Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Nāves jūras rokraksti. Ko atklāj fakti?

Nāves jūras rokraksti. Ko atklāj fakti?

Nāves jūras rokraksti. Ko atklāj fakti?

Pirms vairāk nekā 50 gadiem akmens, ko beduīnu gans iemeta kādā alā, bija iesākums vienam no lielākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem 20. gadsimtā. Beduīns izdzirdēja plīstošas māla krūkas troksni. Izpētīdams alu, viņš atrada pirmos no tīstokļiem, kas vēlāk tika nosaukti par Nāves jūras rokrakstiem.

ŠIE tīstokļi izraisīja plašu interesi un daudz strīdu gan zinātniskajās aprindās, gan masu saziņas līdzekļos. Par tiem radās daudz neskaidru jautājumu, kā arī nepareizi pieņēmumi. Paklīda baumas, ka daļu Nāves jūras rokrakstu satura neizpauž, lai neatklātos fakti, kas satricinātu gan kristiešu, gan jūdu ticības pamatus. Bet kāda ir šo tīstokļu īstā nozīme? Vai pēc 50 gadiem ir iespējams uzzināt patiesos faktus?

Kas ir Nāves jūras rokraksti?

Nāves jūras rokraksti ir seni jūdu rakstu pieminekļi, kas sarakstīti senebreju, aramiešu un sengrieķu valodā. Daudzi no šiem rokrakstiem un to fragmentiem ir vairāk nekā 2000 gadu veci, respektīvi, tie datējami ar laiku pirms Jēzus dzimšanas. No sākuma beduīni pārdeva septiņus tīstokļus, kurus jau bija skāris laika zobs. Pārmeklējot vairāk alu, atrada arī citus tīstokļus un tūkstošiem tīstokļu fragmentu. No 1947. gada līdz 1956. gadam Kumrānas apkaimē pie Nāves jūras kopumā tika atrastas 11 alas, kurās bija noglabāti rokraksti.

Kad zinātnieki visus tīstokļus un fragmentus sašķiroja, viņi konstatēja, ka ir atrasti apmēram 800 manuskripti. Apmēram ceturtā daļa jeb nedaudz vairāk par 200 manuskriptiem bija Bībeles teksta kopijas senebreju valodā. Citi bija nebībeliski jūdu autoru darbi, piemēram, apokrifi un pseidepigrāfi. *

Zinātnieku interesi visvairāk saistīja tie tīstokļi, kas saturēja līdz tam nepazīstamus darbus. Tie bija jūdu likumu skaidrojumi, sīki Kumrānas reliģiskās kopienas dzīves noteikumi, liturģiskā dzeja un lūgšanas, kā arī eshatoloģiska rakstura darbi par Bībeles pravietojumu piepildīšanos un pēdējām dienām. Tāpat atrasto rokrakstu vidū bija Svēto rakstu komentāri — aizsākums mūsdienu Bībeles komentāriem.

Kas rakstīja Nāves jūras rokrakstus?

Ar dažādām datēšanas metodēm zinātnieki noteica, ka Nāves jūras rokraksti ir izgatavoti no 3. gadsimta p.m.ē. līdz 1. gadsimtam m.ē. Daži zinātnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka rokrakstus alās paslēpa Jeruzalemes jūdi, pirms mūsu ēras 70. gadā tika izpostīts templis. Tomēr vairākums zinātnieku pēc rokrakstu izpētes ir nonākuši pie secinājuma, ka šāds pieņēmums ir pretrunā ar pašu rokrakstu saturu. Daudzos rokrakstos ir pausti tādi uzskati un aprakstītas tādas tradīcijas, kas ir pretrunā ar tā laika Jeruzalemes reliģisko vadītāju uzskatiem. Atrastie rokraksti stāsta par reliģisku kopienu, kas uzskatīja, ka Dievam vairs nav pieņemami Jeruzalemes priesteri un viņu kalpošana templī un tagad viņš atzīst šīs grupas kalpošanu tuksnesī. Maz ticams, ka Jeruzalemes tempļa priesteri būtu slēpuši rokrakstu kolekciju, kurā ir arī šāda satura teksti.

