Dzīvesstāsts

Arī grūtībās kalpoju Dievam no visas sirds

PASTĀSTĪJIS RODOLFO LOSANO

Es piedzimu 1917. gada 17. septembrī Meksikā, Durango štatā, pilsētā, ko sauc Gomespalasio. Tolaik pilnā sparā ritēja Meksikas revolūcija. Kaut gan 1920. gadā revolūcija beidzās, nemieri mūsu apkārtnē nenorima vēl gadiem ilgi un padarīja dzīvi ļoti smagu.

REIZ, kad māte bija uzzinājusi, ka notiks kārtējā sadursme starp dumpiniekiem un valdības armiju, viņa vairākas dienas man, maniem trīs brāļiem un divām māsām neļāva iziet no mājas. Mums bija gaužām maz, ko ēst, un man ir palicis prātā, ka mēs ar jaunāko māsu slēpāmies zem gultas. Pēc šī gadījuma māte izlēma kopā ar mums, bērniem, doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm, un vēlāk mums pievienojās arī tēvs.

Mūsu ģimene Kalifornijā sāka dzīvot 1926. gadā, neilgi pirms tam, kad Amerikas Savienotajās Valstīs sākās ”lielā depresija”. Mēs bijām gatavi pārcelties uz dažnedažādām vietām, kur vien varēja dabūt darbu, — tā mēs pabijām, piemēram, Sanhoakinas ielejā, Santaklarā, Salinasā un Kingsitijā. Iemācījāmies strādāt uz lauka un novākt visdažādākos augļus un dārzeņus. Lai gan mani pusaudža gadi pagāja, smagi strādājot, tas bija brīnišķīgs laiks.

Uzzinām patiesību

1928. gada martā pie mums atnāca kāds Bībeles pētnieks, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Šis padzīvojušais vīrietis, kura vārds bija Estevans Rivera, runāja spāniski. Viņa atstātās brošūras nosaukums piesaistīja manu  uzmanību — tā saucās ”Kur atrodas mirušie?”. Brošūras saturs mani ietekmēja ne mazāk kā tās nosaukums. Kaut gan es biju vēl ļoti jauns, es sāku studēt Bībeli un satikties ar Bībeles pētniekiem. Ar laiku arī mana māte un māsa Aurora kļuva par sludinātājām un sāka dedzīgi slavēt Jehovu.

Trīsdesmito gadu vidū Sanhosē tika uzbūvēta Valstības zāle, kurā sapulces notika angļu valodā. Tā kā šīs apkārtnes saimniecībās strādāja daudzi latīņamerikāņi, mēs sākām viņiem sludināt, un drīz šeit jau notika Sargtorņa studijas spāņu valodā. Mums daudz palīdzēja latīņamerikāņu izcelsmes liecinieki no Sanfrancisko, līdz kurai bija kādi 80 kilometri. Ar laiku Sanhosē Valstības zālē sapulces spāņu valodā apmeklēja apmēram 60 cilvēki.

Visbeidzot 1940. gada 28. februārī kongresā, kas norisinājās Sanhosē, es apliecināju savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī. Nākošajā gadā es kļuvu par pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāju. Pēc tam 1943. gada aprīlī mani uzaicināja pārcelties uz Stoktonu — pilsētu, kas atradās aptuveni 130 kilometru attālumā —, lai es palīdzētu izveidot spāņu valodas draudzi. Tajā laikā es biju vadošais pārraugs Sanhosē angļu valodas draudzē, turklāt es šeit gādāju arī par tiem lieciniekiem, kas runāja spāniski. Parūpējies, lai manus pienākumus turpmāk pildītu citi, es devos uz Stoktonu.

Uzticības pārbaudījums

Kopš 1940. gada man vairākkārt bija jāstājas iesaukšanas komisijas priekšā, tomēr katru reizi, kad es atteicos dienēt reliģisku apsvērumu dēļ, šī komisija respektēja manu nostāju. Taču drīz pēc tam, kad 1941. gada decembrī Amerikas Savienotās Valstis iesaistījās Otrajā pasaules karā, spiediens no iesaukšanas komisijas pieauga. Beigu beigās 1944. gadā mani ielika cietumā. Kamēr vēl nebija pasludināts spriedums, mani turēja ieslodzījumā kādā pagrabā kopā ar noziedzniekiem. Uzzinājuši, ka es esmu Jehovas liecinieks, daudzi no viņiem gribēja noskaidrot, kā viņu izdarītie noziegumi var ietekmēt attiecības ar Dievu.

