Dzīvesstāsts

Kalpoju visur, kur biju vajadzīgs

PASTĀSTĪJIS DŽEIMSS BERIJS

Bija 1939. gads. Amerikas Savienotajās Valstīs valdīja lielā ekonomiskā krīze, un pār Eiropu savilkās kara mākoņi. Mēs ar jaunāko brāli Benetu darba meklējumos devāmies no Misisipi štata uz Teksasu un ieradāmies Hjūstonā.

KĀDU dienu vasaras beigās, ieslēguši radio, cauri sprakšķiem izdzirdējām briesmīgu ziņu: Hitlera karaspēks ir iebrucis Polijā. ”Ir sācies Harmagedons!” iesaucās mans brālis. Mēs nekavējoties aizgājām no darba un devāmies uz tuvāko Jehovas liecinieku Valstības zāli, kur apmeklējām savu pirmo sapulci. Kāpēc mēs gājām uz Valstības zāli? Es sākšu stāstīt visu no sākuma.

Es piedzimu 1915. gadā Misisipi štatā, Hibronā. Mūsu ģimene dzīvoja laukos. Apmēram reizi gadā mūsu pusē ieradās Bībeles pētnieki, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus, un kādās mājās uzstājās ar runu. Tā mani vecāki bija ieguvuši daudz publikāciju par Bībeli. Mēs ar Benetu sākām ticēt tam, kas bija rakstīts šajās grāmatās, proti: elles ugunis nepastāv, dvēsele ir mirstīga, taisnie dzīvos uz zemes mūžīgi. Tomēr mums vēl daudz kas bija jāmācās. Kādu laiku pēc tam, kad es biju pabeidzis skolu, mēs ar brāli aizbraucām uz Teksasu meklēt darbu.

Kad mēs Valstības zālē satikām Jehovas lieciniekus, viņi mums jautāja, vai mēs esot pionieri. Mēs nezinājām, ka par pionieriem sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājus. Pēc tam mums jautāja, vai mēs gribētu sludināt. ”Protams!” mēs atbildējām. Mēs bijām iedomājušies, ka mums kāds nāks līdzi, lai parādītu, kā tas jādara. Taču mums tikai iedeva karti, kurā bija atzīmēta kāda vieta, un teica: ”Darbojieties tur!” Mēs ar Benetu vispār nezinājām, kā ir jāsludina, un mums nepavisam  negribējās nonākt muļķīgā situācijā. Tāpēc mēs aizsūtījām pa pastu teritorijas karti draudzei un aizbraucām atpakaļ uz Misisipi.

Nostājamies Bībeles patiesības pusē

Atgriezušies mājās, mēs gandrīz gadu katru dienu lasījām Jehovas liecinieku izdotās publikācijas. Mūsu mājā nebija elektrības, tāpēc vakarā lasījām kamīna gaismā. Tajos gados, lai garīgi spēcinātu lieciniekus, ceļojošie pārraugi apmeklēja gan Jehovas liecinieku draudzes, gan atsevišķus lieciniekus, kas dzīvoja attālās vietās. Teds Kleins, kas bija viens no šiem ceļojošajiem pārraugiem, apmeklēja mūsu draudzi un ņēma mūs ar Benetu sev līdzi, sludinot pa mājām, — bieži mēs gājām visi trīs kopā. Viņš mums paskaidroja, kas ir pionieri un ko tie dara.

Brāļa Kleina ietekmē mēs patiešām sākām domāt, kā varētu vairāk kalpot Dievam. 1940. gada 18. aprīlī brālis Kleins kristīja Benetu, mūsu māsu Velvu un mani. Uz kristīšanos bija ieradušies arī mūsu vecāki, un viņiem mūsu lēmums sagādāja lielu prieku. Apmēram pēc diviem gadiem kristījās arī vecāki, un viņi abi līdz pat nāvei uzticīgi kalpoja Dievam. Mūsu tētis nomira 1956. gadā, bet māmiņa — 1975. gadā.

