Vai ir noticis pārpratums?

ANTONIO māca bažas. Nezināmu iemeslu dēļ viņa draugs Leonardo * vairs neizturējās pret viņu tāpat kā agrāk. Antonio sveicieni vairākkārt palika bez atbildes, un, kad viņi ar Leonardo bija kopā, likās, it kā viņu starpā būtu siena. Antonio sāka raizēties, vai tikai viņš nav pateicis vai izdarījis kaut ko tādu, ko viņa draugs varētu būt pārpratis.

Pārpratumi rodas bieži. Daudzi no tiem ir pavisam sīki un ir viegli novēršami. Citi turpretī ir daudz nepatīkamāki, jo gadās, ka par spīti visām pūlēm izklīdināt nepareizo priekšstatu, tas tomēr paliek. Kāpēc pārpratumi rodas? Kā tie ietekmē tajos iesaistītos cilvēkus? Kā mums rīkoties, ja kāds kaut ko ir pārpratis mūsu rīcībā? Vai vispār ir kāda nozīme, ko citi par mums domā?

Neizbēgamā realitāte

Tā kā citi nevar lasīt mūsu domas un redzēt mūsu motīvus, agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad kaut kas no tā, ko sakām vai darām, tiek pārprasts. Pārpratumi rodas ļoti dažādu apstākļu dēļ. Piemēram, dažkārt mēs pietiekami skaidri nenoformulējam savas domas. Tāpat gadās, ka apkārtējo trokšņu vai citu traucēkļu dēļ cilvēks nespēj mūsos ieklausīties ar nedalītu uzmanību.

Arī cilvēku izturēšanās un ieradumi paver plašas iespējas pārpratumiem. Kautrīgi cilvēki reizēm tiek maldīgi noturēti par nelaipniem, nesabiedriskiem vai lepniem. Notiek, ka cilvēka pagātnes dēļ viņa reakciju kaut kādās situācijās nosaka viņa emocijas, nevis prāts. Arī kultūru un valodu atšķirības neļauj panākt simtprocentīgu saprašanos. Ja visam uzskaitītajam vēl pievienojam neprecizitātes, kādas tiek pieļautas, kaut ko pārstāstot, un cilvēku tieksmi patenkot, tad nav jābrīnās, ka reizēm kāda cilvēka vārdiem vai rīcībai tiek piešķirta nepareiza nozīme. Tiesa, tam, kura motīvi ir nepareizi iztulkoti, tas nav liels mierinājums.

 Piemēram, Anna kādā sarunā izteica nevainīgu piezīmi par to, ka viņas draudzene, kuras tobrīd nebija klāt, cilvēkiem ļoti patīk. Annas vārdi tika atstāstīti viņas draudzenei, izraujot tos no konteksta, un pēc kāda laika draudzene pārsteigto un samulsušo Annu vairāku cilvēku klātbūtnē apvainoja, ka Anna esot greizsirdīga par uzmanību, ko draudzenei parāda kāds vīrietis. Annas piezīme bija saprasta pavisam nepareizi, un, lai kā viņa centās draudzeni par to pārliecināt, viss bija veltīgi. Šī situācija radīja daudz sāpju, un pagāja ilgs laiks, līdz Annai izdevās pilnībā likvidēt nepatīkamo pārpratumu.

Bieži cilvēki par mums spriež atkarībā no tā, ko viņi domā par mūsu motīviem. Ir dabiski justies slikti, redzot, ka mūsu motīvi tiek iztulkoti nepareizi. Tādā situācijā mēs, iespējams, esam sašutuši, jo uzskatām, ka nav nekāda pamata par mums domāt tik aplami. Mūsuprāt, izdarītais spriedums ir neobjektīvs, kritisks un absolūti nepareizs, un mēs jūtamies dziļi sāpināti — it īpaši, ja to ir izteikuši cilvēki, kuru domas mēs augstu vērtējam.

Kaut arī reizēm var gadīties, ka mūs aizvaino kāda cilvēka viedoklis par mums, tomēr ir labi to cienīt. Kristiešiem neklājas izturēties ar necieņu pret citu domām, un mēs nevēlamies ar saviem vārdiem vai rīcību kādu aizskart. (Mateja 7:12; 1. Korintiešiem 8:12.) Laiku pa laikam varbūt rodas nepieciešamība kaut ko pasākt, cenšoties labot cilvēku kļūdainos priekšstatus. Taču pārlieka tiekšanās pēc apkārtējo atzinības var radīt tieši pretēju efektu — pašcieņas zudumu un atstumtības sajūtu. Galu galā mūsu patiesā vērtība nav atkarīga no tā, ko citi par mums domā.

