Kā palīdzēt atraitnēm viņu bēdās

DOMĀJOT par šo tēmu, parasti nāk prātā Bībelē aprakstītais gadījums par Ruti un viņas vīramāti Naomiju. Abas sievietes bija atraitnes. Turklāt Naomija bija zaudējusi ne tikai vīru, bet arī abus dēlus, no kuriem viens bija Rutes vīrs. Tā kā viņas dzīvoja agrārā sabiedrībā, kur galvenie iztikas gādātāji bija vīrieši, viņu situācija bija neapskaužama. (Rutes 1:1—5, 20, 21.)

Taču Naomija savā vedeklā Rutē atrada brīnišķīgu draugu un mierinātāju, kas nebija ar mieru viņu pamest. Kā par Ruti vēlāk sacīja, viņa Naomijai bija ”labāka par septiņiem dēliem” — un ne tikai tāpēc, ka viņa no sirds mīlēja Naomiju, bet arī tāpēc, ka viņa mīlēja Dievu. (Rutes 4:15.) Kad Naomija ieteica Rutei griezties atpakaļ uz Moāba zemi pie savas ģimenes un draugiem, Rute atbildēja ar vārdiem, kuros izpaudās aizkustinoša uzticība: ”Kurp tu iesi, es iešu, un kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu  mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī aprakta. Lai tas Kungs dara man šā vai tā, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani un tevi.” (Rutes 1:16, 17.)

Rutes attieksmi ievēroja arī Dievs Jehova. Viņš svētīja Naomiju un Ruti, un galu galā Rute apprecējās ar izraēlieti Boāsu. Viņu dēlu, kas kļuva par Jēzus Kristus priekšteci, Naomija auklēja kā savu pašas bērnu. Šis gadījums pierāda, cik dārgas Jehovam ir atraitnes, kas viņam tuvojas un paļaujas uz viņu. Tāpat Bībele liecina, ka viņš augstu vērtē cilvēkus, kas palīdz atraitnēm viņu bēdās. Kā mēs varam palīdzēt atraitnēm, kas ir mums līdzās? (Rutes 4:13, 16—22; Psalms 68:6.)

Līdzsvarota attieksme

Piedāvājot kādai atraitnei palīdzību, ir labi būt konkrētiem, bet ne valdonīgiem. Izvairīsimies no tādām vispārīgām frāzēm kā: ”Ja tev kaut kas ir vajadzīgs, tu tikai pasaki.” Tas būtu tāpat kā sacīt nosalušam un izsalkušam cilvēkam: ”Sildies un baudi barību,” — un pēc tam neko nedarīt viņa labā. (Jēkaba 2:16.) Daudzi cilvēki nekad nelūgs palīdzību — viņi cietīs klusējot. Tāpēc mums ir vajadzīga spriestspēja, lai saprastu, kas īsti cilvēkam ir nepieciešams. No otras puses, ja uzņemsimies pārlieku lielu iniciatīvu, atraitnei var rasties sajūta, ka cenšamies kontrolēt viņas dzīvi, un tas var beigties ar aizskartām jūtām vai pat konfliktu. Tāpēc Bībelē ir uzsvērta nepieciešamība veidot līdzsvarotu attieksmi pret cilvēkiem. Tajā ir gan pamudinājumi nesavtīgi rūpēties par citiem, gan atgādinājumi nejaukties citu darīšanās. (Filipiešiem 2:4; 1. Pētera 4:15.)

Rutei pret Naomiju bija šāda līdzsvarota attieksme. Viņa bija ļoti pieķērusies Naomijai, taču neizturējās valdonīgi un neuzspieda tai savu gribu. Viņa parādīja saprātīgu iniciatīvu, lai sagādātu abām pārtiku, bet, kad Naomija deva kādu norādījumu, viņa labprāt tam paklausīja. (Rutes 2:2, 22, 23; 3:1—6.)

