Pāvils organizē ziedojumu vākšanu ticības biedru labā

PATIESIE kristieši visvairāk pievērš uzmanību garīgiem jautājumiem. Tomēr svarīgu vietu viņu dzīvē ieņem arī rūpes par citu cilvēku materiālo labklājību. Kristieši bieži ir atbalstījuši tos, kas ir nonākuši grūtībās. Brālīgā mīlestība viņus skubina palīdzēt ticības biedriem grūtā brīdī. (Jāņa 13:34, 35.)

Mīlestība pret garīgajiem brāļiem un māsām savā laikā pamudināja apustuli Pāvilu Ahajas, Galatijas, Maķedonijas un Āzijas draudzēs organizēt līdzekļu vākšanu. Kāpēc radās šāda nepieciešamība? Kā tika organizēta palīdzības sniegšana? Kā kristieši atsaucās uz aicinājumu ziedot līdzekļus? Un kāpēc mums būtu jāinteresējas par šo notikumu?

Kādā situācijā bija Jeruzalemes draudze

Pēc Piecdesmitās dienas svētkiem mūsu ēras 33. gadā jūdi un prozelīti, kas bija ieradušies Jeruzalemē no dažādām vietām un kļuvuši par mācekļiem, uz kādu laiku palika pilsētā, lai vairāk iemācītos par patieso ticību. Ja bija nepieciešams, kristieši ar prieku palīdzēja ticības biedriem, kas uzkavējās Jeruzalemē ilgāku laiku, nekā bija plānojuši. (Apustuļu darbi 2:7—11, 41—44; 4:32—37.) Kristiešu materiālais stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās nemieru dēļ, jo nacionālistiski noskaņotie jūdi kūdīja cilvēkus uz dumpi un izraisīja pūļa vardarbību. Lai neviens kristietis neciestu badu, nabadzīgām atraitnēm katru dienu tika izdalīts ēdiens. (Apustuļu darbi 6:1—6.) Tolaik Hērods uzsāka nežēlīgas kristiešu vajāšanas, un četrdesmito gadu vidū Jūdejā izcēlās bads. Runājot par kristiešiem, visi šie apstākļi varēja būt iemesls tam, ko Pāvils nosauca par ”ciešanām”, ”mokām” un ”[viņu] mantas nolaupīšanu”. (Ebrejiem 10:32—34; Apustuļu darbi 11:27—12:1.)

Ap mūsu ēras 49. gadu stāvoklis joprojām bija smags. Tāpēc, vienojušies, ka Pāvils sludināšanā pievērsīs galveno uzmanību cittautiešiem, Pēteris, Jēkabs un Jānis mudināja Pāvilu ”pieminēt nabagus”. Tieši to viņš arī centās darīt. (Galatiešiem 2:7—10.)

Tiek organizēta ziedojumu vākšana

Pāvils organizēja līdzekļu vākšanu Jūdejas nabadzīgo kristiešu labā. Aptuveni mūsu ēras 55. gadā viņš griezās pie korintiešiem ar šādiem vārdiem: ”Attiecībā uz vācamajām dāvanām svētajo labā, darait tā, kā es noteicis Galatijas draudzēm. Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā.. ..tad sūtīšu jūsu izvēlētos ar vēstulēm nonest jūsu mīlestības dāvanas uz Jeruzalemi.” (1. Korintiešiem 16:1—3.) Pēc gada Pāvils rakstīja, ka ziedojumu vākšanā piedalās arī kristieši no Maķedonijas un Ahajas. Vēlāk to kristiešu vidū, kas savāktos līdzekļus nogādāja Jeruzalemē, bija  pārstāvji no Āzijas. Tas liecina, ka acīmredzot arī Āzijas kristieši piedalījās palīdzības sniegšanā. (Apustuļu darbi 20:4; 2. Korintiešiem 8:1—4; 9:1, 2.)

Neviens netika skubināts ziedot vairāk, nekā varēja atļauties. Tieši otrādi, notika izlīdzināšana — citu kristiešu materiālo līdzekļu pārpalikums varēja nākt par labu Jeruzalemes un Jūdejas kristiešu trūkumam. (2. Korintiešiem 8:13—15.) ”Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies,” rakstīja Pāvils, ”ne smagu sirdi, vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 9:7.)

