Dzīvesstāsts

Jehovas stiprināts visu savu mūžu

PASTĀSTĪJIS FORESTS LĪ

Policija tikko bija konfiscējusi mūsu patafonus un bībelisko literatūru. Izmantojot par ieganstu Otro pasaules karu, pretinieki bija pārliecinājuši jauno Kanādas ģenerālgubernatoru aizliegt Jehovas liecinieku darbību. Tas bija noticis 1940. gada 4. jūlijā.

MĒS nepieļāvām, ka notikušais laupītu mums drosmi, paņēmām no noliktavas jaunus literatūras krājumus un turpinājām sludināt. Man uz visiem laikiem ir iespiedušies prātā vārdi, ko tētis toreiz teica: ”Mūs tik viegli nevar apturēt. Jehova mums ir pavēlējis sludināt.” Es tolaik biju dzīves spara pilns desmitgadīgs zēns, bet līdz pat šai dienai tēta stingrā apņēmība un dedzība kalpošanā man ir pastāvīgs atgādinājums, ka mūsu Dievs Jehova allaž stiprina savus uzticīgos kalpus.

Nākamreiz, kad policisti mūs apturēja, viņi ne tikai atņēma mūsu literatūru, bet arī aizveda tēti uz cietumu, un mamma palika viena pati ar četriem bērniem. Tas notika 1940. gada septembrī Saskačevanā. Neilgi pēc tam mani izslēdza no skolas, jo es, paklausīdams savai pēc Bībeles mācītajai sirdsapziņai, nesalutēju karogam un nedziedāju valsts himnu. Turpmāk es mācījos neklātienē, un tā man radās iespēja brīvāk plānot savu laiku un vairāk piedalīties sludināšanā.

1948. gadā pionieri — Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāji — tika aicināti doties uz Kanādas austrumiem. Es devos ceļā un kādu laiku kalpoju par pionieri Helifeksā (Jaunskotijā) un Keipvulfā (Prinča Edvarda salā). Nākamajā gadā es pieņēmu uzaicinājumu divas nedēļas pastrādāt Jehovas liecinieku filiālē Toronto. Šīs ”divas nedēļas” izvērtās par vairāk nekā sešiem  lieliskiem kalpošanas gadiem. Tad es satiku Mirnu, kas mīlēja Jehovu tāpat kā es, un 1955. gada decembrī mēs apprecējāmies. Mēs apmetāmies Ontārio provincē, Miltonā, un drīz tur izveidojās jauna draudze. Mūsu mājas pagraba stāvu mēs izmantojām par Valstības zāli.

Vēlēšanās kalpot lielākā mērā

Turpmākajos gados mums cits pēc cita piedzima seši bērni: vispirms — vecākā meita Mirjama, pēc tam — Šārmeina, Marks, Anete, Grānts un Glens. Pārnācis no darba, es bieži vien ieraudzīju, ka visi mazie ir sasēdušies uz grīdas pie kamīna un Mirna lasa bērniem priekšā Bībeli un skaidro, kas tajā stāstīts, mācīdama viņus no sirds mīlēt Jehovu. Viņa ar mīlestību palīdzēja bērniem jau agrīnā vecumā iegūt labas zināšanas par Bībeli.

Mana tēva dedzīgā kalpošana bija dziļi ietekmējusi manu prātu un sirdi. (Salamana Pamācības 22:6.) Kad 1968. gadā Jehovas liecinieku ģimenes tika aicinātas pārcelties uz Centrālameriku un Dienvidameriku, lai palīdzētu tur sludināt, mūsu ģimene nolēma atsaukties uz šo aicinājumu. Tolaik mūsu jaunākajam bērnam bija 5 gadi, bet vecākajam — 13, un neviens no mums neprata spāņu valodu. Ievērojot saņemtos norādījumus, es aizbraucu uz vairākām valstīm, lai noskaidrotu, kādi tur ir dzīves apstākļi. Pēc manas atgriešanās mēs ģimenē apspriedām dažādās iespējas, lūgšanās griežoties pie Dieva pēc vadības, un pieņēmām lēmumu pārcelties uz Nikaragvu.

Kalpošana Nikaragvā

1970. gada oktobrī mēs jau bijām savā jaunajā mājvietā, un pēc trim nedēļām man draudzes sapulcē bija jāsaka pavisam īsa runa. Es ar mokām pateicu savu runu, liekot lietā to mazumiņu spāņu valodas zināšanu, ko biju apguvis, un beigās uzaicināju visu draudzi sestdien pusdesmitos no rīta ierasties mūsu mājās uz cerveza. Es biju gribējis teikt servicio — tas ir vārds, ar kuru tiek apzīmēta tīruma kalpošana —, bet patiesībā es biju pateicis, ka ielūdzu visus iedzert alu. Jā, iemācīties spāņu valodu nudien nebija viegli!

