Dzīvesstāsts

”Lai ticība nezūd un nesvārstās”!

PASTĀSTĪJIS HERBERTS MILLERS

Dažus mēnešus pēc tam, kad Hitlera armija bija iebrukusi Nīderlandē, Jehovas liecinieku darbība tika aizliegta. Drīz vien mans vārds ierindojās to cilvēku sarakstā, ko nacisti gribēja arestēt pirmām kārtām, un mani vajāja gluži kā meža zvēru.

REIZ es biju tā noguris no nebeidzamās slēpšanās un bēgšanas, ka teicu sievai: varbūt labāk būtu, ja nacisti mani arestētu. Bet tad man ienāca prātā kādas dziesmas vārdi: ”Lai ticība nezūd un nesvārstās, kaut naidnieki uzbrūk un draud.” * Domājot par šiem vārdiem, es guvu jaunus spēkus, es atcerējos savus vecākus, kas atradās Vācijā, un dienu, kad draugi uz atvadām dziedāja man šo dziesmu. Vai drīkstu padalīties ar jums savās atmiņās?

Vecāku priekšzīme

Es piedzimu 1913. gadā Vācijas pilsētā Kopicā *. Tajā laikā mani vecāki piederēja pie evaņģēliskās baznīcas. Pēc septiņiem gadiem, 1920. gadā, tēvs aizgāja no šīs baznīcas. 6. aprīlī viņš griezās pie kāda pilsētas civilstāvokļa aktu reģistrācijas ierēdņa pēc Kirchenaustrittsbescheinigung — paziņojuma par izstāšanos no baznīcas. Ierēdnis izpildīja vienu šādu dokumentu, tomēr pagāja tikai nedēļa, kad tēvs jau atkal bija klāt un paskaidroja, ka paziņojumā nav bijis minēts viņa meitas vārds. Ierēdnis izpildīja otru dokumentu, kas apliecināja, ka arī Marta Margarēta Millere ir izstājusies no baznīcas. Tajā laikā mana māsa Margarēta bija pusotru gadu veca. Ja runa bija par kalpošanu Jehovam, tēvs nebija ar mieru apstāties pusceļā.

Tajā pašā gadā mani vecāki kristījās un kļuva par Bībeles pētniekiem — ar šādu nosaukumu  tajā laikā bija pazīstami Jehovas liecinieki. Mūs, bērnus, tēvs audzināja stingri, bet, redzot viņa uzticību Jehovam, mums nebija tik grūti paklausīt. Vēlēdamies būt uzticīgi Dievam, mani vecāki bija gatavi kaut ko mainīt savā dzīvē. Piemēram, bija laiks, kad mums svētdienās neļāva spēlēties ārpus mājas. Tomēr 1925. gadā kādu svētdienu vecāki teica, ka mēs dosimies ārā pastaigāties. Paņēmām tikai līdzi kaut ko uzkožamu, un mūsu priekšā bija brīnišķīga diena — tā tik bija pārmaiņa pēc tam, kad katru svētdienu bijām nīkuši mājās! Tēvs mums paskaidroja, ka pēdējā kongresā viņš ir dzirdējis dažas domas, kas ir mainījušas viņa uzskatus par to, kā pavadīt svētdienu. Arī citās reizēs, kad kaut kas bija jāmaina, tēvs to darīja ar tādu pašu gatavību.

Kaut gan maniem vecākiem bija slikta veselība, tas viņus neatturēja no sludināšanas. Reiz, piemēram, lai izplatītu bukletu Apsūdzība garīdzniekiem, mēs kādu vakaru kopā ar visu mūsu draudzi iesēdāmies vilcienā un braucām uz Rēgensburgu, līdz kurai no Drēzdenes bija jāceļo apmēram 300 kilometri. Nākamajā dienā mēs izstaigājām visu pilsētu, izplatīdami šo bukletu, un pēc tam ar vilcienu braucām atpakaļ. Kad beidzot pārradāmies mājās, bija pagājušas aptuveni 24 stundas.

