”Skrieniet tā”!

IZTĒLOJIETIES, ka atrodaties stadionā, kas stāvgrūdām pilns ar satrauktiem cilvēkiem. Laukumā iesoļo sportisti. Viņiem parādoties, pūlis ierēcas. Tiesneši ir gatavi ķerties pie sava darba — sekot, kā tiek ievēroti noteikumi. Sākas sacīkstes, un to laikā triumfa kliedzieni mijas ar sarūgtinājuma izsaucieniem. Beigās ar dārdošiem aplausiem tiek sveikti uzvarētāji!

Tas nebija vis kāds mūsdienu sporta pasākums, bet gan sacīkstes, kas apmēram pirms 2000 gadiem notika Istmā — Korintas zemes šaurumā. No sestā gadsimta p.m.ē. līdz mūsu ēras ceturtajam gadsimtam ik pēc diviem gadiem tur tika rīkotas slavenās istmiskās spēles. Daudzas dienas tās piesaistīja visas Grieķijas iedzīvotāju uzmanību. Šīs spēles bija kaut kas vairāk nekā tikai sportistu sacensības — sportisti bija militārās sagatavotības simboli. Uzvarētājus iecēla varoņu kārtā, un viņus apbalvoja ar koku lapu vainagiem. Viņus bagātīgi apdāvināja, un uzvarētāju dzimtā pilsēta viņiem piešķīra lielu mūža pabalstu.

Apustulis Pāvils labi zināja par Korintas tuvumā notiekošajām istmiskajām spēlēm, un viņš salīdzināja kristieša dzīvi ar sporta sacensībām. Atsaukdamies uz skriešanās un laušanās sacīkstēm, kā arī uz dūru cīņu, viņš paskaidroja, ko dod cītīga gatavošanās, mērķtiecīgas pūles un izturība. Protams, arī kristieši, kam viņš rakstīja, zināja par šīm spēlēm. Daži noteikti kādreiz paši bija atradušies stadionā trokšņainā pūļa vidū. Tātad viņi varēja ļoti labi saprast Pāvila izmantotos salīdzinājumus. Bet kāda situācija ir mūsdienās? Arī mēs atrodamies skrējienā — skrējienā pēc mūžīgas dzīvības. Kā mēs varam gūt labumu no Pāvila izmantotajām ilustrācijām?

”Cīnīties pareizi”

Senajās spēlēs sacensību dalībniekiem bija izvirzīti ļoti stingri noteikumi. Skatītājiem tika nosaukts katra sportista vārds un skaļi tika vaicāts: ”Vai te ir kāds, kas šo vīru var apsūdzēt kādā noziegumā? Vai viņš nav laupītājs vai arī ļauns un izlaidīgs cilvēks?” Kā rakstīts grāmatā Archaeologia Graeca, ”nevienam cilvēkam, kas bija pazīstams kā noziedznieks vai tāds, kas ir [cieši] saistīts ar kādu noziedznieku, netika atļauts piedalīties sacīkstēs”. Par spēļu noteikumu pārkāpšanu smagi sodīja — šāds cilvēks turpmāk vairs nedrīkstēja piedalīties sacīkstēs.

 To zinot, ir vieglāk saprast Pāvila vārdus: ”Jebšu kāds cīnās, viņš dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnījies pareizi.” (2. Timotejam 2:5.) Tātad arī mums, lai mēs piedalītos skrējienā pēc dzīvības, jāatbilst Jehovas prasībām — jāievēro viņa izvirzītās augstās morāles normas, kas izklāstītas Bībelē. Taču Bībelē lasāms brīdinājums: ”Cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām.” (1. Mozus 8:21.) Tātad pat pēc tam, kad esam uzsākuši skrējienu, mums rūpīgi jāseko, vai darām visu pareizi, lai varētu saglabāt Jehovas labvēlību un iegūt mūžīgu dzīvi.

Šai ziņā visvairāk var palīdzēt mīlestība pret Dievu. (Marka 12:29—31.) Šī mīlestība mūs rosinās rīkoties tā, kā tas ir patīkami Jehovam, un dzīvot saskaņā ar viņa gribu. (1. Jāņa 5:3.)

”Nolikdami visu smagumu”

Senajās spēlēs skrējēji neapgrūtināja sevi ne ar kādu smagumu — nedz ar drēbēm, nedz ar ko citu. ”Skriešanās sacīkstēs.. sportisti sacentās pilnīgi kaili,” teikts grāmatā The Life of the Greeks and Romans. Būdami bez apģērba, sportisti varēja kustēties veiklāk, brīvāk un izveicīgāk. Spēks netika izšķērdēts nevajadzīga svara nešanai. Pāvils acīmredzot domāja tieši par to, kad rakstīja ebreju kristiešiem: ”Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu.” (Ebrejiem 12:1.)

