Nomāktību ir iespējams pārvarēt

KĀDS gudrs vīrs reiz rakstīja: ”Ja tu bēdu dienā nogursi, tad tavs spēks pagalam.” (Salamana Pamācības 24:10, LB-26.) Ja jūs kādreiz esat juties nomākts, jūs droši vien piekritīsiet šiem vārdiem.

No šādām negatīvām emocijām nav pasargāts neviens. Ja nomāktība nav dziļa, tā parasti ilgst dienu vai divas un tad izzūd. Bet, ja ir aizskartas mūsu jūtas vai esam aizvainoti, nospiedošais stāvoklis var saglabāties daudz ilgāk. Daži kristieši pēc ilgiem uzticīgas kalpošanas gadiem ir ļāvušies tik dziļai nomāktībai, ka ir pārstājuši apmeklēt draudzes sapulces un sludināt.

Ja arī jūs ir pārņēmusi nomāktība, nenolaidiet rokas! Pagātnē Dieva uzticīgie kalpi ir sekmīgi pārvarējuši nomāktību, un ar Dieva palīdzību to spēsiet arī jūs.

Kad kāds mūs ir aizvainojis

Ir nereāli gaidīt, ka neviens nekad mums nepateiks nevienu neuzmanīgu vārdu un neizdarīs neko nepārdomātu. Taču mēs varam nepieļaut, ka citu nepilnības mums traucētu kalpot Jehovam. Ja kāds mūs ir aizvainojis, būtu labi pārdomāt, kā šādā situācijā rīkojās Anna — sieviete, kas vēlāk kļuva par Samuēla māti.

Anna ļoti vēlējās, lai viņai būtu bērni, bet viņa bija neauglīga. Viņas vīra otrā sieva Penīna jau bija dzemdējusi dēlus un meitas. Vai Penīna juta līdzi Annai viņas bēdās? Nē, Penīna uzskatīja Annu par sāncensi un izturējās pret viņu tā, ka Anna ”raudāja un neēda”. (1. Samuēla 1:2, 4—7.)

Kādu dienu Anna aizgāja uz saiešanas telti un tur pie sevis lūdza Dievu. Izraēlas augstais priesteris Ēlis, vērodams Annu, pamanīja, ka viņas lūpas kustas. Nesaprazdams, ka Anna saka lūgšanu, Ēlis secināja, ka viņa ir piedzērusies. ”Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā?” viņš stingri noprasīja. ”Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!” (1. Samuēla 1:12—14.) Vai varat iedomāties, kā Anna pēc šiem vārdiem jutās? Viņa bija atnākusi uz saiešanas telti ilgās pēc uzmundrinājuma. Viņa nudien nebija gaidījusi, ka viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Izraēlā ņems un viņu nepatiesi apsūdzēs!

Nebūtu brīnums, ja Anna šajā brīdī sajustos ļoti nomākta, steidzīgi atstātu saiešanas telti un nolemtu tajā ātrāk neatgriezties, kamēr Ēlis nebūs beidzis kalpot par augsto priesteri. Taču Anna acīmredzot augstu vērtēja savas attiecības ar Jehovu. Viņa zināja, ka Jehova nebūtu iepriecināts par šādu lēmumu. Saiešanas telts bija tīrās pielūgsmes centrs. Tur Jehova bija licis mājot savam vārdam. Un, kaut arī Ēlis bija nepilnīgs cilvēks, Jehova viņu bija izraudzījies par savu pārstāvi.

Annas dievbijība, kas izpaudās viņas atbildē uz Ēļa apsūdzību, mums ir lielisks piemērs. Anna neļāva sevi nepatiesi apsūdzēt, tomēr runāja ar dziļu cieņu. ”Ak nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva!” viņa sacīja. ”Es neesmu ne vīnu, nedz reibināmu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi tā Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievieti, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām.” (1. Samuēla 1:15, 16.)

Vai Anna centās panākt, lai noskaidrotos patiesība? Nenoliedzami. Taču viņa to darīja taktiski un neatļāvās kritizēt Ēli par nepatieso  apsūdzību. Uzklausījis Annu, arī Ēlis atbildēja viņai laipni: ”Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi!” Tā kā pārpratums bija noskaidrots, Anna ”aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi”. (1. Samuēla 1:17, 18.)

Ko mēs varam mācīties no šī gadījuma? Anna centās nekavējoties labot nepatīkamo pārpratumu, taču viņa neaizmirsa runāt ar patiesu cieņu. Tā rīkodamās, viņa saglabāja labas attiecības gan ar Jehovu, gan ar Ēli. Cik bieži laba domu apmaiņa un kaut nedaudz takta spēj novērst mazu problēmu pāraugšanu lielās!