Kad brālis Kleins man vaicāja, vai es varētu kalpot par pionieri, es atbildēju, ka es to gribētu, tikai man nav naudas, trūkst apģērba un vispār — man nav nekā. ”Nebēdā,” viņš sacīja, ”es to nokārtošu.” Viņš patiešām tā arī izdarīja. Vispirms viņš aizsūtīja biedrībai manu iesniegumu, kurā bija rakstīts, ka es vēlos būt pionieris. Pēc tam viņš kopā ar mani aizbrauca uz Ņūorleānu (līdz turienei bija apmēram 300 kilometri) un parādīja jaukas mēbelētas istabas, kas atradās virs kādas Valstības zāles. Tās bija paredzētas pionieriem. Drīz es pārvācos uz turieni un sāku kalpot par pionieri. Ņūorleānas Jehovas liecinieki palīdzēja pionieriem ar apģērbu, naudu un ēdienu. Brāļi pa dienu atnesa produktus un atstāja tos pie durvīm vai pat ielika ledusskapī. Tuvumā kādam brālim piederēja restorāns, un viņš pirms restorāna slēgšanas pastāvīgi mūs aicināja uz siltām vakariņām — viņš mūs cienāja ar gaļu, maizi, sautējumiem un kūkām, kas tajā dienā bija palikušas pāri.

Pūļa uzbrukumi

Pēc kāda laika mani nosūtīja uz Džeksonu, kas atradās Misisipi štatā. Es tur kalpoju par pionieri kopā ar kādu citu brāli, kas bija jaunāks par mani. Dažreiz pret mums vērsās vardarbīgi noskaņots pūlis, un, pēc visa spriežot, likuma sargi atbalstīja pūļa rīcību! To pašu mēs pieredzējām nākamajā pilsētā, uz kuru tikām nosūtīti, — Kolumbusā, kas atradās tajā pašā štatā. Tā kā mēs sludinājām visu rasu un tautību cilvēkiem, daži baltie mūs ienīda. Daudzi uzskatīja, ka mēs musinām iedzīvotājus. Tā domāja arī Amerikāņu leģiona (ļoti patriotiskas organizācijas) vienības komandieris, un viņš vairākas reizes pret mums uzkūdīja sadusmotu ļaužu pūli.

Pirmo reizi, kad mums Kolumbusā uzbruka pūlis, mēs uz ielas piedāvājām žurnālus. Mūs piespieda pie veikala skatloga. Sapulcējās daudz cilvēku, lai redzētu, kas notiks. Drīz ieradās policija un mūs aizveda uz tiesas ēku. Sadusmotie ļaudis, kas mums bija sekojuši līdz pat tiesas ēkai, visu amatpersonu priekšā paziņoja: ja mēs atstāšot pilsētu līdz tādam un  tādam datumam, tad mēs tikšot cauri ar veselu ādu. Pretējā gadījumā mēs nepaglābšot savu ādu! Mēs izlēmām uz kādu laiku aizbraukt no Kolumbusas, bet pēc dažām nedēļām mēs atgriezāmies un atsākām sludināt.

Neilgi pēc tam mums uzbruka astoņu vīru liela banda, viņi mūs sagrāba un iestūma katru savā automašīnā, kur iekāpa arī paši. Mūs aizveda uz mežu, mums norāva drēbes un abiem iesita 30 reizes ar manu siksnu. Šiem vīriešiem bija līdzi šaujamieroči un pat virves, un, jāsaka, mēs bijām nobijušies. Man likās, ka mūs sasies un iesviedīs upē. Viņi saplēsa mūsu literatūru driskās, ko pēc tam izkaisīja, un pat sadauzīja pret celmu patafonu.

Pēc tam viņi mums lika atkal apģērbties un doties prom pa meža taku neatskatoties. Mēs no tiesas domājām, ka tad, ja atskatīsimies, mūs nošaus un ne gailis pakaļ nedziedās! Bet pēc dažām minūtēm izdzirdējām, ka uzbrucēji aizbrauc.

Kādā citā reizē saniknots pūlis dzinās mums pakaļ un mums bija jāglābjas peldus — mēs satinām drēbes ap kaklu un peldējām pāri upei uz otru krastu. Neilgi pēc tam mūs arestēja, apsūdzot musināšanā, un trīs nedēļas līdz tiesai pavadījām cietumā. Par mūsu tiesu Kolumbusā kļuva plaši zināms. Koledžas studentiem pat atļāva aiziet no lekcijām, lai viņi varētu būt klāt lietas iztiesāšanā. Tiesas zāle bija pilna — turklāt skatītājiem bija tikai stāvvietas! Štata pieaicinātie liecinieki bija divi mācītāji, pilsētas mērs un policisti.

