kā iet Jēzus pēdās, ir darīt to pašu darbu, ko darīja viņš, — piedalīties pilnas slodzes kalpošanā, ja tas ir iespējams.

Taču dažās kultūrās jaunieši lielākoties nemēdz uzņemties pilnas slodzes kalpošanu. Kad jaunietis ir pabeidzis mācības, no viņa gaida, lai viņš sāktu strādāt pilnu slodzi, apprecētos un stingri nostātos uz savām kājām. Reizēm jaunieši, kas ir auguši šādā vidē, atturas no pilnas slodzes kalpošanas. (Salamana Pamācības 3:27.) Citu iespaidā viņi pakļaujas normām, kādas ir vispārpieņemtas viņu sabiedrībā. Tieši tā notika ar Robertu *.

Kad kultūras normas un sirdsapziņa nonāk konfliktā

Roberts auga Jehovas liecinieku ģimenē. Pusaudža vecumā viņa uzvedība un draugu izvēle Roberta mātei sāka radīt bažas. Tāpēc viņa palūdza kādu pionieri, Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāju, pievērst Robertam vairāk uzmanības. Roberts paskaidro, kas notika tālāk.

”Es ļoti novērtēju ieinteresētību, kādu par mani izrādīja šis pionieris. Viņa labais piemērs radīja manī vēlēšanos uzsākt pioniera kalpošanu un padarīt to par galveno nodarbošanos savā dzīvē, tiklīdz būšu beidzis skolu. Taču mamma atkal sāka raizēties — bet nu jau cita iemesla dēļ. Viņas raižu cēlonis bija mūsu kultūrā valdošais uzskats, ka nav nekā slikta, ja meitene tūlīt pēc skolas sāk kalpot par pionieri, bet puisim vispirms sevi materiāli jānodrošina un tikai pēc tam viņš var domāt par pioniera kalpošanu.

Es ieguvu profesiju un uzsāku privātdarbību. Drīz es biju tā iegrimis naudas pelnīšanā, ka sludināju un apmeklēju sapulces tikai aiz inerces. Mani mocīja sirdsapziņa, jo zināju, ka varu kalpot Jehovam daudz lielākā mērā. Tā bija īsta cīņa — pārstāt savu dzīvi pakārtot citu uzskatiem —, bet es esmu priecīgs, ka to izdarīju. Tagad esmu precējies un kopā ar sievu jau divus gadus kalpoju par pionieri. Nesen mani iecēla par kalpošanas palīgu. Es pilnīgi godīgi varu teikt, ka jūtu patiesu gandarījumu, kalpojot Jehovam no visas sirds un ar pilnu atdevi.”

Šajā žurnālā jaunieši daudzkārt ir mudināti apgūt kādu profesiju vai kādas praktiskas iemaņas — ja iespējams, vēl mācoties skolā. Ar kādu mērķi? Vai lai kļūtu bagāti? Nē. Izglītība galvenokārt ir nepieciešama tāpēc, lai vēlāk varētu sevi pienācīgi uzturēt, kalpojot Jehovam tik lielā mērā, cik tas būs iespējams, un jo īpaši, kalpojot pilnu slodzi. Taču bieži gadās, ka jaunieši tā aizraujas ar karjeras veidošanu, ka kristīgā kalpošana viņiem vairs nešķiet svarīga. Daži pat vairs neiedomājas par pilnas slodzes kalpošanu. Kāpēc tā?

Roberta sacītais palīdz labāk izprast šo jautājumu. Ieguvis profesiju, Roberts sāka nodarboties ar biznesu. Nepagāja ilgs laiks, kad viņa dzīve bija pārtapusi par tādu kā  skrējienu uz skriešanas celiņa — tātad skrējienu uz vietas. Viņa mērķis bija panākt materiāli nodrošinātu stāvokli. Bet vai kādam kristietim vai cilvēkam, kas nepieder pie draudzes, jebkad ir izdevies pilnībā sasniegt šo mērķi? Kristiešiem ar atbildības sajūtu jāpilda savas finansiālās saistības, taču viņiem jāsaprot, ka šajos nedrošajos laikos tikai nedaudziem izdodas panākt situāciju, kad viņi patiešām ir materiāli nodrošināti. Tieši šī iemesla dēļ kristiešiem tik lielu mierinājumu sniedz Jēzus solījums, kas pierakstīts Mateja 6:33.