Apustulis Pāvils korintiešiem minēja svarīgu iemeslu, kāpēc jācenšas būt devīgiem. Jēzus bija ”tapis nabags viņu dēļ, lai viņa nabadzība kļūtu viņiem par [garīgu] bagātību”. (2. Korintiešiem 8:9.) Korintieši noteikti vēlējās līdzināties Jēzum, parādot tādu pašu devīguma garu. Turklāt, tā kā Dievs šos kristiešus bija darījis bagātus ”katram labam darbam”, bija gluži dabiski, ka viņi palīdzēja apgādāt ticības biedrus, kas cieta trūkumu. (2. Korintiešiem 9:10—12.)

Ar kādu attieksmi kristieši ziedoja

Mēs varam ļoti daudz iemācīties par brīvprātīgu ziedošanu, pārdomājot to, ar kādu attieksmi pirmā gadsimta kristieši ziedoja līdzekļus citu labā. Šī ziedojumu vākšana nozīmēja vairāk nekā tikai rūpes par citiem Jehovas kalpiem. Ar to tika apliecināts, kādas brālīgas saites pastāv starp jūdu un citu tautību kristiešiem. Gan ziedojumu došana, gan pieņemšana bija apstiprinājums, ka jūdu un cittautiešu vidū valda vienotība un draudzība. Viņi bija gatavi dot viens otram materiālā un arī garīgā ziņā. (Romiešiem 15:26, 27.)

Maķedoniešus Pāvils sākumā nemaz nebija aicinājis ziedot, jo arī viņi dzīvoja dziļā nabadzībā. Tomēr maķedonieši ”ļoti lūdza atļauju piedalīties svēto pabalstīšanā” (JD). Kaut gan šie kristieši paši tika ”bēdu smagi pārbaudīti”, viņi ar prieku ziedoja ”pat pāri savām spējām”! (2. Korintiešiem 8:1—4.) Acīmredzot viens no iemesliem, kas maķedoniešiem radīja smagus pārbaudījumus, bija apsūdzība, ka viņu reliģiskā darbība no romiešu viedokļa ir pretlikumīga. Tāpēc nav grūti saprast, ka maķedonieši juta līdzi saviem kristīgajiem brāļiem Jūdejā, kuriem bija jāizcieš līdzīgas grūtības. (Apustuļu darbi 16:20, 21; 17:5—9; 1. Tesaloniķiešiem 2:14.)

Kaut gan sākumā korintieši tik dedzīgi vāca ziedojumus, ka Pāvils izmantoja viņu piemēru, lai uzmundrinātu maķedoniešus, pēc kāda laika korintiešu degsme bija mazinājusies. Tāpēc vēlāk apustulis minēja maķedoniešu devīgumu, lai pamudinātu uz rīcību korintiešus. Pāvils uzskatīja par vajadzīgu atgādināt korintiešiem, ka ir laiks pabeigt darbu, ko viņi bija uzsākuši pirms gada. Kas bija atgadījies? (2. Korintiešiem 8:10, 11; 9:1—5.)

Tits Korintā bija sācis organizēt ziedojumu vākšanu, tomēr radās problēmas, kas acīmredzot traucēja šo darbu īstenot. Apspriedies Maķedonijā ar Pāvilu, Tits atgriezās Korintā kopā ar diviem brāļiem, lai stiprinātu Korintas draudzi un pabeigtu iesākto ziedojumu vākšanu. Daži varbūt bija apvainojuši Pāvilu, ka viņš mēģina izmantot korintiešus. Iespējams, tieši tāpēc Pāvils sūtīja trīs brāļus pabeigt ziedojumu vākšanu un par katru no viņiem rakstīja sirsnīgas atsauksmes. ”Mēs nodrošināmies, ka neviens mums neceltu neslavu bagāto dāvanu dēļ, ko esam savākuši,”  rakstīja Pāvils. ”Jo mēs dzenamies pēc tā, kas labs, ne tik vien tā Kunga, bet arī cilvēku priekšā.” (2. Korintiešiem 8:6, 18—23; 12:18.)

