Kļūstiet pilnīgi un stipri pārliecībā!

Drosme un nelokāmība par spīti nacistu nežēlībām

”ŅEMIES prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.” (Salamana Pamācības 27:11.) Šis sirsnīgais aicinājums apliecina, ka visas saprātīgās būtnes var iepriecināt Dievu Jehovu, ja paliek viņam uzticīgas. (Cefanjas 3:17.) Bet Sātans — tas, kurš Jehovu nievā, — dara visu iespējamo, lai panāktu, ka Jehovas kalpi kļūtu neuzticīgi savam Dievam. (Ījaba 1:10, 11.)

It sevišķi kopš 20. gadsimta sākuma, kad Sātans tika padzīts no debesīm un nonāca zemes apkārtnē, viņš ar lielu naidu uzbrūk Jehovas tautai. (Atklāsmes 12:10, 12.) Tomēr patiesie kristieši ir saglabājuši stipru pārliecību un palikuši uzticīgi Dievam. (Kolosiešiem 4:12.) Pievērsīsim nedaudz uzmanības kādam īpašam uzticības piemēram — tam, kā Dievam kalpoja Jehovas liecinieki, kas dzīvoja Vācijā pirms Otrā pasaules kara un tā laikā.

Dedzīgo sludinātāju ticības pārbaudījumi

Divdesmitā gadsimta 20. un 30. gados Jehovas liecinieki jeb Bibelforscher, kā viņus toreiz sauca Vācijā, izplatīja ļoti daudz bībeliskas literatūras. Laikā no 1919. līdz 1933. gadam katra ģimene Vācijā bija saņēmusi no lieciniekiem vidēji astoņas grāmatas, brošūras un žurnālus.

Toreiz Vācijā bija ļoti daudz ar garu svaidīto Kristus sekotāju. 1933. gadā visā pasaulē Kunga vakara maltītē piedalījās 83 941 cilvēks, un gandrīz trešā daļa šo cilvēku dzīvoja Vācijā. Drīz pēc tam Jehovas liecinieki Vācijā pieredzēja ļoti smagus ticības pārbaudījumus. (Atklāsmes 12:17; 14:12.) Represijas sākās ar atlaišanu no darba, kratīšanām un izslēgšanu no skolas, taču drīz vien sekoja fiziska izrēķināšanās un aresti. (1. fotogrāfija.) No tiem, kas bija ieslodzīti koncentrācijas nometnēs laikā pirms Otrā pasaules kara, 5 līdz 10 procenti bija Jehovas liecinieki.

Kāpēc nacisti vajāja Jehovas lieciniekus

Vēstures profesors Īans Kēršo grāmatā par Hitlera režīmu norāda, ka Jehovas liecinieki kļuva par vajāšanu upuri tāpēc, ka nevēlējās ”padoties nacistu valsts totalitārajai varai”. *

Vēstures profesora Roberta Eriksena un ebreju vēstures pētnieces Sūzanas Hešelas izdotajā grāmatā par baznīcu līdzdalību holokaustā ir teikts, ka Jehovas liecinieki ”nevēlējās piedalīties vardarbībā un izmantot militāru spēku. [..] Turklāt Jehovas liecinieki uzskatīja, ka viņiem jābūt neitrāliem politiskos jautājumos, kas savukārt nozīmēja, ka viņi nebalsoja par Hitleru un nesalutēja.” Tas, kā teikts grāmatā, saniknoja nacistus un radīja briesmas Jehovas  lieciniekiem, jo ”nacionālsociālisms nebija ar mieru paciest šādu nepakļaušanos”. *

Protesta akcija, kam sekoja vispārējs uzbrukums

1934. gada 9. februārī Džozefs Raterfords, kas tajā laikā veica atbildīgus pienākumus Jehovas liecinieku organizācijā, ar īpaša kurjera starpniecību nosūtīja Hitleram protesta vēstuli, kurā tika nosodīta nacistu nežēlīgā izturēšanās pret Jehovas lieciniekiem. (2. fotogrāfija.) 1934. gada 7. oktobrī Hitlers saņēma apmēram 20 000 protesta vēstuļu un telegrammu, ko sūtīja Jehovas liecinieki no 50 pasaules valstīm, arī no pašas Vācijas.

Nacistu represijas pret Jehovas lieciniekiem pastiprinājās. 1935. gada 1. aprīlī visā Vācijā tika aizliegta Jehovas liecinieku darbība. 1936. gada 28. augustā sākās plaša gestapo akcija, kas bija vērsta pret Jehovas lieciniekiem. Tomēr, kā savā grāmatā rakstīja profesori R. Eriksens un S. Hešela, liecinieki ”turpināja izplatīt bukletus un stingri turējās pie savas ticības”.

Piemēram, 1936. gada 12. decembrī, par spīti gestapo aktīvajai darbībai, 3500 Jehovas liecinieku izplatīja desmitiem tūkstošu skrejlapu, kurās tika atmaskota nacistu nežēlīgā izturēšanās pret lieciniekiem. Žurnālā Sargtornis bija rakstīts, ka šī kampaņa bija ”izcila uzvara un smags trieciens ienaidniekam un sagādāja neaprakstāmu prieku uzticīgajiem strādniekiem”. (Romiešiem 9:17.)

Represijas nesalauza Jehovas lieciniekus

Represijas pret Jehovas lieciniekiem vērsās plašumā. Līdz 1939. gadam seši tūkstoši Jehovas liecinieku bija arestēti, un liela daļa arestēto nonāca koncentrācijas nometnēs. (3. fotogrāfija.) Līdz Otrā pasaules kara beigām ieslodzījumā gāja bojā apmēram 2000 Jehovas liecinieku — 250 no viņiem tika izpildīts nāvessods. Tomēr, kā atzīmēja P. Eriksens un S. Hešela, ”lielākā daļa Jehovas liecinieku pat tik grūtos apstākļos neatteicās no savas ticības”. Kad Hitlera režīms krita, no koncentrācijas nometnēm atgriezās vairāk nekā tūkstotis Jehovas liecinieku, kuru ticību nevienam nebija izdevies salauzt. (4. fotogrāfija.) (Apustuļu darbi 5:38, 39; Romiešiem 8:35—37.)

Kā Jehovas liecinieki spēja izturēt tik nežēlīgas vajāšanas? Ādolfs Arnolds, kas bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē, uz šo jautājumu atbild šādi: ”Pat vissmagākajos brīžos Jehova tevi redz un zina tavas ciešanas, un viņš dod spēku, kas vajadzīgs, lai tu izturētu un nepadotos. Viņa roka nekad nav par īsu.”

Par ikvienu kristieti, kas palika uzticīgs Dievam, var teikt vārdus, ko sacīja pravietis Cefanja: ”Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais glābējs; Viņš priecāsies par tevi.” (Cefanjas 3:17.) Lai iepriecinātu Jehovas sirdi, visiem uzticīgajiem Dieva kalpiem mūsdienās jāseko to Jehovas liecinieku ticības paraugam, kuri palika nelokāmi par spīti nacistu nežēlībām. (Filipiešiem 1:12—14.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Norāde par attēla autortiesībām 8. lpp.]

Państwowe Muzeum Oświęcim-Brzezinka, courtesy of the USHMM Photo Archives