Vai baznīcas tēvi aizstāvēja Bībeles patiesību?

Vienalga, vai jūs sevi uzskatāt par kristieti vai ne, jūsu viedokli par Bībeles Dievu, Jēzu un kristietību, visticamāk, ir spēcīgi ietekmējuši baznīcas tēvu priekšstati. Dažiem no viņiem ir doti cildinoši pievārdi, piemēram, Zeltamute un Lielais, un kāds viņus ir nosaucis par ”Kristus dzīves cildenāko iemiesojumu”. Baznīcas tēvi ir senatnes domātāji, rakstnieki, teologi un filozofi, kuru darbība ir spēcīgi ietekmējusi kristīgās domas veidošanos.

”BĪBELE sevī neietver visu Dieva vārdu,” apgalvo grieķu pareizticīgās baznīcas loceklis, teoloģijas profesors Demetrijs Konstantels. ”Svētais Gars, kas atklāj Dieva vārdu, nav ietilpināms grāmatas lappusēs.” Vai tas nozīmē, ka ir kāds cits veids, kā Dievs dod atklāsmes? Grāmatā Kā saprast grieķu pareizticīgo baznīcu (Understanding the Greek Orthodox Church) D. Konstantels raksta: ”Svētā Tradīcija un Svētie Raksti ir uzskatāmi par vienas monētas divām pusēm.”

”Svētās Tradīcijas” pamatu pamats ir baznīcas tēvu uzskati un darbi. Baznīcas tēvi bija ietekmīgi teologi un kristīgie filozofi, kas dzīvoja laikā no otrā līdz piektajam gadsimtam. Cik lielā mērā viņi ir ietekmējuši kristīgo domāšanu? Vai viņi stingri turējās pie Bībeles mācībām? Kas ir tas pamats, uz kura būtu jābalstās Jēzus Kristus sekotājiem?

Vēsturiskā situācija

Otrā gadsimta vidū kristīgajai baznīcai bija jāaizstāvas gan pret romiešu uzbrukumiem, gan arī pret herētiķu mācībām. Tas bija laiks, kad kristiešu starpā izcēlās daudz teoloģisku strīdu. Debates par Jēzus dievišķību un par svētā gara būtību un darbības veidu radīja nesaskaņas, kuru sekas bija ne tikai intelektuāli strīdi. Krasās nesaskaņas un neatrisināmās domstarpības kristīgās doktrīnas jautājumos ietekmēja arī politisko situāciju un sabiedrību kopumā, tāpēc to dēļ mēdza izcelties nemieri un dumpji, pat kari. Vēsturnieks Pols Džonsons raksta, ka ”kristietības sākums bija juceklis, pretrunas un šķelšanās, un tāda pati bija tās turpmākā pastāvēšana. [..] Mūsu ēras pirmajā un otrajā gadsimtā Vidusjūras centrālajos un austrumu apgabalos radās un izplatījās neiedomājami daudz reliģisko ideju. [..] Tāpēc jau no paša sākuma  pastāvēja daudz kristietības paveidu, kam bija maz kopīga.”

Šajā laikā parādījās daudz autoru un domātāju, kas uzskatīja, ka kristīgās baznīcas mācības jāizskaidro filozofiskos terminos. Cenzdamies izpatikt izglītotajiem pagāniem, kas bija pievērsušies kristietībai, viņi bieži izmantoja iepriekšējo gadsimtu grieķu un ebreju autoru darbus. Sākot ar Justīnu Mocekli (apm. 100.—165. g.), kas rakstīja grieķu valodā, kristīgie autori arvien vairāk pievērsās grieķu kultūras filozofiskajam mantojumam.

Šīs tendences ļoti skaidri izpaudās darbos, ko rakstīja Origens (apm. 185.—254. g.) — grieķu autors no Aleksandrijas. Origena darbs De principiis bija pirmais mēģinājums grieķu filozofijas terminos sistemātiski izklāstīt kristīgās teoloģijas pamatprincipus. Nīkajas koncils (325. g.), kurā tika mēģināts izskaidrot un pamatot Kristus dievišķību, deva jaunu stimulu plašākiem kristīgās dogmatikas skaidrojumiem. Nīkajas koncilam sekoja citi vispārējie baznīcas koncili, kas centās arvien precīzāk formulēt kristīgās dogmas.

