Vai mūsu dzīve liecina, ka esam sevi veltījuši Dievam?

”Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (KOLOSIEŠIEM 3:23)

1. Ko parasti nozīmē tas, ka cilvēks sevi kaut kam ir veltījis?

LAI tas būtu teniss, futbols, basketbols, volejbols, skriešana, golfs vai jebkurš cits sporta veids, labu rezultātu sasniegšanai nepieciešama neatlaidība un pilnīga spēku atdeve. Ja cilvēks savu dzīvi ir veltījis sportam, viņš dara visu iespējamo, lai pastāvīgi uzturētu savu fizisko un psiholoģisko sagatavotību. Bet kas tiek prasīts no cilvēka, kas savu dzīvi veltījis Dievam?

2. Ko nozīmē kaut ko veltīt Dievam?

² Doma par kaut kā veltīšanu Dievam senebreju valodā tika izteikta ar darbības vārdu, kas nozīmē ’nošķirt, atšķirt, atdalīt’. * Senās Izraēlas augstajam priesterim Āronam pie turbāna bija jāliek ”svētuma zīme” jeb ”veltīšanās zīme” (NW) — zelta plāksne, uz kuras bija uzraksts, kas nozīmēja ’svēts Jehovam’. Šis uzraksts augstajam priesterim pastāvīgi atgādināja, ka viņš nedrīkst darīt neko tādu, kas apgānītu svētnīcu, jo ”viņa Dieva svaidāmās eļļas svētība bija uz viņa galvas”. (2. Mozus 29:6; 39:30; 3. Mozus 21:12.)

3. Kā mums jādzīvo, ja esam sevi veltījuši Dievam?

³ No iepriekšminētā var secināt, ka lēmums veltīt savu dzīvi Dievam ir ļoti nopietns solis. Cilvēkam, kas ir pieņēmis šo lēmumu, jāapliecina citu priekšā, ka viņš ir Dieva kalps, un jādzīvo saskaņā ar Dieva normām. Ņemot to vērā, var saprast, kāpēc apustulis Pēteris citēja Jehovas vārdus: ”Esiet svēti, jo es esmu svēts.” (1. Pētera 1:15, 16.) Ja mēs sevi esam veltījuši Dievam, mums tas jāapliecina ar savu dzīvi un jābūt uzticīgiem līdz galam. (3. Mozus 19:2; Mateja 24:13.)

4. Kā cilvēks pieņem lēmumu veltīt sevi Dievam, un ar ko var salīdzināt viņa apņemšanos?

⁴ Kad mēs bijām uzzinājuši pietiekami daudz par Dievu Jehovu un viņa nodomiem, kā arī par Jēzu Kristu un viņa nozīmi Dieva nodomu īstenošanā, mēs nolēmām kalpot Dievam ar visu sirdi, prātu, dvēseli un spēku. (Marka 8:34; 12:30; Jāņa 17:3.) Veltīšanos Dievam būtībā var uzskatīt par zvērestu, jo tā ir stingra apņemšanās kalpot vienīgi viņam. Mūsu apņemšanās kalpot Dievam bija nevis acumirklīgu emociju izraisīta iegriba, bet ar lūgšanu palīdzību rūpīgi pārdomāts lēmums. Tātad tā nebija pagaidu apņemšanās. Būtu nepatīkami, ja mēs rīkotos kā cilvēks, kas sāk art lauku, bet neapar to līdz galam, jo viņam šķiet, ka darbs ir pārāk grūts, ka ražas laiks vēl tālu vai ka tik un tā nav zināms, vai kaut kas vispār izaugs. Lai tā nenotiktu, ir labi sekot to cilvēku priekšzīmei, kuri ir ”likuši roku pie arkla” un visu mūžu turpinājuši pildīt savus teokrātiskos pienākumus. (Lūkas 9:62; Romiešiem 12:1, 2.)

