Dzīvesstāsts

Jehovas ceļš mums dod spēku un prieku

PASTĀSTĪJIS LUIDŽI VALENTĪNO

”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” mudina Jehova. (Jesajas 30:21.) Kopš tās dienas, kad es pirms 60 gadiem kristījos, es vienmēr esmu centies sekot šim aicinājumam, un uz to mani jau bērnībā iedvesmoja vecāku paraugs. Mani vecāki 1921. gadā no Itālijas bija ieceļojuši ASV un apmetušies Ohaio štatā, Klīvlendā. Tur viņi uzaudzināja trīs bērnus — manu vecāko brāli Maiku, jaunāko māsu Lidiju un mani.

VECĀKI iepazinās ar dažādām reliģijām, bet tad vīlušies atmeta tam ar roku. 1932. gadā tētis kādu dienu klausījās radiopārraidi itāliešu valodā. Tā bija Jehovas liecinieku programma, un tētim dzirdētais patika. Viņš uzrakstīja vēstuli, kurā lūdza vairāk informācijas, un no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes, kas atrodas Ņujorkā, pie mums ieradās itāliešu tautības Jehovas liecinieks. Pēc dzīvas sarunas, kas ieilga līdz rīta ausmai, vecāki bija pārliecināti, ka ir atraduši patieso reliģiju.

Tētis un mamma sāka apmeklēt kristiešu sapulces un ar prieku uzņēma mājās ceļojošos pārraugus. Kaut gan es vēl biju zēns, ceļojošie pārraugi man ļāva doties viņiem līdzi sludināšanā un pamudināja mani sākt domāt par pilnas slodzes kalpošanu Jehovam. Viens no ceļojošajiem pārraugiem, kas viesojās mūsu mājās, bija Kerijs Bārbers, kas tagad ir Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis. Nepagāja  ilgs laiks, kad es kristījos — tas notika 1941. gada februārī, man toreiz bija 14 gadu. Bet 1944. gadā es Klīvlendā sāku kalpot par pionieri. Arī Maiks un Lidija pieņēma Bībeles patiesību. Maiks visu mūžu kalpoja Jehovam. Lidija kopā ar vīru Haroldu Veidneru 28 gadus ceļoja, apmeklējot draudzes, bet tagad viņi abi ir speciālie pilnas slodzes kalpotāji.

Ieslodzījums stiprina manu apņemšanos iet Jehovas ceļu

1945. gada sākumā mani ieslodzīja Čilikotes (Ohaio) federālajā cietumā, jo pēc Bībeles mācītā sirdsapziņa man lika dzīvot atbilstoši Jesajas grāmatas 2. nodaļas 4. pantam, kur runāts par zobenu pārkalšanu lemešos. Vienu laiku cietuma administrācija bija izdevusi rīkojumu, ka ieslodzītajiem Jehovas lieciniekiem tikai ierobežotā daudzumā drīkst būt liecinieku izdotā literatūra par Bībeli. Taču šai ziņā palīdzēja tuvākās draudzes locekļi un reizēm nolika dažas publikācijas cietuma tuvumā esošajos laukos. Rītos, kad ieslodzītos veda uz darbu, viņi sameklēja atstātās publikācijas un tad slepeni tās ienesa cietumā. Tajā laikā, kad es nonācu cietumā, mums jau drīkstēja būt vairāk literatūras. Tomēr tieši tad es sapratu, cik vērtīgs ir Jehovas sagādātais garīgais uzturs — to es joprojām atceros katru reizi, kad saņemu jaunu Sargtorņa vai Atmostieties! numuru.

Kaut arī mums atļāva cietumā rīkot sapulces, tās neļāva apmeklēt cilvēkiem, kas nav Jehovas liecinieki. Tomēr daži cietuma darbinieki un ieslodzītie slepeni nāca uz mūsu sapulcēm, un daži pieņēma patiesību. (Apustuļu darbi 16:30—34.) Brāļa A. Makmilana apciemojumi mums vienmēr bija liels iepriecinājums. Mīļais, gados vecais brālis pastāvīgi atgādināja, ka cietumā pavadītais laiks nav zemē nomests, jo tas mūs gatavo jauniem uzdevumiem nākotnē. Viņa vārdi dziļi ietekmēja manu sirdi, un nostiprinājās mana apņemšanās iet Jehovas ceļu.