Autori un oratori

Cēzarejas Eisebijs, kura darbi ir tapuši ap to laiku, kad notika Nīkajas koncils, bija tuvās attiecībās ar imperatoru Konstantīnu. Nākamos simts gadus pēc Nīkajas koncila teologi, kas lielākoties rakstīja grieķu valodā, daudzu asu debašu gaitā izveidoja trīsvienības doktrīnu, kas kļuva par kristīgās baznīcas galveno mācību. Ievērojamākie tā laika teologi bija pašapzinīgais Aleksandrijas bīskaps Atanasijs un trīs baznīcas vadītāji no Mazāzijas provinces Kapadokijas — Basilijs Lielais, viņa brālis Nīsas Gregors un abu draugs Nazianzas Gregors.

Autori un sludinātāji, kas darbojās šajā laikā, bija ļoti prasmīgi oratori. Nazianzas Gregors un Jānis Zeltamute (jeb Hrīsostoms), kuri lietoja grieķu valodu, un Milānas Ambrosijs un Hiponas Augustīns, kuri lietoja latīņu valodu, bija izcili oratori, kas pilnībā pārzināja šo cienījamo un tajā laikā populāro mākslu. Ietekmīgākais tā laika autors bija Augustīns. Viņa teoloģisko darbu iespaidā ir izveidojusies tā kristīgā domāšana, kas pazīstama mūsdienās. Savukārt Hieronims, ievērojams tā laika zinātnieks, daudz darīja, lai taptu Vulgāta — Bībeles tulkojums latīņu valodā, kas tulkots no oriģinālvalodu tekstiem.

Tomēr ir svarīgi noskaidrot, vai baznīcas tēvi cieši sekoja Bībeles mācībām. Vai viņu mācības bija pamatotas uz Dieva iedvesmotajiem Rakstiem? Vai viņu darbi ļauj iegūt precīzas zināšanas par Dievu?

Dieva vai cilvēku mācības?

Pirms kāda laika Pisidijas metropolīts Metodijs sarakstīja grāmatu Kristietības hellēniskais pamats, kurā ir stāstīts par to, kā grieķu kultūra un filozofija ir ietekmējusi kristīgo domāšanu. Grāmatas autors atzīst: ”Gandrīz visi ievērojamākie Baznīcas Tēvi uzskatīja grieķu domāšanas elementus par ļoti noderīgiem, tāpēc viņi tos pārņēma no grieķu antīkās kultūras un izmantoja, lai saprastu un pareizi izskaidrotu kristīgās patiesības.”

 Tā veidojās, piemēram, priekšstats par Tēva, Dēla un svētā gara trīsvienību. Pēc Nīkajas koncila daudzi baznīcas tēvi kļuva par nelokāmiem trīsvienības mācības atbalstītājiem. Viņi ar saviem darbiem panāca to, ka trīsvienība kļuva par kristīgo baznīcu galveno doktrīnu. Tomēr Bībelē šī mācība nav atrodama. Kur tādā gadījumā to ņēma baznīcas tēvi? Kā atzīmēts vārdnīcā A Dictionary of Religious Knowledge, daudzi uzskata, ka trīsvienības doktrīna ir ”aizguvums no pagānu reliģijām, kas ”uzpotēts” kristīgajai ticībai”. Grāmatā Pagānisms mūsu kristietībā (The Paganism in Our Christianity) ir sacīts, ka trīsvienības izcelsme ir ”visādā ziņā pagāniska”. * (Jāņa 3:16; 14:28.)