Viņu dzīve liecināja par apņemšanos kalpot Dievam

5. Kādā ziņā Jeremija bija priekšzīmīgs Dieva kalps?

⁵ Jeremija pravietoja Jeruzalemē 40 gadus (647.—607. g. p.m.ē.), un viņa uzdevums nebūt nebija viegls. Jeremija ļoti labi apzinājās  savus trūkumus. (Jeremijas 1:2—6.) Turklāt viņam bija vajadzīga drosme un izturība, ik dienas sastopoties ar stūrgalvīgajiem Jūdejas iedzīvotājiem. (Jeremijas 18:18; 38:4—6.) Bet Jeremija paļāvās uz Dievu Jehovu, tāpēc saņēma spēku, kas viņam bija nepieciešams, lai visu mūžu uzticami kalpotu Jehovam. (Jeremijas 1:18, 19.)

6. Kādu priekšzīmi mums ir rādījis apustulis Jānis?

⁶ Jehovam uzticīgi kalpoja arī apustulis Jānis, kas vecumdienās ”Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ” tika izsūtīts uz Patmas salu. (Atklāsmes 1:9.) Jānis uzticīgi veica kristīgo kalpošanu apmēram 60 gadus. Viņš pieredzēja laiku, kad romiešu karaspēks iznīcināja Jeruzalemi. Viņš uzrakstīja evaņģēliju, trīs Dieva iedvesmotas vēstules un Atklāsmes grāmatu, kurā tika paredzēta Harmagedona kauja. Vai, uzzinājis, ka Harmagedons nesāksies viņa dzīves laikā, Jānis pārtrauca kalpošanu Dievam? Vai viņš iegrima apātijā? Kaut arī Jānis zināja, ka ”noliktais laiks ir tuvu”, viņš saprata, ka redzējumi nepiepildīsies viņa dzīves laikā, un tomēr viņš palika uzticīgs Dievam līdz pat mūža galam. (Atklāsmes 1:3; Daniēla 12:4.)

Uzticami Dieva kalpi mūsdienās

7. Kā minētais brālis pierādīja, ka viņš sevi ir veltījis Dievam?

⁷ Arī mūsdienās tūkstošiem kristiešu ir uzticīgi kalpojuši Dievam visu mūžu, kaut arī viņu cerības pieredzēt Harmagedonu nav piepildījušās. Šāds uzticams Dieva kalps bija Ernests Bīvors, kas dzīvoja Lielbritānijā. Viņš kļuva par Jehovas liecinieku 1939. gadā, kad tikko bija sācies Otrais pasaules karš. Ernests atteicās no ienākumiem, ko viņam deva plaukstoša preses fotogrāfu aģentūra, un uzsāka pilnas slodzes kalpošanu. Kristīgās neitralitātes dēļ viņš pavadīja divus gadus cietumā. Visās grūtībās Ernestu vienmēr atbalstīja viņa ģimenes locekļi, un 1950. gadā trīs viņa bērni devās uz Ņujorku, lai mācītos par misionāriem Sargtorņa Gileādas skolā. Viņš bija tik dedzīgs sludinātājs, ka draugi viņu bija iesaukuši par Harmagedona Ērniju. Ernests nepārprotami apliecināja, ka viņš sevi ir veltījis Dievam, un sludināja Harmagedona kaujas straujo tuvošanos līdz pat mūža galam — viņš nomira 1986. gadā. Ar savu dzīvi Ernests bija pierādījis, ka viņa lēmums kalpot Dievam nebija pagaidu apņemšanās. * (1. Korintiešiem 15:58.)

8., 9. a) Kā rīkojās daudzi jauni cilvēki, kad Spānijā valdīja diktators Franko? b) Kādus jautājumus mēs varam sev uzdot?

⁸ Ļoti dedzīgi ir bijuši daudzi sludinātāji Spānijā. Franko režīma laikā (1939.—1975. g.) simtiem jaunu Jehovas liecinieku  stingri ievēroja norādījumu būt neitrāliem politiskos jautājumos, tāpēc daudzi no viņiem vairāk nekā desmit gadus pavadīja militāros cietumos. Piemēram, Hesusam Mārtinam tika piespriesti pavisam 22 gadi cietumsoda. Kad Hesuss atradās militārajā cietumā Ziemeļāfrikā, viņš tika nežēlīgi piekauts. Lai gan viņš pieredzēja neiedomājamas grūtības, viņš neatteicās no savas ticības.