Biedrība mums bija atsūtījusi divus advokātus — Jehovas liecinieku Dž. Klārku un viņa kolēģi. Viņi tiesā pieprasīja, lai apsūdzība musināšanā tiktu noraidīta pierādījumu trūkuma dēļ. Brāļa Klārka kolēģis, kas pats nebija Jehovas liecinieks, mūsu labā minēja spēcīgus argumentus. Piemēram, viņš tiesnesim sacīja: ”Ļaudis dēvē Jehovas lieciniekus par trakiem cilvēkiem. Traki? Tomasu Edisonu arī sauca par traku!” Pēc tam viņš norādīja uz lampu un teica: ”Bet paskatieties uz spuldzi!” Daži uzskatīja, ka Edisons, kas ieviesa kvēlspuldzi, ir traks, bet tagad neviens nevar noliegt viņa sasniegumus.

Noklausījies liecības, apgabala tiesas tiesnesis paziņoja prokuroram: ”Jums nav ne mazākā pierādījuma apsūdzībai musināšanā, un šiem cilvēkiem ir tiesības veikt savu darbību. Ja jums nav pierādījumu, netērējiet velti valsts laiku un naudu, kā arī manu laiku, likdami šiem cilvēkiem ierasties tiesā!” Mēs bijām uzvarējuši!

Taču pēc tam tiesnesis mūs iesauca pie sevis. Viņš zināja, ka visa pilsēta ir noskaņota pret viņa lēmumu, tāpēc viņš mūs brīdināja: ”Tas, ko es teicu, ir saskaņā ar likumu, bet es personiski jums abiem ieteiktu doties prom no šejienes, citādi jūs nogalinās!” Mēs zinājām, ka tiesnesim ir taisnība, tāpēc pametām Kolumbusu.

Es pievienojos Benetam un Velvai, kas tajā laikā bija speciālie pionieri Tenesī štatā, Klarksvilā. Pēc dažiem mēnešiem mūs nosūtīja uz Kentuki štata pilsētu Parisu. Pēc pusotra gada tur jau varēja izveidoties draudze, bet tieši tad mēs ar Benetu saņēmām kādu īpašu uzaicinājumu.

 Misionāru darbā

Kad mēs izlasījām uzaicinājumu mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, mēs nodomājām: ”Tā ir kļūda! Kāpēc gan uz turieni būtu jāaicina divi parasti puiši no Misisipi?” Bijām iztēlojušies, ka tur var iestāties tikai labi izglītoti cilvēki. Tomēr mēs devāmies ceļā. Mēs tikām iekļauti otrajā grupā, kurā bija 100 studentu, un mācības ilga piecus mēnešus. Izlaidums notika 1944. gada 31. janvārī, un mēs ar nepacietību gaidījām, kad varēsim kalpot ārzemēs. Taču toreiz daudz laika prasīja pases un vīzas noformēšana, tāpēc absolventus uz laiku norīkoja kalpot par pionieriem dažādās ASV vietās. Mēs ar Benetu kādu laiku sludinājām Alabamas un Džordžijas štatā, līdz beidzot uzzinājām, ka tiekam nosūtīti uz Vestindijas salu Barbadosu.

Otrais pasaules karš vēl nebija beidzies, un Jehovas liecinieku literatūra un darbība daudzās vietās, arī Barbadosā, bija aizliegta. Muitā ierēdņi atvēra un pārbaudīja mūsu bagāžu un ieraudzīja tur noslēpto literatūru. Mēs nospriedām: ”Nu ir cauri!” Taču viens no ierēdņiem mums sacīja: ”Mēs atvainojamies, ka mums bija jāpārbauda jūsu bagāža; daļa no šīs literatūras Barbadosā ir aizliegta.” Viņš mums atļāva doties tālāk, neatņēmis nevienu publikāciju! Vēlāk, kad mēs sludinājām valdības ierēdņiem, viņi mums sacīja, ka nesaprot, kāpēc mūsu literatūra tika aizliegta. Pēc dažiem mēnešiem aizliegumu atcēla.

