Dzīvesstāsts

”Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu”

PASTĀSTĪJIS HERBERTS DŽENINGSS

”Reiz es kravas mašīnā atgriezos no Ganas ostas pilsētas Temas uz Sargtorņa biedrības biroju un pa ceļam pieturēju, lai uzņemtu kādu jaunu cilvēku, kas vēlējās nokļūt pilsētā. Es izmantoju izdevību, lai viņam sludinātu. Domāju, ka daru to ļoti labi. Tomēr, kad mēs nonācām līdz vietai, kur bija jātiek šim vīrietim, viņš izmetās no mašīnas un aizdrāzās projām.”

ŠIS notikums, kas atgadījās pirms daudziem gadiem, vedināja mani uz domām, ka manā dzīvē risinās kaut kas dīvains. Pirms es stāstu, kas ar mani notika, ļaujiet man, lūdzu, paskaidrot, kā es, būdams kanādietis, nokļuvu Ganā.

Bija 1949. gada decembra vidus. Mūsu brigāde atradās Toronto (Kanāda) ziemeļu daļā un tikko bija izrakusi metru dziļu grāvi sasalušajā zemē, lai kādā jaunā mājā varētu ievilkt ūdensvadu. Pārsaluši un noguruši mēs sapulcējāmies ap ugunskuru, lai sagaidītu, kad mums pakaļ atbrauks kravas mašīna. Te pēkšņi viens no strādniekiem, Arnolds Lortons, sāka stāstīt kaut ko par ”kariem un karu daudzināšanu”, ”pasaules galu” un runāja arī par citiem jautājumiem, kas man bija gluži sveši. Tērzēšana uzreiz aprāvās, strādnieki samulsa, un daži pat neslēpa savu nepatiku pret Arnoldu. Atceros, kā toreiz nodomāju: ”Šim vīram gan ir drosme! Neviens negrib viņā klausīties, bet viņš tikai stāsta tālāk.” Tomēr viņa teiktais skāra manu sirdi. Tikai pirms pāris gadiem bija beidzies Otrais pasaules karš, turklāt es neko par šādām tēmām nebiju dzirdējis, kaut gan mana ģimene jau vairākās paaudzēs piederēja pie kristadelfiešu reliģijas. Es ļoti uzmanīgi un aizrautīgi klausījos, kā Arnolds izskaidro šos jautājumus.

Nepagāja ne ilgs laiks, kad es griezos pie Arnolda pēc papildu informācijas. Tagad, atskatoties  pagātnē, es saprotu, cik Arnolds un viņa sieva Džīna bija iecietīgi un iejūtīgi pret mani, nepieredzējušu deviņpadsmitgadīgu jaunekli. Es bieži negaidīti, bez iepriekšēja brīdinājuma ierados pie viņiem, lai aprunātos. Viņi palīdzēja man nostāties uz pareizā ceļa un it kā sakārtot pa plauktiņiem domu jūkli, kas valdīja manā jaunajā prātā, — pretrunīgos uzskatus par dažādām vērtībām un morāles normām. Desmit mēnešus pēc notikuma pie ugunskura ceļmalā, 1950. gada 22. oktobrī, es kristījos, kļūdams par Jehovas liecinieku, un pievienojos Viloudeilas draudzei Nortjorkā, kas tagad ir Toronto priekšpilsēta.

Ticības biedri palīdz augt garīgi

Kad tēvs saprata, ka es esmu stingri nolēmis dzīvot saskaņā ar savu jauno ticību, gaisotne mājās kļuva arvien saspringtāka. Neilgi pirms tam tēvs bija cietis autokatastrofā, kurā bija vainojams kāds piedzēries šoferis, un pēc katastrofas ar viņu bieži bija visai sarežģīti saprasties. Mammai, maniem diviem brāļiem un divām māsām nebija viegla dzīve. Domstarpības Bībeles patiesības dēļ aizvien saasinājās. Manā situācijā šķita prātīgi atstāt mājas, lai saglabātu mierīgas attiecības ar vecākiem un lai pats stingrāk nostātos uz ”patiesības ceļa”. (2. Pētera 2:2.)