Kas tas par smagumu, kas mūs varētu traucēt skrējienā pēc dzīvības? Tā varētu būt vēlēšanās iegūt mantas, kas patiesībā nemaz nav vajadzīgas, vai vēlme dzīvot greznībā. Daži varbūt tiecas pēc bagātības tāpēc, ka uzskata: tā var sniegt drošību un laimi. Bet šāds pārmērīgs ”smagums” var tā apgrūtināt skrējēju, ka pēc kāda laika viņam Dievs vairs neko daudz nenozīmē. (Lūkas 12:16—21.) Mūžīga dzīve varbūt šķiet tikai tāla un neskaidra cerība. ”Jā, kādreiz būs jaunā pasaule,” cilvēks var spriest, ”bet tikmēr mēs varam labi izmantot šīs pasaules piedāvāto.” (1. Timotejam 6:17—19.) Šāds materiālistisks uzskats ļoti viegli novērš cilvēka uzmanību no skrējiena pēc dzīvības vai pat kavē to sākt.

Jēzus savā Kalna sprediķī sacīja: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Pēc tam, uzsvēris, kā Jehova rūpējas par putniem un augiem, un norādījis, ka cilvēki par tiem ir daudz vērtīgāki, Jēzus teica: ”Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajaga. Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:24—33.)

”Dosimies ar pacietību”

Senatnē sportisti sacentās ne tikai īso, bet arī garo distanču skriešanā. Piemēram, distance, ko sauca par doʹli·chos, bija gandrīz četrus kilometrus gara. Lai to noskrietu, bija vajadzīgs spēks un izturība. Kā vēstī nostāsti, 328. gadā p.m.ē. kāds sportists, vārdā Agejs, pēc uzvaras šajā distancē skriešus esot devies uz dzimto pilsētu Argosu, lai paziņotu par  savu uzvaru. Todien viņš esot noskrējis apmēram 110 kilometru!

Arī kristiešu skrējiens ir garš, un tas pārbauda mūsu izturību un pacietību. Lai iegūtu Jehovas atzinību un balvu — mūžīgo dzīvību —, ir svarīgi izturēt skrējienā līdz galam. Tā darīja Pāvils, un neilgi pirms savas nāves viņš varēja teikt: ”Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu.” (2. Timotejam 4:7, 8.) Mums, līdzīgi Pāvilam, ir jāskrien tik ilgi, līdz ”būsim pabeiguši” skrējienu. Ja mums pietrūks izturības tikai tāpēc, ka būs jāskrien ilgāk, nekā sākumā bijām domājuši, tad mēs nesaņemsim balvu. (Ebrejiem 11:6.) Cik gan tas būtu bēdīgi, it sevišķi tāpēc, ka finiša līnija ir tik ļoti tuvu!

Balva

Senajā Grieķijā uzvarētājiem parasti pasniedza no koku lapām darinātus vainagus, kas bija rotāti ar ziediem. Pītiskajās spēlēs uzvarētājus apbalvoja ar lauru vainagu. Olimpiskajās spēlēs tika piešķirti olīvu vainagi, bet istmiskajās spēlēs — priežu zariņu vainagi. ”Lai uzkurinātu sacensību dalībnieku garu,” atzīmē kāds Bībeles komentētājs, ”vainagi, balvas par uzvaru, un palmu zari sacensību laikā atradās stadionā sportistu acu priekšā, novietoti uz trijkāja.” Nēsāt uzvarētāja vainagu bija liels gods, un arī uzvarētāja iebraukšana dzimtajā pilsētā bija triumfāla.

Domādams par to, Pāvils vaicāja korintiešiem, kuriem rakstīja vēstuli: ”Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. ..viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.” (1. Korintiešiem 9:24, 25; 1. Pētera 1:3, 4.) Kāds kontrasts! Pretēji senajās spēlēs piešķirtajiem vainagiem, kas ar laiku sakalta, balva, kas gaida tos, kuri piedalās skrējienā pēc dzīvības līdz galam, neiznīks nekad.

Apustulis Pēteris par šo daudz lieliskāko vainagu rakstīja: ”Tad, kad augstais gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu.” (1. Pētera 5:4.) Vai jebkāda pasaules piedāvātā balva var līdzināties nemirstībai, neiznīcīgai dzīvei debesu godībā kopā ar Kristu?