Atstāju mājas

Mūsu draudzē bija jauniešu grupa, ko dēvēja par Jugendgruppe, un attiecības ar šiem kristiešiem man palīdzēja garīgi augt. Katru nedēļu mēs, jaunieši vecumā no 14 gadiem un gados vecāki brāļi no mūsu draudzes, sapulcējāmies, lai kopā spēlētu dažādas spēles un mūzikas instrumentus, studētu Bībeli un spriestu par tādām tēmām kā radīšana un zinātne. Tomēr 1932. gadā, kad man bija 19 gadi, es no viņiem šķīros.

Togad aprīlī tēvs saņēma vēstuli no Magdeburgas Sargtorņa biedrības biroja. Biedrība meklēja cilvēku, kas varētu vadīt automašīnu un gribētu kalpot par pionieri. Es zināju, ka mani vecāki dedzīgi vēlas, lai es kļūtu par pionieri, tomēr es domāju, ka tas nav iespējams. Tā kā vecāki bija nabadzīgi, es jau 14 gadu vecumā biju sācis pelnīt naudu, labodams velosipēdus, šujmašīnas, kā arī rakstāmmašīnas un citas biroju ierīces. Kā gan es varēju atstāt savu ģimeni? Viņiem taču bija nepieciešams mans atbalsts. Turklāt es nemaz nebiju kristīts. Tad mēs ar tēvu apsēdāmies, un viņš uzdeva man vairākus jautājumus, lai pārliecinātos, vai es saprotu, ko sevī ietver kristīšanās. Kad tēvs redzēja, ka garīgā ziņā es esmu pietiekami nobriedis, lai kristītos, viņš teica: ”Tev jāpiesakās pildīt šos uzdevumus.” Tā es arī izdarīju.

Pēc nedēļas mani uzaicināja doties uz Magdeburgu. Kad es saviem draugiem no jauniešu grupas pastāstīju šo jaunumu, viņi gribēja uz atvadām man nospēlēt un nodziedāt kādu priecīgu dziesmu. Viņi brīnījās, redzot, kādu dziesmu es izvēlos, jo uzskatīja to par ārkārtīgi nopietnu. Tomēr daži ķērās pie savām vijolēm, mandolīnām un ģitārām un visi kopā uzsāka dziesmu: ”Lai ticība nezūd un nesvārstās, kaut naidnieki uzbrūk  un draud; lai nedreb nekad tā un nemazinās, nekas lai to nespēj graut.” Es toreiz nevarēju iedomāties, cik bieži šie vārdi dos man spēku turpmākajos gados.

Nemierpilns iesākums

Magdeburgā brāļi vispirms pārbaudīja, cik labi es protu vadīt automašīnu, un pēc tam man un vēl četriem pionieriem uzticēja automašīnu un norīkoja mūs kalpot Šneifela apgabalā, kas atrodas netālu no Beļģijas. Drīz mēs pārliecinājāmies, ka bez automašīnas šeit neiztikt. Šīs apkārtnes katoļu baznīcas garīdzniekus saniknoja mūsu darbība, un cieminieki, priesteru sakūdīti, bieži vien mūs jau gaidīja, lai triektu projām. Daudzas reizes automašīna paglāba mūs no viņu kapļiem un dakšām.

1933. gadā pēc Atceres vakara rajona pārraugs Pauls Grosmanis mums pastāstīja, ka Vācijā ir aizliegta biedrības darbība. Neilgu laiku pēc tam es saņēmu no filiāles biroja uzdevumu doties uz Magdeburgu, paņemt no turienes literatūru un nogādāt to Saksijā, kas atrodas kilometrus 100 no Magdeburgas. Tomēr, kad es sasniedzu Magdeburgu, izrādījās, ka gestapo (nacistu slepenpolicija) jau bija slēdzis biedrības biroju. Atstāju automašīnu Leipcigā pie kāda brāļa un atgriezos mājās, bet palikt tur nesanāca ilgi.