Iegūstu draugu un biedru

Beidzās Otrais pasaules karš, cietuma vārti atvērās, un es atsāku pioniera kalpošanu. Bet 1947. gadā man nomira tēvs, tāpēc es sāku strādāt, lai palīdzētu ģimenei, un apguvu arī masiera prasmi. Tā man lieti noderēja pēc kādiem 30 gadiem, kad mums ar sievu dzīvē bija iestājies grūts periods. Taču es aizsteidzos notikumiem priekšā. Vispirms pastāstīšu, kā es iepazinos ar savu nākamo sievu.

1949. gadā kādu pēcpusdienu Valstības zālē, kur es tobrīd atrados, iezvanījās telefons. Es pacēlu klausuli un izdzirdēju ļoti patīkamu balsi, kas teica: ”Mani sauc Kristīne Genčura, un es esmu Jehovas lieciniece. Esmu atbraukusi uz Klīvlendu meklēt darbu, un es gribu iet uz draudzes sapulcēm.” Mūsu Valstības zāle bija diezgan tālu no tās vietas, kur viņa dzīvoja, bet man iepatikās viņas balss, tāpēc es pastāstīju, kā nokļūt līdz mūsu zālei, un uzaicināju viņu ierasties jau svētdien, kad man bija jāuzstājas ar publisko runu. Svētdien es pats pirmais biju zālē, bet neviena nepazīstama māsa tā arī neparādījās. Runas laikā es ik pa brīdim palūkojos uz zāles durvīm, bet neviens neienāca. Nākamajā dienā es piezvanīju Kristīnei, un viņa teica, ka nebija sapratusi, kā kursē pilsētas autobusi. Es piedāvāju satikties, lai labāk visu paskaidrotu.

Es uzzināju, ka Kristīnes vecāki, imigranti no Čehoslovākijas, bija izlasījuši brošūru Kur atrodas mirušie? un sākuši apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces. Kristīnes vecāki bija kristījušies 1935. gadā, bet viņa pati — 1947. gadā, kad viņai bija 16 gadi. Kristīnes tētis jau 1938. gadā Klaimerā (Pensilvānija) bija kļuvis par draudzes vadošo pārraugu. Es drīz vien iemīlējos skaistajā, garīgi noskaņotajā māsā, un 1950. gada 24. jūnijā mēs apprecējāmies. Kopš tā laika Kristīne man ir bijusi uzticams draugs un biedrs, kas Valstības intereses vienmēr uzskatījis par svarīgākajām dzīvē. Esmu pateicīgs Jehovam, ka viņa piekrita saistīt savu dzīvi ar manējo. (Salamana Pamācības 31:10.)

Liels pārsteigums

1951. gada 1. novembrī mēs kopā sākām kalpot par pionieriem. Pēc diviem gadiem, kad Toledo (Ohaio) apmeklējām kongresu, brāļi  Hugo Rīmers un Alberts Šrēders runāja ar pionieriem, kas interesējās par misionāru kalpošanu. Arī mēs bijām starp šiem pionieriem, un mūs brāļi mudināja arī turpmāk kalpot par pionieriem Klīvlendā. Taču jau nākamajā mēnesī pieredzējām milzīgu pārsteigumu: mūs uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā! 23. grupas mācībām bija jāsākas 1954. gada februārī.

Kad mēs ar automašīnu braucām uz Gileādas skolu, kas tolaik atradās Ņujorkas štata Sautlānsingā, Kristīne bija tik ļoti uztraukusies, ka visu laiku atkārtoja: ”Lūdzu, brauc lēnāk!” Es atbildēju: ”Kristīn, ja mēs brauksim vēl lēnāk, tad apstāsimies pavisam!” Ieradušies Sautlānsingā, drīz vien labi iejutāmies. Brālis Neitans Nors mūs laipni uzņēma un visu izrādīja. Viņš arī paskaidroja, kā taupīt ūdeni un elektrību, un uzsvēra, ka taupība ir svarīgs tikums, kas vajadzīgs, lai rūpētos par Valstības interesēm. Mēs šo padomu labi ielāgojām un vēl joprojām dzīvojam saskaņā ar to.

