”Kungs patiesi augšāmcēlies”

Nav grūti iedomāties, cik ļoti mācekļus satrieca Jēzus nāve. Līdz ar viņu Kungu, kura nedzīvo ķermeni Jāzeps no Arimatijas guldīja kapā, tika apbedītas visas viņu cerības. Arī tiem, kas bija gaidījuši, ka Jēzus atbrīvos ebreju tautu no romiešu jūga, uz visiem laikiem bija jāatmet savas cerības.

JA AR Jēzus nāvi viss būtu beidzies, viņa mācekļi, visticamāk, drīz vien izklīstu, kā tas jau bija noticis ar daudziem viltus mesiju sekotājiem. Tomēr tā nenotika, jo Jēzus bija dzīvs. Kā teikts Bībelē, neilgi pēc nāves viņš vairākkārt parādījās saviem sekotājiem. Tāpēc daudzi Jēzus mācekļi ar pārliecību varēja teikt: ”Tas Kungs patiesi augšāmcēlies.” (Lūkas 24:34.)

Jēzus mācekļiem nepārtraukti bija jāaizstāv sava pārliecība, ka Jēzus ir Mesija, un viens no pārliecinošākajiem pierādījumiem, ko minēja Jēzus mācekļi, bija tas, ka viņš ir piecelts no mirušajiem. ”Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos.” (Apustuļu darbi 4:33.)

Ja kāds būtu pierādījis, ka Jēzus nav piecelts no mirušajiem, piemēram, būtu panācis kāda mācekļa atzīšanos krāpšanā vai pierādījis, ka Jēzus mirstīgās atliekas joprojām atrodas kapā, tad kristietība ātri vien iznīktu. Tomēr notika pretējais. Zinādami, ka Kristus ir dzīvs, viņa sekotāji sāka aktīvi sludināt un tūkstošiem  cilvēku ieguva ticību augšāmceltajam Kristum.

Bet kas liecina par to, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem? Kādi pierādījumi ļauj secināt, ka Jēzus augšāmcelšana ir vēsturisks fakts?

Kāpēc ir labi ņemt vērā faktus

Par Jēzus augšāmcelšanu ir stāstīts visos četros evaņģēlijos. * (Mateja 28:1—10; Marka 16:1—8; Lūkas 24:1—12; Jāņa 20:1—29.) Pārliecība par to, ka Kristus ir piecelts no mirušajiem, ir pausta arī citās Kristiešu grieķu rakstu daļās.

Jēzus sekotāju dedzīgā vēlēšanās stāstīt cilvēkiem par viņa augšāmcelšanos ir labi saprotama. Ja Dievs ir piecēlis Jēzu no mirušajiem, tas ir visneparastākais notikums, kas pasaulē jebkad noticis. Tas nozīmē, ka Dievs ir. Tas nozīmē, ka Jēzus joprojām ir dzīvs.

Bet kā tas attiecas uz mums? Jēzus lūgšanā Dievam teica: ”Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.) Tātad, iepazīstot Jēzu un viņa Tēvu, mēs iegūstam zināšanas, kas var dot dzīvību. Ja mēs dzīvojam saskaņā ar šīm zināšanām, mēs varam cerēt uz augšāmcelšanu. Pat ja mēs mirtu, mēs, tāpat kā Jēzus, tiktu piecelti no mirušajiem. (Jāņa 5:28, 29.) Turklāt mēs varam cerēt uz mūžīgu dzīvi un iespēju dzīvot paradīzē, kad pār zemi valdīs Dieva debesu Valstība un ķēniņu ķēniņš — Dieva Dēls Jēzus Kristus. (Jesajas 9:5, 6; Lūkas 23:43; Atklāsmes 17:14.)

Tātad ir ārkārtīgi svarīgi noskaidrot, vai Jēzus ir piecelts no mirušajiem. Tas ir jautājums, kas saistīts gan ar mūsu pašreizējo dzīvi, gan arī ar mūsu nākotnes izredzēm. Tāpēc mēs piedāvājam padomāt par četrām pierādījumu grupām, kas apstiprina, ka Jēzus nomira un tika piecelts no mirušajiem.

Jēzus mira pie moku staba

Ir skeptiķi, kas uzskata, ka Jēzus pie moku staba nenomira. Viņi apgalvo, ka Jēzus bija tuvu nāvei, taču klintī izcirstā kapa vēsumā atžirga. Tomēr visi pierādījumi liecina, ka Jēzus bija miris, kad viņš tika guldīts kapā.