Sludināšanai Barbadosā bija lieliskas sekmes. Katrs no mums vadīja vismaz 15 Bībeles nodarbību, un lielākā daļa cilvēku, kas studēja Bībeli, garīgi auga. Bijām ļoti priecīgi, redzot, ka daži apmeklēja arī draudzes sapulces. Taču, tā kā mūsu literatūra kādu laiku bija bijusi aizliegta, brāļiem Barbadosā nebija jaunākās informācijas par to, kā jārīko sapulces. Bet jau drīz vien mums bija izdevies apmācīt vairākus spējīgus brāļus. Mums bija prieks, ka daudziem cilvēkiem, kam mācījām Bībeli, arī palīdzējām sākt kristīgo kalpošanu un varējām redzēt, kā auga draudze.

Nodibinu ģimeni

Pēc pusotra gada, ko biju pavadījis Barbadosā, man bija vajadzīga operācija un tāpēc bija jāatgriežas Amerikas Savienotajās Valstīs. Tad es apprecējos ar Jehovas liecinieci, vārdā Dorotija, — mēs jau kādu laiku bijām sarakstījušies. Mēs ar sievu kalpojām par pionieriem Floridas štata pilsētā Talahasi, bet pēc pusgada pārcēlāmies uz Kentuki štatu — Luisvilā kāds Jehovas liecinieks man bija piedāvājis darbu. Mans brālis Benets daudzus gadus turpināja kalpošanu Barbadosā. Vēlāk viņš apprecējās ar misionāri un veica ceļojošā pārrauga pienākumus Vestindijas salās. Beigās arī Benetam un viņa sievai veselības dēļ bija jāatgriežas Amerikā, kur viņi joprojām kalpoja spāņu valodas  draudzēs — Benets bija ceļojošais pārraugs. Mans brālis nomira 1990. gadā 73 gadu vecumā.

1950. gadā Dorotijai piedzima mūsu pirmais bērns — meitiņa, ko nosaucām par Derilu. Pavisam mums piedzima pieci bērni, bet mūsu otrais bērns — dēliņš Deriks — divarpus gadu vecumā nomira ar meningokoku infekciju. 1956. gadā piedzima Leslijs, un 1958. gadā — Everets. Mēs ar Dorotiju no sirds pūlējāmies audzināt bērnus Bībeles patiesības garā. Mēs vienmēr centāmies katru nedēļu visi kopā studēt Bībeli, un mēs mēģinājām panākt, lai nodarbības būtu interesantas visiem bērniem. Jau tad, kad Derila, Leslijs un Everets vēl bija mazi, mēs ik nedēļu katram uzdevām izpētīt kādu jautājumu, par ko bija jāpastāsta nākamajā nedēļā. Vēl bērni spēlēja sludināšanu pa mājām. Viens, ”mājas iemītnieks”, iegāja drēbju istabā un aiztaisīja durvis, bet otrs stāvēja ārpusē un pieklauvēja. Reizēm viņi pa jokam runāja tā, lai it kā iebiedētu cits citu, bet ar šādu izspēlētu situāciju palīdzību viņiem iepatikās sludināšana. Mēs arī regulāri sludinājām kopā ar bērniem.

Mūsu jaunākais dēls Eltons piedzima 1973. gadā, kad Dorotijai bija gandrīz 50 gadu, bet man — tuvu pie 60. Draudzē brāļi un māsas mūs sauca par Ābrahāmu un Sāru. (1. Mozus 17:15—17.) Vecākie brāļi bieži ņēma Eltonu līdzi, kad gāja sludināt. Tā bija laba liecība cilvēkiem — redzēt brāļus un māsas, vecākus un bērnus kopā dodamies kalpošanā, lai dalītos Bībeles patiesībā. Eltona vecākie brāļi pēc kārtas nesa viņu uz pleciem, ielikuši viņam rokā bukletu par Bībeli. Kad cilvēki atvēra durvis un redzēja mazo, jauko puisēnu uz lielā brāļa pleciem, viņi gandrīz vienmēr klausījās. Brāļi Eltonam iemācīja sarunas beigās iedot cilvēkam bukletu un pateikt pāris vārdu. Tā viņš sāka sludināt.

Gadu gaitā mums bija iespēja palīdzēt arī citiem cilvēkiem iepazīt Jehovu. 70. gadu otrajā pusē mēs no Luisvilas pārcēlāmies uz Šelbivilu, lai kalpotu draudzē, kur īpaši bija vajadzīgi sludinātāji. Tur mēs redzējām, kā auga draudze, tāpat mēs palīdzējām atrast zemes gabalu, uz kura celt Valstības zāli, un arī piedalījāmies tās celtniecībā. Pēc kāda laika mūs palūdza kalpot citā draudzē, kas nebija tālu no iepriekšējās.