1951. gada vasaras beigās es ierados Albertas provincē, Kolmenas pilsētā, kur bija neliela draudze. Šajā draudzē es iepazinos ar Rosu Hantu un Kītu Robinsu, diviem jauniem vīriešiem, kas kalpoja par pilnas slodzes sludinātājiem jeb pionieriem. Viņi arī man palīdzēja par savu mērķi izvēlēties šo brīvprātīgo kalpošanu. 1952. gada 1. martā es kļuvu par pionieri.

Es atceros šo uzmundrinājuma pilno laiku ar siltām jūtām. Man vēl bija daudz jāmācās, un tā man bija laba skola. Vēlāk apmēram gadu es biju pionieris kādā citā Albertas provinces pilsētā — Letbridžā —, bet pēc tam mani negaidīti uzaicināja kalpot par ceļojošo pārraugu. Es kalpoju Jehovas liecinieku draudzēs, kas Kanādas austrumu krastā bija izkaisītas no Monktonas (Ņūbransvika) līdz Gaspē (Kvebeka).

Man bija tikai 24 gadi, un es samērā nesen biju pieņēmis patiesību, tāpēc es jutos ārkārtīgi nepiemērots šim darbam, īpaši, ja es salīdzināju sevi ar garīgi nobriedušajiem kristiešiem, kam es kalpoju. Turpmākajos mēnešos es darīju visu, kas bija manos spēkos, un tad sekoja vēl viens pārsteigums.

Gileādas skola un norīkojums uz Zelta Krastu

1955. gada septembrī mani uzaicināja doties uz Sautlānsingu (Ņujorkas štats, ASV), lai kopā ar apmēram simts citiem studentiem mācītos Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, 26. grupā. Intensīvas mācības un Bībeles studēšana piecu mēnešu garumā bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Mācoties kopā ar dedzīgiem kristiešiem, arī mana dedzība auga. Šajā laikā notika vēl kāds būtisks pavērsiens, kas padarīja bagātāku visu manu turpmāko dzīvi.

Studentu vidū, kas tika gatavoti misionāru darbam, bija kāda jauna māsa, vārdā Ailīna Stabsa. Mani piesaistīja Ailīnas līdzsvarotība, nopietnā attieksme pret praktiskām lietām, kā arī pieticība un gaišā prāta ievirze. Kad es Ailīnai pajautāju, ko viņa domā par to, ka mēs nākotnē varētu apprecēties, tas iznāca tik neveikli, ka es nodomāju — būšu viņu aizbaidījis projām. Tomēr tā nenotika. Mēs vienojāmies, ka dosimies katrs uz savu norīkojuma vietu: Ailīna tika nosūtīta kalpot par misionāri Kostarikā, bet man bija jābrauc uz Zelta Krastu (tagadējo Ganu), kas atrodas Rietumāfrikā.

1956. gada maijā kādu rītu es biju uzaicināts ierasties desmitstāvīgajā biroja ēkā, kas atradās Bruklinā (Ņujorka), pie toreizējā Sargtorņa biedrības prezidenta brāļa Neitana Nora. Tajā reizē es uzzināju, ka tieku iecelts par filiāles kalpotāju, kam būs jāvada sludināšana Zelta Krastā, Togo, Ziloņkaula Krasta Republikā (tagadējā Kotdivuāra), Augšvoltā (tagadējā Burkinafaso) un Gambijā.

Brāļa Nora vārdus es atceros kā šodien. ”Tev nav pie saviem pienākumiem jāķeras uzreiz,”  viņš teica. ”Nesteidzies, mācies no pieredzējušiem brāļiem, kurus tur sastapsi. Kad jutīsi, ka esi gatavs darbam, sāc pildīt filiāles kalpotāja pienākumus. Lūdzu, šeit ir tavs norīkojums. Septiņas dienas pēc ierašanās norīkojuma vietā tev ir jāķeras pie darba.”

”Tikai septiņas dienas!” es nodomāju. ”Bet kā tad lai nesteidzas?” Pēc šīs sarunas es aizgāju projām pilnīgi apstulbis.