Tā kā nāvessods tika izpildīts publiski, Jēzus nāvei bija daudz aculiecinieku. To, ka Jēzus ir miris, apstiprināja arī centurions, kas bija atbildīgs par soda izpildi. Šī virsnieka pienākums bija pārliecināties, vai sodāmajam ir iestājusies nāve. Turklāt romiešu vietvaldis Poncijs Pilāts vispirms noskaidroja, vai Jēzus ir miris, un tikai pēc tam ļāva atdot Jēzus ķermeni Jāzepam no Arimatijas, kas to vēlējās sagatavot apglabāšanai. (Marka 15:39—46.)

Kaps bija tukšs

Pirmais, kas Jēzus mācekļiem lika domāt par viņa augšāmcelšanos, bija tas, ka Jēzus kaps bija tukšs, un šo faktu neviens nevar atspēkot. Jēzus tika apglabāts svaigi izcirstā alā, kurā neviens vēl nebija glabāts. Tā atradās netālu no nāvessoda izpildes vietas, un to noteikti bija ļoti viegli atrast. (Jāņa 19:41, 42.) Visos četros evaņģēlijos ir stāstīts, ka cilvēki, kas otrajā dienā pēc Jēzus nāves devās pie viņa kapa, atklāja, ka Jēzus tur nav. (Mateja 28:1—7; Marka 16:1—7; Lūkas 24:1—3; Jāņa 20:1—10.)

Uzzinājuši, ka Jēzus kaps ir tukšs, viņa ienaidnieki bija ne mazāk pārsteigti kā viņa draugi. Jēzus ienaidnieki bija daudz darījuši, lai viņš tiktu nogalināts, un, panākuši savu, viņi nodrošinājās pret iespējamiem pārsteigumiem, izliekot sargus pie Jēzus kapa. Bet nekas nelīdzēja — nedēļas pirmās dienas rītā kaps bija tukšs.

 Maz ticams, ka mirušo Jēzu no kapa iznesa draugi. Evaņģēlijos stāstīts, ka pēc Jēzus nāves viņus bija pārņēmušas dziļas sēras. Turklāt Jēzus mācekļi droši vien nebūtu ar mieru paciest vajāšanas un atdot dzīvību par to, ko paši būtu izdomājuši.

Vēl nesaprātīgāk būtu uzskatīt, ka mirušo Jēzu paņēma viņa ienaidnieki. Pat ja viņi to būtu izdarījuši, viņi noteikti būtu parādījuši cilvēkiem Jēzus mirstīgās atliekas, lai atspēkotu mācekļu apgalvojumu, ka Jēzus ir dzīvs. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika, jo Dievs bija piecēlis Jēzu no mirušajiem.

Vairākas nedēļas pēc Jēzus nāves neviens no viņa ienaidniekiem nevarēja minēt pārliecinošus pierādījumus, kas atspēkotu Pētera vārdus par Jēzu. Pēteris teica: ”Israēlieši, uzklausait šos vārdus: Nacarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt, to Dievs pēc sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši. Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā viņu paturētu savā varā. Jo Dāvids par viņu saka: tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā.. ..mana miesa dusēs cerībā. Jo tu manu dvēseli nepametīsi pazemē nedz savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu.” (Apustuļu darbi 2:22—27.)

Daudzi redzēja augšāmcelto Jēzu

Lūka Apustuļu darbu grāmatā rakstīja, ka Jēzus apustuļiem ”arī pēc savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību”. (Apustuļu darbi 1:2, 3.) Pēc Jēzus augšāmcelšanās viņu redzēja vairāki mācekļi, un viņš tika redzēts visdažādākajās vietās — dārzā, uz ceļa, mājās, kā arī Tiberijas jūras krastā. (Mateja 28:8—10; Lūkas 24:13—43; Jāņa 21:1—23.)

Kritiķi, kas apšauba Jēzus parādīšanos mācekļiem, apgalvo, ka mācekļi visu ir izdomājuši. Tāpat viņi norāda uz šķietamajām pretrunām evaņģēliju autoru stāstījumos. Patiesībā nelielās atšķirības evaņģēlijos apliecina, ka to autoru starpā nav bijis slepenas norunas. Evaņģēliju sarakstītāji papildina cits citu, pieminot vērtīgas ziņas par notikumiem Jēzus dzīvē, un tas mums dod iespēju vairāk uzzināt par viņu.