Sākumā es mēdzu uzrakstīt uz plaukstas to, ko gatavojos teikt sludināšanā sastaptajiem cilvēkiem, un atkārtoju savu sakāmo, kamēr gāju pie durvīm. Es viņiem teicu tā: ”Kopā ar šo grāmatu var dabūt bezmaksas mājas Bībeles nodarbības.” Kāds cilvēks, kas pieņēma šo piedāvājumu, vēlāk pastāstīja, ka viņam bija jāatnāk uz mūsu sapulcēm, lai saprastu, ko īsti es viņam biju mēģinājis pateikt. Šis vīrietis kļuva par Jehovas liecinieku. Ir skaidri redzams, ka Dievs ir tas, kas liek patiesības sēklām augt pazemīgās sirdīs, kā to arī rakstīja apustulis Pāvils. (1. Korintiešiem 3:7.)

Kad bijām apmēram divus gadus nodzīvojuši galvaspilsētā Managvā, mūs palūdza pārcelties  uz Nikaragvas dienvidiem. Tur mēs sadarbojāmies ar Rivasas draudzi un ieinteresētu cilvēku grupām, kas dzīvoja nomaļās vietās tajā apvidū. Kāds uzticams, padzīvojis liecinieks, vārdā Pedro Penja, pavadīja mani, kad es apmeklēju šīs grupas. Viena no vietām, kas man bija jāapmeklē, bija vulkāniska sala Nikaragvas ezerā, kur dzīvoja tikai viena Jehovas liecinieku ģimene.

Šī ģimene bija ļoti trūcīga, taču viņi bija no sirds pūlējušies, lai apliecinātu savu pateicību par mūsu apciemojumu. Tajā vakarā, kad mēs ieradāmies, mūs jau gaidīja maltīte. Mēs pavadījām salā nedēļu, un daudzi no sirsnīgajiem saliniekiem, kas augstu vērtēja Bībeli, dalījās ar mums savā pārtikā. Bijām ļoti iepriecināti, kad svētdienā uz publisko runu par kādu Bībeles tematu atnāca 101 cilvēks.

Kādā citā gadījumā, kad mums bija jādodas pie kādas ieinteresētu cilvēku grupas kalnos netālu no Kostarikas robežas, manuprāt, skaidri izpaudās Jehovas spēja stiprināt savus kalpus. Dienā, kad bija paredzēts doties ceļā, Pedro ieradās pēc manis, bet es gulēju gultā, jo biju saslimis ar malāriju. ”Es nekur nevaru iet, Pedro,” es viņam teicu. Uzlicis roku man uz pieres, Pedro atteica: ”Tev tiešām ir temperatūra, tomēr tev jānāk! Brāļi taču gaida.” Pēc tam viņš griezās lūgšanā pie Dieva, un tā bija viena no sirsnīgākajām lūgšanām, kādu es esmu dzirdējis.

Kad lūgšana bija galā, es sacīju: ”Ej, iedzer kādu fresco (augļu dzērienu). Es būšu gatavs pēc desmit minūtēm.” Vietā, uz kurieni mēs devāmies, dzīvoja divas liecinieku ģimenes, un tās par mums parūpējās ar vislielāko sirsnību. Nākamajā dienā mēs kopā ar viņiem gājām sludināt, kaut gan es paaugstinātās temperatūras dēļ joprojām jutos diezgan vārgs. Kad svētdienā uz mūsu sapulci ieradās vairāk nekā simt cilvēku, tas man bija liels stiprinājums.

Atkal ceļā

1975. gadā piedzima mūsu septītais bērns — Vons. Nākamajā gadā finansiālu iemeslu dēļ mums bija jāatgriežas Kanādā. Nebija viegli atstāt Nikaragvu, jo, dzīvodami tur, mēs bijām skaidri izjutuši, ka Jehova ar savu spēku mūs stiprina. Tajā laikā, kad mēs no šīs zemes aizbraucām, mūsu draudzes teritorijā sapulces regulāri apmeklēja vairāk nekā 500 cilvēku.

Kādu laiku iepriekš, kad mūsu meita Mirjama un es bijām iecelti Nikaragvā par speciālajiem pionieriem, Mirjama man bija vaicājusi: ”Tēt, ja tev kādreiz būtu jābrauc atpakaļ uz Kanādu, vai tu man atļautu palikt tepat?” Tā kā man tobrīd nebija nekāda nodoma braukt projām, es atbildēju: ”Nu protams!” Tā iznāca, ka tad, kad mēs visi aizbraucām, Mirjama palika un turpināja pilnas slodzes kalpošanu Nikaragvā. Vēlāk viņa apprecējās ar Endrū Rīdu, un 1984. gadā viņi mācījās Gileādas skolas 77. grupā (Gileāda ir Jehovas liecinieku misionāru skola, kas tolaik atradās Ņujorkā, Bruklinā). Tagad Mirjama ar savu vīru kalpo Dominikānas Republikā, piepildīdama vēlēšanos, ko viņā bija pamodinājuši brīnišķīgie misionāri, kurus mēs pazinām Nikaragvā.