Nākamās dienas burtiski aizlidoja, un drīz vien es jau stāvēju pie reliņiem uz kāda kravas kuģa, kurš kuģoja pa Īstriveru garām Sargtorņa biedrības Bruklinas birojam, — es biju devies 21 dienu garā ceļojumā pāri okeānam uz Zelta Krastu.

Mēs ar Ailīnu bieži sarakstījāmies. 1958. gadā mēs atkal satikāmies un tā paša gada 23. augustā apprecējāmies. Es esmu bezgala pateicīgs Jehovam par tik brīnišķīgu sievu.

Es augstu novērtēju priekšrocību 19 gadus kalpot Sargtorņa biedrības filiāles birojā kopā ar citiem misionāriem un afrikāņu brāļiem un māsām. Es pieredzēju, kā nelielā Bēteles ģimene šajā laikā pieauga apmēram līdz 25 cilvēkiem. Tās dienas mums bija spraiga darba un notikumu pārpilnas, un mēs redzējām arī bagātīgus sava darba augļus. Tomēr, godīgi runājot, man bija ļoti grūti izturēt turienes karsto, mitro klimatu. Šķita, ka es vienmēr esmu nosvīdis un mikls, un dažkārt arī ātri aizkaitināms. Tomēr es izjutu kalpošanā dziļu gandarījumu, vērojot, kā mūsu skaits Ganā pieaug no apmēram 6000 Valstības sludinātājiem 1956. gadā līdz 21 000 sludinātāju 1975. gadā. Vēl saviļņojošāk ir zināt, ka tagad Ganā ir aptuveni 60 000 aktīvu liecinieku.

Pavērsiens, ko mēs nekādi negaidījām

Apmēram 1970. gadā es sāku izjust, ka man kaut kas nav kārtībā ar veselību, bet bija ļoti grūti noteikt, kas tieši. Es izgāju vispusīgas medicīniskas apskates, taču katru reizi dabūju dzirdēt tikai vienu: ”Ar jūsu veselību viss ir kārtībā.” Bet kāpēc tad es vienmēr jutos tik nevesels, kāpēc es jutu tādu nogurumu un trauksmi? Divi notikumi man palīdzēja to saprast, un tas bija liels trieciens. Ne velti Jēkabs rakstīja: ”Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu.” (Jēkaba 4:14.)

Vispirms kaut ko atskārst man lika notikums ar jauno vīrieti, kam es sludināju pa ceļam uz pilsētu. Es nemaz neapjautu, ka runāju bez apstājas, arvien ātrāk un aizvien drudžaināk. Kad mēs sasniedzām vietu, kur šim vīrietim bija jānokļūst, es galīgi apjuku, redzot, kā viņš metas laukā no mašīnas un drāžas projām. Vairākums Ganas iedzīvotāju pēc dabas ir miermīlīgi un klusi, un viņus ir grūti izsist no līdzsvara. Šī vīrieša reakcija bija pilnīgi netipiska. Es sēdēju un mēģināju saprast, kas notiek. Acīmredzot kaut kas ar mani nebija labi. Bet, kas tieši nav kārtībā, es nezināju. Tomēr man noteikti bija kāda problēma.

Vēl liela nozīme bija kādai īpaši dziļai sarunai ar Ailīnu, pēc kuras viņa izteica pieņēmumu: ”Ja jau tava problēma nav fiziska, tad tai ir jābūt psihiskai.” Es ņēmu vērā sievas vārdus — rūpīgi pierakstījis visus savus simptomus, es  devos pie psihiatra. Kad es nolasīju ārstam šo uzskaitījumu, viņš teica: ”Tipisks gadījums. Jums ir maniakāli depresīvā psihoze.”

Šī ziņa bija satriecoša! Daži turpmākie gadi pagāja izmisīgā cīņā, bet man kļuva tikai sliktāk un sliktāk. Es pastāvīgi meklēju risinājumu, tomēr neviens man nevarēja pateikt, kas īsti būtu jādara. Tā bija neaprakstāma cīņa.