⁹ Šie jaunie cilvēki nezināja, kad viņus atbrīvos un vai viņus vispār kādreiz atbrīvos, jo viņiem piesprieda arvien jaunus cietumsodus. Tomēr arī ieslodzījuma vietās viņi dedzīgi sludināja un palika uzticīgi Dievam. 1973. gadā stāvoklis valstī uzlabojās, un daudzi Jehovas liecinieki, kam toreiz bija jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, tika atbrīvoti un tūlīt uzsāka pilnas slodzes kalpošanu. Daudzi no viņiem kļuva par speciālajiem pionieriem un ceļojošajiem pārraugiem. Viņi bija palikuši uzticīgi Dievam pat ieslodzījumā, un lielākā daļa no viņiem turpināja savu kalpošanu arī pēc atbrīvošanas. * Vai mēs ar savu dzīvi apliecinām, ka esam sevi veltījuši Dievam? Vai mēs kalpojam viņam tikpat uzticīgi kā šie kristieši? (Ebrejiem 10:32—34; 13:3.)

Pareizs viedoklis par kalpošanu Dievam

10. a) Kādam jābūt mūsu viedoklim par Dieva gribas pildīšanu? b) Kāds ir Jehovas viedoklis par to, ko mēs paveicam, kalpojot viņam?

¹⁰ Ko mēs domājam par Dieva gribas pildīšanu? Vai Dieva gribas pildīšana ir galvenais mūsu dzīvē? Vienalga, cik mums gadu, kāds ir mūsu ģimenes stāvoklis un kāda ir mūsu veselība, mums jācenšas darīt visu, kas mūsu apstākļos iespējams, lai apliecinātu, ka savu dzīvi esam veltījuši Dievam. Varbūt kādam apstākļi ļauj kļūt par pilnas slodzes sludinātāju, misionāru, ceļojošo pārraugu vai brīvprātīgo strādnieku Sargtorņa biedrības filiālē. Turpretī kristieši, kam ir bērni, lielāko daļu sava laika un enerģijas veltī rūpēm par bērnu fiziskajām un garīgajām vajadzībām. Taču, lai gan viņi katru mēnesi var veltīt sludināšanai mazāk stundu nekā pilnas slodzes kalpotāji, Jehova viņu kalpošanu vērtē tikpat atzinīgi. Dievs nekad neprasa no mums to, kā mums nav. Apustulis Pāvils minēja šādu principu: ”Kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt.” (2. Korintiešiem 8:12.)

11. No kā ir atkarīga mūsu glābšana?

¹¹ Glābšanu nodrošina nevis mūsu sasniegumi, bet Jehovas lielā žēlastība, ko viņš pret mums apliecina ar Kunga Jēzus Kristus starpniecību. Pāvils skaidri norādīja: ”Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.  Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” Protams, arī mūsu darbi ir svarīgi — ar tiem mēs parādām, cik stipra ir mūsu ticība Dieva solījumiem. (Romiešiem 3:23, 24; Jēkaba 2:17, 18, 24.)

12. Kāpēc mums nav jāsalīdzina savs veikums ar to, ko dara citi?

¹² Mums nav jāsalīdzina savs veikums ar to, cik daudz laika citi veltī sludināšanai, cik daudz Bībeles literatūras viņi izplata un cik daudz viņiem ir Bībeles studiju. (Galatiešiem 6:3, 4.) Lai kāds būtu mūsu veikums kristīgajā kalpošanā, mums vienmēr jāpatur prātā Jēzus vārdi: ”Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas 17:10.) Bet vai mēs vienmēr varam teikt, ka ”esam darījuši, kas bija mūsu pienākums”? Vai nebūtu noderīgi pastāvīgi domāt par to, cik labi mēs kalpojam Dievam? (2. Korintiešiem 10:17, 18.)

