Bībele vienā sējumā

IZGATAVODAMI Bībeles norakstus, agrīnie kristieši bija pirmie, kas plaši izmantoja kodeksa formu — grāmatu, nevis tīstokli. Taču sākumā viņi vēl neapvienoja visas Bībeles grāmatas vienā sējumā. Viensējuma Bībeļu izgatavošanu lielā mērā sekmēja Flāvija Kasiodora darbība sestajā gadsimtā.

Flāvijs Magns Aurēlijs Kasiodors, pārtikušas ģimenes atvase, ir dzimis ap 485. — 490. gadu Kalabrijā, tagadējās Itālijas teritorijas dienvidos. Viņš dzīvoja vētrainā Itālijas vēstures posmā, kad pussalu iekaroja vispirms ostgoti un pēc tam bizantieši. Sasniedzis aptuveni 60 līdz 70 gadu vecumu, Kasiodors Kalabrijā netālu no savas mājvietas Skilakējā (Skvillačē) nodibināja Vivārija klosteri un bibliotēku.

Rūpīgs Bībeles redaktors

Par vienu no vissvarīgākajiem uzdevumiem Kasiodors uzskatīja Bībeles nodošanu nākamajām paaudzēm. ”Pēc Kasiodora domām,” raksta vēsturnieks Pīters Brauns, ”visa latīņu literārā kultūra bija jāmobilizē, lai nodotu tālāk Rakstus. Visi līdzekļi, kas agrāk bija izmantoti, lai studētu un pavairotu klasiskās literatūras tekstus, tagad bija jāliek lietā, lai saprastu Rakstus un tos ar izpratni pārrakstītu. Gluži kā jaunizveidotai planētu sistēmai, visai latīņu kultūrai, viņaprāt, bija jāriņķo ap Dieva vārdu milzīgo sauli.”

Lai veiktu visu Bībeles grāmatu dažādo manuskriptu salīdzināšanu, Kasiodors sapulcināja Vivārija klosterī tulkotājus un gramatiķus un pats vadīja darbietilpīgo teksta rediģēšanas procesu. Viņš uzticēja šo darbu tikai nedaudziem mācītiem vīriem. Viņi nedrīkstēja pārsteidzīgi labot vietas, kur, viņuprāt, ieviesušās pārrakstīšanās kļūdas. Ja radās kādas neskaidrības gramatikas jautājumos, senie Bībeles manuskripti bija jāuzskata par autoritatīvākiem nekā tolaik pieņemtais latīņu valodas lietojums. Kasiodors norādīja: ”Gramatiskās īpatnības.. ir jāsaglabā, jo teksts, kas, kā zināms, ir iedvesmots, nevar būt pakļauts sagrozīšanai. [..] Bībeliskais izteiksmes veids, metaforas un idiomas ir jāsaglabā, pat ja tie pēc latīņu valodas normām ir svešādi, tāpat arī īpašvārdu ”ebrejiskās” formas.” (The Cambridge History of the Bible.)

Codex Grandior

Vivārija klostera pārrakstītājiem bija uzdots izgatavot vismaz trīs Bībeles variantus latīņu valodā. Vienam no tiem bija deviņi sējumi, un tas, iespējams, bija Bībeles tulkojums latīņu valodā, kurš bija parādījies otrā gadsimta beigās. Otrs Bībeles eksemplārs bija Vulgāta, ko Hieronims pabeidza piektā gadsimta sākumā. Trešais, Codex Grandior jeb ”Lielākais kodekss”, bija sastādīts uz trīs dažādu Bībeles manuskriptu pamata. Gan Vulgātas eksemplāram, gan Codex Grandior bija tikai viens sējums, kurā ietilpa visas Bībeles grāmatas.

Šķiet, Kasiodors bija pirmais, kurš izgatavoja viensējuma Bībeles latīņu valodā — viņš  tās nosauca par pandectae. * Kasiodors noteikti saprata, cik praktisks solis ir visu Bībeles grāmatu apvienošana vienā sējumā, jo līdz ar to, pētījot Rakstus, vairs nebija jāšķirsta vairāki sējumi un varēja ietaupīt daudz laika.