Mēs vienmēr esam gribējuši pavadīt visu savu dzīvi pilnas slodzes kalpošanā, un Ganā bija tik daudz darba. Es daudzkārt no visas sirds griezos pie Dieva kvēlās lūgšanās: ”Jehova, ja tas ir tavs prāts, es dzīvošu te un darīšu arī turpmāk šo darbu.” (Jēkaba 4:15.) Tomēr tā nenotika. Mums bija jārēķinās ar realitāti, tāpēc 1975. gada jūnijā mēs izlēmām atstāt Ganu, kā arī daudzus tuvus draugus un atgriezties Kanādā.

Jehova palīdz ar savas tautas starpniecību

Drīz es sapratu, ka es neesmu neaizstājams un ka mana problēma nav nekas unikāls. Es daudz dziļāk izpratu vārdus no 1. Pētera 5:9: ”[Ziniet], ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē.” To atskārtis, es sāku pievērst uzmanību tam, kādā veidā, par spīti smagajām pārmaiņām, Jehova mūs abus ar sievu atbalsta. Lielu palīdzību visdažādākajā veidā mēs saņēmām no brāļiem.

Kaut gan materiālā ziņā mums nekā daudz nebija, Jehova mūs nekad nepameta. Kad mēs vēl bijām Ganā, viņš pamudināja draugus nākt mums talkā un palīdzēt gan materiāli, gan arī citādi. Mūsu sirdi plosīja pretrunīgas jūtas, kad mums bija jāatstāj draugi, ar kuriem mēs bijām tik ļoti satuvinājušies, un jādodas projām, lai pievērstos cīņai ar manu negaidīto slimību.

Mūs laipni pie sevis uzņēma Ailīnas māsa Lenora un viņas vīrs Elvins Frīzens, kas vairākus mēnešus gādāja par mums. Kāds pieredzējis psihiatrs man ar pārliecību apsolīja: ”Sešu mēnešu laikā jūs tiksiet uz kājām.” Iespējams, viņš to teica, lai mani iedrošinātu, tomēr šis paredzējums nepiepildījās arī pēc sešiem gadiem. Ar šo smago slimību man ir jācīnās līdz pat šai dienai.

Tolaik brālis Nors jau bija smagi slims, tomēr, par spīti slimībai, viņš rada gan laiku, gan spēkus, lai rakstītu man garas, uzmundrinošas vēstules, kurās viņš mani mierināja un deva vērtīgus padomus. 1977. gada jūnijā viņš nomira, bet šīs vēstules es joprojām glabāju kā lielu dārgumu. Tās lielā mērā man palīdzēja pārvarēt nepamatoto nevērtības sajūtu, kas pastāvīgi lika sevi manīt.

1975. gada beigās mums nācās pārtraukt pilnas slodzes kalpošanu, ko mēs tik augstu vērtējām, un pievērst nopietnu uzmanību mana veselības stāvokļa uzlabošanai. Parastā dienas gaismā man sāpēja acis. Negaidītas spalgas skaņas manā galvā atbalsojās kā artilērijas zalve. Cilvēku burzmā es jutos šausmīgi. Man bija jāizcīna īsta cīņa, lai apmeklētu kristiešu sapulces. Tomēr es biju pilnīgi pārliecināts, ka garīgo brāļu un māsu sabiedrība ir ārkārtīgi vērtīga. Lai spētu izturēt, es bieži ierados Valstības zālē pēc tam, kad cilvēki bija jau apsēdušies, un gāju projām, pirms sapulces beigās atsākās rosīšanās.

Milzīgu piepūli prasīja arī piedalīšanās publiskajā kalpošanā. Gadījās, ka pat pēc tam, kad es jau biju piegājis pie kādas mājas, es vienkārši nespēju saņemties, lai piezvanītu pie durvīm. Tomēr es nepadevos, jo es sapratu, ka sludināšana dod iespēju izglābties gan mums pašiem, gan tiem, kas mūs labvēlīgi uzklausa. (1. Timotejam 4:16.) Pēc kāda brīža man izdevās saņemties, es gāju pie nākamajām durvīm un mēģināju vēlreiz visu no sākuma. Turpinot piedalīties kalpošanā, es zināmā mērā spēju saglabāt savu garīgumu, un tas man deva spēku izturēt.