Lidojam uz Riodežaneiro

Drīz pienāca izlaidums, un 1954. gada 10. decembrī — aukstā ziemas dienā — mēs Ņujorkā iesēdāmies lidmašīnā, būdami sajūsmā par iespēju lidot uz Brazīliju, uz saulaino Riodežaneiro, kur mums turpmāk bija jāsludina. Kopā ar mums devās ceļā vēl viens misionāru pāris — Pīters un Bilija Karbello. Pa ceļam bija paredzēta nolaišanās Puertoriko, Venecuēlā un Brazīlijas ziemeļu daļas pilsētā Belenā, un pavisam ceļā bija paredzēts pavadīt diennakti. Taču lidmašīnas motorā kaut kas nebija kārtībā, un pagāja pusotra diena, līdz mēs zem lidmašīnas spārniem ieraudzījām Riodežaneiro. Bet tas bija varens skats! Pilsētas ugunis laistījās kā zaigojoši dimanti uz melna samta paklāja, un mēness lēja sidrabainu gaismu pār Gvanabaras līča ūdeņiem.

Lidostā mūs sagaidīja vairāki Bēteles darbinieki. Pēc sirsnīgas iepazīšanās viņi mūs aizveda uz biedrības filiāli, un trijos naktī beidzot tikām gultā. Jau pēc dažām stundām zvans mums atgādināja, ka ir sākusies pirmā diena misionāru kalpošanā.

Jau pašā sākumā gūstam mācību

Pavisam drīz mēs sapratām kaut ko svarīgu. Kādu vakaru bijām aizgājuši ciemos pie kādas Jehovas liecinieku ģimenes, bet, kad vēlējāmies doties atpakaļ uz filiāli, mājastēvs iebilda: ”Nē, jūs nedrīkstat iet prom, jo tagad līst!” — un centās mūs pierunāt, lai paliekam pa nakti. ”Bet tur, no kurienes mēs esam atbraukuši, arī līst!” es smiedamies noraidīju viņa priekšlikumu, un mēs devāmies mājup.

Tā kā Riodežaneiro ieskauj kalni, lietus ūdens no kalniem saplūst pilsētā un bieži vien izraisa plūdus. Jau pēc neilga laiciņa mēs bridām pa ūdeni līdz ceļiem. Filiāles tuvumā ielas bija pārvērtušās par mutuļojošām upēm, un ūdens mums sniedzās līdz krūtīm. Kad beidzot bijām nonākuši Bētelē, ūdens no mums tecēja straumītēm. Nākamajā dienā Kristīnei bija slikti, viņa saslima ar vēdertīfu un vēl ilgi jutās nespēcīga. Bija pilnīgi skaidrs, ka mums kā jauniem misionāriem būtu vajadzējis uzklausīt pieredzējušo vietējo iedzīvotāju padomu.

Misionārs un ceļojošais pārraugs

Pēc šiem ne pārāk patīkamajiem notikumiem mēs sākām dedzīgi sludināt. Visiem, ko satikām, mēs nolasījām no lapiņas dažus teikumus portugāļu valodā, un šķita, ka portugāļu valodas apgūšana mums abiem padodas vienlīdz labi. Kāds mājas iemītnieks Kristīnei teica: ”Es saprotu jūs, bet nesaprotu viņu,” — norādīdams uz mani. Cits cilvēks sacīja man: ”Es saprotu jūs, bet viņu gan  ne.” Tomēr jau pirmajās pāris nedēļās vairāk nekā 100 cilvēku pasūtīja Sargtorni. Jau pirmajā gadā, ko pavadījām Brazīlijā, vairāki mūsu Bībeles skolnieki kristījās, un mēs varējām izjust, cik lieliski augļi būs sludināšanai šajā zemē.

50. gadu vidū rajona pārraugi neapmeklēja regulāri daudzas Brazīlijas draudzes, jo trūka piemērotu brāļu, kas varētu veikt šos pienākumus. Tāpēc 1956. gadā mani iecēla par rajona pārraugu Sanpaulu štatā, lai gan es vēl joprojām mācījos portugāļu valodu un vēl nebiju pat uzstājies ar publisko runu portugāliski.