Mana tēta vārdi ”Mūs tik viegli nevar apturēt” visu laiku dega manā sirdī. Tāpēc 1981. gadā, kad mēs bijām iekrājuši pietiekami daudz naudas, lai atgrieztos Centrālamerikā, mēs atkal pārcēlāmies — šoreiz uz Kostariku. Kamēr mēs kalpojām tur, mūs uzaicināja palīdzēt Kostarikas jaunās filiāles celtniecībā. Taču 1985. gadā mūsu dēlam Grāntam bija nepieciešama nopietna medicīniska palīdzība, tāpēc mēs atgriezāmies Kanādā. Glens palika Kostarikā, lai turpinātu strādāt filiāles celtniecībā, bet Anete un Šārmeina kalpoja par speciālajām pionierēm. Tiem mūsu ģimenes locekļiem, kas aizbrauca no Kostarikas, ne prātā nevarēja ienākt, ka mēs tur vairs neatgriezīsimies.

 Negaidīta nelaime

1993. gada 17. septembris bija gaiša un saulaina diena. Mēs ar vecāko dēlu Marku likām kādu jumtu. Strādājām plecu pie pleca un, kā bijām paraduši, sarunājāmies par garīgiem jautājumiem. Kaut kā gadījās, ka es zaudēju līdzsvaru un noripoju no jumta. Atguvis samaņu, es ieraudzīju spožas gaismas un cilvēkus baltās drēbēs. Es atrados slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā.

Tā kā es zināju, kas Bībelē teikts par asinīm, mana pirmā reakcija bija vārdi: ”Nevajag asinis!” (Apustuļu darbi 15:28, 29.) Bija tik mierinoši izdzirdēt Šārmeinas balsi: ”Viss kārtībā, tēt. Mēs visi esam te.” Vēlāk es uzzināju, ka ārsti bija redzējuši manu medicīnisko dokumentu un par asins lietošanu vispār nebija bijis runas. Man bija lauzts sprands, un es biju pilnīgi paralizēts, nespēju patstāvīgi pat elpot.

Pēc kustības spēju zaudēšanas man vairāk nekā jebkad iepriekš bija nepieciešams Jehovas atbalsts. Man tika izdarīta traheotomija, lai ievadītu mākslīgās elpināšanas aparāta caurulīti, un gaisa plūsma vairs nenonāca līdz manām balss saitēm — es vairs nevarēju runāt. Citiem bija jāmēģina nolasīt man vārdus no lūpām, lai saprastu, ko es pūlos pateikt.

Mūsu izdevumi strauji auga. Mana sieva un lielākā daļa no mūsu bērniem bija pilnas slodzes kalpotāji, un es lauzīju galvu, vai viņiem nenāksies atteikties no šīs kalpošanas, lai varētu samaksāt par visu, kas bija nepieciešams. Taču Markam izdevās dabūt darbu, kas viņam ļāva triju mēnešu laikā nopelnīt lielu daļu no vajadzīgās summas, un tā visi, izņemot mani un sievu, varēja turpināt pilnas slodzes kalpošanu.

Manas palātas sienas klāja simtiem atklātņu un vēstuļu, kas man bija atsūtītas no sešām valstīm. Es jutu, ka Jehova atkal mani stiprina. Piecarpus mēnešus es nogulēju intensīvās terapijas palātā, un daļu šī laika draudzes locekļi gatavoja manai ģimenei ēst. Katru dienu kāds no kristiešu draudzes vecākajiem pavadīja pie manis pēcpusdienu, lasīdams man priekšā Bībeli un bībeliskās publikācijas un stāstīdams uzmundrinošus gadījumus. Katru reizi, kad bija jāgatavojas draudzes sapulcei, divi mūsu ģimenes locekļi darīja to kopā ar mani, tā ka es nekad nepaliku bez vērtīgā garīgā uztura.

Kamēr es vēl ārstējos slimnīcā, man tika noorganizēta iespēja apmeklēt vienas dienas kongresu. Slimnīca norīkoja medicīnas māsu, kā arī speciālisti, kas apkalpoja mākslīgās elpināšanas aparātu, lai viņas visu dienu mani pavadītu. Bija tik jauki atkal būt kopā ar saviem ticības brāļiem  un māsām! Es nekad neaizmirsīšu, kā vairāki simti no viņiem stāvēja rindā, lai ar mani apsveicinātos.