Roberts ir priecīgs, ka nolēma sekot savai sirdsbalsij, nevis savas kultūras priekšrakstiem. Tagad viņš ir pilnas slodzes kalpotājs, un tā ir cienījama nodarbošanās. Roberts jūt sirdsmieru, jo kalpo Jehovam, kā viņš pats izteicās, ”ar pilnu atdevi”.

Izmantosim savas spējas pēc iespējas labāk

Jehovas liecinieku vidū ir daudz apdāvinātu cilvēku. Dažiem ir izcilas intelektuālas spējas, citi ir talantīgi kādā praktiskā nozarē. Visas šīs spējas nāk no Jehovas, kas ”dod visiem dzīvību, elpu un visu”. (Apustuļu darbi 17:25.) Ja nebūtu dzīvības, visām šīm spējām nebūtu nekādas nozīmes.

Tāpēc ir pareizi izmantot savu Jehovam veltīto dzīvi, lai kalpotu viņam. Tieši tā nolēma rīkoties kāds apdāvināts jauns vīrietis, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Viņš bija cēlies no ievērojamas ģimenes un uzaudzis pazīstamajā Kilikijas pilsētā Tarsā. Būdams pēc izcelsmes ebrejs, viņš no tēva bija mantojis Romas pilsonību, kas garantēja viņam daudzas tiesības un priekšrocības. Paaudzies viņš mācījās bauslību pie viena no ievērojamākajiem tā laika ”profesoriem” — Gamaliēla. Viss liecināja, ka viņš ir ceļā uz ”materiālu labklājību, atzinību un augstu stāvokli”. (Apustuļu darbi 21:39; 22:3, 27, 28.)

Šī jaunā vīrieša vārds bija Sauls. Taču Sauls galu galā kļuva par kristiešu apustuli Pāvilu. Viņš atteicās no saviem sākotnējiem mērķiem, pieņēma kristietību un veltīja savu dzīvi kalpošanai Jehovam. Viņš kļuva pazīstams nevis kā ievērojams likumu zinātājs, bet kā dedzīgs labās vēsts sludinātājs. Kad Pāvils bija kalpojis par misionāru jau gandrīz 30 gadus, viņš uzrakstīja vēstuli saviem draugiem Filipos. Vēstulē viņš pieminēja dažus no tā laika sasniegumiem, kad viņš vēl nebija kļuvis par kristieti, un tad sacīja: ”[Jēzus Kristus] dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.” (Filipiešiem 3:8.) Kā liecina šie vārdi, Pāvils nenožēloja savu izvēli.

Bet vai Pāvilam noderēja pie Gamaliēla iegūtā izglītība? Jā gan. Pāvils vairākkārt cīnījās, lai juridiski aizstāvētu un apstiprinātu labo vēsti. Taču pamatā viņš bija labās vēsts sludinātājs — viņš darīja darbu, kam viņš netika iepriekš mācīts. (Filipiešiem 1:7, NW; Apustuļu darbi 26:24, 25.)

Arī mūsdienās daudzi izmanto savas spējas, talantus un pat izglītību Valstības darbā. Piemēram, Eimija ir ieguvusi akadēmisko grādu komerczinībās un jurisprudencē. Kādreiz viņai bija ienesīgs darbs kādā juridiskā iestādē, bet tagad viņa brīvprātīgi strādā vienā no Sargtorņa biedrības filiālēm, nesaņemot atalgojumu. Lūk, ko Eimija stāsta par savu pašreizējo dzīvi: ”Es uzskatu, ka esmu izraudzījusies labāko dzīves ceļu. [..] Man nav vēlēšanās mainīties ne ar vienu no maniem studiju biedriem. Es lepojos ar savu izvēli. Man ir viss, kas ir nepieciešams un ko es vēlos, — laimīga dzīve un darbs, kas sniedz piepildījuma un gandarījuma sajūtu.”

Eimija ir izvēlējusies nodarbošanos, kas viņai nes mieru, gandarījumu un Jehovas svētības. Nav šaubu, ka tieši to kristīgi vecāki vēlētu saviem bērniem.