Tiesa, lai domstarpības sekmīgi atrisinātu, pazemība un gatavība piekāpties ir jāparāda abām pusēm. Ja ticības biedrs neatsaucas uz jūsu centieniem noskaidrot radušos pārpratumu, atstājiet šo lietu Jehovas ziņā, paļaujoties, ka viņš to nokārtos savā laikā un veidā.

Kad ir zaudēta kāda privilēģija kalpošanā

Daži ir kļuvuši nomākti tāpēc, ka viņiem ir bijis jāatsakās no kādas dārgas priekšrocības kalpošanā Dievam. Viņi ar prieku ir kalpojuši brāļiem, bet, zaudējuši savu privilēģiju, vairs nejūtas derīgi ne Jehovam, ne viņa organizācijai. Ja arī jūs tā jūtaties, jums varētu būt noderīgi pārdomāt, ko savulaik pieredzēja viens no Bībeles sarakstītājiem — Marks, saukts arī par Jāni Marku. (Apustuļu darbi 12:12.)

Marks bija devies līdzi Pāvilam un Barnabam viņu pirmajā misionāru ceļojumā, bet pusceļā bija viņus pametis un atgriezies Jeruzalemē. (Apustuļu darbi 13:13.) Vēlāk Barnaba gribēja ņemt līdzi Marku nākamajā ceļojumā. Bet, kā teikts Bībelē, ”Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfilijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdz”. Barnaba Pāvilam nepiekrita. ”Tad,” kā var lasīt tālāk, ”radās sarūgtinājums [”nesaskaņas”, JD], tā ka viņi [Pāvils un Barnaba] viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdz Marku un pārcēlās uz Kipru. Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā.” (Apustuļu darbi 15:36—40.)

Uzzinājis, ka apustulis Pāvils nav gribējis kopā ar viņu strādāt un ka viņa dēļ Pāvila un Barnabas starpā ir izcēlies strīds, Marks noteikti jutās ļoti nomākts. Taču ar to viss vēl nebeidzās.

Pāvilam un Sīlam joprojām bija nepieciešams ceļabiedrs. Ieradušies Listrā, viņi sameklēja Markam aizstājēju — jaunu vīrieti, vārdā Timotejs. Kad Timoteju izvēlējās, varbūt bija pagājuši tikai divi vai trīs gadi, kopš viņš bija kristījies. Turpretī Marks bija kristiešu draudzes loceklis jau kopš tās dibināšanas — faktiski ilgāk nekā Pāvils pats. Un tomēr privilēģiju kalpošanā saņēma Timotejs, nevis Marks. (Apustuļu darbi 16:1—3.)

Kāda bija Marka reakcija, kad viņš uzzināja, ka Pāvils viņa vietā ir izvēlējies jaunāku un mazāk pieredzējušu cilvēku? Bībelē par to nekas nav teikts. Taču viens ir skaidrs — Marks turpināja aktīvi kalpot Jehovam. Viņš izmantoja tās iespējas kalpošanā, kādas viņam bija. Viņš nevarēja kalpot kopā ar Pāvilu un Sīlu, toties varēja ar Barnabu doties uz Kipru — Barnabas dzimto pusi. Marks kalpoja arī kopā ar Pēteri Babilonā. Un galu galā viņam radās izdevība sadarboties ar Pāvilu — un Timoteju — Romā. (Kolosiešiem 1:1; 4:10; 1. Pētera 5:13.) Vēlāk Marks pat tika iedvesmots uzrakstīt vienu no četriem evaņģēlijiem!

No šiem notikumiem var kaut ko mācīties. Marks nepieļāva, ka nomāktība par zaudēto privilēģiju viņu pārņemtu tik lielā mērā, ka viņš vairs nenovērtētu priekšrocības, kādas viņam bija. Marks turpināja aktīvi kalpot Jehovam, un Jehova viņu svētīja.

Ja arī jūs esat zaudējis kādu priekšrocību kalpošanā, neļaujieties nomāktībai. Saglabājiet pozitīvu attieksmi, esiet aizņemts kalpošanā — un, iespējams, jūs saņemsiet jaunas privilēģijas. Kunga darbā ir ļoti daudz darāmā. (1. Korintiešiem 15:58.)

 Kad uzticīgs Dieva kalps kļūst nomākts

Cīnīties smago ticības cīņu nav viegli. Reizēm kristieti var pārņemt nomāktība. Iespējams, ka viņš savas nomāktības dēļ pat jūtas vainīgs, jo uzskata, ka uzticīgiem Dieva kalpiem nekad nevajadzētu tā justies. Taču padomāsim par Eliju — ievērojamu izraēliešu pravieti.

Kad Izraēla ķēniņiene Izebele, būdama fanātiska Baala pielūgsmes atbalstītāja, uzzināja, ka Elija ir nogalinājis Baala praviešus, viņa nozvērējās Eliju nonāvēt. Elija savā dzīvē bija ticies ar vēl bīstamākiem ienaidniekiem nekā Izebele, tomēr pēkšņi zaudēja drosmi un kļuva tik nomākts, ka vēlējās mirt. (1. Ķēniņu 19:1—4.) Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka Elija bija kaut ko aizmirsis.