Nedrīkst aizmirst, ka cilvēku vajadzības ir ļoti dažādas. Iepriekš minētā Sandra saka: ”Man bija svarīgi, lai apkārt būtu tuvi un mīļi draugi.” Savukārt Eleina gribēja kādu laiku pabūt viena. Tāpēc būt izpalīdzīgiem nozīmē parādīt spriestspēju un līdzsvarotību, kas izpaužas tajā, ka respektējam otra cilvēka tiesības uz personisko dzīvi un tajā pašā laikā esam gatavi palīdzēt ikreiz, kad tas nepieciešams.

Ģimenes atbalsts

Ja atraitnei ir mīloša ģimene, tā viņai var kļūt par liela mierinājuma avotu. Kaut arī ne visiem ģimenes locekļiem ir iespējams vienlīdz lielā mērā palīdzēt atraitnei, savu ieguldījumu var dot ikviens. ”Ja kādai atraitnei ir bērni vai bērnu bērni, tad lai tie papriekš mācās pildīt savu godbijības pienākumu pret savu pašu dzimtu un dot pateicību saviem tēviem; jo tāda rīcība ir patīkama Dieva priekšā.” (1. Timotejam 5:4.)

Daudzos gadījumos atraitnēm finansiāls atbalsts nav nepieciešams, jo viņas saņem vecuma pensiju vai ir pietiekami nodrošinātas, lai parūpētos par savām vajadzībām pašas. Bet, ja atraitnei ir vajadzīga materiāla  palīdzība, ģimenes locekļu pienākums ir viņai to sniegt. Ja atraitnei nav tuvu radinieku vai tie nespēj viņai palīdzēt, tad palīgā jānāk ticības biedriem. Bībelē ir teikts: ”Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās.” (Jēkaba 1:27.)

Tie, kas rīkojas saskaņā ar šiem Bībeles principiem, patiešām ”godā atraitnes”. (1. Timotejam 5:3.) Godāt kādu nozīmē parādīt viņam cieņu. Cilvēks, pret kuru izturas ar cieņu, jūt, ka viņu novērtē un mīl. Viņam nav sajūtas, ka citi par viņu rūpējas tikai aiz pienākuma apziņas. Kaut arī Rute pati bija atraitne, viņa izturējās pret Naomiju ar cieņu, pašaizliedzīgi gādādama par Naomijas fiziskajām un emocionālajām vajadzībām. Tādā veidā viņa ieguva sev labu reputāciju, kā par to liecina viņas nākamā vīra vārdi: ”Visos vārtos mani ļaudis zina, ka tu esi godīga sieviete.” (Rutes 3:11.) Tā kā Naomija mīlēja Dievu, bija pieticīga un no sirds pateicīga par visu, ko vedekla viņas labā darīja, nav šaubu, ka Rute par viņu rūpējās ar prieku. Naomija ir lielisks piemērs atraitnēm mūsdienās.

Tuvojieties Dievam

Protams, ne ģimene, ne draugi nevar aizpildīt tukšumu, ko rada dzīvesbiedra nāve. Tāpēc atraitnei ir svarīgi tuvoties ”žēlastības Tēvam un iepriecināšanas [”mierinājuma”, NW] Dievam, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”. (2. Korintiešiem 1:3, 4.) Padomāsim par kādu dievbijīgu, 84 gadus vecu atraitni, vārdā Anna, kas dzīvoja laikā, kad piedzima Jēzus.

Kad tikai pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem nomira Annas vīrs, viņa meklēja mierinājumu pie Jehovas. ”[Anna] nešķīrās no Dieva nama, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu.” (Lūkas 2:36, 37.) Vai Jehova novērtēja šīs sievietes dievbijību? Jā, Dievs apliecināja Annai savu mīlestību ļoti īpašā veidā — viņš ļāva Annai ieraudzīt mazuli, kam bija jākļūst par pasaules Glābēju. Cik saviļņota Anna jutās, un kādu mierinājumu viņai tas sniedza! Viņa pārliecinājās, cik patiesi ir vārdi no Psalma 37:4: ”Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!”