Ziedojumu nogādāšana

Mūsu ēras 56. gada pavasarī ziedojumi bija savākti un saziedoto naudu varēja sūtīt uz Jeruzalemi. Pāvils devās ceļā kopā ar brāļiem, kas bija izvēlēti, lai nogādātu ziedojumus Jeruzalemē. Apustuļu darbos 20:4 teikts: ”Viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tihiks un Trofims.” Acīmredzot ar viņiem bija arī Lūka, kas pārstāvēja kristiešus no Filipiem. Tātad kopumā šo uzdevumu devās izpildīt deviņi vīrieši.

”Savāktajai naudas summai bija jābūt diezgan ievērojamai, jo pretējā gadījumā nebūtu bijis vērts pūlēties un tērēt līdzekļus, nosūtot Pāvilu un tik daudz citu cilvēku,” izteicās zinātnieks Dīters Georgijs. Šie kristieši devās ceļā visi kopā ne tikai drošības dēļ, bet arī tāpēc, lai Pāvilu nevarētu vainot negodīgumā. Jeruzalemē šiem kristīgajiem brāļiem bija jāpārstāv cittautiešu draudzes.

Braukdami no Korintas uz Sīriju pa jūru, kristieši, kas veda ziedojumus, būtu sasnieguši Jeruzalemi līdz Pasā svētkiem. Tomēr, uzzinājuši, ka pret Pāvilu ir izstrādāts ļauns plāns, viņi mainīja savu maršrutu. (Apustuļu darbi 20:3.) Iespējams, ienaidnieki bija grasījušies nogalināt Pāvilu uz jūras.

Pāvilam bija arī cits iemesls bažām. Pirms došanās ceļā Pāvils rakstīja kristiešiem Romā, lai viņi lūdz Dievu, ”ka [viņš] tiek izglābts no neticīgajiem, kas ir Jūdejā, un ka svētie Jeruzalemē [viņa] palīdzību uzņem ar labvēlību”. (Romiešiem 15:30, 31.) Kaut gan svētie ziedojumus noteikti pieņemtu ar dziļu pateicību, Pāvils, iespējams, raizējās, ka viņa ierašanās Jeruzalemē varētu izraisīt nemierus jūdu vidū.

Pāvils neapšaubāmi pieminēja nabagus. Bībelē gan nav stāstīts, kad ziedojumi tika nodoti, tomēr viens ir skaidrs — šis sūtījums veicināja vienotību un deva iespēju kristiešiem no citām tautām apliecināt saviem brāļiem Jūdejā, cik augstu viņi vērtē garīgās bagātības, ko bija saņēmuši no šiem kristiešiem. Pāvila ierašanās templī neilgi pēc tam, kad viņš bija atceļojis uz Jeruzalemi, izraisīja pilsētā nemierus, un viņš tika arestēts. Tomēr galu galā Pāvilam tāpēc radās iespēja liecināt valdniekiem un ķēniņiem. (Apustuļu darbi 9:15; 21:17—36; 23:11; 24:1—26:32.)

Ziedojumi mūsdienās

Kaut gan kopš pirmā gadsimta daudz kas ir mainījies, principi attiecībā uz ziedošanu ir palikuši tie paši. Tas ir pareizi, ka kristieši tiek informēti par finansiālajām vajadzībām. Visi ziedojumi, ko viņi dod grūtībās nonākušu ticības biedru labā, tiek ziedoti brīvprātīgi, un uz šādu rīcību mudina mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. (Marka 12:28—31.)

Domājot par ziedojumu vākšanu, kas svēto labā notika pirmajā gadsimtā, ir redzams, ka šādām ziedojumu vākšanām ir jābūt labi organizētām un jānorit ārkārtīgi godīgi. Dievs Jehova, protams, zina savu kalpu vajadzības un rūpējas, lai viņi, par spīti grūtībām, arvien varētu sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 6:25—34.) Tomēr mēs visi neatkarīgi no mūsu materiālā stāvokļa varam kaut ko darīt, lai atbalstītu ticības biedrus. Tad piepildās vārdi: ”Kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags.” (2. Korintiešiem 8:15.)