To pašu var teikt par priekšstatu, ka pastāv nemirstīga dvēsele, kas turpina dzīvot pēc cilvēka nāves. Arī šī priekšstata ieviešanu reliģijā, kurā nebija mācības par nemirstīgu dvēseli, lielā mērā ir veicinājuši baznīcas tēvi. Bībelē ir skaidri pateikts, ka dvēsele ir mirstīga: ”Kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4.) No kurienes baznīcas tēvi ņēma priekšstatu par nemirstīgu dvēseli? ”Kristietības priekšstats par garīgu dvēseli, ko rada Dievs un kas tiek ielikta ķermenī ieņemšanas brīdī, tā padarot cilvēku par dzīvu būtni, ir radies, notiekot daudzām izmaiņām kristīgajā filozofijā. Tikai sākot ar Origenu austrumos un Sv. Augustīnu rietumos, nostiprinājās uzskats, ka dvēsele ir nemateriāla, un izveidojās filozofiska koncepcija par tās būtību,” teikts enciklopēdijā New Catholic Encyclopedia. Tāpat enciklopēdijā norādīts,  ka Augustīna popularizētajā doktrīnā ”daudz kas (arī daži trūkumi) tika pārņemts no neoplatonisma”. Žurnālā Presbyterian Life par šo mācību bija sacīts: ”Dvēseles nemirstība ir grieķisks priekšstats, kura pirmsākumi meklējami senajos mistēriju kultos un kuru līdz galam izstrādāja filozofs Platons.” *

Kristīgās patiesības pamats

Pat tikai īsumā iepazīstoties ar baznīcas tēvu darbību un viņu popularizēto mācību rašanos, rodas jautājums, vai patiesajiem kristiešiem būtu jābalsta savi uzskati uz baznīcas tēvu mācībām. Ļausim, lai Bībele atbild uz šo jautājumu.

Vispirms mums jāpatur prātā, ka Jēzus Kristus neatbalstīja pašu vārda ”tēvs” izmantošanu reliģiska titula veidā. Viņš teica: ”Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu tēvs, kas debesīs.” (Mateja 23:9.) Izmantot vārdu ”tēvs”, apzīmējot reliģiskus vadītājus, nozīmē rīkoties pretēji kristietības garam un Svētajiem rakstiem. Dieva Raksti tika pabeigti ap mūsu ēras 98. gadu, un pēdējie tajos iekļautie darbi ir tie, ko sarakstīja apustulis Jānis. Tāpēc patiesajiem kristiešiem nav nepieciešams saņemt īpašas Dieva atklāsmes ar kādu citu cilvēku starpniecību. Patiesie kristieši cenšas nepieļaut, ka cilvēku mācību dēļ tiktu ”atcelti Dieva vārdi”. Likt cilvēku mācības Dieva vārdu vietā ir ļoti bīstami. Jēzus brīdināja: ”Ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.” (Mateja 15:6, 14.)

Kristietim nav nepieciešamas atklāsmes, kuras papildinātu to, kas jau ir teikts Bībelē. Atklāsmes grāmatā ir teikts, ka Dieva iedvesmotajiem Rakstiem neko nedrīkst pievienot: ”Ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kuŗām rakstīts šinī grāmatā.” (Atklāsmes 22:18.)

Kristīgā patiesība ir atrodama Dieva Rakstos — Bībelē. (Jāņa 17:17; 2. Timotejam 3:16; 2. Jāņa 1—4.) Lai pareizi saprastu Bībeli, tā nav jāskaidro filozofiskos terminos. Domājot par cilvēkiem, kas ar savu gudrību centušies izskaidrot Dieva atklāto patiesību, ir labi paturēt prātā jautājumus, ko reiz uzdeva apustulis Pāvils: ”Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?” (1. Korintiešiem 1:20.)

Patieso kristiešu draudze ir ”patiesības balsts un pamats”. (1. Timotejam 3:15.) Draudzes vecākie cenšas mācīt draudzi pilnīgā saskaņā ar patiesību un rūpējas, lai to nekas nepiesārņotu. (2. Timotejam 2:15—18, 25.) Viņi nepieļauj, ka draudzē atrastos ”viltus pravieši” un ”viltus mācītāji”, un sarga draudzi no ”aplamām posta mācībām”. (2. Pētera 2:1.) Pēc apustuļu nāves baznīcas tēvi pieļāva, ka kristiešu draudzi ietekmē ”maldu gari” un tajā izplatās ”dēmonu mācības”. (1. Timotejam 4:1.)