Sarežģījumi ģimenes dzīvē

Es labprāt teiktu, ka visi mūsu bērni joprojām iet Jehovas ceļu, bet diemžēl tā nav taisnība. Kad bērni izauga un sāka dzīvot atsevišķi, trīs no mūsu četriem bērniem atstāja patiesības ceļu. Taču Everets sekoja manam paraugam un sāka pilnas slodzes kalpošanu. Vēlāk viņš strādāja Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Ņujorkā un 1984. gadā tika uzaicināts mācīties Gileādas skolas 77. grupā. Pēc Gileādas skolas absolvēšanas viņu norīkoja kalpot Rietumāfrikas valstī Sjerraleonē. 1988. gadā viņš apprecējās ar pionieri no Beļģijas, vārdā Marianne. Pēc kāzām viņi abi sāka kalpot par misionāriem, un dara to joprojām.

Kā jebkurš tēvs vai māte var iedomāties, mums bija ļoti sāpīgi redzēt, ka trīs no četriem bērniem atstāj to dzīves ceļu, kas sagādā gandarījumu jau tagad un dod brīnišķīgu cerību uz nākotni — cerību dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. Reizēm es sevi vainoju notikušajā. Bet es guvu mierinājumu, atceroties, ka pat daži no Jehovas garīgajiem dēliem, eņģeļiem, pārstāja viņam kalpot, lai gan Jehova audzina ar mīlestību un laipnību un nekad nekļūdās. (5. Mozus 32:4; Jāņa 8:44; Atklāsmes 12:4, 9.) Es sapratu: lai kā vecāki censtos audzināt bērnus saskaņā ar Jehovas ceļu, tomēr daži nepieņems patiesību.

Tāpat kā koks, kas liecas, pūšot stipriem vējiem, arī mēs bijām spiesti pielāgoties, lai izturētu daudzās grūtības. Ar gadiem aizvien vairāk esmu sapratis, ka regulāra Bībeles studēšana un sapulču apmeklēšana dod man to spēku, kas vajadzīgs, lai pielāgotos un saglabātu savu garīgumu. Pamazām novecojot un apzinoties  pagātnē izdarītās kļūdas, es cenšos visā saskatīt gaišās puses. Galu galā, ja vien mēs paliekam uzticīgi Dievam, šāda pieredze mums tikai palīdz augt garīgi. Ja mēs mācāmies no piedzīvotā, tad nepatīkamiem notikumiem var būt arī pozitīvi aspekti. (Jēkaba 1:2, 3.)

Tagad ne Dorotijai, ne man vairs nav tādas veselības un spēka, lai darītu kalpošanā Jehovam to, ko mēs vēlētos. Bet mēs esam ļoti pateicīgi mūsu mīļajiem kristīgajiem brāļiem un māsām par viņu palīdzību. Gandrīz katrā sapulcē brāļi mums saka, cik ļoti augstu viņi vērtē to, ka esam ieradušies. Tāpat viņi cenšas cik vien iespējams mums palīdzēt — viņi pat palīdz remontēt māju un labot automašīnu.

Ik pa laikam mums izdodas kalpot par palīgpionieriem, un mēs arī mācām ieinteresētiem cilvēkiem Bībeli. Īpašu prieku mums sagādā ziņas, ko saņemam no dēla Āfrikā. Mums ar sievu joprojām ir ģimenes Bībeles nodarbības, lai gan tagad tajās piedalāmies tikai mēs divi vien. Mēs esam laimīgi, ka tik daudzus gadus esam veltījuši, kalpojot Jehovam. Viņš apliecina, ka neaizmirsīs mūsu darbu un mīlestību, ko esam parādījuši viņa vārdā. (Ebrejiem 6:10.)

[Attēls 25. lpp.]

Teds Kleins 1940. gada 18. aprīlī kristīja Velvu, Benetu un mani

[Attēli 26. lpp.]

Mēs ar Dorotiju 40. gadu sākumā un 1997. gadā

[Attēls 27. lpp.]

Barbadosā uz pilsētas autobusa tiek reklamēta publiskā runa ”Miera lielskungs”

[Attēls 27. lpp.]

Mans brālis Benets pie misionāru mājas