Saglabāju garīgumu

Aptuveni gadu pēc nelaimes gadījuma es varēju atgriezties mājās pie savas ģimenes, bet man joprojām ir nepieciešams kopējs, kas par mani rūpējas 24 stundas diennaktī. Speciāli aprīkota automašīna dod man iespēju nokļūt uz sapulcēm, un tās es izlaižu ļoti reti, kaut arī, jāatzīst, ir vajadzīga stingra apņemšanās, lai regulāri uz tām dotos. Kopš esmu atkal mājās, man ir izdevies apmeklēt visus apgabala kongresus.

1997. gada februārī es beidzot atguvu spēju kaut nedaudz parunāt. Dažas no manām kopējām labprāt klausās, kā es stāstu viņām par to cerību, kas atrodama Bībelē. Viena kopēja izlasīja man priekšā grāmatu Jehovas liecinieki — Dieva Valstības sludinātāji un arī citas Sargtorņa biedrības publikācijas. Es sarakstos ar cilvēkiem, izmantodams nūjiņu, lai nospiestu datora taustiņus. Tā rakstīt gan ir ļoti nogurdinoši, tomēr man ir liels gandarījums, ka es vēl aizvien varu piedalīties sludināšanā.

Es ciešu no stiprām nervu sāpēm, taču tad, kad es stāstu citiem par Bībeles patiesību vai dzirdu, kā man lasa par to priekšā, man šķiet — es sāku justies labāk. Reizēm es ar savas uzticamās sievas palīdzību sludinu uz ielas, un viņa vajadzības gadījumā ”pārtulko” citiem to, ko es mēģinu pateikt. Man vairākkārt ir izdevies kalpot par palīgpionieri, un mani ļoti iepriecina iespēja kalpot par kristiešu draudzes vecāko. Īpaši priecīgs es jūtos, kad brāļi pienāk pie manis sapulcē vai apciemo mani mājās un es varu viņiem palīdzēt un viņus uzmundrināt.

Jāteic, nav nemaz tik viegli neļauties nomāktībai. Ikreiz, kad mani sāk pārņemt drūms noskaņojums, es tūlīt pat lūdzu Dievu, lai viņš palīdz man nezaudēt prieku. Dienu un nakti es lūdzu Jehovu, lai viņš stiprina mani arī turpmāk. Kāda vēstule vai apciemojums mani allaž ielīksmo. Arī Sargtorņa un Atmostieties! lasīšana palīdz piepildīt prātu ar pozitīvām domām. Laiku pa laikam kopējas lasa man priekšā šos žurnālus. Kopš nelaimes gadījuma es septiņas reizes esmu audioierakstā noklausījies visu Bībeles tekstu. Tie ir tikai daži no veidiem, kā Jehova mani ir atspirdzinājis. (Psalms 41:4.)

Kopš mani dzīves apstākļi ir tā izmainījušies, man ir daudz laika pārdomāt, kā Diženais Skolotājs Jehova māca mūs dzīvot. Viņš sniedz mums precīzas zināšanas par savu gribu un nodomu, uztic mums svarīgu darbu, dod padomus, kā veidot laimīgu ģimeni, un palīdz iegūt gudrību, lai mēs zinātu, kā rīkoties smagās situācijās. Jehova mani ir svētījis ar brīnišķīgu, uzticīgu sievu. Arī bērni man ir lielisks atbalsts, un es ļoti priecājos, ka viņi visi ir varējuši piedalīties pilnas slodzes kalpošanā. 2000. gada 11. martā mans dēls Marks un viņa sieva Elisona beidza Gileādas skolu, kur viņi mācījās 108. grupā, un tika nosūtīti uz Nikaragvu. Mēs ar sievu bijām klāt viņu izlaidumā. Es tiešām varu teikt, ka nelaimes gadījums ir mainījis manu dzīvi, bet ne manu sirdi. (Psalms 127:3, 4.)

Esmu pateicīgs Jehovam, ka viņš man ir devis gudrību, lai es spētu nodot saviem bērniem to garīgo mantojumu, ko pats esmu saņēmis. Mani iepriecina un uzmundrina tas, ka es redzu viņus kalpojam Radītājam ar līdzīgu garu, kāds bija manam tēvam, kurš reiz sacīja: ”Mūs tik viegli nevar apturēt. Jehova mums ir pavēlējis sludināt.” Gan es pats, gan mana ģimene — mēs visu mūžu esam izjutuši, kā Jehova mūs stiprina.

[Attēls 24. lpp.]

Kopā ar tēti, brāļiem un māsu pie mūsu dzīvojamā vagoniņa, ko mēs izmantojām pionieru kalpošanas laikā. Es esmu pirmais no labās

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar savu sievu Mirnu

[Attēls 26. lpp.]

Viens no jaunākajiem mūsu ģimenes fotouzņēmumiem

[Attēls 27. lpp.]

Es joprojām sludinu, rakstīdams vēstules