Kaut gan daudz pierādījumu liecina, ka Kumrānā darbojās pārrakstītāju grupa, daudzi tīstokļi acīmredzot ir izgatavoti citur un uz Kumrānu tos ir atgādājuši minētās reliģiskās kopienas locekļi. Varētu teikt, ka Nāves jūras tīstokļi bija ievērojama rokrakstu bibliotēka. Kā jau parasti bibliotēkās, tur atrodamie darbi pauž dažādus uzskatus, kas ne vienmēr sakrīt ar to lasītāju reliģiskajiem uzskatiem. Tomēr, ja kādai grupai piederošā bibliotēkā kāds darbs ir vairākos eksemplāros, tad tas, visticamāk, norāda uz šīs grupas interesēm un uzskatiem.

Vai Kumrānas iedzīvotāji bija eseni?

Ja atrastie tīstokļi piederēja Kumrānas bibliotēkai, rodas jautājums: kas bija tie cilvēki, kas dzīvoja Kumrānā? Profesors Eleāzars Sukeniks, kas 1947. gadā iegādājās trīs tīstokļus Ebreju universitātei Jeruzalemē, pirmais izteica pieņēmumu, ka šie tīstokļi ir piederējuši esenu kopienai.

Eseni bija jūdu sekta, kas ir pieminēta Josefa Flāvija, Aleksandrijas Filona un Plīnija Vecākā darbos, kuri tapuši pirmajā gadsimtā. Par esenu izcelšanos nav drošu ziņu, bet, iespējams, viņu kustības aizsākumi meklējami nemierīgajā periodā pēc Makabeju sacelšanās 2. gadsimtā p.m.ē. * Josefs Flāvijs, rakstot par šo laiku, stāstīja, kā esenu reliģiskie uzskati atšķīrās no farizeju un saduceju mācībām. Plīnijs Vecākais pieminēja, ka pie Nāves jūras starp Jēriku un Engediju atrodas kāda esenu kopiena.

Profesors Džeimss Vanderkams, viens no Nāves jūras tīstokļu pētniekiem, izteica viedokli, ka ”Kumrānas esenu kopiena bija tikai neliela daļa no esenu kustības”, pie kuras, pēc Josefa Flāvija sniegtajām ziņām, piederēja apmēram četri tūkstoši cilvēku. Lai gan šīs kopienas raksturojums, kas izriet no Kumrānas tekstiem, visos sīkumos nesakrīt ar esenu aprakstu, tomēr tas atbilst eseniem labāk nekā jebkurai citai zināmai tā laika jūdu grupai.

Daži zinātnieki ir apgalvojuši, ka kristietība ir aizsākusies Kumrānā. Tomēr nevar nepamanīt vairākas ievērojamas atšķirības starp Kumrānas sektas piekritējiem un agrīnajiem kristiešiem. Kumrānas tekstos ir ārkārtīgi stingri sabata likumi, un to saturs atspoguļo pārspīlētu aizraušanos ar ceremoniālo tīrību. (Mateja 15:1—20; Lūkas 6:1—11.) Tāpat jāpiemin esenu nošķiršanās no sabiedrības, ticība liktenim un dvēseles nemirstībai, striktā prasība ievērot celibātu un mistiskie priekšstati par eņģeļu dalību kopienas kalpošanā. Šādi uzskati atšķiras no Jēzus un agrīno kristiešu mācībām. (Mateja 5:14—16; Jāņa 11:23, 24; Kolosiešiem 2:18; 1. Timotejam 4:1—3.)

Nebija slepeno rokrakstu

Dažu gadu laikā pēc Nāves jūras rokrakstu atklāšanas tika izdotas vairākas publikācijas, kas zinātniekiem visā pasaulē deva iespēju iepazīties ar šiem atklājumiem. Tomēr tūkstošiem fragmentu no tā dēvētās 4. alas netika publicēti. Šos fragmentus pētīja neliela starptautiska zinātnieku grupa Palestīnas arheoloģijas muzejā Austrumjeruzalemē (tolaik Jordānijas teritorija), bet tajā nebija iekļauts neviens ebreju zinātnieks.

Šis zinātnieku kolektīvs izlēma neiepazīstināt citus ar šiem fragmentiem, kamēr paši nebūs publicējuši savu pētījumu rezultātus. Darba grupas locekļu skaits bija ierobežots. Ja kāds nomira, viņa vietā klāt nāca tikai viens zinātnieks. Bet darba apjoms bija nesamērīgi liels šādai nelielai zinātnieku grupai, un dažos gadījumos viņu senebreju un aramiešu valodas zināšanas bija nepietiekamas. Kā izteicās Džeimss Vanderkams: ”Desmitiem tūkstošu fragmentu ir pārāk liels pētījumu materiāls astoņiem zinātniekiem, lai cik viņi būtu spējīgi.”