Pirmajā draudzē, ko apmeklējām, rajona pārraugs nebija bijis jau divus gadus, tāpēc visi ar nepacietību gaidīja publisko runu. Gatavojoties runai, es izgriezu atsevišķas rindkopas no portugāļu Sargtorņiem un pielīmēju tās pie papīra lapas. Valstības zāle svētdien bija pārpildīta. Cilvēki sēdēja pat uz skatuves, un visi saspringti gaidīja lielo notikumu. Es sāku runāt, pareizāk sakot, lasīt. Šad un tad es uzmetu skatienu zālei un sev par pārsteigumu pamanīju, ka neviens nekustas, pat mazi bērni ne. Visi acis ieplētuši lūkojās manī. Es nodomāju: ”Oho, Valentīno, tu jau tīri labi runā portugāliski! Skat, kā visi klausās!” Pēc vairākiem gadiem, kad es atkal apmeklēju šo draudzi, kāds brālis, kas bija dzirdējis manu pirmo runu, vaicāja: ”Vai tu atceries to publisko runu mūsu draudzē? Mēs no tās nesapratām ne vārda!” Es atzinos, ka pats arī toreiz neko daudz nesapratu no tā, ko lasīju.

Pirmajā gadā, kad veicu ceļojošā pārrauga pienākumus, es bieži pārlasīju Cakarijas grāmatas 4. nodaļas 6. pantu. Vārdi: ”Ne ar varu, bet ar manu Garu!” — man atgādināja, ka Jehovas gars ir vienīgais, kas liek Valstības darbam virzīties uz priekšu. Mēs redzējām, ka darbs patiešām gāja uz priekšu, lai gan mēs nespējām paveikt visu tik labi, kā vēlējāmies.

Grūtības un svētības

Mums bija jābraukā apkārt, vedot līdzi rakstāmmašīnu, kastes ar literatūru, čemodānus un portfeļus. Kristīne rīkojās ļoti prātīgi: viņa sanumurēja visu mūsu bagāžu, lai, mums skrienot no viena autobusa uz nākamo, nekas nepazustu. Nebija nekas neparasts 15 stundas braukt autobusā pa zemesceļiem, līdz nokļuvām nākamajā draudzē. Reizēm skudriņas skrēja pa kauliem, kad pa ļodzīgu tiltu viens otram pretī brauca divi autobusi un nobrauca garām tik tuvu, ka likās — tūlīt atskanēs krakšķis. Vēl mēs braucām ar vilcienu, lidojām ar lidmašīnu un jājām ar zirgu.

1961. gadā mani iecēla par apgabala pārraugu, un tas nozīmēja, ka mums bija jāapmeklē nevis atsevišķas draudzes, bet veseli rajoni. Vairākus vakarus nedēļā mēs rādījām Jehovas organizācijas veidotās filmas, un katru reizi to darījām citā vietā. Bieži mums bija jābūt ļoti izmanīgiem, lai pārspētu viltībā vietējos garīdzniekus, kas centās izjaukt šo filmu rādīšanu. Kādā pilsētā mācītājs piespieda zāles īpašnieku lauzt ar mums noslēgto līgumu. Pēc pāris dienām mums izdevās atrast citu zāli, bet mēs nevienam to neteicām un joprojām aicinājām cilvēkus uz pirmo zāli. Īsi pirms sākuma Kristīne aizgāja uz šo zāli un tiem cilvēkiem, kas vēlējās redzēt filmu, neuzkrītoši parādīja, kurp jāiet. Tovakar filmu, kurai bija ļoti piemērots nosaukums — Jaunās pasaules sabiedrība darbībā — redzēja 150 cilvēki.

Kaut arī reizēm ceļot uz tālām vietām bija grūti, pazemīgie brāļi, kas tur dzīvoja, tik augstu vērtēja mūsu ierašanos un tik viesmīlīgi mūs uzņēma savās vienkāršajās mājās, ka mēs vienmēr pateicāmies Jehovam par iespēju būt kopā ar viņiem. Sadraudzējoties ar viņiem, guvām lieliskas svētības. (Salamana Pamācības 19:17; Hagaja 2:7.) Tāpēc bijām ļoti apbēdināti, kad pēc 21 misionāru kalpošanā pavadīta gada mums bija jāatstāj Brazīlija.