Es saņēmu no Šveices biedrības biroja uzaicinājumu kalpot par pionieri Nīderlandē. Biju domājis aizceļot pēc nedēļas vai divām, bet tēvs ieteica doties projām taisnā ceļā. Es paklausīju viņa padomam un pēc dažām stundām atstāju māju. Nākamajā dienā tēva mājās ieradās policija, lai mani arestētu par izvairīšanos no karadienesta, taču viņi bija nokavējuši.

Kalpošanas sākums Nīderlandē

1933. gada 15. augustā es ierados pionieru mājā Hēmstedē, pilsētā, kas atrodas 25 kilometrus no Amsterdamas. Nākamajā dienā es devos sludināt, kaut gan nīderlandiešu valodā nezināju ne vārda. Paņēmis liecības kartīti, kurā bija lasāma kāda bībeliska tēma, es sāku sludināt. Man par lielu prieku kāda katoliete pieņēma grāmatu Salīdzināšana. Tajā dienā man izdevās izplatīt arī 27 brošūras. Dienas beigās es biju sajūsmā, ka atkal varu brīvi sludināt.

Tolaik pionieri iztika vienīgi no ziedojumiem, ko viņiem iedeva par literatūru. Šo naudu mēs izmantojām, lai pirktu pārtiku un citas pašas nepieciešamākās lietas. Ja mēneša beigās nedaudz naudas palika pāri, mēs to sadalījām savā starpā personiskām vajadzībām. Mēs dzīvojām ļoti pieticīgi, bet Jehova tā rūpējās par mums, ka 1934. gadā es pat varēju apmeklēt kongresu Šveicē.

Uzticams biedrs

Šajā kongresā es ieraudzīju astoņpadsmitgadīgo Ēriku Finki. Es viņu pazinu jau tajā laikā, kad vēl dzīvoju mājās. Viņa bija manas māsas, Margarētas, draudzene, un es allaž biju apbrīnojis, cik drosmīgi viņa iestājas par patiesību. 1932. gadā drīz pēc tam, kad viņa bija kristījusies, kāds bija paziņojis gestapo, ka Ērika atsakās teikt: ”Heil Hitler!” Gestapo viņu saņēma ciet un pieprasīja paskaidrot, kāpēc viņa tā rīkojas. Virsniekam policijas iecirknī Ērika izlasīja rakstu vietu no Apustuļu darbiem 17:3 un paskaidroja, ka Dievs ir iecēlis tikai vienu Glābēju, Jēzu Kristu. ”Pasaki, kas vēl domā tāpat kā tu?” virsnieks pavēlēja. Ērika nebija ar mieru nosaukt nevienu vārdu. Policists piedraudēja paturēt Ēriku ieslodzījumā, bet viņa atbildēja, ka drīzāk būtu gatava mirt nekā nosaukt šos vārdus. Virsnieks,  ieurbies viņā ar acīm, uzkliedza: ”Pazūdi no šejienes! Ej mājās! Heil Hitler!”

Pēc kongresa es atgriezos Nīderlandē, bet Ērika palika Šveicē. Tomēr mēs abi jutām, ka mūsu draudzība ir kļuvusi ciešāka. Ērika vēl nebija paspējusi aizbraukt no Šveices, kad līdz viņai nonāca ziņa, ka Vācijā gestapo atkal viņu meklē. Tāpēc viņa izlēma palikt Šveicē un kalpot tur par pionieri. Pagāja tikai daži mēneši, un biedrība aicināja Ēriku uz Spāniju. Sākumā viņa bija pioniere Madridē, pēc tam Bilbao un visbeidzot Sansebastjanā, kur garīdznieki panāca, ka kopā ar savu partneri pionieru kalpošanā Ērika nonāca cietumā. 1935. gadā viņām pavēlēja atstāt Spāniju. Ērika ieradās Nīderlandē, un tajā pašā gadā mēs apprecējāmies.