No otras puses, varbūt mēs saprotam, ka kritika ir pamatota. Arī tas ir nepatīkami, bet, ja mēs godīgi atzīstam savas nepilnības un jūtamies pamudināti tās novērst, iznākumā esam tikai ieguvēji.

Negatīvās sekas

Ir tādi pārpratumi, kam ir nopietnas sekas, un tādi, kam šādu seku nav. Piemēram, ieraudzījuši restorānā kādu vīrieti skaļi sarunājamies, mēs varētu nospriest, ka viņš ir pārspīlēti sabiedrisks vai arī cenšas nonākt uzmanības centrā. Taču mēs varētu kļūdīties. Iespējams, šī vīrieša sarunas biedram ir slikta dzirde. Citā situācijā mēs varētu nodomāt, ka kāda pārdevēja ir nelaipna, bet patiesībā varētu izrādīties, ka viņai ir slikta pašsajūta. Kaut arī šādi pārpratumi varētu radīt par cilvēkiem sliktu iespaidu, tiem, visticamāk, nebūtu ilgstošu un nopietnu seku. Bet dažkārt pārpratumi var kļūt par iemeslu īstai nelaimei. Pārdomāsim divus notikumus no seno izraēliešu vēstures.

Kad nomira amoniešu ķēniņš Nahašs, Dāvids nosūtīja vēstnešus, lai tie izteiktu līdzjūtību Nahaša dēlam Hanūnam, kas bija kļuvis par valdnieku sava tēva vietā. Taču vēstnešu ierašanās tika iztulkota kā nekrietns mēģinājums izlūkot amoniešu teritoriju, tāpēc Hanūns vispirms pazemoja atsūtītos vēstnešus un pēc tam uzsāka ar izraēliešiem karu. Iznākumā vismaz 47 000 cilvēku gāja bojā — un viss tikai tāpēc, ka tika pārprasti Dāvida labie nodomi. (1. Laiku 19:1—19.)

 Vēl agrāk izraēliešu vēsturē gadījās kāds pārpratums, kas tika atrisināts pavisam citādi. Rūbena un Gada ciltis, kā arī puse Manases cilts Jordānas krastā bija uzcēlušas milzīgu altāri. Pārējās Izraēla ciltis maldīgi nodomāja, ka šāda rīcība liecina par neuzticību un sacelšanos pret Jehovu, un tāpēc sapulcējās karam. Bet, pirms šo cilšu locekļi spēra galīgo soli, viņi nosūtīja vēstnešus, lai izteiktu sašutumu par it kā notikušo atkrišanu. Tas bija pareizi darīts, jo altāra būvētāji paskaidroja, ka viņiem nebija nodoma novērsties no tīrās pielūgsmes. Gluži otrādi — altāris bija domāts kā ”liecības zīme” viņu uzticībai Jehovam. Šis pārpratums varēja izraisīt briesmīgu asinsizliešanu, bet gudra rīcība to palīdzēja novērst. (Jozuas 22:10—34.)

Noskaidrosim pārpratumus mīlestības garā

Salīdzinot šos divus gadījumus, mēs varam kaut ko mācīties, proti: pārpratumus ir jācenšas noskaidrot. Cik daudz dzīvību gadījumā ar altāri tika pasargātas vienkārši tāpēc, ka abas puses bija gatavas runāt! Ja mēs nepareizi iztulkotu kāda cilvēka motīvus, tas, visticamāk, nebūtu dzīvības vai nāves jautājums, tomēr varētu būt apdraudēta mūsu un šī cilvēka draudzība. Tāpēc, ja mums šķiet, ka kāds pret mums ir slikti izturējies, pavaicāsim sev: vai es visu saprotu tā, kā tas patiešām ir, vai varbūt tomēr esmu kaut ko pārpratis? Kādi ir šī cilvēka motīvi? Pavaicāsim viņam. No otras puses, ja mums šķiet, ka ir pārprasta mūsu rīcība, arī tad mums ir jārunā. Neļausim lepnumam stāties mums ceļā.

Jēzus deva lielisku padomu, kā risināt pārpratumus: ”Kad tu upurē savu dāvanu uz altāŗa un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāŗa priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mateja 5:23, 24.) Tātad pareizākais būtu kārtot šādus jautājumus divatā ar cilvēku, kura rīcība mūs ir aizskārusi. Ja par mūsu sūdzībām viņš dzirdēs no kāda cita, situācija kļūs tikai vēl ļaunāka. (Salamana Pamācības 17:9.) Mūsu mērķim jābūt atrisināt radušos pārpratumu mīlestības garā un nodibināt mieru. Runāsim mierīgi un bez nosodījuma, izsacīdami savas domas vienkārši un skaidri. Paskaidrosim, kā mēs jūtamies. Pēc tam objektīvi klausīsimies otrā cilvēkā. Nesteigsimies viņam piedēvēt sliktus motīvus un izturēsimies pretimnākoši. Atcerēsimies, ka mīlestība ”tic visu”. (1. Korintiešiem 13:7.)