Jehova parāda atrisinājumu sarežģītā situācijā

1975. gadā Kristīnei tika izdarīta operācija. Pēc tam mēs atkal sākām apmeklēt draudzes, bet Kristīnes veselība pasliktinājās. Šķita, ka  prātīgāk būtu atgriezties Amerikas Savienotajās Valstīs, lai viņa varētu ārstēties. 1976. gada aprīlī mēs ieradāmies Kalifornijā un apmetāmies Longbīčā pie manas mātes. Tā kā divdesmit gadu bijām dzīvojuši ārzemēs, mēs nezinājām, kā rīkoties jaunajā situācijā. Es sāku strādāt par masieri, un tā mēs varējām iztikt. Kalifornijas štats Kristīnei piešķīra vietu slimnīcā, bet tur viņa ar katru dienu jutās aizvien sliktāk, jo ārsti atteicās viņu ārstēt bez asins pārliešanas. Mēs bijām izmisumā, un karsti lūdzām vadību no Jehovas.

Reiz pēcpusdienā, kad es biju devies sludināt, ievēroju kāda ārsta pieņemšanas telpas un pēkšņi izlēmu ieiet iekšā. Ārsts jau gatavojās doties mājās, tomēr viņš man atļāva ienākt kabinetā, un mēs norunājām kādas divas stundas. Beigās viņš teica: ”Es cienu jūsu darbu, tāpēc ārstēšu jūsu sievu bez maksas un neizmantošu asins pārliešanu.” Es nespēju noticēt savām ausīm.

Šis laipnais ārsts, kas bija slavens speciālists, kā es vēlāk uzzināju, pārcēla Kristīni uz to slimnīcu, kur viņš strādāja, un viņa prasmīgajā aprūpē Kristīnes veselība drīz uzlabojās. Mēs bijām bezgala pateicīgi Jehovam, ka viņš mums palīdzēja atrast risinājumu tik grūtā situācijā!

Jauni uzdevumi

Kad Kristīne atguva spēku, mēs abi Longbīčā kalpojām par pionieriem un vairākiem cilvēkiem palīdzējām kļūt par Jehovas kalpiem. 1982. gadā mani uzaicināja kļūt par rajona pārraugu Amerikas Savienotajās Valstīs. Šis kalpošanas veids mums bija ļoti tuvs, un mēs katru dienu pateicāmies Jehovam, ka atkal varējām ceļot, lai spēcinātu brāļus. Mēs apmeklējām draudzes Kalifornijā un pēc tam Jaunanglijā, kur bija arī dažas portugāļu draudzes. Vēlāk mums bija jāapmeklē arī draudzes Bermudu salās.

Pēc četriem jaukiem gadiem saņēmām jaunu uzdevumu. Mūs uzaicināja kalpot par speciālajiem pionieriem, bet vietu varējām izvēlēties paši. Kaut arī bija žēl šķirties no iepriekšējās kalpošanas, mēs apņēmāmies ķerties pie jaunā uzdevuma. Bet kuru pilsētu izvēlēties? Apmeklējot draudzes, es biju ievērojis, ka portugāļu draudzei, kas atradās Masačūsetsas štata Ņūbedfordā, ir vajadzīga palīdzība, tāpēc mēs pārcēlāmies uz Ņūbedfordu.

Kad mēs ieradāmies, draudze sarīkoja lielisku sagaidīšanas vakaru. Mēs patiešām sajutāmies gaidīti, bijām aizkustināti līdz asarām. Kamēr vēl nebijām atraduši dzīvokli, mūs laipni uzņēma pie sevis kāda jauna ģimene ar diviem maziem bērniem. Jehova patiešām svētīja mūsu kalpošanu Ņūbedfordā daudz vairāk, nekā mēs bijām gaidījuši. Kopš 1986. gada mēs apmēram 40 pilsētas iedzīvotājiem esam palīdzējuši kļūt par Jehovas lieciniekiem. Šie cilvēki ir mūsu garīgā ģimene. Pieciem vietējiem brāļiem bija tik lieliska garīgā izaugsme, ka viņi kļuva par gādīgiem ganāmpulka ganiem, un arī tas man sagādāja lielu prieku. Mēs jutāmies tā, it kā kalpotu par misionāriem zemē, kur kalpošana nes brīnišķīgus augļus.

Atskatoties pagātnē, mēs priecājamies, ka esam kalpojuši Jehovam no jaunības un patiesība ir kļuvusi par mūsu dzīves ceļu. Kaut arī vecums un slimības arvien vairāk liek sevi manīt, Jehovas ceļš mums joprojām dod spēku un prieku.

[Attēls 26. lpp.]

Neilgi pēc mūsu ierašanās Riodežaneiro

[Attēls 28. lpp.]

Mūsu garīgā ģimene Ņūbedfordā