Pirmskara periods

Pēc kāzām mēs kalpojām par pionieriem Hēmstedē un vēlāk pārcēlāmies uz Roterdamu. 1937. gadā mums piedzima dēls, kuru nosaucām par Volfgangu. Gadu vēlāk mēs pārcēlāmies uz Groningenu, kas atrodas Nīderlandes ziemeļos. Tur mēs apmetāmies kādā mājā kopā ar pionieru pāri no Vācijas, Ferdinandu un Helgu Holtorfiem, un viņu meitu. 1938. gada jūlijā biedrība mums paziņoja, ka Nīderlandes varas iestādes ir izteikušas brīdinājumu, ka vācu tautības Jehovas liecinieki vairs nedrīkst sludināt. Ap to pašu laiku es tiku norīkots par zonas kalpotāju (rajona pārraugu) un mūsu ģimene pārcēlās uz Lichtdrager (Gaismas nesēju) — biedrības kuģi, kuru izmantoja par atbalsta punktu tie pionieri, kas sludināja Nīderlandes ziemeļos. Lielākoties es biju projām no savas ģimenes, jo ar velosipēdu braucu no draudzes uz draudzi, uzmundrinādams brāļus, lai viņi turpinātu sludināt. Un brāļi tā arī darīja. Daži pat kļuva vēl aktīvāki kalpošanā. Šajā ziņā labs paraugs bija Vilems Ketelarejs.

Kad es iepazinos ar Vilemu, viņš bija jauns vīrietis, kas bija pieņēmis patiesību, tomēr bija ļoti aizņemts laukstrādnieks. ”Ja tu gribi atrast laiku, lai kalpotu Jehovam, tev ir jāatrod cits darbs,” es viņam ieteicu. Viņš paklausīja šim padomam. Nākamajā mūsu tikšanās reizē es viņam ieteicu uzsākt pioniera kalpošanu. ”Bet man taču ir jāstrādā, lai es varētu paēst,” viņš atteica. ”Tev būs, ko ēst,” es viņu iedrošināju. ”Jehova rūpēsies par tevi.” Tā Vilems kļuva par pionieri. Vēlāk Otrā pasaules kara laikā viņš kļuva par ceļojošo pārraugu. Vēl līdz šai dienai savā astotajā gadu desmitā Vilems aizvien ir dedzīgs liecinieks. Jehova tiešām nav viņu atstājis.

Aizlieguma laikā policijas meklēts

1940. gada maijā, apmēram gadu pēc tam, kad bija piedzimis mūsu otrais bērns, Reina, nīderlandiešu armija padevās un nacisti okupēja Nīderlandi. Jūlijā gestapo sagrāba biedrības biroju un tipogrāfiju, un nākamajā gadā masveidā sākās Jehovas liecinieku aresti. Arī mani apcietināja. Tā kā es biju liecinieks, turklāt vēl arī vācietis iesaukšanas vecumā, nebija grūti iedomāties, ko gestapo ar mani darīs. Es centos samierināties ar domu, ka nekad vairs neredzēšu savu ģimeni.

Taču 1941. gada maijā gestapo mani izlaida no cietuma un lika iet un pieteikties militārajā dienestā. Es nespēju ticēt savām ausīm. Tajā pašā dienā es izmantoju izdevību pazust no viņu redzesloka un tajā pašā mēnesī jau atkal ķēros pie rajona pārrauga darba. Tā mans  vārds ierindojās to cilvēku sarakstā, kurus gestapo meklēja pirmām kārtām.

Kā mana ģimene izturēja grūto laiku

Mana sieva un bērni bija pārcēlušies uz Vordenes ciematu valsts austrumu daļā. Lai pēc iespējas parūpētos par ģimenes drošību, man bija stingri jāierobežo apciemojumu skaits. (Mateja 10:16.) Drošības labad brāļi nelietoja manu īsto vārdu, bet iesauca mani par vācu Janu. Pat mans četrgadīgais dēls Volfgangs nedrīkstēja runāt par tēti, bet vienīgi par onkuli Janu. Tas viņam bija ļoti smagi.

