Čjapasas kalnienē skan labā vēsts par mieru

”Briesmīgākajā slaktiņā, ko ir pieredzējuši Čjapasas štata iedzīvotāji, bruņotu vīru grupa noslepkavojusi 45 neaizsargātus zemniekus, to vidū 13 bērnus.” Tā par notikumiem, kas risinājās 1997. gada 22. decembrī Čjapasas štatā, Aktealā, tika ziņots laikrakstā ”El Universal”.

ČJAPASA ir Meksikas štats, kas atrodas vistālāk uz dienvidiem un robežojas ar Gvatemalu. Gadiem ilgi pieredzētā trūkuma un zemnieku nožēlojamo dzīves apstākļu dēļ 1994. gada janvārī grupa vietējo maiju indiāņu, kas sevi dēvēja par Sapatistu nacionālās atbrīvošanās armiju (Ejército Zapatista de Liberación Nacional [EZLN]), organizēja bruņotu sacelšanos pret valdību. Pārrunas ar valdību par mierīgu risinājumu nebija sekmīgas. Gan no dumpinieku, gan no valdības karaspēka puses sekoja uzbrukumi, kuros gāja bojā cilvēki. Nemieru dēļ daudziem zemniekiem bija jāmeklē glābiņš, bēgot no šī apvidus.

Šādos nemierpilnos apstākļos kāda grupa mieru mīlošu cilvēku ir saglabājuši neitralitāti, neiesaistoties šajā politiskajā cīņā. Viņi dedzīgi cenšas pievērst uzmanību tam, ka vienīgi Dieva Valstība spēs atrisināt gan vietējās, gan pasaules mēroga problēmas, kas sašķeļ cilvēku sabiedrību. (Daniēla 2:44.) Ar šādu nostāju ir pazīstami Jehovas liecinieki. Paklausot Jēzus pavēlei, viņi dara visu iespējamo, lai labo vēsti par Dieva Valstību izdzirdētu arī visnomaļākajās vietās Čjapasas kalnienē. (Mateja 24:14.) Kā šie kristieši ir jutušies, sludinot tik nelabvēlīgos apstākļos, un kādi šim darbam ir bijuši rezultāti?

”Es esmu Jehovas liecinieks”

Adolfo, jauns vīrietis, kas nesen bija kļuvis par Valstības sludinātāju, kādu dienu atradās darbā vienā no Okasingo radiostacijām. Negaidīti pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Pēc mirkļa radiostacijā iebruka vīrieši maskās un pavērsa pret viņu ieročus. Tad viņi iedrāzās radiostudijā un, piesavinājušies aparatūru, pa radio paziņoja, ka viņi piesaka valdībai karu.

Kāds no bruņotajiem vīriem, pagriezies pret Adolfo, pavēlēja pievienoties viņu kustībai. ”Es esmu Jehovas liecinieks,” atteica Adolfo, kaut gan viņš nemaz vēl nebija kristīts. Pēc tam Adolfo paskaidroja, ka vienīgi Dieva Valstība spēs nodrošināt patiesu mieru, un kategoriski atteicās pieņemt viņam piedāvāto formas tērpu un ieroci. Redzēdami, cik nelokāma ir Adolfo nostāja, kareivji viņam atļāva aiziet. Atceroties šo gadījumu, Adolfo atzīmēja: ”Šis notikums tik tiešām stiprināja manu ticību.”

Lai gan galu galā situācija daudzmaz normalizējās, šo apkārtni vēl aizvien kontrolēja militārie spēki. Tomēr Adolfo ar prieku pieņēma vietējās draudzes vecāko uzaicinājumu  palīdzēt kādai no citiem kristiešiem izolētai grupai šajā apgabalā. Lai nokļūtu pie šiem ticības biedriem, Adolfo bija jādodas garām vairākiem kontrolpunktiem. Uzzinājuši, ka Adolfo ir Jehovas liecinieks, kareivji izturējās pret viņu ar cieņu. Vēlāk Adolfo kristījās un guva dziļu gandarījumu, palīdzēdams šai nošķirtajai grupai izveidoties par Jehovas liecinieku draudzi. Viņš sacīja: ”Tagad es esmu kristīts un ar pilnu pārliecību varu teikt — es esmu Jehovas liecinieks.”