No Dienviditālijas uz Britu salām

Drīz pēc Kasiodora nāves (domājams, ap 583. gadu) sākās Codex Grandior lielais ceļojums. Cik zināms, ap to laiku daļa Vivārija bibliotēkas tika pārvesta uz Laterāna bibliotēku Romā. 678. gadā anglosakšu abats Čelfrits, kas kādu laiku bija uzturējies Romā, atgriezdamies Britu salās, atveda šo kodeksu sev līdzi. Tā kodekss nonāca Čelfrita vadītajos Vīrmutas un Džerovas klosteros Nortambrijā, mūsdienu Anglijas teritorijā.

Čelfritu un viņa mūkus, jādomā, sajūsmināja Kasiodora viensējuma Bībele, ko bija tik parocīgi lietot, un jau pēc dažiem gadu desmitiem viņi bija izgatavojuši vēl trīs pilnas Bībeles vienā sējumā. No tām ir saglabājusies tikai viena — apjomīgs manuskripts, ko sauc par Codex Amiatinus. Tam ir 2060 pergamenta lappuses, kuru izmēri ir aptuveni 51 reiz 33 centimetri. Kopā ar vākiem tas ir 25 centimetrus biezs un vairāk nekā 34 kilogramus smags. Tā ir vecākā pilnā viensējuma Bībele latīņu valodā, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Faktu, ka šis kodekss ir viena no Čelfrita vadībā izgatavotajām Bībelēm, 1887. gadā noskaidroja ievērojamais 19. gadsimta Bībeles zinātnieks Fentons Horts. Viņš izteicās: ”Pat mūsdienu vērotājam šis izcilais [manuskripts] iedveš kaut ko ļoti līdzīgu bijībai.”

Atkal Itālijā

Kasiodora uzdevumā izgatavotais Codex Grandior tagad ir zudis, bet tā ”anglosakšu pēctecis” Codex Amiatinus drīz pēc savas tapšanas sāka ceļojumu atpakaļ uz Itāliju. Īsi pirms nāves Čelfrits nolēma atgriezties Romā. Viņš paņēma līdzi vienu no savām trim Bībelēm latīņu valodā, lai uzdāvinātu to pāvestam Gregoram II. Ceļā Čelfrits nomira — tas notika 716. gadā Langras pilsētā Francijā —, bet citi ceļinieki aizveda viņa Bībeli tālāk. Galu galā kodekss nonāca Itālijas vidienē, Amjatas kalna klostera bibliotēkā, un no šī vietvārda tas ir ieguvis savu nosaukumu Codex Amiatinus. 1782. gadā manuskripts tika pārvietots uz bibliotēku ”Laurenciāna” Florencē, kur tas glabājas vēl šodien un tiek uzskatīts par vienu no bibliotēkas lielākajiem dārgumiem.

Kā Codex Grandior ietekme ir jūtama mūsu dienās? Kopš Kasiodora laikiem Bībeles pārrakstītāji un pēc tam arī iespiedēji aizvien biežāk ir izgatavojuši Bībeles vienā sējumā. Tā kā mūsdienās Bībele ir pieejama šādā formā, cilvēkiem ir daudz vieglāk tajā iedziļināties un izjust savā dzīvē tās labvēlīgo ietekmi. (Ebrejiem 4:12.)

[Zemsvītras piezīme]

[Karte 29. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Codex Grandior ceļojums

Vivārija klosteris

Roma

Džerova

Vīrmuta

Codex Amiatinus ceļojums

Džerova

Vīrmuta

Amjatas kalns

Florence

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēli 30. lpp.]

Augšā: Codex Amiatinus. Pa kreisi: Codex Amiatinus ilustrācija — Ezras attēls

[Norāde par autortiesībām]

Biblioteca Medicea Laurenziana, Firenze