Liecinieki no Sanhosē samaksāja par mani drošības naudu, lai man nebūtu jāpaliek cietumā līdz tiesas procesa sākumam. Kāds jurists no Losandželosas, kas pārstāvēja atbildētājus lietās, kas saistītas ar pilsoņu tiesībām, piekrita mani aizstāvēt, neprasot par to samaksu. Tiesnesis izlēma mani atbrīvot ar nosacījumu, ka es vairs nebūšu pionieris, sākšu strādāt kādā pasaulīgā darbā un katru mēnesi ziņošu par sevi varas iestādēm. Tā kā es tam nepiekritu,  man piesprieda divus gadus cietumsoda un es tiku nosūtīts uz cietumu Maknīla salā, kas atrodas Vašingtonas štatā. Cietumā es izmantoju laiku, lai padziļināti studētu Bībeli. Turklāt es iemācījos rakstīt ar rakstāmmašīnu. Divi gadi vēl nebija pagājuši, kad mani atbrīvoja par priekšzīmīgu uzvedību. Tūlīt pēc tam es atsāku kalpot par pionieri.

Paplašinu kalpošanu

1947. gada ziemā mani kopā ar vēl vienu pionieri norīkoja uz Teksasas štatu, Kolorādositiju, lai mēs sludinātu spāniski runājošajiem cilvēkiem. Tomēr tur bija tik auksts, ka mēs pārcēlāmies uz Sanantonio, kur klimats bija siltāks. Taču šajā pilsētā tik stipri lija, ka bieži nebija iespējams sludināt pa mājām. Naudas krājumi mums drīz vien izsīka. Nedēļām ilgi mēs ēdām sviestmaizes ar zaļiem kāpostiem un dzērām lucernas tēju. Mans partneris pionieru kalpošanā aizbrauca atpakaļ uz savām mājām, bet es paliku. Kad liecinieki no angļu valodas draudzēm uzzināja par manu situāciju, viņi man palīdzēja.

Nākamajā pavasarī es atgriezos savā norīkojuma vietā Kolorādositijā, un beidzot tur tika izveidota neliela spāņu valodas draudze. Pēc tam es pārcēlos uz Svītvoteru (Teksasas štats), kur es palīdzēju izveidot vēl vienu spāņu valodas draudzi. Svītvoterā es saņēmu uzaicinājumu mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kur gatavo misionārus, — mani iekļāva piecpadsmitajā grupā, kurai mācības sākās 1950. gada 22. februārī. Vasarā pēc starptautiskā kongresa Yankee stadionā (Ņujorka), kura laikā notika arī mūsu grupas izlaiduma programma, es uz trīs mēnešiem paliku Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā. Šeit es apguvu iemaņas, kas bija nepieciešamas darbam manā jaunajā norīkojuma vietā — Meksikas filiāles birojā.

Darbs Meksikā

1950. gada 20. oktobrī es ierados Mehiko. Apmēram pēc divām nedēļām mani iecēla par filiāles pārraugu, kura pienākumus es pildīju četrarpus gadus. Man ārkārtīgi noderēja tas, ko biju iemācījies pioniera kalpošanā, cietumā, Gileādas skolā un Bruklinā. Jau tūlīt pēc atbraukšanas uz Meksiku es sapratu, ka ir nepieciešams stiprināt meksikāņu brāļu un māsu garīgumu. Īpaši viņiem bija jāpalīdz ievērot Bībelē noteiktās augstās morāles normas.

Latīņamerikas zemēs, to vidū arī Meksikā, bija parasts, ka vīrieši un sievietes dzīvoja kopā, kaut gan nebija likumīgi precējušies. Kristīgās pasaules baznīcas, it īpaši katoļu baznīca, bija pieļāvušas, ka šāda Rakstos nosodīta rīcība sabiedrībā kļūst par vispārpieņemtu paradumu. (Ebrejiem 13:4.) Tā daži bija kļuvuši par Jehovas lieciniekiem, kaut gan nemaz nebija likumīgi precējušies. Taču tagad šādiem cilvēkiem tika paziņots, ka sešu mēnešu laikā viņiem ir oficiāli jāreģistrē sava laulība. Pretējā gadījumā viņi vairs nevarētu būt Jehovas liecinieki.

Daudziem bija viegli sakārtot savu dzīvi. Viņiem bija tikai likumīgi jāapprecas. Citi bija krietni sarežģītākā situācijā. Piemēram, daži bija precējušies divas un pat trīs reizes, kaut gan pirms tam nebija likumīgi izšķīrušies. Kad kristieši beidzot bija nokārtojuši savas attiecības saskaņā ar Dieva Rakstu mācībām, draudzes garīgā ziņā pieredzēja bagātīgas svētības. (1. Korintiešiem 6:9—11.)