”Jehova mūs stiprināja”

Izdzirdējuši, ka EZLN pa radio piesaka valdībai karu, šīs pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotāji ātri vien aizbēga no mājām. Kāds pionieris, pilnas slodzes sludinātājs, vārdā Fransisko, pastāstīja, kā Jehova viņus ar sievu stiprināja un ko viņiem gadījās pieredzēt.

Viņš atcerējās: ”Mēs nolēmām meklēt glābiņu kādā vietā, kas atrodas trīs stundu gājumā no mūsu mājām. Tā kā tur bija kristiešu draudze, mēs nebijām atrauti no ticības brāļiem. Drīzumā Palenkes ciematā bija jānotiek rajona kongresam. Mēs ar sievu negribējām palaist garām īpašu sapulci pionieriem, kam bija jānotiek saistībā ar kongresu, taču  mēs uzzinājām, ka ceļu uz kongresa norises vietu ir nobloķējusi EZLN. Nospriedām, ka dosimies cauri džungļiem — tas nozīmēja, ka mums bija jāiet deviņas stundas. Mēs paspējām ierasties uz pionieru sapulci, kas mums sagādāja tikpat lielu prieku kā visa kongresa programma kopumā.

Atgriežoties mājās, mēs ieraudzījām, ka mūsu māja ir nodedzināta un lopi nozagti. Viss, kas mums bija atlicis, bija neliela soma ar drēbēm. Situācija nebija no patīkamajām, tomēr mūsu brāļi no Okasingo laipni uzņēma mūs pie sevis mājās. Viņi mums arī iemācīja tādus darbus, ko agrāk, būdami zemnieki, mēs nekad nebijām darījuši. Viens brālis man parādīja, kā fotografēt, cits — kā labot kurpes. Šīs iemaņas mums ar sievu joprojām palīdz gādāt par iztiku, un tādēļ mums nav bijis jāatstāj pionieru kalpošana. Domājot par notikušo, mēs redzam, ka, lai gan izturēt nebija viegli, Jehova mūs stiprināja.”

Sludināšanas augļi

Par spīti grūtībām un briesmām, Jehovas liecinieki Čjapasas štatā ir veltījuši īpašas pūles, piedalīdamies labās vēsts sludināšanā. Piemēram, 1995. gada aprīlī un maijā viņi, tāpat kā citi kristieši visā pasaulē, izplatīja bukletu Ķēniņvalsts vēsts nr. 34, kuram bija ārkārtīgi piemērots nosaukums — ”Kāpēc dzīvē ir tik daudz grūtību?”.

Šī bukleta izplatīšanas laikā pionieris, vārdā Siro, kādā vietā, ko sauc par Puevlo Nuevo, sastapa ģimeni, kas ieinteresējās par Bībeles vēsti. Pēc trīs dienām Siro atgriezās pie šiem cilvēkiem un viņam izdevās uzsākt Bībeles nodarbību. Taču nākamajā reizē, kad Siro kopā ar vēl vienu sludinātāju atnāca, lai turpinātu Bībeles nodarbību, saimnieku mājās viņi nesastapa. Toties priekšā gaidīja vīri maskās, kas grasījās uzbrukt namatēvam. Vīrieši prasīja Siro un viņa biedram, ko viņi šeit meklē, un draudēja viņus nogalināt. Kristīgie brāļi domās vērsās lūgšanā pie Jehovas un pēc tam drosmīgi paskaidroja, ka viņi ir atnākuši mācīt šai ģimenei Bībeli. To izdzirdējuši, vīrieši ļāva sludinātājiem aiziet. Kaut kāda iemesla dēļ mājas saimnieks tajā dienā nemaz nepārradās.

Kādu dienu apmēram pēc trīs gadiem, Siro par pārsteigumu, šis vīrietis atnāca pie viņa uz mājām. Siro priekam nebija gala, kad viņš uzzināja, ka visa šī ģimene tagad ir kristīti liecinieki un pieder pie kādas draudzes Gvatemalā un viena no meitām pat kalpo par pionieri.