Elija bija aizmirsis paļauties uz to, ka Jehova var viņu stiprināt. Jehova Elijam bija devis spēku celt augšām kādu bērnu un stāties pretī Baala praviešiem. Tāpēc nav šaubu, ka Jehova varēja dot Elijam spēku pastāvēt arī ķēniņienes Izebeles dusmu priekšā. (1. Ķēniņu 17:17—24; 18:21—40; 2. Korintiešiem 4:7.)

Paļāvība uz Jehovu kādā brīdī var sašķobīties ikvienam. Varbūt arī jūs, tāpat kā Elija, laiku pa laikam raugāties uz kādu problēmu no cilvēciskā viedokļa, nevis cenšaties to atrisināt, izmantojot ”gudrību, kas nāk no augšienes”. (Jēkaba 3:17.) Tomēr jāņem vērā, ka Jehova neatteicās no Elijas viņa īslaicīgā vājuma dēļ.

Elija bija aizbēdzis uz Bēršebu un tad devies tālāk, tuksnesī, kur, kā viņš domāja, neviens viņu neatradīs. Bet Jehova viņu atrada. Jehova atsūtīja eņģeli, lai tas mierinātu Eliju. Eņģelis parūpējās, lai Elijam būtu svaigi cepta maize un spirdzinošs ūdens. Kad pravietis bija atpūties, eņģelis viņam deva norādījumu doties apmēram 300 kilometru garā ceļā uz Horeba kalnu, lai Jehova tur varētu viņu stiprināt. (1. Ķēniņu 19:5—8.)

Horeba kalnā Elija kļuva par ticību stiprinošas Jehovas spēka izpausmes liecinieku. Pēc tam lēnā un mierīgā balsī Jehova viņam apliecināja, ka Elija nav viens. Ar viņu bija Jehova un 7000 viņa tautas brāļu, par kuriem Elija nebija zinājis. Galu galā Jehova viņam uzdeva darbu. Viņš joprojām Eliju izmantoja par savu pravieti! (1. Ķēniņu 19:11—18.)

Palīdzība vienmēr ir pieejama

Ja jūs kādā brīdī jūtaties nedaudz nomākts, pamēģiniet uzlabot savu pašsajūtu, piešķirot sev mazliet vairāk atpūtas vai kārtīgi paēdot. Neitans Nors, kas līdz savai nāvei 1977. gadā bija Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis, reiz atzīmēja, ka problēmas, kas vakarā liekas lielas, pēc laba nakts miega bieži izrādās daudz mazākas. Bet, ja nomāktība ir ilgstoša un dziļa, ar šiem padomiem varbūt nebūs līdzēts. Tad ir vajadzīga palīdzība no malas.

Lai stiprinātu Eliju, Jehova sūtīja eņģeli. Mūsdienās Dievs savus kalpus uzmundrina ar draudžu vecāko un citu garīgi nobriedušu kristiešu starpniecību. Vecākie patiešām ir ”kā patvērums pret auku”. (Jesajas 32:1, 2.) Bet, lai saņemtu no viņiem uzmundrinājumu, mums varētu būt nepieciešams uzņemties iniciatīvu. Elija jutās ļoti nomākts, tomēr gāja uz Horeba kalnu, lai uzklausītu, ko Jehova viņam sacīs. Līdzīgi arī mēs varam iegūt spēku kristiešu draudzē.

Ja mēs pieņemam palīdzību un drosmīgi stājamies pretī tādiem pārbaudījumiem kā aizvainojuma sajūta vai zaudētas privilēģijas, mēs nostājamies Jehovas pusē kādā ļoti svarīgā jautājumā. Par kādu jautājumu ir runa? Sātans ir apgalvojis, ka cilvēki kalpo Jehovam tikai savtīgu interešu dēļ. Viņš nenoliedz, ka tikmēr, kamēr mūsu dzīvē viss ritēs gludi, mēs kalposim Dievam, bet viņš pastāv uz to, ka, tiklīdz mums radīsies kādas problēmas, mēs vairs nekalposim Dievam. (Ījaba 1. un 2. nodaļa.) Ja mēs, par spīti nomāktībai, tomēr apņēmīgi kalpojam Jehovam, mēs palīdzam atspēkot Sātana melīgo apgalvojumu. (Salamana Pamācības 27:11.)

 Anna, Marks un Elija sastapās ar grūtībām, kas uz neilgu laiku laupīja viņiem prieku. Taču viņi pārvarēja šīs grūtības un turpināja dzīvot pilnskanīgu dzīvi. Izmantojot Jehovas palīdzību, arī mēs spēsim pārvarēt nomāktību.