Pēc Sešu dienu kara 1967. gadā Austrumjeruzaleme nonāca Izraēlas jurisdikcijā un tie Nāves jūras rokraksti, kas tobrīd atradās Austrumjeruzalemē, nonāca Izraēlas pārziņā, tomēr nekādas izmaiņas šīs zinātnieku grupas nostājā nenotika. 4. alā atrasto tīstokļu publicēšana nu jau bija novilcināta vairs ne tikai par dažiem gadiem, bet par gadu desmitiem. No zinātnieku aprindām atskanēja protesti. 1977. gadā Oksfordas universitātes pasniedzējs Geza Vermešs nosauca to par lielāko akadēmisko skandālu 20. gadsimtā. Sāka izplatīties baumas, ka šajā skandālā ir iesaistīta katoļu baznīca, kas vēlas, lai šo Nāves jūras rokrakstu saturs kristietības interesēs paliktu slepenībā.

Beidzot 80. gados zinātnieku grupa tika paplašināta līdz 20 locekļiem. 1990. gadā, kad grupu sāka vadīt Emanuels Tovs no Ebreju universitātes Jeruzalemē, tā tika paplašināta līdz 50 zinātniekiem. Tika izstrādāts noteikts grafiks, pēc kura bija jāpublicē visu atlikušo rokrakstu akadēmiskie izdevumi.

Negaidīts pavērsiens notika 1991. gadā. Vispirms tika laists klajā Nepublicēto Nāves jūras rokrakstu sākotnējais izdevums (A Preliminary Edition of the Unpublished Dead Sea Scrolls). Šis izdevums bija gatavots ar datoru palīdzību un balstīts uz zinātnieku grupas izstrādāto konkordanci. Vēlāk Hantingtona bibliotēka Sanmarīno (Kalifornijas štats, ASV) paziņoja, ka visiem zinātniekiem, kas vēlēsies, būs pieejams pilns Nāves jūras rokrakstu fotogrāfiju komplekts. Neilgi pēc tam, laižot klajā grāmatu Nāves jūras rokrakstu faksimilizdevums (A Facsimile Edition of the Dead Sea Scrolls), atklātībai tika nodoti nepublicētie rokraksti.

Tātad pēdējo desmit gadu laikā visi Nāves jūras rokraksti ir kļuvuši pieejami. Līdz ar to ir noskaidrojies, ka nav bijuši nekādi īpaši, slepeni rokraksti. Tagad, kad būs publicēti visi oficiālie Nāves jūras rokrakstu izdevumi, varēs sākties plašāka zinātniska analīze. Šo gadu desmitu laikā jau ir izveidojusies jauna zinātnieku paaudze, kas nodarbojas ar rokrakstu pētījumiem. Bet ko no šiem atklājumiem un zinātniskajiem pētījumiem var gūt cilvēki, kas studē Bībeli?

[Zemsvītras piezīmes]

^ 6. rk. Gan apokrifi (’slepens’), gan pseidepigrāfi (’nepatiesi raksti’) ir jūdu autoru darbi, kas sarakstīti no 3. gadsimta p.m.ē. līdz 1. gadsimtam m.ē. Apokrifus Romas katoļu baznīca ir iekļāvusi oficiālajā Bībeles kanonā, bet jūdi un protestanti šīs grāmatas neatzīst. Pseidepigrāfi bieži vien ir izvērsti Bībeles notikumu apraksti, kas sarakstīti kāda pazīstama Bībelē pieminēta cilvēka vārdā.

^ 13. rk. Skat. rakstu ”Kas bija Makabeji?” 1998. gada 15. novembra Sargtornī, 21.—24. lappusē.

[Attēls 3. lpp.]

Dažas no alām pie Nāves jūras, kur atrada senos tīstokļus

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

Tīstokļa fragments 3., 4. un 6. lappusē: Courtesy of Israel Antiquities Authority

[Norāde par attēla autortiesībām 5. lpp.]

Courtesy of Shrine of the Book, Israel Museum, Jerusalem