Tajos gados Meksikas iedzīvotājiem visā visumā bija zems izglītības līmenis. Jau pirms tam, kad 1950. gadā es ierados Mehiko, filiāles birojs bija sācis organizēt draudzēs klases, kurās mācīja lasīt un rakstīt. Vēlāk šīs klases tika reorganizētas, un brāļi griezās varas iestādēs, lai tās oficiāli reģistrētu. Kopš 1946. gada, kad sāka fiksēt datus par šīm klasēm, ko vadīja Jehovas liecinieki, Meksikā 143 000 cilvēku tajās ir apguvuši prasmi lasīt un rakstīt.

Meksikas likumi strikti ierobežoja reliģisko brīvību. Tomēr beidzamajos gados šajā ziņā ir notikušas būtiskas pārmaiņas. 1992. gadā tika pieņemts jauns likums par reliģijām, tādēļ 1993. gadā Jehovas liecinieki Meksikā tika reģistrēti kā reliģiska organizācija.

 Man šīs pārmaiņas sagādāja milzīgu prieku — vairākas izmaiņas, kas tagad ir notikušas, agrāk man likās neiespējamas. Daudzus gadus es bieži griezos valdības iestādēs un pieredzēju, ka uz mums raugās ar visai lielām aizdomām. Taču ir patīkami redzēt, kā filiāles biroja juridiskā nodaļa ir tikusi galā ar šiem šķēršļiem, un tagad mēs varam gandrīz netraucēti sludināt.

Kalpoju kopā ar sievu misionāri

Kad es atbraucu uz Meksiku, šeit jau kalpoja daudzi misionāri, kas bija beiguši Gileādas skolu pirms manis. Viņu vidū bija arī Estere Vartanjana. Pēc tautības viņa bija armēniete, un 1942. gadā Valjeho (Kalifornijas štats) viņa bija sākusi kalpot par pionieri. 1955. gada 30. jūlijā mēs apprecējāmies un pēc kāzām palikām savā norīkojuma vietā Meksikā. Mēs dzīvojām biedrības filiālē — Estere kalpoja Mehiko par misionāri, bet es turpināju strādāt filiālē.

1947. gadā Estere bija ieradusies savā pirmajā norīkojuma vietā Meksikā — Nuevo Leonas štatā, Monterrejā. Tajā laikā vienīgajā Monterrejas draudzē bija 40 liecinieki, bet 1950. gadā, kad Estere pārcēlās uz Mehiko, Monterrejā bija izveidotas jau četras draudzes. Šobrīd mūsu filiālē, kas atrodas Mehiko tuvumā, kalpo divi jauni brāļi, kas ir nākuši no ģimenēm, ar kurām Estere studēja Bībeli Monterrejā.

1950. gadā misionāru sludināšanas teritorija Mehiko aptvēra lielāko pilsētas daļu. Savā teritorijā no vienas vietas uz otru viņi gāja kājām vai arī brauca vecumvecos pārpildītos autobusos. Toreiz, kad es 1950. gada beigās ierados Mehiko, pilsētā bija septiņas draudzes. Tagad Mehiko ir apmēram 1600 draudzes, kurās ir vairāk nekā 90 000 Valstības sludinātāju, un pagājušajā gadā vairāk nekā 250 000 cilvēku šajā pilsētā apmeklēja Kristus nāves atceres vakaru. Gadu gaitā mums ar Esteri ir bijusi priekšrocība kalpot daudzās no šīm draudzēm.

 Uzsākot kādu Bībeles nodarbību, mēs ar sievu vienmēr mēģinājām ieinteresēt ģimenes galvu, lai visa ģimene kopā studētu Bībeli. Tā mēs pieredzējām, ka daudzas lielas ģimenes sāk kalpot Jehovam. Es esmu pārliecināts, ka viens no iemesliem, kāpēc Meksikā patiesā pielūgsme ir vērsusies plašumā tik strauji, ir tas, ka bieži patiesajai pielūgsmei ir pievienojušās veselas ģimenes.

Jehova ir svētījis darbu Meksikā

Kopš 1950. gada Valstības darbs Meksikā ir ievērojami virzījies uz priekšu — ir vērojams skaitlisks pieaugums, un notikušas organizatoriskas izmaiņas. Es izjūtu patiesu gandarījumu, ka esmu varējis kaut nedaudz ieguldīt savus spēkus šajā darbā, strādājot kopā ar vietējiem neparasti viesmīlīgajiem un priecīgajiem brāļiem un māsām.