Pilnvērtīga kalpošana katru dienu

13. Kādai jābūt mūsu attieksmei pret Dieva gribas pildīšanu?

¹³ Devis padomus sievām, vīriem, bērniem, vecākiem un kalpiem, Pāvils piebilda: ”Visu, ko jūs darāt, dariet no sirds it kā Dievam, bet ne cilvēkiem, zinādami, ka jūs mantojuma algu saņemsiet no Kunga. Kalpojiet Kungam Kristum!” (Kolosiešiem 3:23, 24, JD.) Mūsu mērķis nav atstāt uz cilvēkiem iespaidu ar saviem panākumiem kalpošanā. Mēs kalpojam Dievam un sekojam Jēzus Kristus paraugam. Galvenais, kas raksturoja Jēzus kalpošanu uz zemes, bija neatliekamības apziņa. (1. Pētera 2:21.)

14. Kādu brīdinājumu Pēteris izteica par pēdējām dienām?

¹⁴ Par situācijas nopietnību liek domāt  vārdi, ko savā otrajā vēstulē rakstīja apustulis Pēteris. Viņš brīdināja, ka pēdējās dienās dzīvos ”smējēji” — cilvēki, kas atkritīs no patiesības vai šaubīsies par to. Šie cilvēki, kā norādīja Pēteris, dzīvos savās kārībās un apšaubīs Kristus klātbūtni. Tāpēc viņš rakstīja: ”Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. Bet tā Kunga diena nāks kā zaglis.” Jehovas diena noteikti pienāks, tāpēc mums ik dienas jādzīvo tā, lai mūsu ticība Dieva solījumiem paliktu stingra un nelokāma. (2. Pētera 3:3, 4, 9, 10.)

15. Kā mums būtu jāizmanto katra mūsu dzīves diena?

¹⁵ Ja vēlamies, lai mūsu dzīve vienmēr liecinātu, ka esam sevi veltījuši Jehovam, mums katra diena jānodzīvo tā, lai mēs darītu viņam godu. Vai katras dienas galā mēs varam teikt, ka esam kaut ko darījuši, lai svētītu Dieva vārdu un veicinātu labās vēsts sludināšanu? Varbūt mēs darījām Dievam godu ar savu tikumīgo rīcību, uzmundrinošo runas veidu vai mīlestību un iejūtību pret mūsu tuviniekiem un draugiem. Varbūt mēs izmantojām savu laiku, lai dalītos savā cerībā ar citiem. Varbūt mēs pamudinājām kādu cilvēku nopietni domāt par Dieva apsolījumiem. Centīsimies ik dienas paveikt kaut ko garīgi vērtīgu, lai mēs ar katru dienu kļūtu garīgi bagātāki. (Mateja 6:20; 1. Pētera 2:12; 3:15; Jēkaba 3:13.)

Saglabāsim skaidru skatienu

16. Kā Sātans mēģina mazināt mūsu apņemšanos kalpot Dievam?

¹⁶ Kristiešu dzīve kļūst arvien grūtāka. Sātans  un viņa palīgi cenšas izdzēst robežu starp labo un ļauno, morālo un amorālo, ētisko un neētisko. (Romiešiem 1:24—28; 16:17—19.) Viņš ir panācis, ka ar televizora vai datora palīdzību cilvēks ļoti ātri var piesārņot prātu un sirdi. Ja neesam uzmanīgi, mūsu garīgā redze kļūst neskaidra un mēs nespējam ieraudzīt viņa izliktos slazdus. Ja mēs sākam atteikties no garīgām vērtībām, mūsu apņemšanās kalpot Dievam mazinās un mēs vairs tik stingri nevadām ”arklu”, pie kura esam ”likuši savu roku”. (Lūkas 9:62; Filipiešiem 4:8.)