Kamēr es biju spiests slēpties, Ērika rūpējās par bērniem un turpināja sludināt. Uzsēdinājusi divgadīgo Reinu uz velosipēda bagāžnieka, mana sieva kopā ar meitiņu brauca sludināt lauciniekiem. Kaut gan pārtiku sagādāt bija ļoti grūti, Ērikai ar bērniem nekad nebija jāpaliek badā. (Mateja 6:33.) Kāds katoļu zemnieks, kam es savā laikā biju salabojis šujmašīnu, iedeva Ērikai kartupeļus. Viņš arī nodeva sievai no manis ziņas. Reiz gadījās, ka Ērika par vienu guldeni gribēja nopirkt kādu preci. Veikala īpašnieks, zinādams, ka Ērikai nākas slēpties un viņa nevar saņemt pārtikas kartītes, iedeva viņai šo preci un vēl divus guldeņus. Šāda labvēlīga attieksme Ērikai palīdzēja izdzīvot. (Ebrejiem 13:5.)

Sadarbojamies plecu pie pleca ar bezbailīgiem brāļiem

Tajā laikā es turpināju apmeklēt draudzes, kaut gan tikos vienīgi ar atbildīgajiem brāļiem. Tā kā gestapo pastāvīgi bija man uz pēdām, es nevarēju vienā vietā uzturēties ilgāk par pāris stundām. Vairākums brāļu un māsu nedrīkstēja mani sastapt. Viņi pazina tikai tos lieciniekus, kas piederēja pie viņu nelielās Bībeles studiju grupas. Šīs kārtības dēļ sanāca tā, ka divas miesīgās māsas, kas dzīvoja dažādās vienas un tās pašas pilsētas daļās, tikai pēc Otrā pasaules kara beigām uzzināja, ka gan viena, gan otra kara laikā bija kļuvušas par Jehovas lieciniecēm.

Vēl manos pienākumos ietilpa meklēt vietas, kur varētu noslēpt biedrības literatūru. Mēs slēpām arī papīru, iekārtas teksta pavairošanai ar trafaretu un rakstāmmašīnas, lai vajadzības gadījumā varētu izgatavot žurnāla Sargtornis kopijas. Dažkārt biedrības izdotās grāmatas nācās  vadāt no vienas slēptuves uz otru. Reiz uz citu vietu vajadzēja nemanāmi pārvest 30 kastes ar literatūru — tā bija pamatīga spriedze.

Turklāt mēs rūpējāmies par to, lai no lauku saimniecībām Nīderlandes austrumos uz pilsētām rietumos tiktu nogādāta pārtika, kaut gan tas bija aizliegts. Mēs iekrāvām ratos pārtiku un devāmies rietumu virzienā. Lai šķērsotu upes, mēs nekad nevarējām izmantot tiltus, jo tos apsargāja kareivji. Nonākuši pie kādas upes, mēs pārtikas krājumus iekrāvām nelielās laiviņās, ar kurām braucām šurpu turpu, kamēr pārvedām savus krājumus otrā krastā, kur tos salikām citos ratos. Sasnieguši pilsētu, kas bija mūsu galamērķis, mēs sagaidījām tumsu, uzvilkām zirgiem kājās zeķes un klusām virzījāmies uz draudzes slepeno pārtikas noliktavu. Pārtikas produkti tālāk tika izdalīti kristiešiem, kam tie bija nepieciešami.

Ja vācu armija atklātu kādu no šādām noliktavām, tas kādam varēja maksāt dzīvību. Tomēr vairāki brāļi bija gatavi piedāvāt savu palīdzību. Piemēram, Blūminku ģimene no Amersfortas ļāva savu dzīvojamo istabu izmantot kā pārtikas noliktavu, kaut gan vāciešu garnizonu no viņu mājas varēja gandrīz vai ar roku sasniegt. Tādi drosmīgi liecinieki kā šī ģimene bija gatavi riskēt ar savu dzīvību, lai palīdzētu citiem brāļiem.