Pirms vairākiem gadiem sava atvaļinājuma laikā mūs apciemoja Jehovas liecinieku vadošās padomes loceklis Karls Kleins un viņa sieva Mārgareta. Brālis Kleins gribēja uzzināt, kā norit darbs mūsu teritorijā, tādēļ viņš ar Mārgaretu apmeklēja mūsu toreizējo draudzi Sanhuanā Tesontlā, kas atrodas Mehiko tuvumā. Mūsu zāle bija visai maza — apmēram 4,5 metrus plata un 5,5 metrus gara. Kad mēs toreiz atnācām uz sapulci, priekšā jau gaidīja kādi 70 cilvēki un tikpat kā nebija vairs vietas, kur iespraukties. Vecākie cilvēki sēdēja uz krēsliem, jaunākie — uz soliem, bet mazi bērni — uz ķieģeļiem vai grīdas.

Brālis Kleins bija ārkārtīgi pārsteigts, redzot, ka katram bērnam ir sava Bībele un viņi visi tajā seko līdzi pantiem, ko lasa orators. Pēc publiskās runas brālis Kleins teica runu, kurā viņš apsprieda Mateja 13:19—23. Viņš sacīja, ka Meksikā ir daudz Jēzus pieminētās ”labās zemes”. Septiņi no bērniem, kas toreiz bija sapulcē, šobrīd, jau būdami pieauguši, strādā celtniecībā, lai īstenotu iespaidīgu projektu — uzceltu jaunas filiāles ēkas Mehiko tuvumā. Vēl viens brālis, kas tolaik bija bērns, tagad kalpo Bētelē, un dažas meitenes ir kļuvušas par pionierēm.

Kad es ierados Mehiko, filiālē strādāja tikai 11 cilvēki. Tagad šeit kalpo kādi 1350 kristieši, no kuriem apmēram 250 strādā jauno filiāles ēku celtniecībā. Iespējams, 2002. gadā tiks pabeigti visi celtniecības darbi, un tad jaunās filiāles ēkas ļaus mūsu filiālē uzņemt vēl aptuveni 1200 strādniekus. Vai varat iedomāties: 1950. gadā visā valstī bija mazāk nekā 7000 Valstības sludinātāju, bet tagad mūsu skaits pārsniedz 500 000! Es esmu bezgala priecīgs, redzot, kā Jehova ir svētījis mūsu pazemīgos meksikāņu brāļus, kas dara visu iespējamo, lai slavētu Dievu.

Smags pārbaudījums

Pēdējā laikā vienas no lielākajām grūtībām man ir sagādājusi slimība. Visā visumā man arvien ir bijusi laba veselība. Bet 1988. gada novembrī es pārcietu insultu un tiku daļēji paralizēts. Es esmu pateicīgs Jehovam, ka ar vingrinājumu un citu ārstēšanās paņēmienu palīdzību zināmā mērā mana organisma spējas atjaunojās, tomēr dažas ķermeņa daļas man vēl aizvien neklausa tā, kā es to gribētu. Man joprojām ir jāārstējas un jāgriežas pie ārsta, lai tiktu galā ar stiprām galvassāpēm un citām insulta sekām.

Kaut gan es vairs nevaru darīt tik daudz, kā gribētos, es jūtos gandarīts, domājot par to, ka man ir bijusi iespēja palīdzēt daudziem uzzināt par Jehovas nodomiem, veltīt sevi Dievam un kļūt par viņa kalpiem. Turklāt man patīk sarunāties pēc iespējas ar daudziem brāļiem un māsām, kas viesojas mūsu filiālē, — es jūtu, ka tā mēs gūstam savstarpēju uzmundrinājumu.

Mani ļoti stiprina apziņa, ka Jehova novērtē mūsu kalpošanu un ka mūsu paveiktais darbs nav veltīgs. (1. Korintiešiem 15:58.) Par spīti saviem ierobežojumiem un slimībai, es esmu ņēmis vērā vārdus no Kolosiešiem 3:23, 24 (JD): ”Visu, ko jūs darāt, dariet no sirds it kā Dievam, bet ne cilvēkiem, zinādami, ka jūs mantojuma algu saņemsiet no Kunga.” Paklausot šim norādījumam, es esmu mācījies arī grūtībās kalpot Jehovam no visas sirds.

[Attēls 24. lpp.]

1942. gadā, kad es biju pionieris

[Attēls 24. lpp.]

Mana sieva 1947. gadā Meksikā sāka kalpot par misionāri

[Attēls 24. lpp.]

Mēs ar Esteri tagad

[Attēli 26. lpp.]

Augšā pa kreisi: es 1952. gadā kopā ar mūsu Bēteles ģimeni Meksikā

Augšā: 1999. gadā Mehiko šajā stadionā apgabala kongresu apmeklēja apmēram 109 000 cilvēku

Apakšā pa kreisi: mūsu filiāles jaunās ēkas, kuru celtniecība drīzumā tiks pabeigta