17. Kā Pāvila padomi mums palīdz saglabāt labas attiecības ar Dievu?

¹⁷ Ļoti aktuāli ir vārdi, ko Pāvils rakstīja Tesalonikas draudzei: ”Tāda ir Dieva griba — lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! Zinait, ka ikvienam jāglabā sava miesa svētumā un godā, bet ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dievu.” (1. Tesaloniķiešiem 4:3—5.) Ir kristieši, kas, zaudējuši apņemšanos kalpot Dievam, rīkojas netikli un tiek izslēgti no draudzes. Viņi pieļauj, ka attiecības ar Dievu kļūst arvien sliktākas, tā ka galu galā Dieva norādījumus viņi vairs neuztver nopietni. Bet, kā rakstīja Pāvils, ”Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svētdzīvei. Tā tad, kas to nicina, tas nenicina cilvēku, bet Dievu, to pašu, kas jums sirdīs devis savu Svēto Garu.” (1. Tesaloniķiešiem 4:7, 8.)

Kāda ir mūsu apņemšanās?

18. Kas mums jāapņemas?

¹⁸ Ja mēs apzināmies, cik nopietnus pienākumus mēs uzņēmāmies, veltījot sevi Dievam Jehovam, mums jācenšas ”paturēt labu sirdsapziņu” gan attiecībā uz mūsu dzīvesveidu, gan arī attiecībā uz mūsu kalpošanu. Pēteris mudināja kristiešus: ”Paturiet labu sirdsapziņu, lai, kur jums ceļ neslavu, top kaunā tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi iekš Kristus.” (1. Pētera 3:16.) Varbūt mūsu kristīgā dzīvesveida dēļ cilvēki pret mums izturas slikti, taču mums jāatceras, ka arī Kristus cieta tāpēc, ka ticēja un uzticīgi kalpoja Dievam. ”Kad nu Kristus ir cietis miesā,” rakstīja Pāvils, ”tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka.” (1. Pētera 4:1.)

19. Kā mums jācenšas dzīvot?

¹⁹ Ja mēs saglabāsim stingru apņemšanos uzticīgi kalpot Dievam, mēs varēsim izvairīties no Sātana pagrimušās pasaules slazdiem. Turklāt mums būs skaidra apziņa, ka mūsu dzīve ir patīkama Dievam, un tas nav pat salīdzināms ar iespējām, ko mums var piedāvāt Sātans un viņa palīgi. Tāpēc centīsimies dzīvot tā, lai neviens nevarētu teikt, ka mēs esam zaudējuši savu sākotnējo mīlestību pret patiesību. Dzīvosim tā, lai par mums var teikt tādus pašus vārdus, kādus varēja teikt par kristiešiem no Tiatīras draudzes: ”Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, tavu ticību un tavu kalpošanu, un tavu pastāvību, un ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie.” (Atklāsmes 2:4, 18, 19.) Nebūsim remdeni kalpošanā Dievam! Centīsimies būt ”dedzīgi garā” līdz pat galam, kas nu jau ir pavisam tuvu! (Romiešiem 12:11; Atklāsmes 3:15, 16.)

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

• Ko nozīmē sevi veltīt Dievam?

• No kuriem Dieva kalpiem mēs varam mācīties, ko nozīmē uzticīgi kalpot Dievam?

• Kādam jābūt mūsu viedoklim par kalpošanu Dievam?

• Kāda apņemšanās mums jāsaglabā, ņemot vērā, ka esam sevi veltījuši Dievam?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 15. lpp.]

Jeremija palika uzticīgs Dievam, kaut arī cilvēki pret viņu izturējās nežēlīgi

[Attēls 16. lpp.]

Ernests Bīvors bija dedzīgs kristietis, kura priekšzīme spēcīgi ietekmēja viņa bērnus

[Attēls 17. lpp.]

Simtiem jaunu Jehovas liecinieku Spānijā palika uzticīgi Dievam pat tad, kad nonāca ieslodzījumā

[Attēli 18. lpp.]

Centīsimies katru dienu paveikt kaut ko garīgi vērtīgu