Visu aizlieguma gadu gaitā Jehova mums ar sievu palīdzēja saglabāt uzticību viņam. 1945. gada maijā vācu armija cieta sakāvi, un man beidzot vairs nebija jāslēpjas. Biedrība lūdza mani turpināt kalpot par ceļojošo pārraugu, līdz to varēs uzņemties citi brāļi. 1947. gadā manus pienākumus pārņēma Bertuss van der Beils. * Līdz tam laikam bija piedzimis mūsu trešais bērns, un mēs apmetāmies uz dzīvi valsts austrumos.

Bēdas un prieki

Pēc kara es uzzināju, ka apmēram gadu pēc tam, kad es biju atstājis mājas, lai dotos uz Nīderlandi, mans tēvs bija ieslodzīts cietumā. Divas reizes viņu izlaida no cietuma sliktās veselības dēļ, bet katrreiz atkal ieslodzīja no jauna. 1938. gada februārī tēvu aizsūtīja uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni un pēc tam uz Dahavu. Tur 1942. gada 14. maijā mans tēvs nomira. Viņš palika nelokāms un uzticīgs Dievam līdz galam.

Arī māte nonāca Dahavas koncentrācijas nometnē, kurā palika līdz 1945. gadam, kad viņu no turienes atbrīvoja. Lielā mērā tieši vecāku nelokāmā ticība un labais piemērs man ir palīdzējis saņemt daudzas garīgas svētības, tādēļ es ļoti priecājos, kad 1954. gadā māte pārcēlās dzīvot pie mums. Līdz ar viņu ieradās arī mana māsa Margarēta, kas kopš 1945. gada komunistiskajā Austrumvācijā bija kalpojusi par pionieri. Kaut gan māte bija slima un nemācēja runāt nīderlandiešu valodā, viņa turpināja piedalīties tīruma kalpošanā un palika uzticīga Dievam, līdz 1957. gada oktobrī viņa beidza savas zemes gaitas.

Kongress, kas 1955. gadā risinājās Vācijas pilsētā Nirnbergā, mums izvērtās īpašs. Kad mēs tur nokļuvām, brāļi no Drēzdenes pastāstīja Ērikai, ka kongresā ir arī viņas māte. Drēzdene atradās Austrumvācijā, tāpēc Ērika nebija redzējusi savu māti 21 gadu. Brāļi viņām palīdzēja satikties, un viņas abas, māte un meita, krita viena otras apskāvienos. Atkalredzēšanās prieks bija neaprakstāms!

Ar laiku mums piedzima pavisam astoņi bērni. Diemžēl viens no mūsu dēliem traģiski aizgāja bojā autokatastrofā. Tomēr mēs izjūtam dziļu gandarījumu, redzot, ka visi pārējie bērni kalpo Jehovam. Mēs priecājamies, ka mūsu dēls Volfgangs ir rajona pārraugs un ceļo kopā ar sievu un ka viņu dēls arī ir aizņemts šajā pašā darbā.

Es augstu novērtēju, ka man ir bijusi iespēja vērot, kā Nīderlandē vēršas plašumā Jehovas darbs. Kad 1933. gadā es ierados šajā valstī kalpot par pionieri, šeit bija apmēram simts liecinieku. Tagad mūsu skaits ir pārsniedzis 30 000. Kaut arī mūsu fiziskie spēki iet mazumā, mēs ar Ēriku joprojām esam apņēmības pilni dzīvot saskaņā ar dziesmas vārdiem, kurus turam prātā jau ilgus gadus: ”Lai ticība nezūd un nesvārstās.”

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 23. lpp.]

”Jugendgruppe” kādu brīdi atpūšas, pirms atkal dosies tīruma kalpošanā

[Attēls 24. lpp.]

Es un citi pionieri, kas kalpoja Šneifela apgabalā. Man ir 20 gadi

[Attēls 25. lpp.]

Kopā ar Ēriku un Volfgangu 1940. gadā

[Attēls 26. lpp.]

No kreisās: mans mazdēls Jonatans ar sievu Mirjamu, Ērika, es, dēls Volfgangs un viņa sieva Jūlija

[Attēls 26. lpp.]

Mana tēva portrets, ko 1941. gadā cietumā uzzīmēja kāds brālis