Garīgā barība tiek augstu novērtēta

Kā ziņo kāds rajona pārraugs, kaut gan Čjapasas štatā dzīve vēl aizvien ir nemierīga, vietējie liecinieki patiešām  saprot, cik svarīgi ir apmeklēt sapulces. (Ebrejiem 10:24, 25.) Viņš pastāstīja par vienas dienas kongresu, kura sākums bija ieplānots agri no rīta, lai pēc programmas beigām apmeklētāji varētu nokļūt atpakaļ savās mājās, kamēr vēl ir gaišs un ceļot nav tik bīstami. Lielākoties cilvēkiem līdz kongresa norises vietai bija jāiet caur džungļiem vairāk nekā trīs stundas, tomēr 7 no rīta visi jau bija klāt. Uz kongresu bija ieradušies arī seši EZLN partizāni. Tas, kā viņi klausījās un aplaudēja, skaidri liecināja, ka programma viņiem patīk. Tāpat kā daudzi citi, arī šie vīrieši ceļu līdz kongresa vietai bija mērojuši trīs stundas. Vēlāk divdesmit EZLN locekļi apmeklēja Kristus nāves atceres vakaru, kas tika atzīmēts Valstības zālē.

Kāds gados jauns partizāns bija norīkots patrulēt kādā apdzīvotā vietā džungļos. Ieradies šajā vietā, viņš ieraudzīja, ka visi iedzīvotāji, no kuriem lielākā daļa bija Jehovas liecinieki, bija aizbēguši. Šis partizāns apmetās kādā no pamestajām mājām, un, tā kā nekā daudz, ko darīt, viņam nebija, jauneklis paņēma pāris grāmatas, ko bija ieraudzījis šajā mājā, un sāka lasīt. Izrādījās, ka tās bija Sargtorņa biedrības publikācijas, ko bija atstājuši Jehovas liecinieki. Jaunajam vīrietim bija pietiekami daudz laika vienatnē pārdomāt izlasīto. Viņš izlēma, ka ir jāmaina dzīve un jāpārstāj karot. Līdzko tas bija iespējams, šis cilvēks sameklēja Jehovas lieciniekus un sāka studēt Bībeli. Pēc sešiem mēnešiem viņš jau sludināja labo vēsti citiem. Tagad šis vīrietis un trīs viņa ģimenes locekļi, kas agrāk atbalstīja partizānus, ir kristīti liecinieki.

Pozitīvs skatījums

Kaut gan konflikts starp valdību un partizāniem ir nodarījis daudz posta, tas ir pozitīvi ietekmējis cilvēku attieksmi pret labās vēsts sludināšanu. Kāds draudzes vecākais no pilsētas, kurā iesākās dumpis, izteicās: ”Piecas dienas pēc sacelšanās sākuma mums izdevās organizēt sludināšanu gan pašā pilsētā, gan tās apkaimē. Cilvēki mūs aizrautīgi klausījās. Mēs izplatījām daudz bībeliskas literatūras un uzsākām vairākas Bībeles nodarbības. Kādā apvidū, kur iepriekš daudzi bija pretojušies patiesībai, nemieri valstī cilvēkus ir pamudinājuši ieklausīties labajā vēstī, studēt Bībeli un apmeklēt draudzes sapulces un kongresus.”

Vietējie brāļi ir priecīgi, ka viņi ir palikuši aktīvi teokrātiskajā darbībā, par spīti nestabilajai situācijai. Gan ar valdības, gan EZLN ziņu joprojām tiek organizēti kongresi, kuros kristieši smeļas garīgus spēkus. Arī ceļojošo pārraugu apmeklējumi ir stiprinājuši kristiešu apņēmību turpināt dedzīgi sludināt. Pat cilvēki, kas paši ir iesaistīti nemieros, bieži mudina lieciniekus arī turpmāk sludināt tikpat neatlaidīgi.

Laika gaitā Čjapasas štatā cilvēkiem dzīve ir kļuvusi mierīgāka, tomēr grūtības un pārbaudījumi joprojām turpinās. Lai arī kādi būtu apstākļi, viens ir skaidrs — Jehovas liecinieki ir apņēmušies turpināt ar neatslābstošu dedzību stāstīt cilvēkiem labo Bībeles vēsti par mieru, ko nodrošinās Dieva Valstība. (Apustuļu darbi 10:34—36; Efeziešiem 6:15.) Viņi apzinās, cik patiesi ir pravieša Jeremijas vārdi: ”Cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ..savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” (Jeremijas 10:23, LB-65r.) Vienīgi Dieva Valstība, kurā valdīs Dieva Dēls, Jēzus Kristus, visā pasaulē var novērst netaisnību un nabadzību. (Mateja 6:10.)

[Karte 9. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Meksikas līcis

ČJAPASA

GVATEMALA

Klusais okeāns

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 9. lpp.]

Liecinieki dodas kalpošanā Čjapasas kalnienē