Atkrišanas sekas ir skaidri redzamas mūsdienu kristīgajā pasaulē — kristīgo baznīcu uzskati un rīcība ļoti atšķiras no tā, kas ir mācīts Bībelē.

[Zemsvītras piezīmes]

 [Papildmateriāls/Attēls 18. lpp.]

KAPADOKIJAS TĒVI

”Pareizticīgo baznīca.. ar lielu godbijību izturas pret ceturtā gadsimta autoriem, it sevišķi tiem, kurus tā sauc par trīs lielajiem hierarhiem — Nazianzas Gregoru, Basiliju Lielo un Jāni Hrīsostomu.” Tā rakstīja Kalists, kāds mūks un reliģisku rakstu autors. Vai minētie baznīcas tēvi savas mācības pamatoja uz Dieva iedvesmotajiem Rakstiem? Par Basiliju Lielo grāmatā Grieķu baznīcas tēvi (The Fathers of the Greek Church) ir teikts: ”Viņa darbi liecina, ka viņš visu mūžu palika uzticīgs Platonam, Homēram un vēsturniekiem un retoriem, un tie neapšaubāmi ietekmēja viņa izteiksmes veidu.. Basilijs palika ”grieķis” savā būtībā.” To pašu var teikt par Nazianzas Gregoru. ”Viņš uzskatīja, ka Baznīcas uzvara un pārākums vislabāk izpaudīsies pilnīgā klasiskās kultūras tradīciju pārmantošanā.”

Runājot par šiem trim baznīcas tēviem, profesors Panagiotis Kristu raksta: ”Kaut arī viņi reizēm brīdina nepakļauties ”filozofijai un tukšai maldināšanai” — lai saglabātu saskaņu ar Jaunās Derības likumu —, viņi paši cītīgi studē filozofiju un ar to saistītos priekšmetus un pat iesaka tos studēt citiem.” Acīmredzot šiem teologiem savu uzskatu pamatošanai ar Bībeli nepietika. Bet vai citu autoritatīvu avotu meklēšana neliecina, ka viņu mācībām nebija saistības ar Bībeli? Apustulis Pāvils brīdināja kristiešus: ”Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām.” (Ebrejiem 13:9.)

[Norāde par autortiesībām]

© Archivo Iconografico, S.A./CORBIS

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

ALEKSANDRIJAS KIRILS. SKANDALOZS BAZNĪCAS TĒVS

Viens no skandalozākajiem baznīcas tēviem bija Kirils no Aleksandrijas (apm. 375.—444. g.). Baznīcas vēsturnieks Hanss fon Kampenhauzens viņu raksturo kā ”dogmatisku, nežēlīgu un viltīgu” cilvēku, kuru bija apsēdusi doma ”par sava aicinājuma diženumu un amata cildenumu”. H. fon Kampenhauzens raksta, ka Kirils ”par pareizu uzskatīja vienīgi to, kas bija izdevīgs viņam un viņa varas un autoritātes stiprināšanai.. Viņa nežēlīgie un negodīgie paņēmieni viņam pašam nesagādāja nekādus sirdsapziņas pārmetumus.” Būdams Aleksandrijas bīskapa amatā, Kirils ar kukuļošanas un apmelojumu palīdzību panāca Konstantinopoles bīskapa atstādināšanu no amata. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tieši viņa dēļ 415. gadā tika nežēlīgi noslepkavota slavenā filozofe Hipatija. Runājot par Kirila teoloģiskajiem darbiem, H. fon Kampenhauzens raksta: ”Viņš iedibināja tradīciju risināt ticības jautājumus nevis pamatojoties uz Bībeli, bet izmantojot atzītu autoritāšu citātus un citātu sakopojumus.”

[Attēls 19. lpp.]

Hieronims

[Norāde par autortiesībām]

Garo Nalbandian