Protams, var gadīties, ka pat pēc pārpratuma noskaidrošanas paliek sāpīgas emocijas vai citas negatīvas sekas, kas ir jūtamas ilgu laiku. Kā pēc iespējas no tā izvairīties? Ja nepieciešams, sirsnīgi atvainosimies un darīsim visu, kas no mums atkarīgs, lai situāciju atkal vērstu par labu. Savukārt, ja ir aizskartas mūsu jūtas, sekosim Dieva iedvesmotajam padomam: ”Cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” (Kolosiešiem 3:13, 14; 1. Pētera 4:8.)

Kamēr vien mēs būsim nepilnīgi, laiku pa laikam radīsies pārpratumi un kāds jutīsies aizvainots. Visi kļūdās, un katram var gadīties pateikt kaut ko tādu, kas izklausās neiejūtīgi vai nelaipni. Bībelē ir teikts: ”Mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu.” (Jēkaba 3:2.) Tā kā Dievs Jehova to zina, viņš mums iesaka: ”Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē. Nepiegriez pārmērīgu vērību arī visām runām, kas tiek runātas; citādi tu kādreiz varētu pat dabūt dzirdēt, ka tavs kalps tevi apsmej, jo to tu it labi pats zini, ka arī tu esi citus zobojis un apsmējis.” (Salamans Mācītājs 7:9, 21, 22.)

 ”Tas Kungs sver sirdis”

Kā mums rīkoties, ja šķiet neiespējami labot kāda slikto viedokli par mums? Nenolaidīsim rokas. Visiem spēkiem centīsimies sevī veidot kristīgas īpašības un izpaust tās dzīvē. Lūgsim, lai Jehova mums palīdz uzlabot mūsu personībā to, kas jāuzlabo. Atcerēsimies, ka mūsu patieso vērtību nenosaka cilvēki. Vienīgi Jehova ”sver sirdis”. (Salamana Pamācības 21:2.) Bija cilvēki, kas nenovērtēja un nicināja pat Jēzu, bet tas nekādi neietekmēja Jehovas viedokli par viņu. (Jesajas 53:3.) Kaut arī kāds varbūt ir nepamatoti sliktās domās par mums, mēs varam ”izkratīt [Jehovas] priekšā savas sirdis”, būdami pārliecināti, ka viņš mūs saprot, jo ”Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi”. (Psalms 62:9; 1. Samuēla 16:7.) Ja mēs neatlaidīgi darīsim labu, var pienākt diena, kad cilvēki, kuriem patlaban ir slikts priekšstats par mums, sapratīs savu maldīšanos un mainīs savu viedokli. (Galatiešiem 6:9; 2. Timotejam 2:15.)

Atceraties raksta sākumā pieminēto Antonio? Viņš saņēma drosmi, lai rīkotos saskaņā ar Bībeles padomu un pavaicātu savam draugam Leonardo, vai viņš to nav kaut kā aizvainojis. Leonardo šis jautājums pārsteidza kā zibens no skaidrām debesīm. Viņš atbildēja, ka Antonio rīcībā nav bijis nekā aizskaroša un ka viņš nav gribējis mainīt savu izturēšanos. Iespējams, brīžos, kad Antonio šķita, ka Leonardo viņu ignorē, draugs vienkārši bija aizdomājies. Leonardo atvainojās, ka neviļus ir sāpinājis savu draugu, un pateicās Antonio, ka viņš par to ir runājis. Leonardo apņēmās turpmāk būt uzmanīgāks, lai izvairītos no līdzīgiem pārpratumiem attiecībās ar citiem cilvēkiem. Saspīlējums draugu starpā izzuda, un agrākā saskaņa bija atjaunota.

Pārpratumi nekad nav patīkami. Bet, ja mēs darīsim visu iespējamo, lai tos noskaidrotu, un rīkosimies pēc Rakstu principiem, parādīdami mīlestību un gatavību piedot, mēs, visticamāk, spēsim tos likvidēt tikpat sekmīgi, kā tas izdevās Antonio un Leonardo.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 23. lpp.]

Parādot mīlestību un gatavību piedot, pārpratumus var sekmīgi atrisināt