Panākumi kristīgajā kalpošanā

Protams, ir svarīgi saglabāt pareizu viedokli par to, ko nozīmē panākumi pašā kristīgajā kalpošanā. Nav grūti justies sekmīgiem, ja  esam izplatījuši bībelisku literatūru, risinājuši ar cilvēkiem saturīgas sarunas par Bībeli un tāpēc jutuši kalpošanā prieku. Bet, ja atsaucīgi cilvēki gadās pavisam reti, mums varētu sākt likties, ka velti tērējam laiku. Taču neaizmirsīsim, ka panākumi tika definēti kā ’atzinības sasniegšana’. Kā atzinību mēs vēlamies iegūt? Protams, Jehovas atzinību. Un to mēs varam iegūt neatkarīgi no tā, vai cilvēki mūs uzklausa vai ne. Šajā ziņā Jēzus saviem mācekļiem iemācīja kaut ko ļoti svarīgu.

Kā jūs atceraties, Jēzus nosūtīja 70 Valstības sludinātājus ”uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp viņš gribēja iet”. (Lūkas 10:1.) Tas mācekļiem bija kaut kas jauns — sludināt pilsētās un ciemos bez Jēzus. Bet vispirms Jēzus viņiem deva sīkus norādījumus. Satiekot kādu ”miera bērnu”, mācekļiem bija jāsniedz plaša liecība par Valstību. Turpretī, sastopoties ar atraidījumu, viņiem bija mierīgi jādodas tālāk. Jēzus paskaidroja, ka tie, kas atsakās viņus uzklausīt, patiesībā atraida pašu Jehovu. (Lūkas 10:4—7, 16.)

Paveikuši savu uzdevumu, mācekļi atgriezās pie Jēzus ”un ar lielu prieku stāstīja: ”Kungs, pat ļaunie gari mums padodas tavā vārdā!”” (Lūkas 10:17.) Mācekļi droši vien bija sajūsmināti, redzot, ka viņiem — nepilnīgiem cilvēkiem — izdodas izdzīt no cilvēkiem spēcīgas garīgas būtnes! Taču Jēzus saviem entuziasma pilnajiem sekotājiem sacīja: ”Nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lūkas 10:20.) Varēja gadīties, ka mācekļiem ne vienmēr izdotos izdzīt dēmonus un ka viņi ne vienmēr satiktu atsaucīgus cilvēkus. Bet, kamēr viņi paliktu uzticīgi Jehovam, viņi vienmēr izpelnītos Jehovas atzinību.

Vai jūs atzinīgi vērtējat pilnas slodzes kalpotājus?

Reiz kāds jaunietis sacīja kristiešu vecākajam: ”Kad būšu pabeidzis vidusskolu, es centīšos atrast darbu. Ja man tas neizdosies, tad domāšu, vai neuzsākt pilnas slodzes kalpošanu.” Taču lielākajai daļai to, kas ir uzņēmušies pioniera kalpošanu, ir pavisam citāda nostāja. Lai kļūtu par pionieriem, daži ir atteikušies no iespējas izveidot spožu karjeru. Citi ir noraidījuši vilinošas izredzes iegūt labu izglītību. Līdzīgi Pāvilam, viņi ir kaut ko upurējuši, bet, tāpat kā Pāvils, Roberts un Eimija, viņi nenožēlo savu izvēli. Viņi augstu vērtē priekšrocību izmantot savas spējas, slavējot Jehovu, kuram pienākas labākais, ko viņi spēj dot.

Daudzi uzticīgi Jehovas liecinieki dažādu iemeslu dēļ nevar kalpot par pionieriem. Iespējams, viņiem jāpilda kādi no Svētajos rakstos noteiktajiem pienākumiem. Taču, ja viņi kalpo Dievam ”no visas sirds, dvēseles un prāta”, Jehova ar viņiem ir apmierināts. (Mateja 22:37.) Lai gan viņi paši nevar kalpot par pionieriem, viņi atzīst, ka tie, kas to dara, ir izvēlējušies teicamu nodarbošanos.

Apustulis Pāvils rakstīja: ”Netopiet šai pasaulei līdzīgi.” (Romiešiem 12:2.) Saskaņā ar Pāvila padomu mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu domāšanu veidotu kultūras vai kādas citas normas, kas raksturīgas šai sistēmai. Vienalga, vai mēs kalpojam par pionieriem vai ne, padarīsim kalpošanu Jehovam par svarīgāko savā dzīvē. Mēs būsim sekmīgi tikmēr, kamēr Jehova pret mums būs labvēlīgs.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 19. lpp.]

Nepadarīsim savu dzīvi par skrējienu uz skriešanas celiņa