Arī apgalvojumi, ka mācekļi redzēja halucinācijas, nevis augšāmcelto Jēzu, nav visai pamatoti, jo Jēzu redzēja ļoti daudz cilvēku. Viņu satika zvejnieki, vairākas sievietes un kāds ierēdnis. Jēzu redzēja arī apustulis Toms, kas šaubījās par Kunga augšāmcelšanos un noticēja tai tikai pēc tam, kad Jēzus viņam pierādīja, ka ir piecelts no mirušajiem. (Jāņa 20:24—29.) Bieži gadījās tā, ka mācekļi pirmajā brīdī nepazina savu Kungu. Bija arī kāds gadījums, kad Jēzu redzēja vairāk nekā 500 cilvēku, un daudzi no viņiem vēl bija dzīvi, kad apustulis Pāvils šo gadījumu minēja, lai apstiprinātu, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem. (1. Korintiešiem 15:6.)

Jēzus ietekmē cilvēku dzīvi

Jēzus augšāmcelšanās nav jautājums, kas ir interesants vienīgi kā diskusiju tēma. Daudzi  cilvēki, pārliecinājušies, ka Jēzus ir dzīvs, ir radikāli mainījuši savu dzīvi. Ārkārtīgi daudz cilvēku, kam kristietība ir bijusi vienaldzīga vai kas ir bijuši kaismīgi tās pretinieki, ar laiku ir pārliecinājušies, ka kristietība ir vienīgā patiesā reliģija. Svēto rakstu studēšanas gaitā viņi ir noskaidrojuši, ka Dievs ir piecēlis Jēzu no mirušajiem un ka tagad Jēzus ir varena garīga būtne, kas dzīvo debesīs. (Filipiešiem 2:8—11.) Šiem cilvēkiem ir radusies stipra ticība Jēzum Kristum un paļāvība uz glābšanu, ko Dievs Jehova ir piedāvājis ar Kristus upura starpniecību. (Romiešiem 5:8.) Viņi ir pārliecinājušies, ka Dieva gribas pildīšana un Jēzus mācību ievērošana sagādā patiesu laimi.

Pamēģināsim iztēloties, ko nozīmēja būt kristietim mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Kļūstot par kristieti, cilvēks nevarēja cerēt uz prestižu, varu vai bagātību. Gluži otrādi — daudzi kristieši pieredzēja ticības pārbaudījumus un ”ar prieku uzņēma savas mantas nolaupīšanu”. (Ebrejiem 10:34.) Kristiešiem no daudz kā bija jāatsakās, viņi tika vajāti, un daudzi no viņiem mira mocekļa nāvē.

Pirms kristietības pieņemšanas daudziem cilvēkiem bija labas izredzes nodrošināt sevi materiāli un iegūt augstu stāvokli sabiedrībā. Piemēram, Sauls no Tarsas bija mācījies pie slavenā bauslības skolotāja Gamaliēla un ieguvis diezgan ievērojamu stāvokli tā laika ebreju sabiedrībā. (Apustuļu darbi 9:1, 2; 22:3; Galatiešiem 1:14.) Šis Sauls kļuva par apustuli Pāvilu. Viņš, tāpat kā daudzi citi cilvēki tajā laikā, atteicās no varas un ievērojama stāvokļa un sāka sludināt cerības vēsti, kuras pamats bija Dieva solījumi un tas, ka Jēzus Kristus ir piecelts no mirušajiem. (Kolosiešiem 1:28.) Kristieši bija gatavi ciest pārestības, jo zināja, ka tas, kam viņi tic, ir patiesība.

Tāda pati ticība mūsdienās ir vairākiem miljoniem Jehovas liecinieku. Viņi jūs laipni aicina apmeklēt Kristus nāves atceres pasākumu, kas šogad notiks svētdien, 8. aprīlī, pēc saules rieta. Viņi būs priecīgi jūs redzēt šajā pasākumā, kā arī citās reizēs, kad viņi pulcējas savās Valstības zālēs un iedziļinās Bībeles mācībās.

Jūs noteikti varat vēl daudz ko uzzināt ne tikai par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, bet arī par viņa dzīvi un mācībām. Viņš pats aicina cilvēkus, lai tie viņu tuvāk iepazītu. (Mateja 11:28—30.) Ja jūs iegūsiet dziļas zināšanas par Dievu Jehovu un Jēzu Kristu, jūs varēsiet pieredzēt laiku, kad pār zemi valdīs Dieva Valstība un tās ķēniņš — Dieva mīļotais Dēls —, un jums būs iespēja dzīvot mūžīgi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 7. lpp.]

Vairāki miljoni cilvēku gūst daudz prieka, sekojot Jēzum Kristum

[Norāde par attēla autortiesībām 6. lpp.]

Self-Pronouncing Edition of the Holy Bible