Mūsdienās lielākā daļa kristiešu, kas piedalās skrējienā, nav Dieva svaidītie garīgie dēli un viņi necer dzīvot debesīs. Viņu mērķis nav iegūt balvā nemirstību. Tomēr arī viņiem Dievs ir sagatavojis bezgala vērtīgu balvu — mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes, pār kuru valdīs debesu Valstība. Lai pēc kuras no šīm balvām tiektos kristietis, viņam ”jāskrien” daudz apņēmīgāk un enerģiskāk nekā jebkuram sportistam, jo gaidāmā balva ir neiznīcīga: ”Šis ir tas apsolījums, ko viņš mums ir apsolījis — mūžīgā dzīvība.” (1. Jāņa 2:25.)

Bet kā kristietim, ko gaida tik vienreizēja balva, būtu jāraugās uz šīs pasaules vilinājumiem? Viņa viedoklim būtu jāsakrīt ar Pāvila viedokli — Pāvils sacīja: ”Es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kuŗa dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem.” Tātad Pāvils piedalījās skrējienā no visas sirds! ”Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan, — aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc  tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai.” (Filipiešiem 3:8, 13, 14.) Pāvila skatiens skrējiena laikā bija cieši pievērsts balvai, un tāpat ir jārīkojas arī mums.

Visizcilākais paraugs

Seno spēļu uzvarētāji saņēma plašu atzinību. Viņus slavināja dzejnieki, un skulptori veidoja viņu statujas. Vēsturniece Vjera Olivova rakstīja, ka viņi ”tika apbērti ar pagodinājumiem un iemantoja milzu slavu”. Viņi bija paraugs jaunajai sportistu paaudzei.

Bet kas kristiešiem ir rādījis visizcilāko paraugu? Pāvils aicināja: ”Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē.. un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebrejiem 12:1, 2.) Tātad, ja mēs vēlamies uzvarēt skrējienā pēc dzīvības, mums ”jāraugās” uz Jēzu Kristu. To mēs varam darīt, regulāri lasot evaņģēlijus un pārdomājot, kā mēs varam viņam līdzināties. Tā mēs ievērosim, ka Jēzus Kristus vienmēr paklausīja Dievam un pierādīja savu ticību, būdams izturīgs. Par savu izturību viņš saņēma balvu — Dieva Jehovas labvēlību, kā arī daudzas brīnišķīgas priekšrocības. (Filipiešiem 2:9—11.)

Protams, visizcilākā Jēzus īpašība bija mīlestība. ”Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13.) Var teikt, ka Jēzus padziļināja vārda ”mīlestība” nozīmi, jo viņš saviem sekotājiem lika mīlēt pat ienaidniekus. (Mateja 5:43—48.) Jēzus mīlēja savu debesu Tēvu, tāpēc Tēva gribas pildīšana viņam sagādāja prieku. (Psalms 40:10, 11; Salamana Pamācības 27:11.) Ja mēs uzskatīsim Jēzu par savu Paraugu un saspringtajā skrējienā pēc dzīvības centīsimies uzturēt tādu pašu ”tempu” kā viņš, tad mēs mīlēsim Dievu un tuvāko un svētajā kalpošanā izjutīsim patiesu prieku. (Mateja 22:37—39; Jāņa 13:34; 1. Pētera 2:21.) Paturēsim prātā, ka Jēzus neprasa neiespējamo. Viņš pats teica: ”Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; ..jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.” (Mateja 11:28—30.)

Mums, līdzīgi Jēzum, jāraugās uz balvu, kas gaida visus, kuri izturēs līdz galam. (Mateja 24:13.) Ja mēs cīnāmies pareizi, pēc noteikumiem, atmetam visu lieko smagumu un skrējienā esam pacietīgi un izturīgi, mēs varam būt pārliecināti, ka uzvarēsim. Mūsu mērķis ir redzams, tas mūs aicina uz priekšu! Tas mūsos atjauno spēkus, jo dod mums prieku, un, ja mums ir prieks, tad mums ir daudz vieglāk pieveikt priekšā esošo ceļa gabalu.

[Attēls 29. lpp.]

Kristieši piedalās ilgā skrējienā, un tas prasa izturību

[Attēls 30. lpp.]

Pretēji sportistiem, kam tika pasniegts vainags, kristieši gaida neiznīcīgu balvu

[Attēls 31. lpp.]

Balva gaida visus, kas izturēs līdz galam

[Norāde par attēla autortiesībām 28. lpp.]

Copyright British Museum