Palīdzība, ko Dievs sniedz ar citu kristiešu starpniecību

Eleina stāsta: ”Ilgu laiku pēc Deivida nāves mani mocīja fiziskas sāpes — krūšukurvī jutu tādus kā naža dūrienus. Nospriedu, ka tie varētu būt gremošanas traucējumi. Kādu dienu jutos tik slikti, ka sāku domāt, vai nekonsultēties ar ārstu. Bet mana draudzene, garīgi nobriedusi māsa, izteica domu, ka sāpju iemesls varētu būt ilgstošās sēras, un ieteica man griezties pēc palīdzības un mierinājuma pie Jehovas. Es tūlīt pat izmantoju viņas padomu un domās vērsos pie Jehovas ar sirsnīgu lūgšanu pēc atbalsta. Un viņš man to deva!” Eleinas pašsajūta uzlabojās, un drīz vien sāpes pilnībā pārgāja.

Lielu palīdzību atraitnēm viņu bēdās var sniegt draudzes vecākie. Regulāri piedāvājot viņām garīgu atbalstu un taktiski viņas mierinot, draudzes vecākie var palīdzēt viņām saglabāt tuvas attiecības ar Jehovu. Tāpat viņi var parūpēties, lai nepieciešamības gadījumā atraitnēm tiktu sniegta materiāla palīdzība. Līdzjūtīgi un ar spriestspēju apveltīti draudzes vecākie patiešām ir kā ”patvērums pret auku”. (Jesajas 32:2; Apustuļu darbi 6:1—3.)

Mierinājums no Zemes jaunā ķēniņa

Bērns, ko atraitnei Annai, kas dzīvoja pirms divtūkstoš gadiem, bija prieks ieraudzīt, tagad ir kļuvis par Dieva debesu Valstības  mesiānisko Ķēniņu. Šī valdība drīzumā novērsīs visus iemeslus bēdām — tā likvidēs pat nāvi. Atklāsmes 21:3, 4 ir teikts: ”Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem.. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” Vai jūs ievērojāt, ka šajos pantos cilvēcei tiek apsolīta brīvība no nāves, kā arī bēdām un vaidiem, ko tā sev nes līdzi?

Bet tas vēl nav viss — Bībelē ir apsolīts, ka notiks mirušo augšāmcelšana! ”Nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa [Jēzus] balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29.) Tāpat kā Lācars, ko Jēzus savulaik piecēla no mirušajiem, viņi celsies augšā kā cilvēki, nevis kā garīgas būtnes. (Jāņa 11:43, 44.) Tie, kas pēc augšāmcelšanās rīkosies taisnīgi, sasniegs pilnību un izjutīs Jehovas tēvišķo gādību, kad viņš ”atvērs savu roku un apmierinās visu dzīvo būtņu vēlēšanās”. (Psalms 145:16, NW.)

Cilvēkiem, kas ir zaudējuši kādu tuvinieku, stingra paļāvība uz augšāmcelšanās cerību ir liela mierinājuma avots. (1. Tesaloniķiešiem 4:13.) Ja jūs esat atraitne, griezieties pie Dieva ”bez mitēšanās”, lūdzot viņam, lai viņš ik dienas jūs mierina un palīdz nest jūsu daudzās nastas. (1. Tesaloniķiešiem 5:17; 1. Pētera 5:7.) Atvēliet laiku regulārai Dieva Rakstu lasīšanai, lai smeltos mierinājumu no Dieva domām. Tā rīkodamās, jūs pārliecināsieties, ka Jehova patiešām var palīdzēt jums iegūt mieru.

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Būt izpalīdzīgiem nozīmē parādīt līdzsvarotību, kas izpaužas tajā, ka respektējam otra cilvēka tiesības uz personisko dzīvi un tajā pašā laikā esam gatavi palīdzēt ikreiz, kad tas nepieciešams

[Attēls 7. lpp.]

Dievs bagātīgi svētīja atraitni Annu