Tā kā maniakālajai depresijai ir hronisks raksturs, es sāku aptvert, ka, visticamāk, man ar to būs jārēķinās līdz šīs vecās sistēmas beigām. 1981. gadā žurnālā Atmostieties! bija publicētas brīnišķīgas rakstu sērijas. * Šie raksti  man palīdzēja labāk izprast manas slimības izpausmes un iemācīties, kā efektīvāk ar to cīnīties.

Mācāmies izturēt

Visi šie gadi no manas sievas ir prasījuši pašaizliedzību un pielāgošanos. Ja jūs arī rūpējaties par cilvēku, kas ir līdzīgā stāvoklī, jūs droši vien interesēs manas sievas domas.

Viņa stāsta: ”Maniakālā depresija cilvēka personībā izraisa pēkšņas pārmaiņas. Pāris stundu laikā šāds slimnieks no dzīvespriecīga, optimistiska cilvēka, kam prātā ir svaigas idejas un plāni, pārvēršas par bezspēcīgu, nomāktu un pat nīgru personu. Ja apkārtējie nesaprot, ka tā izpaužas slimība, viņi var justies apjukuši un dusmīgi. Skaidrs, ka ir jāspēj ātri mainīt savus plānus un tev pašam ir jāsāk cīnīties ar vilšanos un atstumtības sajūtu.”

Ja runā par mani pašu, tajās reizēs, kad es jūtos neparasti labi, es jau sāku raizēties. Es iekšēji nojaušu, ka šādam pacilātības stāvoklim sekos kritiens drūmā bezcerībā. Jāteic, manā gadījumā labāks par pacilātības brīžiem ir drūmais periods, jo tajā laikā parasti vairākas dienas es neko neesmu spējīgs darīt, un tad no manis nav jāgaida kaut kāda nelīdzsvarota rīcība. Ailīna man ārkārtīgi palīdz, brīdinot, kad es jau esmu kļuvis pārmērīgi uzvilkts, kā arī mierinot un atbalstot, kad mani ir pārņēmusi dziļa nomāktība.

Slimības saasināšanās laikā pastāv reālas briesmas koncentrēties tikai uz sevi un aizmirst par visu pārējo. Nomāktības laikā cilvēks var ieslēgties sevī un mānijas periodā neuztvert citu jūtas un reakcijas. Agrāk man bija grūti atzīt pašam sev, ka man ir psihiski un emocionāli traucējumi. Man bija jācīnās ar domām, ka problēma nav manī, bet to izraisa ārēji apstākļi, piemēram, kāda neveiksme vai cits cilvēks. Atkal un atkal man bija sev jāatgādina: ”Man apkārt nekas nav mainījies. Problēma ir manī pašā, nevis ārējos apstākļos.” Pamazām es pieņēmu šo domu.

Gadu gaitā mēs ar sievu esam iemācījušies godīgi un atklāti runāt par manu slimību gan paši savā starpā, gan ar citiem cilvēkiem. Mēs cenšamies saglabāt pozitīvu attieksmi un neļaut šai slimībai valdīt pār mūsu dzīvi.

Labāka nākotne

Dedzīgi lūdzot un neatlaidīgi cīnoties, mēs ar sievu esam saņēmuši no Jehovas svētības un atbalstu. Nu jau mēs abi esam gados. Pēc ārsta norādījumiem es pastāvīgi lietoju dažus medikamentus, un mans veselības stāvoklis ir diezgan stabils. Mēs augstu vērtējam jebkuru iespēju kaut ko ieguldīt kalpošanā, un es joprojām esmu draudzes vecākais. Mēs vienmēr cenšamies atbalstīt ticības biedrus.

Vārdi no Jēkaba 4:14 tiešām ir patiesi: ”Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu.” Kamēr pastāv šī vecā pasaule, tas tā arī paliks. Tomēr taisnība ir arī tā, ko var lasīt Jēkaba 1:12: ”Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas viņu mīl.” Paliksim visi nelokāmi šajās dienās un paturēsim prātā svētības, ko Jehova mums ir sagatavojis nākotnē!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Savā mākslinieka darbnīcā

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar sievu Ailīnu

[Attēls 28. lpp.]

Kongress ”Mūžīgā labā vēsts”, kas 1963. gadā notika Temā (Gana)